Labirints

72. nodala

Trešdien, sešpadsmitā marta rītausmā, viņi sapulcējās Monsegūras Lielajos vārtos.

Garnizona karavīri, stāvēdami uz nocietinājumu mūriem, noskatī­jās uz krusta karotājiem, kas, sūtīti sagūstīt Bons Homes, kāpa augšup pa akmeņaino taku, rīta agrumā joprojām slidenu no sarmas.

Bertrāna kopā ar Saijē un Riksendu stāvēja pašā pūļa priekšā. Val­dīja neparasts klusums. Pēc mēnešiem ilgušās apšaudes beidzot bija apklusušas katapultas un aplenkuma mašīnas.

Pēdējās divas nedēļas aizritēja mierīgi. Daudziem tajās beidzās zemes gaitas. Tika nosvinētas Lieldienas. Parfaits un nedaudzās petr- faites gavēja. Lai gan tiem, kas atteiksies no savas ticības, bija solīta piedošana, gandrīz puse citadeles iemītnieku, to vidū arī Riksenda, bija izvēlējušies saņemt consolament. Viņi drīzāk bija ar mieru mirt kā Borus Chretiens, nevis sakauti dzīvot franču kroņa pakļautībā. Tie, kas notiesāti mirt par savu ticību, bija novēlējuši savu mantību tiem, kas notiesāti dzīvot bez saviem mīļajiem. Bertrāna bija palīdzējusi izdāļāt dāvanas - vasku, piparus, sāli, drānas, apavus, tarbas, bikses, pat vienu filca platmali.

Pjēram Rožē de Mirpuā pasniedza aizsainīti, pilnu ar monētām. Citi nesa labību un kamzoļus, lai viņš tos atdotu saviem karavīriem. Marķīze de Lantāra bija atdevusi visu savu mantu mazmeitai Filipai, Pjēra Rožē sievai.

Bertrāna pārlaida skatienu nekustīgajām sejām un klusībā noskai­tīja lūgšanu par savu māti. Alaīsa bija rūpīgi izraudzījusies Riksendai apģērbu. Tumšzaļu tērpu un sarkanu apmetni, gar malām izšūtu sarež­ģītā rakstā, ko veidoja zili un zaļi kvadrāti un rombi un dzelteni ziedi. Māte bija paskaidrojusi, ka tāds pats apmetnis bijis viņai mugurā kāzu dienā Sv. Marijas kapelā Chāteau Comtal. Alaīsa nešaubījās, ka viņas māsa Oriāna to atcerēsies, par spīti garajiem gadiem.

Piesardzības labad Alaīsa bija arī pašuvusi mazu aitādas somiņu, ko nēsāt uz sarkanā apmetņa; tādā somiņā glabājās katra no Labi­rinta Triloģijas grāmatām. Bertrāna bija palīdzējusi piebāzt somiņu ar audumu un pergamenta lapām, lai varētu apmānīt vērotāju, vismaz no attāluma. Viņa īsti neizprata šādas sagatavošanās jēgu, zināja tikai, ka tas ir svarīgi. Un priecājās, ka drīkst nākt talkā.

Meitene satvēra Saijē roku.

Terpušies tumšzilās drānās, turpat netālu klusēdami stāvēja kataru Baznīcas vadoņi - bīskaps Betrāns Martī un Reimons Egijē, tagad abi jau sirmgalvji. Gadiem ilgi viņi bija pildījuši savu amatu Monsegūrā, bieži atstājuši citadeli, sludinājuši Dieva vārdu un snieguši mierinā­jumu tiem credentes, kas dzīvoja nomaļos kalnu un līdzenumu ciemos. Nu viņi bija gatavi saviem ļaudīm pa priekšu doties ugunī.

- Ar Mama viss būs labi, - Bertrāna nočukstēja, drošinādama gan sevi, gan Saijē. Uz pleca viņa sajuta Riksendas plaukstu. - Kaut jel tev nebūtu…

- Es esmu izvēlējusies, - Riksenda viņu pārtrauca. - Izvēlējusies mirt par savu ticību.

- Bet ja nu viņi sagūstīs Manu*? - Bertrāna čukstēja.

Riksenda noglāstīja viņai galvu. - Mēs varam vienīgi lūgt Dievu.

Zaldāti bija klāt, un Bertrānai acīs sariesās asaras. Riksenda izstiepa

rokas, lai tās tiktu saslēgtas važās. Jaunais kareivis nogrozīja galvu. Franči nebija gaidījuši, ka tik daudzi izvēlēsies nāvi, tāpēc nebija paņē­muši līdzi pietiekami daudz važu.

Bertrāna un Saijē klusēdami noskatījās, kā Riksenda līdz ar pārē­jiem iziet pa Lielajiem vārtiem un pēdējo reizi dodas lejup pa stāvo, līkumoto taku. Alaīsas apmetņa sarkanā krāsa spilgti izcēlās starp blāvi brūnām un zaļām drānām uz pelēko debesu fona.

Bīskapa Martī vadībā gūstekņi uzsāka dziesmu. Monsegūrā bija kri­tusi, taču viņi nebija sakauti. Bertrāna ar plaukstas virspusi noslaucīja asaras. Viņa bija apsolījusi mātei, ka būs stipra. Un centās turēt doto vārdu.

Lejā, zemāko nogāžu pļavās, bija izvietoti soli skatītājiem. Visas vietas aizņēma Dienvidu jaunā aristokrātija, franču baroni, līdzskrē- jēji, katoļu legāti un inkvizitori, ko ielūdzis Karkasonas senešals Igē Dezarsī. Visi bija ieradušies noskatīties, kā pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu ilguša pilsoņu kara tiek spriesta "taisna tiesa".

Gijems cieši ietinās apmetnī, uzmanīdamies, lai neviens viņu nepazītu. Visu mūžu viņš bija karojis pret frančiem, un tie labi pazina viņa seju. Tagad viņam nebija tiesību krist gūstā. Viņš paraudzījās apkārt.

Ja saņemtās ziņas atbilda patiesībai, tad kaut kur šajā pūlī atradās Oriāna. Viņš bija apņēmies gādāt, lai Oriāna netiek klāt Alaīsai. Pat pēc visiem šiem gadiem Gijems aizsvilās dusmās, jau tikai iedomājoties par Oriānu. Viņš sažņaudza dūres, nožēlodams, ka nevar sākt rīkoties tūlīt. Ka ir jāslēpjas un jāgaida, ka nevar ietriekt dunci Oriānai sirdī, kā būtu vajadzējis izdarīt jau pirms trīsdesmit gadiem. Gijems apzinā­jās, ka jābūt pacietīgam. Ja mēģinātu rīkoties tagad, viņu nogalinātu, iekams viņš pagūtu izraut zobenu.

Viņš vēroja skatītāju rindas, līdz ieraudzīja meklēto seju. Oriāna sēdēja pirmās rindas vidū. Viņā vairs nebija ne vēsts no Dienvidu galma dāmas. Drānas smalkas un dārgas krāšņā Ziemeļu stilā. Zilais samta apmetnis izšūts ar zeltu, ap kaklu un kapuci bieza sermuļādas apmale, rokās silti sermuļādas cimdi. Seja, joprojām neparasta un skaista, bija novājējusi, skaistumu bojāja spīvā, ļaunā izteiksme.

Viņai līdzās sēdēja jauns vīrietis. Līdzība bija pietiekama, lai Gijems saprastu, ka tas ir viens no viņas dēliem. Viņš bija dzirdējis, ka vecā­kais, Luijs, ir pievienojies krusta karotājiem. Puisim bija tāda pati sejas krāsa un melnas cirtas kā Oriānai un ērgļa profils kā tēvam.

Atskanēja kliedziens. Gijems atskatījies ieraudzīja, ka gūstekņu virtene ir sasniegusi kalna pakāji un tiek dzīta uz sārtu. Katari gāja, nezaudēdami cieņu. Un dziedāja. Kā eņģeļu koris, Gijems nodomāja, redzēdams, ka dziesmas maigās skaņas liek skatītāju sejās parādīties neomulībai.

Karkasonas senešals stāvēja plecu pie pleca ar Narbonnas arhibīs­kapu. Viņš deva zīmi, augstu gaisā tika pacelts zelta krusts, un Melnie brāļi un garīdznieki devās uz priekšu, lai nostātos pie pāļu žoga.

Tiem aiz muguras Gijems redzēja rindu zaldātu ar liesmojošām lāpām rokās. Zaldāti pūlējās nepieļaut, lai dūmi veļas uz skatītāju pusi; liesmas plandīja un sprakšķēja asajās ziemeļvēja brāzmās.

Cits pēc cita tika izsaukti ķeceru vārdi. Viņi izgāja priekšā un pa trepēm kāpa sārtā. Gijems notirpa aiz šausmām, izmisis, ka nespēj apturēt šo slepkavošanu. Pat ja viņam līdzi būtu pietiekami daudz vīru, katari nevēlētos glābiņu. Drīzāk apstākļu nekā ticības spiests, Gijems daudz laika bija pavadījis Bon$ Homes vidū. Viņš tos apbrīnoja un cie­nīja, kaut gan nevarēja apgalvot, ka tos saprot.

Malkas un salmu kaudzes bija aplietas ar darvu. Daži zaldāti, iekā­puši pāļu nožogojumā, pieķēdēja parfaits un parfaites pie stabiem.

Bīskaps Martī sāka skaitīt lūgšanu.

- Payre sarit, Dien drejturier dels bons esperits.

Viņa balsij pamazām pievienojās citas. Čuksti pieņēmās skaļumā, līdz pārauga kliedzienā. Skatītāji pārmija apjukuma pilnus skatienus un kļuva nemierīgi. Ne jau to viņi bija gribējuši redzēt.

Arhibīskaps steigšus pamāja ar roku, un garīdznieki, melnajiem talāriem plandot vējā, sāka dziedāt psalmu, kas bija kļuvis par krusta kara himnu. Veni Spirite Sancti - šie vārdi tika izkliegti kliegšus, lai apslāpētu kataru lūgšanas.

Bīskaps spēra soli uz priekšu un iemeta sārtā pirmo lāpu. Viņam sekoja zaldāti. Degošās lāpas cita pēc citas lidoja sārtā. Tas aizdegās gausi, tomēr drīz sāka mest sprakšķošas dzirksteles. Liesmas locījās salmos kā čūskas, šaudīdamās šurpu turpu, plīvodamas, pulsēdamas, locīdamās kā ūdenszāles upē.

Caur dūmiem Gijems ieraudzīja kaut ko tādu, no kā asinis sastinga dzīslās. Sarkanu apmetni, izšūtu ar ziediem, un tumši sūnzaļu tērpu. Viņš lauzās caur pūli uz priekšu.

Viņš nespēja - negribēja - ticēt savām acīm.

Gadi pagaisa, un viņš redzēja sevi tādu kā sendienās, jaunu cheva- lier, augstprātīgu, lepnu, pašapzinīgu, stāvam ceļos Sv. Marijas kapelā. Viņam līdzās bija Alaīsa. Laulības Miķeļos, daži teica - tas nesot laimi.

Ziedoši virši uz altāra, sarkanu sveču mirga, abiem mijot laulības zvē­restus.

Gijems skrēja gar soliem, cenzdamies tikt tuvāk sārtam, pārliecinā­ties, ka tā nav viņa. Liesmas bija rijīgas. Pār skatītājiem vēlās šķcbīga, pārsteidzoši saldena degošas cilvēku miesas smaka. Zaldāti atkāpās. Uguns svelme piespieda pakāpties nostāk pat garīdzniekus.

Čurkstēja asinis, plīsa kāju pēdas, kauli ieslīdēja ugunī - gluži kā medījumam, ko cepina uz iesma. Lūgšanas pārvērtās kliedzienos.

Gijems sāka smakt, taču neapstājās. Ar apmetņa malu aizsedzis muti un degunu, lai nejustu smirdīgos, kodīgos dūmus, viņš centās piekļūt pie pāļu žoga, taču visu aizsedza virpuļojošais dūmu mākonis.

Pēkšņi liesmās atskanēja dzidra un skaidra balss.

- Oriāna!

Vai tā bija Alaīsas balss? Gijems to nezināja. Aizsedzis seju ar plaukstām, viņš streipuļoja uz sauciena pusi.

- Oriāna!

Šoreiz skatītāju rindās atskanēja kliedziens. Gijems apcirtās apkārt un caur dūmiem ieraudzīja dusmu izķēmoto Oriānas seju. Pietrūkusies kājās, viņa sparīgi māja sargkareivjiem.

Gijemam uz lūpām bija Alaīsas vārds, taču viņš nedrīkstēja piesais­tīt uzmanību. Viņš bija nācis glābt Alaīsu. Palīdzēt viņai paglābties no Oriānas - tāpat kā reiz jau bija palīdzējis.

Trīs mēneši, ko viņš pavadīja kopā ar Alaīsu pēc aizbēgšanas no Tulūzas inkvizitoriem, gluži vienkārši bija laimīgākais laiks viņa mūžā. Alaīsa nepiekrita palikt pie viņa ilgāk, un viņš nespēja sievu pierunāt, nespēja pat izdibināt, kādēļ viņai jādodas prom. Taču viņa teica - un Gijems tam ticēja -, ka reiz, kad šīs šausmas beigsies, abi atkal būs kopā.

- Mon cdr, - viņš čukstēja, un tas izklausījās kā šņuksts.

Šis solījums un atmiņas par kopīgajām dienām bija palīdzējušas Gije­mam izturēt desmit garus, tukšus gadus. Kā gaismas stars tumsībā.

Gijems juta, ka viņa sirds pārtrūkst. - Alaīsa!

Uz sarkanā apmetņa dega maza, balta aitādas somiņa grāmatas lielumā. Roku, kas to turējušas, vairs nebija. Tikai kauli, sprakstoši tauki un pārogļojusies miesa.

Nebija vairs nekā, un viņš to zināja.

Pār Gijemu nolaidās klusums. Ne trokšņa, ne sāpju, tikai dzidrs, balts plašums. Bija nozudis kalns, pagaisušas debesis, dūmi un klie­dzieni. Pagaisusi cerība.

Kājas vairs nespēja viņu noturēt. Izmisuma sagrābts, Gijems sabruka ceļos.