Labirints

3. NODAĻA

Intendants Peletjē atradās vienā no pagrabstāva noliktavām līdzās virtuvei un nupat bija beidzis labības un miltu pārbaudi, kura notika reizi nedēļā. Viņš jutās gandarīts - nekur nebija atrasts pelējums.

Bertrāns Peletjē kalpoja vikontam Trankavelam jau vairāk nekā astoņpadsmit gadu. Aukstā 1191. gada sākumā Peletjē bija saņēmis rīkojumu atgriezties dzimtajā Karkasonā un kļūt par intendantu - pils pārvaldnieku - deviņus gadus vecajam Reimonam Rozē, Trankavelu valdījumu mantiniekam. Šo ziņu viņš bija gaidījis un ieradās Karka­sonā labprāt, atvezdams līdzi savu sievu francūzieti, kas bija gaidībās, un divus gadus veco meitiņu. Drēgnā un nemīlīgā Šartra viņam nekad nebija patikusi. Ieradies pilī, viņš ieraudzīja zēnu, kas bija vecāks par saviem gadiem, sēroja par tēva un mātes nāvi un visiem spēkiem cen­tās tikt galā ar atbildības nastu, kas uzvelta viņa jaunajiem pleciem.

Kopš tā laika Bertrāns bija palicis pie vikonta Trankavela - vis­pirms Reimona Rozē aizbildņa Sesakas Betrāna muižā, pēc tam Fuā grāfa protekcijā. Kad Reimons Rožē sasniedza pilngadību un atgriezās Chāteau Comtal, lai ieņemtu savu likumīgo vietu kā Karkasonas, Bezjē un Albī vikonts, Peletjē bija viņam blakus.

Kā pils pārvaldnieks Peletjē atbildēja par saimniecības vadīšanu. Viņš nodarbojās arī ar administrāciju, tieslietām un nodokļu piedzī­šanu, ko vikonta vārdā veica konsuli, kuri kārtoja Karkasonas pārval­des lietas. Vēl lielāka nozīme bija tam, ka Peletjē bija vikonta uzticības persona, padomdevējs un draugs. Ietekmes ziņā viņam nevarēja līdzi­nāties neviens.

Chāteau Comtal bija pilna ar augstiem viesiem, un katru dienu ieradās aizvien jauni - Trankavelu zemju svarīgāko piļu seigneurs1 ar sievām, kā arī Dienvidu varonīgākie un slavenākie chevaliers2 . Vislabā­kie menestreli un trubadūri bija uzaicināti uz ikgadējo Vasaras turnīru, kas notika Sant-Nasarī svētku dienā jūlija beigās. Ta kā pār Dienvi­diem jau gadu vai pat ilgāk krita kara draudu ēna, vikonts bija nolēmis darīt visu, lai viņa viesi labi izklaidētos un lai šis bruņinieku turnīrs būtu pats neaizmirstamākais viņa valdīšanas laikā.

Savukārt Peletjē bija apņēmies neko neatstāt nejaušības ziņā. Viņš paņēma vienu no daudzajām smagajām atslēgām, kas metāla gredzenā karājās pie jostas, aizslēdza labības noliktavas durvis un devās prom pa gaiteni.

- Tagad uz vīna glabātavu, - viņš sacīja savam sulainim Fransuā. - Pēdējā muca bija ieskābusi.

Peletjē platiem soļiem gāja pa gaiteni, ceļā apstādamies un ielūko­damies citās telpās. Tukšā veļas noliktava, smaržodama pēc lavandas un timiāna, itin kā gaidīja, lai kāds atnāk un ienes tajā dzīvību.

- Vai galdauti ir izmazgāti un gatavi klāšanai?

-Oc, Messire.1

Kāpņu pakājē, pagrabā iepretim vīna glabātavai, vīri viļāja sadalī­tus liemeņus sālījuma kastē. Daži gaļas gabali bija pakarināti uz metāla āķiem pie griestiem. Citi palika toveros, gaidīdami savu kārtu. Telpas stūrī viens no vīriem vēra uz auklām sēnes, ķiplokus un sīpolus un izkāra tos žāvēties.

Visi mitējās strādāt un apklusa, kad ienāca Peletjē. Daži jaunā­kie kalpi neveikli uzslējās kājās. Peletjē, nebilzdams ne vārda, pārlaida telpai vērīgu skatienu, pirms atzinīgi pamāja ar galvu un devās tālāk.

Slēgdams vaļā vīna glabātavas durvis, viņš izdzirda, ka augšstāvā skan klaigas un dip skrejoši soļi.

- Noskaidro, kas tur lēcies, - viņš aizkaitināts teica sulainim. - Tas man traucē strādāt.

- Messire.

1 Kungi; valdnieki. (Franču vai.)

1 Bruņinieki. (Franču vai.)

3 Jā, mans kungs. (Oksitāņu vai.)

Fransuā pagriezās un skrēja augšup pa kāpnēm, lai paskatītos, kas tā par kņadu.

Peletjē atgrūda vaļā smagās durvis, iegāja vēsajos, tumšajos pagra­bos un ieelpoja pazīstamo miklas koksnes smārdu, izlaistīta vīna un alus skāņo dvesmu. Lēnām soļodams pa ejām, viņš beidzot atrada meklētās mucas. Uz galda stāvēja paplāte ar māla kausu; paņēmis to, viņš vilka ārā spundi, rīkodamies uzmanīgi un lēni, lai nesaduļķotu vīnu.

Pēkšņi gaitenī atskanēja troksnis, no kura viņam notērpoja skausts. Peletjē nolika kausu. Kāds sauca viņa vārdu. Alaīsa. Kaut kas bija noticis.

Šķērsojis telpu, viņš atrāva vaļā durvis.

Alaīsa joņoja lejup pa kāpnēm, it kā viņai pa pēdām dzītos suņu bars, un viņai nopakaļ steidzās Fransuā.

Ieraudzījusi starp vīna un alus mucām tēvu, viņa atvieglojumā iekliedzās. Metās viņa rokās un paslēpa asarās mirkstošo seju viņam pie krūtīm. Jūtot pazīstamo, mierinošo drānu smaržu, raudiens uzmā­cās no jauna.

- Sant-Fuā vārdā, kas noticis? Kas tev atgadījies? Vai kāds nodarījis pāri? Stāsti.

Alaīsa dzirdēja izbailes tēva balsī. Viņa pacēla galvu un mēģināja runāt, taču vārdi strēga kaklā un nenāca pār lūpām. - Tev, es…

Teva acīs vīdēja neizteikti jautājumi; viņš pārlaida skatienu meitas izspūrušajiem matiem un dubļainajām drānām. Pār viņas galvu parau­dzījās uz Fransuā, gaidīdams paskaidrojumus.

- Es atradu kundzi Alaīsu šādā izskatā, Messire.

-Un viņa nav neko teikusi par iemesliem… par to, kāpēc ir tik satraukta?

- Nē, Messire. Tikai pieprasīja, lai viņu nekavējoties aizved pie jums.

- Labi. Atstāj mūs divatā. Pasaukšu, ja būsi vajadzīgs.

Alaīsa dzirdēja aizveramies durvis. Tad sajuta tēva smago roku, kas apskāva viņas plecus. Viņš aizveda Alaīsu pie sola, kas stiepās gar vienu pagraba sienu, un apsēdināja viņu uz tā.

-Nomierinies, Filha',- viņš ierunājās maigākā tonī, atglauzdams matu šķipsnu viņai no sejas. - Tas nemaz neizskatās pēc tevis. Pastāsti man, kas noticis.

Alaīsa vēlreiz mēģināja savaldīties, dusmodamās uz sevi par to, ka sagādā tēvam tādas bailes un rūpes. Ar tēva doto nēzdogu noslaucīja slapjos vaigus un apsarkušās acis.

- Iedzer, - viņš aicināja, ielikdams meitai rokās vīna kausu, un apsēdās blakus. Vecais sols zem viņa svara ielīka un nočīkstēja. - Fran­suā ir prom. Mēs šeit esam vieni. Nomierinies un izstāsti man, kas tevi tā satraucis. Vai pie vainas ir Gijems? Vai viņš izdarījis ko tādu, kas tevi apbēdina? Ja tā, tad zvēru, ka es…

Viņa pacēla acis pret tēvu un nolaida tās atkal, nokaunējusies, pazemota, ka sēd viņam blakus šādā izskatā.

- Kas tad? - viņš neatlaidās. - Kā es varu tev palīdzēt, ja tu man nesaki, kas noticis?

Alaīsa krampjaini norija siekalas, juzdamās vainīga un satricināta līdz sirds dziļumiem. Viņa nezināja, kā iesākt.

Peletjē saņēma viņas rokas savējās. - Tu trīci, Alaīsa. - Viņa dzir­dēja gādību un mīļumu tēva balsī un saprata, cik ļoti viņš cenšas apvaldīt bailes. - Un paskat, kādas tev drēbes, - viņš piebilda, satvēris pirkstos viņas kleitas eģi. - Slapjas. Dubļainas.

Alaīsa redzēja, cik tēvs noguris, cik nobažījies. Meitas dvēseles stā­voklis bija viņu pilnīgi apstulbinājis, kaut arī viņš pūlējās to neizrādīt. Pieri izvagoja dziļas grumbas. Kā gan viņa agrāk nebija pamanījusi, ka tēva deniņus jau sudrabo sirmums?

- Vēl nekad neesmu redzējis, ka tev trūktu vārdu, - tēvs teica, mudinādams viņu pārtraukt klusēšanu. - Tev ir jāizstāsta, kas noticis.

Viņa sejā bija tik sirsnīga mīlestība un uzticēšanās, ka Alaīsai iesmeldzās sirds. - Man bail, ka jūs dusmosieties, Paire. Un jums tiešām ir tādas tiesības.

Teva seja saspringa, taču smaids nenozuda. - Apsolu, ka nebāršos uz tevi, Alaīsa. Un tagad runā.

- Pat ja es jums pateikšu, ka biju pie upes?

Viņš sastomījās, taču balss nenodrebēja. - Pat tad ne.

Jo ātrāk pateikšu, jo ātrāk viss nokārtosies.

Alaīsa saņēma rokas klēpī. - Šorīt pirms ausmas es aizgāju uz upi, uz turieni, kur bieži vācu augus.

- Viena?

- Viena, jā, - viņa atbildēja, ieskatīdamās tēvam acīs. - Es zinu, ka esmu devusi jums vārdu, Paire, un lūdzu piedošanu par savu nepa- klausību.

- Tu gāji kājām?

Viņa palocīja galvu un gaidīja, līdz tēvs pamāja ar roku, aicinādams turpināt.

- Es tur pavadīju kādu laiku. Nevienu neredzēju. Kravādama man­tas, lai ietu prom, kaut ko pamanīju ūdenī un sākumā nodomāju, ka tur iemests kāds drānas gabals, tiesa, ļoti smalks. Bet patiesībā… - Alaīsa atkal apklusa, juzdama, ka nobāl. - Patiesībā tas bija līķis. Vīrietis, diezgan vecs. Ar tumšiem, sprogainiem matiem. Sākumā nodomāju, ka viņš noslīcis. Jo necik daudz neredzēju. Un tad ieraudzīju, ka viņam pārgriezta rīkle.

Teva pleci saspringa. - Tu nepieskāries līķim?

Alaīsa papurināja galvu. - Nē, bet… - Viņa nokaunējusies nodūra acis. - Es tik ļoti pārbijos, ka zaudēju galvu un aizskrēju, atstādama visu turpat. Tobrīd domāju tikai par to, ka jātiek prom un jāizstāsta jums, ko esmu redzējusi.

Viņš atkal rauca pieri. - Un tu nevienu nesastapi?

- Nevienu dzīvu dvēseli. Visapkārt tukšs un kluss. Taču, ieraudzī­jusi viņu, es sāku baidīties, ka tuvumā vēl varētu būt tie, kas viņu nogalinājuši. - Alaīsai iedrebējās balss. - Man likās, es jūtu viņu ska­tienus un viņi mani vēro. Vismaz tā man šķita.

- Tatad tev nekas nav noticis, - tēvs lēni ierunājās, apdomīgi izrau­dzīdamies vārdus. - Neviens nekādā veidā nav tevi aizskāris? Nodarījis tev pāri?

Bija skaidrs, ka Alaīsa sapratusi šā jautājuma nozīmi, jo vaigi viņai spēji pietvīka.

- Man nav noticis nekas ļauns, cietis ir tikai mans pašlepnums, un… es esmu zaudējusi jūsu labvēlību.

Viņa redzēja atvieglojumu tēva sejā. Viņš pasmaidīja, un pirmo reizi kopš sarunas sākuma smaids aizsniedza arī viņa acis.

- Nu, tā, - viņš sacīja un izdvesa lēnu, garu izelpu, līdzīgu nopū­tai. - Pagaidām neņemot vērā tavu pārgalvību, Alaīsa, un to, ka neesi man klausījusi… neraugoties uz visu, tu esi rīkojusies pareizi, to man izstāstīdama. - Viņš satvēra meitas rokas savās milzīgajās saujās, kurās pazuda viņas sīkie, tievie pirkstiņi. Ieva plaukstas bija kā mie­cēta āda.

Alaīsa pasmaidīja, pateicīga, ka sods atlikts. - Piedodiet, Paire. Bs tiešām gribēju turēt solījumu, bet…

Viņš atmeta ar roku. - To mēs vairs nepieminēsim. Bet, runājot par to nelaimīgo, tur nekas vairs nav līdzams. Laupītāji sen jau būs prom. Diez vai viņi gaidīs turpat, līdz kāds viņus ierauga.

Alaīsa sarauca uzacis. Ieva teiktais bija pamodinājis kaut ko tādu, kas līdz šim bija slēpies viņas apziņas dziļumos. Viņa aizvēra acis. Iztē­lojās sevi stāvam saltajā ūdenī un stingi raugāmies uz līķi.

- Tur ir kaut kas savāds, tēv, - viņa gausi ierunājās. - Manuprāt, tie nav bijuši laupītāji. Nav paņēmuši viņa apmetni, skaistu un vērtīgu. Un arī rotaslietas nebija pievāktas. Zelta ķēdes ap rokām, gredzeni. Laupītāji būtu atstājuši līķi kailu.

- Tu taču teici, ka neesi pieskārusies līķim, - tēvs asi iebilda.

- Es jau arī nepieskāros. Tikai redzēju viņa rokas zem ūdens. Dārg­lietas. Tik daudz gredzenu, tēv. No ķēdītēm savīta zelta rokassprādze. Otra ķēde ap kaklu. Kāpēc lai laupītāji pamestu tādas lietas?

Alaīsa apklusa, atcerējusies mirušā uzblīdušās, rēgainās rokas, kuras sniedzās pēc viņas, atcerējās brūci un kaulu drumslas īkšķa vietā. Apreiba galva. Atbalstījusies pret miklo, auksto sienu, Alaīsa centās just tikai cieto solu un skāņo vīna smārdu, līdz reibonis pārgāja.

- Asiņu nebija, - viņa piebilda. - Tikai vaļēja brūce, sarkana kā jēla gaļa. - Rīklē strēga kamols. - Viņam nebija īkšķa, tas…

- Nebija? - tēvs asi noprasīja. - Ko tas nozīmē - nebija?

Alaīsa pacēla acis, pārsteigta par kraso toņa maiņu. - īkšķis bija nocirsts. Atšķelts no kaula.

- Kurai rokai, Alaīsa? - viņš jautāja, tagad vairs neslēpdams uztrau­kumu. - Domā! Tas ir svarīgi.

- Es neesmu…

Viņš neklausījās. - Kurai rokai?

- Kreisajai, jā, kreisajai, es droši zinu. Tajā pusē, kas bija tuvāk man. Galva bija pret straumi.

Peletjē straujiem soļiem šķērsoja telpu, saukdams Fransuā, un atrāva vaļā durvis. Arī Alaīsa pietrūkās kājās, tēva izturēšanās nobiedēta, neaptverdama, kas notiek.

- Ko tas nozīmē? Pasakiet man, es jūs lūdzu! Kāpēc ir tik svarīgi, vai tā bija kreisā vai labā roka?

- Fransuā, tūlīt pat seglo zirgus! Manu dūkani, kundzes Alaīsas sirmo ķēvi un arī zirgu sev pašam.

Fransuā seja palika tikpat bezkaislīga kā vienmēr. - Labi, Messire. Vai dosimies tālu?

- Tikai līdz upei. - Viņš ar mājienu lika sulainim iet. - Ātri! Un paņem manu zobenu un tīru apmetni kundzei Alaīsai. Gaidīsim tevi pie akas.

Līdzko Fransuā bija prom, Alaīsa metās pie tēva. Viņš vairījās no meitas skatiena. Atgriezās pie mucām un ar trīcošu roku ielēja sev kausā vīnu. Biezais, sarkanais šķidrums pāršļakstījās pār māla kausa malu un izplūda pa galdu, iekrāsodams tā virsmu.

- Paire, - viņa lūdzās, - paskaidrojiet man, ko tas nozīmē. Kāpēc mums jājāj uz upi? Ta taču nevar būt jūsu darīšana. Sūtiet Fransuā. Es varu pateikt viņam, kur tas ir.

- Tu nesaproti.

-Tad pasakiet man, lai es saprotu. Man jūs varat uzticēties.

- Līķis jāredz man pašam. Jānoskaidro, vai…

- Kas jānoskaidro? - Alaīsa žigli noprasīja.

- Nē, nē, - viņš attrauca, purinādams sirmojošo galvu. - Tas nav domāts tev… - Ieva balss izdzisa.

- Bet…

Peletjē pacēla roku, atkal pilnīgi savaldīgs. - Viss, Alaīsa. Tu darīsi, ko likšu. Gribētos to tev aiztaupīt, taču to es nevaru. Man nav izvē­les. - Viņš sniedza meitai kausu. - Izdzer šo. Tas tevi stiprinās, dos tev drosmi.

- Es nebaidos, - viņa iebilda, aizvainota, ka tēvs noturējis viņas atturību par gļēvulību. - Man nav bail skatīties uz mirušajiem. Pirmīt tikai biju pārāk satraukusies. - Viņa sastomījās. - Bet es jūs lūdzu, Messire, pasakiet man, kāpēc…

- Pietiek, vairāk ne vārda! - Peletjē pēkšņi uzkliedza.

Alaīsa atsprāga atpakaļ, it kā tēvs būtu viņai iesitis.

- Piedod, - viņš tūdaļ atvainojās. - Es nevaldu pār sevi. - Viņš pieskārās Alaīsas vaigam. - Neviens nevarētu vēlēties uzticamāku, krietnāku meitu.

- Tad kāpēc jūs man neuzticaties?

Viņš vilcinājās, un mirkli Alaīsa nosprieda, ka būs viņu pierunā­jusi. Taču tēva sejā atkal parādījās noslēgtā izteiksme.

- Tu tikai parādi man ceļu, - viņš sacīja. - Pārējais lai paliek manā ziņā.

Sant-Nasarī zvani iezvanīja lūgšanu stundu, kad viņi izjāja pa Chāteau Comtal Rietumu vārtiem.

Peletjē jāja pa priekšu, viņam sekoja Alaīsa un Fransuā. Alaīsa jutās vainīga, ka viņas rīcības dēļ tēvs tik savādi mainījies, un reizē dusmojās, ka neko nesaprot.

Viņi jāja pa šauro, sauso zemesceļu, kas līkumoja lejup pa kraujo nogāzi zem Citadeles mūriem, ik pa brīdim mezdams cilpas pats ap sevi. Sasnieguši līdzenumu, zirgi laidās rikšos.

Viņi jāja gar upi uz augšu. Saule nežēlīgi svilināja muguru, kad ceļš ieveda purvājā. Virs urgām un stāvoša ūdens lāmām sijājās odu un melno purva akleņu spieti. Zirgi cirta pie zemes pakavus un vicināja asti, veltīgi gaiņādami knišļu miriādes, kas trieca dzeloņus tiem caur plāno vasaras spalvu.

Alaīsa pamanīja sievu bariņu mazgājam veļu Odas upes pre­tējā krasta ēnainajā seklumā. Stāvēdamas pa pusei krastā, pa pusei ūdenī, viņas velēja drānas gabalus uz lēzeniem, pelēkiem akmeņiem.

Vienmuļi norībēja ratu riteņi pār vienīgo koka tiltu, kas savienoja pur­vāju ar ciemiem un priekšpilsētām Karkasonas ziemeļos. Citi - zem­nieki, lauksaimnieki un tirgoņi - vienmērīgā straumē šķērsoja upi pa braslu. Daži nesa uz pleciem bērnus, daži dzina kazu vai mūļu barus, un visi devās uz pilsētas tirgu galvenajā laukumā.

Viņi jāja klusēdami. Kad ceļš no klajuma ieveda purva vītolu paēnā, Alaīsa aizklīda domās. Nomierināja ierastā seglu šūpošanās, putnu dziesmas, cikāžu nebeidzamie čirksti meldros, un brīdi viņa gan­drīz aizmirsa ceļamērķi.

Bažas atgriezās, kad viņi sasniedza mežmalu un rindiņā sāka līku­mot starp koku stumbriem. Tēvs īsi atskatījās un uzsmaidīja viņai. Alaīsa jutās par to pateicīga. Tagad viņa bija trauksmes pilna, modra, ieklausījās katrā troksnītī. Likās, purva vītoli slienas viņai virs gal­vas, ļaunuma pilni, un to tumšajās ēnās viņa iztēlojās acis, kas vēro viņus aizjājam garām un gaida. Katra iečabēšanās krūmos, katrs putna spārnu plīkšķis lika sirdij joņot.

Alaīsa pati nesaprata, ko ir gaidījusi, taču, kad viņi sasniedza lau- cīti, tur valdīja miers un klusums. Viņas panier stāvēja koku paēnā, tur­pat, kur atstāts, no linu lupatiņām rēgojās nogriezto augu galotnītes. Izkāpusi no segliem, viņa sniedza pavadu Fransuā un devās uz ūdens pusi. Darbarīki neskarti gulēja turpat, kur pirmīt pamesti.

Alaīsa salēcās, kad elkonim pieskārās tēva plauksta.

- Rādi, - viņš teica.

Nebilduši ne vārda, viņa veda tēvu pa krastu, līdz nonāca vajadzī­gajā vietā. Sākumā viņa neredzēja neko un mirkli jautāja sev, vai viss nav bijis tikai slikts sapnis. Tomēr - tur, ūdenī starp niedrēm, mazliet tālāk augšup pa upi nekā iepriekš, peldēja līķis.

Viņa parādīja. - Tur. Pie tās tauksaknes.

Viņai par lielu brīnumu, tēvs nevis paaicināja Fransuā, bet gan nosvieda apmetni un iebrida upē.

- Paliec, kur esi, - viņš pār plecu uzsauca.

Alaīsa apsēdās krastā, pievilka ceļgalus pie zoda un noskatījās, kā tēvs iebrien seklumā, nelikdamies zinis par to, ka zābaku stulmos smeļas ūdens. Nonācis pie līķa, viņš apstājās un izvilka zobenu. Mir­kli vilcinājies, it kā gatavotos visļaunākajam, Peletjē ar asmens smaili piesardzīgi izcēla no ūdens vīrieša kreiso roku. Sakropļotā roka, uzblīdusi un zila, mirkli zvārojās, tad kā dzīva noslīdēja lejup pa sud­rabaino asmens plakni līdz spalam un ar neskanīgu šļakstu iekrita atpakaļ upē.

Peletjē noglabāja zobenu makstī, pieliecās un apvēla līķi otrādi. Tas strauji sašūpojās ūdenī, galva smagi klanījās, kā grasīdamās atdalīties no kakla.

Alaīsa steigšus novērsās. Viņa negribēja redzēt nāves zīmogu sve­šinieka sejā.

Atceļā uz Karkasonu tēva noskaņojums bija pavisam citāds. Viņš acīm redzami jutās atvieglots, it kā no pleciem būtu novēlusies smaga nasta. Pārmija bezrūpīgas piezīmes ar Fransuā un silti pasmaidīja ikreiz, kad Alaīsa notvēra viņa skatienu.

Par spīti nogurumam un aizkaitinājumam par to, ka notikumu nozīme nav izprotama, arī Alaīsa jutās labi. Kā vecos laikos izjādēs kopā ar tēvu, kad atliku likām pietika laika izbaudīt vienam otra sabiedrību.

Jājot atpakaļ uz Chāteau, meiteni beidzot pieveica ziņkāre. Alaīsa sadūšojās uzdot tēvam jautājumu, kas bija viņai uz mēles kopš došanās ceļā uz upi.

- Paire, vai jūs uzzinājāt to, ko vēlējāties? -Jā.

Alaīsa nogaidīja, līdz nepalika šaubu, ka paskaidrojumu vajadzēs izvilināt vārdu pa vārdam.

- Un tas nebija viņš, vai nav tiesa?

Tēvs uzmeta meitai asu skatienu.

Viņa neatlaidās. - Pēc mana apraksta jūs nospriedāt, ka šis cilvēks var būt jums pazīstams? Tāpēc gribējāt redzēt līķi pats. - Tēvam iegai- lējās acis, un Alaīsa saprata, ka viņai ir taisnība.

- Es nospriedu, ka varbūt pazīstu viņu, - tēvs pēdīgi ierunājās. - No Sartras laikiem. Tas cilvēks bija man ļoti dārgs.

- Bet viņš bija jūds.

Peletjē pacēla uzacis. - Jā, tik tiešām.

- Jūds, - viņa atkārtoja. - Un tomēr draugs?

Klusums. Alaīsa nelikās mierā. - Bet šis nebija tas draugs?

Šoreiz Peletjē pasmaidīja. - Nē, nebija.

- Kas tad?

- Es nezinu.

Alaīsa brīdi klusēja, pilnīgi pārliecināta, ka tēvs nekad nav pie­minējis tādu draugu. Viņš bija labs cilvēks, iecietīgs, un tomēr - ja viņš būtu stāstījis par tādu Šartras draugu jūdu, viņai tas būtu pali­cis atmiņā. Labi zinādama, ka nav jēgas turpināt šo sarunu pret tēva gribu, viņa izmēģināja citu pieeju.

- Tatad tā nav laupīšana? Tur man bija taisnība.

Likās, šoreiz tēvs atbild ar prieku. - Nē. Viņu ir gribējuši nogali­nāt. Brūce pārāk dziļa, pārāk labi aprēķināta. Turklāt pie līķa atstātas gandrīz visas vērtslietas.

- Gandrīz visas? - Taču Peletjē klusēja. - Varbūt kāds viņus iztrau­cēja? - Alaīsa ieminējās, uzdrošinādamās spert vēl soli tālāk.

- Nedomāju vis.

- Vai varbūt viņi ir meklējuši kaut ko noteiktu?

- Pietiks, Alaīsa. Nav nedz īstais laiks, nedz vieta.

Viņa pavēra muti, nevēlēdamās mitēties, tomēr apdomājās. Saruna gluži nepārprotami bija galā. Neko vairāk viņa neuzzinās. Labāk nogai­dīt, līdz tēvs būs noskaņots uz tērzēšanu. Atlikušo ceļa gabalu viņi mēroja klusēdami.

Kad skatienam parādījās Rietumu vārti, Fransuā paskubināja zirgu un aizjāja pa priekšu.

- Būtu ieteicams šo izjādi nepieminēt nevienam, - tēvs steigšus sacīja.

- Pat Gijemam ne?

- Nedomāju, ka tavs vīrs justos iepriecināts, uzzinot, ka tu bez pavadoņa esi gājusi uz upi, - viņš dzedri noteica. - Baumas izplatās ātri. Atpūties un pacenties aizmirst šo nepatīkamo starpgadījumu.

Alaīsa nevainīgi ieskatījās tēvam acīs. - Protams. Kā vēlaties. Dodu jums godavārdu, Paire. Par notikušo es runāšu vienīgi ar jums.

Peletjē mirkli vilcinājās, kā nojauzdams viltību, tad pasmaidīja. - Tu esi paklausīga meita, Alaīsa. Es zinu, ka varu tev uzticēties.

Pati pret savu gribu Alaīsa nosarka.