Labirints

58. NODAĻA

P ēc vikonta Trankavela vēlēšanās Lielajā zālē bija saklati galdi. Starp tiem staigāja vikonts un kundze Anjēze, pateikdamies vīriem par paveikto un par to, kas vēl tiks veikts.

Peletjē jutās arvien sliktāk. Telpā tvanēja svilstoša vaska, sviedru, auksta ēdiena un silta alus smārds. Viņš nezināja, cik vēl ilgi spēs to izturēt. Graizes kuņģī uznāca arvien stiprāk un biežāk.

Viņš mēģināja izslieties stalti, taču kājas pēkšņi atteicās klausīt. Tverdamies pie galda malas, Peletjē saļima uz priekšu, pa gaisu aiz­lidoja šķīvji, biķeri un gaļas kauli. Viņš jutās tā, it kā iekšas plosītu meža zvērs.

Vikonts Trankavels apcirtās apkārt. Kāds iekliedzās. Intendantam palīgā skrēja kalpi, kāds sauca Alaīsu.

Viņš juta, ka tiek atbalstīts un vests uz durvju pusi. Acu priekšā miglaini pavīdēja Fransuā un izgaisa atkal. Intendantam šķita, ka viņš dzird Alaīsu dodam rīkojumus, lai gan viņas balss skanēja no liela tāluma un viņa likās runājam nesaprotamā valodā.

- Alaīsa! - viņš iekliedzās, tumsā sniegdamies pēc meitas rokas.

- Es esmu te. Jūs nesīs uz jūsu kambari.

Peletjē juta, ka viņu paceļ stipras rokas un seju skar naksnīgais gaiss; viņu nesa pār Cour d'Honneur un augšā pa kāpnēm.

Uz priekšu viņi tika gausi. Krampji vēderā pastiprinājās arvien vairāk, un Peletjē juta, kā viņu grauž sērga, saindēdama asinis un elpu.

- Alaīsa… - viņš nočukstēja. Šoreiz aiz bailēm.

Tiklīdz tēvs bija ienests savā kambarī, Alaīsa nosūtīja Riksendu sameklēt Fransuā un atnest vajadzīgās zāles no viņas istabām. Divus citus kalpus viņa raidīja uz virtuvi pēc dārgā ūdens.

Tēvs bija noguldīts gultā. Alaīsa novilka viņa notraipītās virsdrē­bes un sameta kaudzē, lai vēlāk sadedzinātu. Likās, sērga strāvo no visām viņa miesas porām. Arvien biežāk un nežēlīgāk uzbruka caur­eja - tagad lielākoties tikai asinis un strutas. Alaīsa lika svēpēt zālītes un ziedus, lai nomāktu smaku, taču nekāds lavandas un rozmarīna daudzums nejaudāja apslēpt sirdzēja stāvokli.

Riksenda steigšus pārradās ar prasīto un palīdzēja Alaīsai iejaukt kaltētas mellenes karstā ūdenī, līdz izveidojās plāna putriņa. Izģērbusi tēvu un apsegusi viņu ar tīru, vieglu palagu, Alaīsa ar karotīti cēla šķidrumu pie viņa bālajām lūpām.

Pirmo karotītes tiesu viņš norija, bet tūliņ pat izvēma. Alaīsa mēģi­nāja vēlreiz. Tagad zāles izdevās iedzert, taču viss ķermenis noraustījās krampjos.

Laiks zaudēja nozīmi un neritēja ne ātri, ne lēni. Alaīsa pūlējās pagausināt slimības gaitu. Pusnaktī uz kambari atnāca vikonts Tran­kavels.

- Kas jauns, kundze?

- Viņš ir ļoti slims, Messire.

- Vai jums kaut kas vajadzīgs? Ārsti, zāles?

- Vēl mazliet ūdens, ja iespējams. Jau pirms laba laika nosūtīju Riksendu sameklēt Fransuā, bet viņš nav pārnācis.

- Tas tiks izdarīts.

Trankavels pār viņas plecu paskatījās uz gultu. - Kā šī nelaime varēja uznākt tik piepeši?

- Grūti pateikt, Messire, kāpēc šāda kaite vienu piemeklē tik smagi, bet citam aiziet garām. Manu tēvu ir stipri novājinājis Svētajā zemē pavadītais laiks. Sevišķi uzņēmīgs viņš ir pret kuņģa slimībām. - Alaīsa mirkli vilcinājās. - Lai Dievs dod, ka tā neizplatītos.

- Vai nav šaubu, ka tā ir aplenkuma sērga? - vikonts drūmi jautāja. Alaīsa papurināja galvu. - Man ļoti žēl to dzirdēt. Sūtiet pēc manis, ja viņa stāvoklī būs kādas pārmaiņas.

Stundām lēni ritot, tēva dzīvības svece pamazām dzisa. Brīžiem viņš nāca pie skaidras saprašanas un šķita aptveram, kas notiek. Brī­žiem nelikās apzināmies, kur atrodas un kas viņš tāds ir.

īsi pirms ausmas Peletjē elpa kļuva sekla. Snauzdama pie viņa gul­tas, Alaīsa uztvēra šo pārmaiņu un acumirklī pamodās.

- Filha…

Pataustījusi tēva rokas un pieri, viņa saprata, ka ilgi vairs nav pali­cis. Drudzis bija mitējies, āda auksta.

Vma dvēsele pūlas izrauties brīvībā.

- Palīdzi… apsēsties… - viņš ar mokām izdvesa.

Ar Riksendas palīdzību Alaīsa pacēla tēvu sēdus un atbalstīja spil­venos. Vienas nakts laikā slimība bija pārvērtusi viņu par vecu vīru.

- Nerunājiet, - viņa čukstēja. - Taupiet spēkus.

- Alaīsa, - tēvs klusu teica, - tu zini, ka mana stunda ir klāt. - Viņš cīnījās pēc elpas, gaiss krūtīs mitri gārdza. Acis bija iekritušas, melnu loku ietvertas, uz rokām un kakla veidojās dzeltenbrūni plan­kumi. - Pasauc parfait. - Viņš ar pūlēm atvēra acis. - Es vēlos aiziet godam.

-Jūs vēlaties mierinājumu, Paire? - viņa piesardzīgi jautāja.

Peletjē vāri pasmaidīja, un cauri nāves maskai mirkli pavīdēja tas vīrs, kāds viņš bijis dzīvē.

- Esmu uzmanīgi klausījies Bons Chretiens vārdos. Esmu iemācījies visus vajadzīgos… - Viņš brīdi klusēja. - Esmu dzimis kā kristietis un kā tāds arī miršu, bet neļaušu, lai mani izvada tie, kas Dieva vārdā nākuši ar karu pie mūsu vārtiem. Ar Dieva žēlastību, ja esmu dzīvojis gana krietni, pievienošos citiem gariem debesu godībā.

Viņu sagrāba klepus lēkme. Alaīsa izmisusi pārlaida acis istabai un nosūtīja vienu no kalpiem pateikt vikontam Trankavelam, ka tēva stāvoklis pasliktinājies. Tiklīdz kalps bija aizgājis, viņa pasauca Riksendu.

- Ej atved parfaits. Pirmīt viņi bija pagalmā. Pasaki, ka šeit kāds cilvēks vēlas saņemt consolament1 .

Riksenda pārbijās.

' Mierinājums; pēdējais svaidījums. (Oksitāņu vai.)

- Par ziņas aiznešanu uz tevi negulsies nekāda vaina, - Alaīsa mie­rināja meiteni. - Tev nav jāatgriežas kopā ar viņiem.

Tevs sakustējās, un viņa pievērsās gultai.

- Atri, Riksenda! Pasteidzies. - Viņa noliecās pie tēva. - Patre? Es esmu šeit, pie jums.

Peletjē mēģināja kaut ko teikt, taču vārdi kaklā izdzisa, iekams paguva nākt pār lūpām. Alaīsa ielēja viņam mutē mazliet vīna un pārvilka pār sausajām lūpām ar mitru drāniņu.

- Grāls ir Dieva vārds, Alaīsa. To man centās iemācīt Harifs, bet es nesapratu. - Balss nodrebēja. - Taču bez merela… labirinta patiesība… tas ir maldu ceļš.

- Kas ir ar merelu? - viņa čukstēja, neko nesaprazdama.

- Tev bija taisnība, Alaīsa. Es biju pārāk stūrgalvīgs. Man vajadzēja ļaut tev doties prom, kad vēl pastāvēja iespēja.

Alaīsa centās atrast kopsakaru viņa klīstošajos vārdos. - Kāds ceļš?

- Es to neesmu redzējis, - tēvs murmināja, - un tagad vairs nere­dzēšu. Ala… to redzējis tikai retais.

Alaīsa izmisusi atskatījās uz durvīm.

Kur ir Riksenda?

Pa gaiteni kāds skrēja. Durvīs parādījās Riksenda kopā ar diviem parfaits. Alaīsa pazina vecāko - tumsnēju vīru ar kuplu bārdu un lab­sirdīgu sejas izteiksmi. To viņa reiz bija sastapusi Esklarmondas mājā. Abi priesteri bija tumšzilos habitos, sasietos ar vītu virves jostu, kam metāla sprādze bija zivs veidolā.

Viņš paklanījās. - Kundze Alaīsa. - Tad paraudzījās uz gultu. - Vai consolament ir vajadzīgs jūsu tēvam, intendantam Peletjē?

Alaīsa pamāja ar galvu.

- Vai viņš spēj parunāt?

- Viņš atradīs tam spēkus.

Gaitenī atkal atskanēja soļi, un uz sliekšņa nostājās vikonts Tran­kavels.

- Messire… - Alaīsa satraukta iesaucās. - Tevs lūdza pasaukt par­faits… viņš vēlas aiziet godam, Messire.

Vikonta acīs pavīdēja pārsteigums, taču viņš pavēlēja aizvērt durvis.

- Lai vai kā, es palikšu te.

Alaīsa pārsteigta palūkojās viņā, tad pievērsās tēvam, jo viņu uzru­nāja vecākais parfait.

- Intendants Peletjē cieš lielas sāpes, taču prāts viņam vēl ir gaišs un drosme nav zudusi. - Alaīsa palocīja galvu. - Vai viņš nav kaitējis mūsu Baznīcai un nav mums parādā?

- Viņš aizstāv visus Dieva draugus.

Alaīsa un Reimons Rožē atkāpās, kad parfait piegāja pie gultas un noliecās pār mirēju. Bertrāna plaksti notrīsēja, kad garīdznieks čuk­stēja melhorer - svētības vārdus.

- Vai tu zvēri sekot taisnības un patiesības likumiem un atdot sevi Dieva un Bons Chretiens Baznīcas rokās?

Peletjē lūpas izdvesa: - Jā.

Parfait uzlika viņam uz pieres pergamentu ar Jaunās Derības tekstu. - Lai Dievs tevi svētī, dara tevi par Labu Kristieti un pavada, godpilni aizejot. - Viņš noskaitīja Benedicte, pēc tam trīs reizes Ado- remus.

Alaīsu aizkustināja šīs ceremonijas vienkāršība. Vikonts Tranka­vels cieši skatījās uz priekšu. Likās, viņš sasprindzina visus spēkus, lai savaldītos.

- Bertrān Peletjē, vai tu esi gatavs saņemt Tevreizes dāvanu?

Intendants nomurmināja apstiprinājumu.

- Šī ir lūgšana, ko Jēzus Kristus devis pasaulei un iemācījis Bons Homes. Nekad neēd un nedzer, iepriekš nenoskaitījis šo lūgšanu; un, ja nepildīsi šo pienākumu, tev atkal būs jānožēlo grēki.

Peletjē mēģināja pamāt ar galvu. Dobjā svelpoņa krūtīs kļuva ska­ļāka, līdzīga vējam rudenīgos kokos.

Parfait sāka lasīt Jāņa evaņģēliju.

- Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. - Peletjē roka uz segām noraus­tījās, un parfait lasīja tālāk. - …Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.

Peletjē acis pēkšņi atvērās. - Vertat, - viņš nočukstēja. - Jā, patie­sība.

Alaīsa uztraukta satvēra viņa roku, taču viņš jau slīdēja prom. Gaisma acīs bija apdzisusi. Viņa dzirdēja, ka parfait tagad runā ātrāk, kā baidīdamies, ka nepietiks laika pabeigt rituālu.

- Viņam jāpasaka pēdējie vārdi, - garīdznieks teica Alaīsai. - Palī­dziet viņam!

- Paire, jums jāsaka… - Aiz bēdām viņai aizlūza balss.

- Par katru grēku… ko esmu nodarījis… vārdos vai darbos, - viņš sēcoši izdvesa, - es… es lūdzu piedošanu Dievam un Baznīcai… un visiem, kas šeit klāt.

Acīm redzamā atvieglojumā parfait uzlika plaukstas intendantam uz pieres un sniedza viņam miera skūpstu. Alaīsa aizturēja elpu. Ieva seja pārvērtās kā atbrīvota, kad pār viņu nolaidās consolament žēlas­tība. Tas bija apskaidrošanās un izpratnes mirklis. Tagad viņa gars bija gatavs atstāt slimo miesu un zemi, kas turēja to ciet.

- Viņa dvēsele ir sagatavota, - sacīja parfait.

Alaīsa pamāja. Viņa sēdēja uz gultas malas, saņēmusi tēva roku. Vikonts Trankavels stāvēja otrā gultas pusē. Peletjē apziņa bija blāva, tomēr viņš juta abu klātbūtni.

- Messire.7

- Es esmu šeit, Bertrān.

- Karkasona nedrīkst krist.

- Dodu jums savu vārdu, par godu mīlestībai un pienākumam, kas saistījis mūs šos garos gadus, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos.

Peletjē mēģināja pacelt roku no segas. - Tas bija gods - kalpot jums.

Alaīsa redzēja, ka vikonta acis ir asaru pilnas. - Man jāpateicas jums, mans vecais draugs.

Peletjē centās pacelt galvu. - Alaīsa?

- Esmu šeit, tēvs, - viņa steigšus atsaucās.

Tagad Peletjē seja bija līķa bālumā. Āda zem acīm pelēki grumbo- jās. - Nevienam nekad nav bijis tādas meitas.

Atskanēja vāra nopūta, dzīvībai atstājot miesas. Iestājās klusums.

Mirkli Alaīsa nekustējās, neelpoja. Tad viņu sagrāba neizturamas, nevaldāmas bēdas un viņa sabruka izmisīgās raudās.