17. NODAĻA Karkasona 1209- GADA juLHET

Nočabēja zari un lapas, kad Alaīsa sakustējās.

Degunā un mutē līda tumīga sūnu, ķērpju un zemes smarža. Plaukstas virspusē iedūrās kaut kas ass - sīciņš dzēliens, kas tūdaļ sāka smelgt. Ods vai skudra. Viņa juta indi iesūcamies asinīs. Sakustējās, lai aizgainītu kukaini. Sakustoties tūdaļ uzmācās vēmiens.

Kur es esmu?

Atbilde kā atbalss. Defora. Arā.

Viņa gulēja zemē ar seju lejup. Āda bija mitra, vēsa no rasas. Vai ir rīts vai vakars? Drēbes, satinušās viņai apkārt, bija valgas. Alaīsai izde­vās lēnītēm uzslieties sēdus un atbalstīties pret dižskābarža stumbru.

Dogament. Lēnām, piesardzīgi.

Caur kokiem pakalna galā viņa redzēja, ka debesis ir baltas, pie apvāršņa sārtas. Zemi mākoņi slīdēja kā kuģi bezvējā. Viņa saskatīja sēru vītolu melnās aprises. Aiz muguras auga bumbieres un ķiršu koki, šajā vēlajā gadalaikā vienmuļi un kaili.

Tatad rītausma. Alaīsa mēģināja skaidrāk saskatīt apkārtni. Ta likās ļoti spilgta, žilbinoša, lai gan saules nebija. Netālu čaloja ūdens, sekls ūdens, kas slinki slīdēja pār oļiem. Tālumā skaļi ūjināja ūpis, atgriez­damies no nakts medībām.

Alaīsa paraudzījās uz saviem delmiem - tos izraiboja sīku, niknu dzēlienu sarkanie plankumi. Viņa appētīja arī skrāpējumus un

nobrāzumus uz stilbiem. Ap potītēm bija sakaltušas asinis. Viņa pacēla plaukstas tuvāk sejai. Pirkstu kauliņi bija nobrāzti jēli. Starp pirkstiem stiepās rūsaini sarkanas rankas.

Atmiņas. Par to, ka viņu kaut kur rauj, rokas velkas pa zemi.

Nē, pirms tam.

Viņa iet pār pagalmu. Gaisma augšstāva logos.

Pakausī iekņudējās bailes. Soļi tumsā, raupja plauksta viņai uz mutes, pēc tam sitiens.

Perilhos. Briesmas.

Alaīsa pacēla plaukstu pie galvas un saviebās, kad pirksti skāra asinīs salipušos matus aiz auss. Viņa cieši aizmiedza acis, pūlēdamās izdzēst atmiņas pa rokām, kas skraida pa viņas augumu kā žurkas. Divi vīrieši. Prasts smārds - pēc zirgiem, alus un salmiem.

Vai viņi atrada merelu?

Alaīsa centās piecelties kājās. Vajadzēja visu izstāstīt tēvam. Viņš posās uz Monpeljē, to viņa vēl atcerējās. Vispirms bija jārunā ar tēvu. Alaīsa lūkoja uzslieties stāvus, bet kājas neklausīja. Galva apreiba atkal, un viņa krita, krita, ieslīdēja atpakaļ bezsvara miegā. Cīnījās tam pretī, lai paliktu pie samaņas, taču bez sekmēm. Pagātne, tagadne un nākotne kļuva par daļu no bezgalīga laika, tas balts izpletās viņas acu priekšā. Krāsām, skaņām un gaismai vairs nebija nozīmes.

Загрузка...