Labirints

63. NODAĻA Sabartē kalni Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs

Odriks Bajārs sēdēja pie tumša, spoži pulēta koka galda savā mājā kalna ēnā.

Lielās istabas griesti bija zemi, grīdu klāja lielas flīzes sarkanās kalnu zemes krāsā. Viņš šeit nebija mainījis tikpat kā neko. Tik tālu no civilizācijas nebija ne elektrības, ne ūdensvada, ne automašīnu un telefonu. Vienīgo skaņu radīja pulksteņa tikšķi, skaitīdami laiku.

Uz galda stāvēja eļļas lampiņa, tagad jau nodzisusi. Tai blakus stikla kauss, gandrīz līdz malām pilns ar Guignolet, izplatīja telpā vieglu alko­hola un ķiršu smaržu. Galda tālākajā galā uz misiņa paplātes stāvēja divas glāzes un neatkorķēta pudele ar sarkanvīnu, kā arī koka trauciņš ar gardiem cepumiem, pārsegtiem ar baltu linu drānu.

Bajārs bija atvēris slēģus, lai redzētu saullēktu. Pavasarī ciema nomales koki bija kā nosēti ar sudrabaini baltiem pumpuriem, no dzīv­žogiem un ceļmalām pretī bikli raudzījās dzelteni un sārti ziediņi. Tagad krāsu bija atlicis maz, pelēcīgi zaļš lāsmoja vienīgi kalns, kura mūžīgajā tuvumā viņš tik ilgi dzīvojis.

Guļamtelpu no lielās istabas šķīra aizkars. Visu galasienu aizņēma šauri plaukti, tagad gandrīz tukši. Veca piesta ar stampiņu, dažas bļo­das un kausi, pāris krūku. Arī grāmatas, gan viņa paša sarakstītās, gan tās dižās balsis, kas stāstīja par kataru vēsturi, - Delteijs, Divernuā, Neijī, Martī, Brenons, Rukets. Arābu filozofijas darbi atradās līdzās

senebreju tekstu tulkojumiem, seno un mūsdienu autoru monogrāfi­jām. Šajā vidē neiederīgās rindas ar kabatas formāta grāmatiņām aiz­pildīja vietu, ko reiz bija ieņēmušas zāles, ziedes un kaltēti ārstniecības augi.

Viņš bija sagatavojies gaidīt.

Bajārs pacēla glāzi pie lūpām un iedzēra krietnu malku.

Bet ja nu viņa neatnāks? Ja viņš nekad neuzzinās patiesību par tām pēdējām stundām?

Bajārs nopūtās. Ja viņa neatnāks, tad pēdējos šī garā ceļojuma soļus viņš būs spiests spert viens. Un tieši no tā viņš allaž bija baidījies.