Labirints

5. NODAĻA

KAD Alaīsa bija tikusi vaļā no savas uzticamās ēnas un gāja atpa­kaļ uz Chāteau Comtal, Sant-Nasarī zvani ieskandināja dienasvidu.

Viņa bija tik nogurusi, ka vairākas reizes paklupa uz kāpnēm, kuras likās stāvākas nekā parasti. Negribējās neko citu kā vien atgulties sava kambara vientulībā un atpūsties.

Alaīsa pārsteigta atklāja, ka viņas durvis ir aizvērtas. Kalpiem jau vajadzēja būt beigušiem uzkopšanas darbus. Aizkari ap gultu joprojām bija aizvilkti. Pustumsā Alaīsa redzēja, ka Fransuā ir atstājis panier uz zemā galdiņa pie kamīna, kā viņa lūgusi.

Viņa nolika siera dēlīti uz naktsgaldiņa, tad piegāja pie loga atvērt slēģus. Logam jau sen vajadzēja būt atvērtam, lai izvēdinātu kam­bari. Iekšā ieplūda dienasgaisma, skaidri parādīdama putekļu kārtu uz mēbelēm un izdilušus plankumus gultas aizkaros.

Alaīsa piegāja pie gultas un atvilka aizkarus vaļā.

Viņai par pārsteigumu, gultā vēl arvien gulēja Gijems, aizmidzis gluži kā pirms ausmas, kad Alaīsa bija atstājusi viņu vienu. Viņa izbrīnā blenza uz vīru. Viņš izskatījās tik bezrūpīgs, tik skaists. Pat Oriāna, kas reti atrada labu vārdu, ko pateikt par citiem, atzina, ka Gijems ir viens no vikonta Trankavela skaistākajiem chevaliers.

Alaīsa apsēdās uz gultas viņam blakus un pārlaida plaukstu pār viņa zeltaino ādu. Tad, juzdamās neizskaidrojami pārdroša, iespieda pirkstu mīkstajā, valgajā kazas sierā un uzzieda to vīram uz lūpām. Gijems kaut ko nomurmināja un sakustējās zem segām. Neatvēris acis, viņš lēni atplauka smaidā un izstiepa roku.

Alaīsai aizrāvās elpa. Šķita, pat gaiss trīsuļo gaidās un solījumos, kad viņa ļāva, lai vīrs pieglauž viņu sev klāt.

Divvientulības brīdi izjauca smagi soļi gaitenī. Kāds skaļi sauca Gijema vārdu - pazīstama, dusmu pārvērsta balss. Alaīsa pielēca kājās; viņu pārņēma šausmas, ka tēvs varētu kļūt par liecinieku šādai tuvības ainai. Gijems strauji atvēra acis, un tajā pašā mirklī durvis atsprāga vaļā, sparīgiem soļiem ienāca Peletjē, viņam nopakaļ Fransuā.

-Jūs esat novēlojies, di Mā! - viņš uzkliedza, paķēra no tuvākā krēsla apmetni un svieda ar to znotam pa galvu. - Celieties! Visi citi jau ir Lielajā zālē un gaida!

Gijems uzslējās sēdus. - Zālē?

- Vikonts Trankavels aicina savus chevaliers, bet jūs vārtāties pa gultu! Vai iedomājaties, ka varat darīt, kā tīk? - Viņš piegāja Gijemam klāt. - Nu? Kāds jums ir attaisnojums?

Pēkšņi Peletjē ieraudzīja, ka gultai otrā pusē stāv viņa meita. Viņa seja atmaiga. - Atvaino, Filha. Es tevi neredzēju. Vai tu jūties labāk?

Viņa nolieca galvu. - Ar prieku varu teikt, Messire, es jūtos pavi­sam labi.

-Jūties labāk? - Gijems samulsis teica. - Vai tu esi sasirgusi? Vai kaut kas noticis?

- Celieties augšā! - Peletjē uzkliedza, atkal pievērsies gultai. - Jums ir tikai tik daudz laika, di Mā, cik man vajadzīgs, lai nokāptu pa kāp­nēm un šķērsotu pagalmu. Ja tad vēl nebūsiet Lielajā zālē, jums klāsies plāni! - Vairs nebildis ne vārda, Peletjē apcirtās uz papēža un izjoņoja no kambara.

Neveiklajā klusumā pēc viņa aiziešanas Alaīsa jutās kā pārakme- ņojusies no kauna, tikai nesaprata, vai kaunas sevis vai vīra dēļ.

Gijems uzliesmoja sašutumā. - Kā šis uzdrošinās te ielauzties, it kā es būtu viņa vergs? Ko šis no sevis iedomājas? - Nikni nospēris segas uz grīdas, viņš izlēca no gultas. - Pienākums sauc, - viņš izsmējīgi noteica. - Nebūtu glīti likt lielajam intendantam Peletjē gaidīt.

Alaīsa noprata, ka viss, ko viņa teiktu, tikai nokaitinātu Gijemu vēl vairāk. Gribējās izstāstīt, kas noticis pie upes, vismaz tādēļ, lai vīrs aizmirstu dusmoties, taču viņa bija devusi tēvam vārdu un nedrīkstēja neko nevienam stāstīt.

Gijems jau bija aizgājis otrā istabas pusē un ģērbās, uzgriezis viņai muguru. Uzvilka tuniku, aizsprādzēja jostu; pleci viņam bija saspringti.

- Varbūt ir kādas jaunas ziņas… - Alaīsa iesāka.

- Tas nav attaisnojums, - viņš atcirta. - Man nekas nav teikts.

- Es… - Alaīsa aprāvās. Ko lai saka?

Pacēlusi no gultas apmetni, viņa sniedza to vīram. - Vai ilgi paliksi prom? - viņa maigi jautāja.

- Kā es varu atbildēt, ja pat nezinu, kādēļ tieku aicināts uz kon­cilu? - viņš dusmīgi attrauca.

Taču pēkšņi šķita, ka dusmas pāriet. Pleci zaudēja spriegumu, un, kad viņš pievērsās sievai, skatiens vairs nebija drūms. - Piedod man, Alaīsa. Tu neesi vainīga, ka tavs tēvs tā izturas. - Gijems noglaudīja viņai vaigu. - Nāc, palīdzi man.

Viņš pieliecās, lai Alaīsai būtu vieglāk aizsniegt, tomēr viņai vaja­dzēja pacelties pirkstgalos, lai saāķētu apaļo sudraba un kapara pie­spraudi viņam uz pleca.

- Merce, mcm cdr,[13] - viņš noteica. - Labi. Noskaidrosim, kas par lietu. Varbūt nav nekas svarīgs.

- Kad šorīt jājām atpakaļ uz Citadeli, ieradās ziņnesis, - Alaīsa neapdomājusies sacīja.

Un tūdaļ klusībā apsauca sevi. Tagad Gijems noteikti jautās, kur viņa tik agri bijusi un vēl kopā ar tēvu, taču vīrs veltīja visu uzmanību zobenam, ko vilka ārā no pagultes, un neklausījās viņas vārdos.

Alaīsa saviebās, dzirdot skaudro metāla šņirkstu, ar kādu zobens ieslīdēja makstī. Šī skaņa skaidrāk par visām citām pieteica Gijema aiziešanu no viņas pasaules uz vīriešu pasauli.

Gijems pagriezās, apmetņa ielocēm skarot siera dēlīti, kas bija nolikts uz pašas galdiņa malas. Dēlītis klaudzēdams nokrita uz akmens grīdas.

- Tas nekas, - Alaīsa žigli noteica, negribēdama aizkavēt Gijemu vēl ilgāk, lai nenokaitinātu tēvu galīgi. - Kalpi visu sakārtos. Ej vien. Un atgriezies, kad varēsi.

Gijems pasmaidīja un izgāja pa durvīm.

Kad vīra soļi bija noklusuši, Alaīsa pagriezās un pārlaida skatienu grīdai. Salmu grīdsegā bija ielipuši mikli, mīksti baltā siera krikumi. Viņa nopūtās un pieliecās pacelt dēlīti.

Tas bija nokritis uz malas, atslējies pret gultas pamatni. Paņemot dēlīti, Alaīsas pirksti kaut ko sataustīja tā apakšpusē. Viņa apgrieza dēlīti otrādi, lai paskatītos.

Tumšās koksnes pulētajā virsmā bija iegravēts labirints.

Apļu nevainojamās aprises, kas vijās arvien mazākos lokos, apbūra Alaīsu, un viņa vilka ar pirkstu pa labirinta rakstu. Tas bija gluds, lie­liski nostrādāts, īsts mīlestības darbs, radīts ar lielu rūpību.

Prātā atausa kādas tālas atmiņas. Alaīsa pacēla dēlīti tuvāk acīm, pilnīgi pārliecināta, ka tamlīdzīgu rakstu ir redzējusi jau agrāk, taču atmiņas vairījās nākt ārā no tumšās paslēptuves. Viņa pat nespēja atcerēties, kur vispār dabūjusi šo dēlīti. Un beigās atmeta savai nojausmai ar roku.

Alaīsa pasauca savu kalponi Severīnu un lika uzkopt kambari. Pēc tam, lai nevajadzētu domāt par to, kas notiek Lielajā zālē, pievērsās augiem, ko rītausmā bija savākusi upmalā.

Guvums jau tāpat bija pārāk ilgi atstāts novārtā. Linu lupatiņas izžuvušas, saknes trauslas, lapas zaudējušas mitrumu. Nešaubīdamās, ka vēl spēs kaut ko saglābt, Alaīsa apsmidzināja panier ar ūdeni un ķērās pie darba.

Tomēr visu laiku, kamēr viņa smalcināja saknes un iešuva zie­dus mazos drānas maisiņos, lai puķu smarža saldinātu kambara gaisu, visu laiku, kamēr viņa gatavoja zāles Zaķa savainotajai kājai, skatiens nemitīgi atgriezās pie koka dēlīša, kas mēms gulēja uz galda tepat acu priekšā, neizpauzdams savus noslēpumus.

Gijems skrēja pār pagalmu, apmetnim neērti sitoties ap stilbiem, un klusībā šķendējās, ka ir pieķerts tieši šodien.

Nebija parasts, ka koncilā piedalās chevaliers. Tas, ka viņi izsaukti uz Lielo zāli, nevis uz donjon, liecināja, ka noticis kaut kas nopietns.

Vai Peletjē bija sacījis patiesību, teikdams, ka jau iepriekš sūtījis savu ziņnesi uz Gijema kambari? Kas to lai zina. Ja nu Fransuā bija atnācis un ieraudzījis, ka Gijema tur nemaz nav? Ko par to teiktu Peletjē?

Lai vai kā, iznākums jebkurā gadījumā bija vienāds. Gijemam bija nepatikšanas.

Smagās durvis, kas veda uz Lielo zāli, bija vaļā. Gijems steidzās augšā pa kāpnēm, lēkdams pa diviem pakāpieniem uzreiz.

Kad acis pierada pie gaiteņa puskrēslas, viņš pie zāles ieejas ierau­dzīja sievastēva siluetu, ko nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Gijems dziļi ievilka elpu un gāja tālāk, noliecis galvu. Peletjē izstiepa roku, aizšķērsodams viņam ceļu.

- Kur jūs bijāt? - viņš noprasīja.

- Piedodiet man, Mcssire. Es nesaņēmu ziņu…

Peletjē seja bija tumši, pērkonīgi pietvīkusi. - Kā jūs uzdrošināties nokavēt? - viņš jautāja tērauda balsī. - Vai domājat, ka pavēles neat­tiecas uz jums? Ka jūs esat tik slavens chevalier, ka varat nākt un iet pēc patikas, nevis rīkoties tā, kā pavēl jūsu Seigneurl

- Messire, zvēru pie sava goda, ja es būtu zinājis…

Peletjē rūgti iesmējās. - Pie jūsu goda, - viņš nikni sacīja, ar pirk­stu iebikstīdams Gijemam krūtīs. - Neturiet mani par muļķi, di Mā. Es nosūtīju uz jūsu istabām savu sulaini ar ziņu. Jums atliku likām pietika laika sagatavoties. Tomēr man vēl ir jāiet pašam un jāaicina jūs. Un aizgājis es atrodu jūs gultā!

Gijems pavēra muti, aizvēra to atkal. Viņš redzēja siekalu burbulī- šus Peletjē lūpu kaktiņos, redzēja sirmos bārdas rugājus.

-Tagad vairs nemaz neesat tik pašapzinīgs! Nav ko teikt? Es jūs brīdinu, di Mā: tas, ka esat precējies ar manu meitu, neatturēs mani sodīt jūs par biedinājumu citiem.

- Sire, es tiešām…

Peletjē dūre pēkšņi ietriecās viņam pakrūtē. Sitiens nebija pārāk spēcīgs, taču pārsteidza Gijemu nesagatavotu.

Gijems atstreipuļoja atpakaļ un atdūrās pret sienu.

Peletjē smagā roka tūdaļ sagrāba viņu aiz rīkles un spieda viņa pakausi pie akmens mūra. Ar acs maliņu Gijems manīja, ka sirjan pie durvīm paliecas uz priekšu, lai labāk redzētu, kas notiek.

- Vai tagad viss ir skaidrs? - Peletjē kā spļautin iespļāva Gijemam sejā, sažņaugdams viņa kaklu vēl ciešāk. - Nedzirdu! Vai tagad viss ir skaidrs?

Šoreiz Gijemam izdevās izdvest: - Oc, Messire.

Viņš juta, ka tumši nosarkst. Galvā dunēja asinis.

- Es jūs brīdinu, di Mā. Es vērošu. Es gaidīšu. Un, ja spersiet vienu vienīgu aplamu soli, es gādāšu, lai jūs to nožēlojat. Vai mēs saprotam viens otru?

Gijems, kampdams gaisu, ar pūlēm pamāja, nobrāzdams vaigu pret raupjo sienu. Peletjē pēdējo reizi nikni pagrūda viņu tā, ka ribas nokrakšķēja pret cieto mūri, un beidzot palaida vaļā.

Peletjē neatgriezās Lielajā zālē, bet gan straujiem soļiem devās pre­tējā virzienā, uz pagalmu.

Tiklīdz viņš bija nozudis skatienam, Gijems salīka, klepodams un berzēdams kaklu, kampdams elpu kā slīcējs, un noslaucīja asinis no lūpas.

Elpa lēnām kļuva vienmērīga. Gijems sakārtoja apģērbu. Prātā jau mudžēja domas par to, kā atmaksāt Peletjē par pazemojumiem. Divas reizes vienas dienas laikā. Aizvainojums bija pārāk smags, lai to varētu atstāt bez ievērības.

Pēkšņi Gijems apjēdza, ka no Lielās zāles skan balsu murdoņa un ka vajag piebiedroties pārējiem, pirms atgriežas Peletjē un atrod viņu vēl arvien stāvam tepat.

Sargs pat nemēģināja slēpt uzjautrinājumu.

- Ko tu blenz? - Gijems noprasīja. - Turi mēli aiz zobiem, saprati, citādi tev plāni klāsies!

Tas nebija tukšs brīdinājums. Sargs nekavējoties nolaida acis un pakāpās sāņus, dodams Gijemam ceļu.

- Lūk, tā ir labāk.

Peletjē draudiem joprojām skanot ausīs, Gijems pēc iespējas neuz­krītoši ieslīdēja zālē. Tikai pietvīkusi seja un straujie sirdspuksti lieci­nāja par notikušo.