Labirints

4. NODAĻA

Savā novērošanas postenī uz tavernas jumta zēns ar dzintarkrāsas acīm un tumši blondiem matiem pagriezās, lai redzētu, no kurienes skan troksnis.

No Porte Narbonnaise .pa Citadeles drūzmainajām ielām auļoja ziņ­nesis, nepievērsdams uzmanību nevienam, kas gadījās ceļā. Vīri klie­dza, lai viņš kāpj ārā no segliem. Sievietes rāva malā bērnus, lai tie nepakļūst zem dimdošajiem pakaviem. Pāris nepieķēdētu suņu lēkāja ap zirgu, riedami, ņurdēdami un ar zobiem kampdami tam pakaļkājās. Jātnieks nelikās to redzam.

Zirgs bija nodzīts putās. Pat no šāda attāluma Saijē redzēja baltu burzgu strēles tam uz skausta un ap muti. Jātnieks strauji nogriezās uz tiltu, kas veda uz Chāteau Comtal.

Saijē, bīstami grīļodamies uz nelīdzenās dakstiņu kores, piecēlās, lai labāk saredzētu, un paguva notvert mirkli, kad starp vārtu torņiem varena dūkanbēra mugurā parādījās intendants Peletjē, kam nopakaļ jāja Alaīsa. Saijē nodomāja, ka viņa izskatās satraukta, un sāka prātot, kas gan varētu būt noticis un kur jātnieki bijuši. Viņi nebija ģērbušies medību drānās.

Alaīsa bija jauka. Atnākusi apciemot Saijē vecomāti Esklarmondu, allaž aprunājās arī ar viņu - atšķirībā no daudzām citām pils dāmām, kuras izturējās tā, it kā zēna tur nemaz nebūtu. Viņām rūpēja vienīgi zāles un ziedes, ko gatavoja Menina1 , - lai mazinātu drudzi, dziedētu satūkumu, atvieglotu dzemdības vai palīdzētu sirdslietās.

' Vecmāmiņa. (Oksitūņu vai.)

Visos šajos gados, kopš Saijē pielūdza Alaīsu, viņš vēl ne reizi nebija redzējis meiteni šādu. Pa brūnganajiem dakstiņiem nošļūcis līdz jumta malai, zēns ar klusu būkšķi nolēca zemē, tik tikko neuzgāzies virsū pie greiziem rateļiem piesietai kazai.

- Ei! Paņem acis rokā! - uzsauca kāda sieva.

- Es tai nepieskāros, - viņš atkliedza, mukdams no sievas vicinātās slotas.

Citadelē mutuļoja tirgus dienas skati, smārdi un trokšņi. Katrā ielā, mazā un lielā, pret mūri klaudzēja koka aizvirtņi, kad kalpi un saimnieki vēra vaļā logus, lai ielaistu iekšā svaigu gaisu, pirms saule sāk kveldēt pārlieku karsti. Mucinieki noskatījās, kā viņu mācekļi veļ pa bruģakmeņiem mucas, rībinot un dārdinot, auļojot, cik spēka, lai tiktu līdz krogiem, pirms to pagūst sāncenši. Ores neveikli zvalstījās pa nelīdzeno bruģi, ripojot uz galvenā laukuma pusi, to riteņi čīkstēja un lāgiem iestrēga akmeņu spraugās.

Saijē, Citadelē zinādams katru īsāko ceļu, šaudījās starp roku un kāju burzmu, izlaipoja starp aitu un kazu klaudzošajiem nagiem, starp ēzeļiem un mūļiem, apkrautiem ar precēm un kurvjiem, starp laiskām cūkām, kas slinki cibināja pa ielām. Kāds lielāks puika, saviebis dus­mīgu seju, centās savaldīt nepaklausīgu zosu baru; tās gāgāja un knāba cita citai un lūkoja ieknābt kailajos stilbos ari diviem maziem meitē­niem, kas grozījās tuvumā. Saijē piemiedza viņām ar aci un mēģināja sasmīdināt. Nostājās aiz muguras visneglītākajai zosij un savicināja rokas.

- Ko tev te vajag? - puika viņam uzsauca. - Lasies prom!

Meitenes iesmējās. Saijē iegāgājās, un vecā, pelēkā zoss pēkšņi

pagriezās, izstiepa kaklu un nikni iešņāca viņam sejā.

- la tev vajag, pec\ - puika noteica. - Stulbenis.

Saijē atlēca nostāk no oranžajiem knābjiem, kas snaikstījās pretī. - Tu jau nemāki tās valdīt.

- Tikai mazi ķipari baidās no zosīm, - puika nicīgi paziņoja, karei­vīgi pievērsies Saijē. - Ķipars nobijies no nekaitīgas zostiņas? Nenon.[10]

- Es nebaidos, - Saijē dižojās un norādīja uz meitenēm, kas tagad slēpās aiz muguras savai mātei. - Toties viņas gan. Apdomā, ko tu dari.

- Un kas tev par daļu, e?

- Es tikai saku - piesargies.

Puika piegāja tuvāk un pavicināja nūju Saijē gar degunu.

- Un kas man pavēlēs? Tu?

Puika bija galvastiesu garāks par Saijē. Ada viņam bija vienos zilu­mos un nobrāzumos. Saijē pakāpās soli atpakaļ un pacēla rokas.

- Es jautāju - kas man pavēlēs? - puika atkārtoja, gatavs kautiņam.

Vārdus būtu nomainījušas dūres, ja nepamostos vecs dzērājs, kas

bija gulējis, atbalstījies pret sienu, un nesāktu kliegt, lai zēni vācas prom un liek viņam mieru. Saijē izmantoja šo pavērsienu, lai aizlavītos prom.

Saule patlaban cēlās pār augstāko namu jumtiem, pārplūdinādama daļu ielas ar spilgtu staru strēlēm un uzzibsnīdama pakavā pie smē­des durvīm. Saijē apstājās un ieskatījās smēdē; ēzes karstums sejā bija jūtams pat uz ielas.

Pie smēdes gaidīja pulciņš vīru un daži jaunāki ecuyers, atnesuši labot savu saimnieku ķiveres, vairogus un bruņukreklus. Chāteau kalējs laikam bija pārslogots ar darbiem.

Saijē nebija no pietiekami labas ģimenes, lai tiktu pieņemts par mācekli, taču tas netraucēja viņam sapņot un iztēloties sevi par che- valier ar paša krāsām uz vairoga. Viņš uzsmaidīja pāris vienaudžiem pie smēdes durvīm, bet tie skatījās viņam cauri, kā skatījušies un skatīsies vienmēr.

Saijē pagriezās un gāja prom.

Vairums pārdevēju tirgū ieradās pastāvīgi un jau bija ieņēmuši ierastās vietas. Tiklīdz Saijē izgāja laukumā, degunā iesitās karstu tauku smārds. Viņš pakavējās pie būdas, kurā kāds vīrs cepa pankū­kas, grozīdams tās uz nokaitētas pannas. Ēstgribu uzkurināja gardas smaržas - bieza pupiņu zupa un silta mitadenc maize, cepta no miežu un kviešu miltu sajaukuma. Viņš gāja garām būdām, kur tika tirgotas sprādzes un podi, vilnas audumi un ādas darinājumi, gan vietējie, gan gluži neredzētas jostas un somas no Kordovas vai vēl tālākām vietām; taču šeit viņš neapstājās. Brīdi pastāvējis pie būdas, kur pārdeva aitu cērpamās dzirkles un nažus, viņš devās uz laukuma stūri, uz kustoņu aploku. Tur vienmēr bija daudz vistu un kapaunu koka sprostos, reizēm arī cīruļi un žubītes, kas vīteroja un svilpoja. Vislabāk viņam patika truši, saspiedušies kopā brūnu, melnu un baltu kažociņu kaudzē.

Saijē gāja garām būdām, kur tirgoja labību un sāli, putnu gaļu, alu no mucām un vīnu, līdz attapās pie būdas ar dziedniecības zālēm un svešzemju garšvielām. Pie galda stāvēja tirgonis. Saijē nekad nebija redzējis tik lielu un melnu vīru. Tam bija garas, vizuļojoši zilas drānas, spīdīgs zīda turbāns, sarkani zeltainas kurpes ar smailu purnu. Ada vēl tumšāka nekā čigāniem, kas pār kalniem atceļoja no Navarras un Aragonas. Saijē nosprieda, ka vīrs noteikti ir saracēnis, lai gan nevienu saracēni nekad nebija redzējis.

Savas preces tirgonis bija izlicis apļa veidā: zaļas un dzeltenas, oran- žas, brūnas, sarkanas un okera krāsā. Pašā priekšā rozmarīns un pēter­sīļi, ķiploki, samtenes un lavandas, tālāk - dārgākas garšvielas, piemē­ram, kardamons, muskatrieksti un safrāns. Pārējās Saijē nepazina, bet jau tagad ar prieku gaidīja brīdi, kad stāstīs par redzēto vecaimātei.

Viņš grasījās pieiet tuvāk, lai labāk redzētu, bet saracēnis pēkšņi ieaurojās pērkonīgā balsī. Smagā, tumšā roka sagrāba aiz kaulainā delma kabatzaglēnu, kurš bija mēģinājis nočiept monētu no izšūtās somiņas, kas savītā sarkanā auklā karājās tirgonim pie jostas. Vīrs pāris reižu ievilka puišelim ar plaukstu pa pauri un pagrūda viņu, zēns uztriecās virsū sievietei, kas bija stāvējusi turpat aizmugurē, un sieva sāka kliegt. Tūdaļ salasījās pūlis.

Saijē lavījās prom. Viņam nepatikšanas nebija vajadzīgas.

Viņa bija audēja, vīrs - kārsējs. Gandrīz katru nedēļu viņi te sēdēja vienā un tajā pašā vietā, sukādami vilnu un vērpdami dziju.

Saijē pamāja pretī. Tapat kā Esklarmonda, arī Na Marti bija jau­nās baznīcas piekritēja. Viņas vīrs Senher' Marti nebija ticīgais, kaut gan Vasarsvētkos kopā ar sievu bija atnācis uz Esklarmondas māju, lai dzirdētu sprediķojam Bora Homes - jaunās baznīcas sludinātājus.

Na Martī sabužināja zēnam matus.

- Kā klājas, jaunekli? Pēdējā laikā tu tik ātri stiepies garumā, ka es tevi gandrīz nepazinu.

- Man klājas labi, paldies, - viņš smaidot atbildēja, tad pievēr­sās vīram, kas sukāja vilnu šķeterēs, gatavās pārdošanai. - Bonjorn, Senher.

- Un Esklarmonda? - Na Martī turpināja. - Vai viņai arī iet labi? Dziedē visus, kā parasti?

Saijē pasmaidīja. - Viņa ir tāda pati kā allaž.

- Ben, ben. - Labi.

Saijē sakrustotām kājām apsēdās zemē un vēroja, kā griežas vērp­jamā ratiņa ritenis.

- Na Martī? - viņš pēc brīža iejautājās. - Kāpēc jūs vairs nenākat pie mums uz lūgšanām?

Senher Martī mitējās strādāt un pārmija bažīgu skatienu ar sievu.

- Ak, tu jau zini, kā tas ir, - Na Martī sacīja, vairīdamās no Saijē skatiena. - Mums tagad tik daudz darba. Grūti atbraukt uz Karkasonu tik bieži, kā gribētos.

Sakārtojusi spoli, viņa turpināja vērpt, un iestājušos klusumu aiz­pildīja tikai paminas klaudzieni.

- Menina ir pēc jums noilgojusies.

- Arī es ilgojos, bet draugi nevar būt kopā vienmēr.

Saijē sarauca pieri. - Bet kāpēc tad…

Senher Martī asi uzsita viņam pa plecu.

- Nerunā tik skaļi, - viņš klusām brīdināja. - Tadas valodas labāk paturēt pie sevis.

- Kādas valodas? - zēns samulsis jautāja. - Es tak tikai…

- Mēs dzirdējām, Saijē, - Senher Marti sacīja, atskatīdamies pār plecu. - Viss tirgus dzirdēja. Tāpēc - ne vārda vairs par lūgšanām, e?

Nesaprazdams, ar ko tā sadusmojis Sčnher Martī, Saijē piecēlās kājās. Na Martī sāka rāties uz vīru. Abi šķita pilnīgi aizmirsuši par zēna klātbūtni.

- Tu esi pārāk bargs pret viņu, Rozē, - sieva nikni čukstēja. - Viņš vēl ir tikai puika.

- Vajag tikai vienu cilvēku, kas neprot valdīt mēli, un mūs saņems ciet kopā ar visiem pārējiem. Tas ir pārāk bīstami. Ja ļaudis nodomās, ka mums ir kādi sakari ar ķeceriem…

- Atradis ķeceri! - viņa atcirta. - Mazs bērns viņš ir!

- Ne jau zēns. Esklarmonda. Visiem zināms, ka viņa ir viena no tiem. Un, ja nāks gaismā, ka mēs ejam uz lūgšanām viņas mājā, arī mūs apsūdzēs kā Bons Homes sekotājus un sāks vajāt.

- Tātad mēs pametam draugus? Tikai tāpēc, ka tu esi saklausījies briesmu pasakas?

Senher Martī pieklusināja balsi. - Es tikai saku, ka mums jābūt uzmanīgiem. Tu zini, ko runā ļaudis. Ka šurp nāk armija, lai padzītu ķecerus.

- To viņi runā jau gadiem. Tu pārspīlē. Bet, kas attiecas uz pāvesta legātiem, šie "Dieva cilvēki" gadiem ilgi klimst apkārt, nodzeras līdz nāvei, un nekas labs tur nav iznācis. Lai bīskapi izstrīdas savā starpā, bet mums, pārējiem, ļauj dzīvot mierā.

Viņa novērsās no vīra un uzrunāja Saijē, uzlikusi plaukstu viņam uz pleca. - Neņem pie sirds. Tu neesi izdarījis neko sliktu.

Saijē skatījās zemē, negribēdams rādīt savas asaras.

Na Martī turpināja māksloti možā balsī: - Jā, un vai viņdien tu neteici, ka gribi nopirkt dāvanu Alaīsai? Varbūt paskatīsimies, ja nu te kas atrodas?

Saijē pamāja ar galvu. Viņš saprata, ka Na Martī cenšas viņu iedro­šināt, tomēr jutās apjucis un nokaunējies.

- Man nav ar ko maksāt, - viņš sacīja.

- Par to tu nebēdā. Šoreiz neņemsim to vērā. Paskaties nu! - Na Martī noglauda krāsaino dzīparu rindas. - Varbūt šos? Kā tu domā - viņai patiks? Krāsa lieliski piestāvētu viņas acīm.

Saijē aptaustīja smalkos kaparbrūnos dzīparus.

- īsti nezinu.

- Nu, man liekas, viņai patiks. Vai iesaiņot?

Viņa novērsās, meklēdama drāniņu, kur ietīt šķeteri. Negribēdams likties nepateicīgs, Saijē pūlējās izdomāt kādu sakāmo, kas nebūtu bīs­tams.

- Pirmīt es viņu redzēju.

- Alaīsu, jā? Kāda viņa bija? Vai kur gāja kopā ar to savu māsu?

Zēns novaibstījās. - Nē. Tomēr neizskatījās pārāk priecīga.

- Nu, ja jau pirmīt viņa bija noskumusi, tad tagad ir īstais brīdis pasniegt viņai dāvanu, - Nu Martī sacīja. - Ta viņu iepriecinās. Rītos Alaīsa parasti nāk uz tirgu, vai ne? Ja turēsi acis un ausis vaļā, tad noteikti viņu atradīsi.

Laimīgs, ka tiek prom, Saijē pabāza sainīti zem kamzoļa un atva­dījās. Pēc pāris soļiem pagriezās, lai pamātu ar roku. Abi Martī stāvēja viens otram blakus, noraudzīdamies viņam nopakaļ, bet nebilzdami ne vārda.

Saule tagad bija augstu. Saijē klīda apkārt, taujādams pēc Alaīsas. Neviens nebija viņu redzējis.

Tagad uzmācās izsalkums, un zēns nolēma, ka varētu arī iet mājās, kad pēkšņi pamanīja Alaīsu stāvam pie būdas, kurā tirgoja kazas sieru. Viņš metās skriet, pielavījās viņai klāt un apskāva ap vidukli.

- Bonjorn.

Alaīsa apcirtās apkārt un atplauka platā smaidā, ieraudzījusi, kas viņu uzrunājis.

- Saijē, - viņa teica, bužinādama zēnam matus. - Tu nu gan sagā­dāji man pārsteigumu!

- Visur tevi izmeklējos. - Viņš pasmaidīja. - Vai tev klājas labi? Pirmīt es tevi redzēju. Tu izskatījies bēdīga.

- Pirmīt?

- Tu iejāji pa Chāteau vārtiem kopā ar tēvu. Tūdaļ pēc ziņneša.

- A, oc, - viņa sacīja. - Neraizējies, man nekas nekait. Vienkārši gadījās nogurdinošs rīts. Bet cik jauki redzēt tavu mundro sejiņu! - Viņa noskūpstīja zēnu galvvidū, un Saijē nosarka. Viņš nikni skatījās zemē, lai Alaīsa to nemanītu. - Ja jau esi te, palīdzi man izraudzīties labu sieru.

Gludie, apaļie svaiga kazas siera rituļi bija izlikti glītā rakstā uz koka paplātēm, izklātām ar salmiem. Daži izskatījās sausi, ar dzeltenīgu garoziņu. Tie garšoja sīvāk un varēja būt nedēļas divas veci. Citi, sieti nesen, spīdēja valgi un maigi. Alaīsa apprasījās, cik kurš maksā, rādīja te uz vienu, te otru, lūdza Saijē padomu, līdz beidzot abi izvēlējās īsto rituli. Alaīsa iedeva monētas no sava maciņa, lai viņš samaksā tirgo­nim, kamēr pati sameklēja mazu, pulētu koka dēlīti, uz kura novietot sieru.

Saijē acis iepletās pārsteigumā, kad viņš ieraudzīja rakstu dēlīša otrā pusē. Kāpēc Alaīsai tas ir? Kā viņa pie tā tikusi? Apjukumā viņš nejauši nosvieda monētas zemē. Samulsis palīda pagaldē tās salasīt, tādējādi iegūdams laiku. Piecēlies viņš uzelpoja, jo Alaīsa acīmredzot nebija pamanījusi neko neparastu, tāpēc Saijē izmeta notikušo no prāta. Kad par pirkumu bija samaksāts, viņš saņēma dūšu, lai pasniegtu Alaīsai dāvanu.

- Es tev kaut ko iedošu, - viņš bikli teica, strupi iegrūzdams sainīti meitenei rokās.

- Cik mīļi, - viņa teica. - Vai tas ir no Esklarmondas?

- Nē, no manis.

- Cik jauks pārsteigums. Vai drīkstu vērt vaļā?

Viņš pamāja, seja bija nopietna, bet acis mirdzēja gaidās, kad Ala­īsa saudzīgi tina sainīti vaļā.

-Ak, Saijē, cik skaisti! - viņa iesaucās, pacēlusi spīdīgi brūnos dzīparus. - Cik bezgala skaisti!

- Es to nenozagu, - viņš steigšus apliecināja. - To man iedeva Na Martī. Man liekas, viņa tā kā gribēja man atvainoties.

Tiklīdz vārdi bija izteikti, Saijē tos nožēloja.

- Atvainoties? Par ko? - Alaīsa tūdaļ noprasīja.

Šajā mirklī atskanēja kliedziens. Turpat tuvumā kāds vīrs rādīja uz debesīm. Zemu pār Citadeli no rietumiem uz austrumiem lidoja lielu, melnu putnu bars, sakārtojies bultas veidā. Likās, saules gaisma atlec no gludajām, melnajām putnu spalvām gluži kā dzirksteles no kalēja laktas. Kāds noteica, ka tā esot zīme, bet ļaudis nespēja vienoties, vai šī zīme ir laba vai ļauna.

Saijē neticēja tādiem māņiem, tomēr šodien, redzot putnus, viņam pārskrēja šermuļi. Likās, šis skats bija satraucis arī Alaīsu, jo viņa apskāva zēna plecus un pievilka viņu sev klāt.

- Kas noticis? - Saijē jautāja.

- Res, - Alaīsa pārlieku steidzīgi atbildēja. Nekas.

Augstu virs viņiem, neraizēdamies par cilvēku pasauli, putni turpi­nāja ceļu, līdz saruka par neskaidru plankumiņu pie debesīm.