Labirints

50. NODAĻA

o riāna uz pirkstgaliem lavījās pa gaiteni uz māsas kambari.

- Alaīsa! - Ziranda gan bija apgalvojusi, ka māsa atkal ir pie tēva, tomēr vajadzēja uzmanīties. - Sorre?[70]

Kad neviens neatsaucās, Oriāna atvēra durvis un iegāja iekšā. Veikli kā zagle viņa sāka pārmeklēt Alaīsas mantas - pudelītes, dozītes un traukus, apģērbu, atvilktnes, kurās glabājās drānas un saldi smar­žojošas zālītes. Iztaustījusi spilvenus, Oriāna atrada lavandas maisiņu un nevērīgi nometa to atpakaļ. Pēc tam pārbaudīja gultu un pagulti. Nekā, tikai beigtas mušas un zirnekļtīkli.

Atkal pagriezusies pret istabu, viņa pamanīja biezu, brūnu apmetni uz Alaīsas šujamkrēsla atzveltnes. Uz galda bija palikuši diegi un ada­tas. Oriānā uzplaiksnīja satraukums. Kam māsai vasaras laikā vajadzīgs ziemas apmetnis? Un kāpēc viņa to lāpījusi pati?

Paņēmusi apmetni, Oriāna uzreiz sajuta ko savādu. Apģērba gabals viņas rokās nosvērās uz vienu pusi. Pacēlusi apmetņa stūri, Oriāna redzēja, ka aiz oderes kaut kas iešūts.

Viņa žigli atārdīja diegu, iebāza pirkstus aiz oderes un izvilka mazu, četrstūrainu, linu drānā ietītu priekšmetu.

Viņa jau grasījās tīt to vaļā, kad gaitenī atskanēja troksnis. Oriāna zibenīgi paslēpa sainīti zem tērpa, bet apmetni uzsvieda atpakaļ uz krēsla.

Viņai uz pleca smagi uzgūla roka. Oriāna salēcās.

- Ko tu te dari?

- Gijem! - viņa izdvesa, piespiedusi plaukstu pie krūtīm. - Kā tu mani nobiedēji!

- Oriāna, ko tu dari manas sievas kambarī?

Oriāna izslēja zodu. - To pašu es varētu jautāt tev.

Mijkrēslī viņa redzēja, ka Gijema seja kļūst skarba, un saprata, ka bulta trāpījusi mērķī.

- Man ir visas tiesības šeit atrasties, turpretī tev ne… - Viņš parau­dzījās uz apmetni, tad atkal ieskatījās Oriānai acīs.

- Ko tu te dari?

Viņa nenovērsās. - Tas neattiecas uz tevi.

Gijems ar papēdi aizspēra ciet durvis.

-Jūs aizmirstaties, kundze, - viņš noteica, satverdams Oriānu aiz plaukstas locītavas.

- Nemuļķojies, Gijem, - viņa klusu noteica. - Ver vaļā durvis. Mums abiem klāsies plāni, ja kāds atnāks 1111 ieraudzīs mūs kopā.

- Nespēlē ar mani spēlītes, Oriāna. Es neesmu tādā omā. Un nelai­dīšu tevi prom, iekams nepateiksi, ko tu te darīji. Vai tevi atsūtīja viņš?

Oriāna iepleta acis neviltotā apjukumā. - Gijem, es nesaprotu, par ko tu runā, goda vārds.

Viņa pirksti sagrāba Oriānas roku vēl ciešāk. - Tu domāji - es nepamanīšu, e? Oriāna, es redzēju jūs kopā.

Viņa klusībā uzelpoja, sapratusi Gijema dusmu iemeslu. Ja Gijems nebija pazinis to cilvēku, tad visu vēl varēja pavērst sev par labu.

- Laidiet vaļā! - viņa nošņāca, pūlēdamās izrauties. - Ja atceraties, Messire, tad jūs pats pateicāt, ka mēs vairs nedrīkstam tikties. - Sapu­rinājusi melnos matus, viņa veltīja Gijemam zvērojošu skatienu. - Ja es meklēju mierinājumu citur, kas jums tur par daļu? Jūs nevarat man pavēlēt.

- Kas viņš ir?

Oriānas domas rosījās vēja ātrumā. Vajadzēja izgudrot kādu vārdu, kas būtu Gijemam pa prātam. - Iekams to pasaku, apsoliet nerīkoties pārsteidzīgi, - viņa sacīja, vilcinādama laiku.

-Jūs, kundze, šobrīd neatrodaties tādā stāvoklī, lai kaut ko pie­prasītu.

- Tad vismaz iesim kur citur, uz manu kambari, pagalmā, vienalga, kur, tikai nepaliksim šeit. Ja atnāks Alaīsa…

Pēc Gijema sejas izteiksmes Oriāna saprata, ka ir uzvarējusi. Vis­vairāk viņš patlaban baidījās no tā, ka Alaīsa varētu uzzināt par viņa neuzticību.

- Labi, - Gijems strupi attrauca. Ar brīvo roku atvēris durvis, vilka Oriānu prom pa gaiteni. Kad abi sasniedza viņas kambari, Oriāna jau bija paguvusi visu apdomāt.

- Runājiet, kundze! - viņš pavēlēja.

Nodūrusi acis, Oriāna atzinās, ka pieņēmusi uzmanības apliecinā­jumus no jauna pielūdzēja, kura tēvs esot viens no vikonta sabiedro­tajiem. Jauneklis jau sen viņu apbrīnojot.

- Vai tas ir taisnība? - Gijems jautāja.

- Jā, zvēru pie savas dzīvības, - Oriāna čukstēja, raudzīdamās viņā asaru pilnām acīm.

Viņš joprojām juta aizdomas, tomēr apņēmība jau grīļojās.

- Tas nedod atbildi uz jautājumu, ko jūs darījāt manas sievas kam­barī.

- Tikai rūpējos par jūsu labo slavu, - Oriāna paskaidroja. - Noliku vietā to, kas pieder jums.

- Ko tad?

- Vīrs atrada manā kambarī vīrieša piespraudi. - Oriāna parā­dīja tās veidolu ar rokām. - Apmēram tik lielu, no kapara un sud­raba.

- Jā, tādu piespraudi es esmu pazaudējis, - viņš atzinās.

- Zeans bija apņēmies atrast tās īpašnieku un izpaust viņa vārdu visiem. Zinādama, ka tā pieder jums, nolēmu, ka visdrošāk būs nogā­dāt to atpakaļ.

Gijems sarauca uzacis. - Bet kāpēc ne atdot to man?

- Jūs izvairāties no manis, Messire, - Oriāna maigā balsī sacīja. - Es taču nezināju, kad jūs satikšu. Turklāt, ja mūs redzētu kopā, tas tikai apliecinātu, ka starp mums reiz kaut kas bijis. Varat uzskatīt manu rīcību par muļķīgu. Bet neapšaubiet manus nolūkus.

Oriāna juta, ka nav viņu pārliecinājusi, bet neuzdrošinājās turpi­nāt. Gijema plauksta pieskārās duncim pie jostas.

- Oriāna, ja tu pateiksi kaut vai pušplēstu vārdiņu Alaīsai, - viņš sacīja, - es tevi nogalināšu, Dieva vārds.

- No manis viņa to neuzzinās. - Oriāna pasmaidīja. - Ja vien, pro­tams, es nenonākšu bezizejā. Man jāprot sevi pasargāt. Un… - Viņa apklusa. Gijems dziļi ievilka elpu. - Un es vēlos lūgt tev kādu pakal­pojumu.

Viņš piemiedza acis. - Bet ja es atteikšos?

- Es tikai gribu zināt, vai mūsu tēvs ir iedevis Alaīsai uzglabāt kādu vērtīgu mantu, tas arī viss.

-Tu prasi, lai es izspiegoju paša sievu! - viņš neticīgi pacēla balsi. - To es nedarīšu, Oriāna, un tu nedarīsi neko tādu, kas varētu viņu apbēdināt, vai saprati?

-Ak es viņu apbēdinu. Tik galants tu esi tikai tāpēc, ka baidies no atmaskošanas. Tu pats esi krāpis viņus visās tajās naktīs, kad gulēji man blakus, Gijem. Un man vajag tikai šīs ziņas. Ja tu man nepalīdzēsi, es tās dabūšu citādā ceļā. Taču, ja tu liksi man šķēršļus… - Viņa atstāja teikumu nepabeigtu.

- Tu neuzdrošināsies.

- Būtu pavisam viegli izstāstīt Alaīsai visu, ko mēs abi darījām, ko tu man čukstēji, ko dāvināji. Un viņa man ticētu, Gijem. Tu neproti slēpt jūtas, tās vienmēr ir izlasāmas tavā sejā.

Riebuma pilns pret viņu, pret sevi, Gijems atrāva vaļā durvis. - Esi nolādēta, Oriāna! - viņš izgrūda un strauji aizsoļoja pa gaiteni.

Oriāna smaidīja. Gijems bija notverts lamatās.

Visu pēcpusdienu Alaīsa pūlējās sameklēt tēvu. Intendantu Peletjē neviens nebija redzējis. Viņa pat aizgāja uz Citadeli, cerēdama aprunā­ties ar Esklarmondu. Taču nedz Esklarmondas, nedz Saijē vairs nebija Sanmikelā, un arī mājās abi vēl nebija atgriezušies.

Nogurusi un bažīga, Alaīsa vienatnē devās uz savu kambari. Lik­ties gultā nebija jēgas. Uztraukums un raizes bija pārāk stipras, tāpēc viņa iededza lampu un apsēdās pie galda. Tomēr galva drīz noslīga uz rokām, un viņa iesnaudās.

Kad zvani bija nozvanījuši pirmo stundu, Alaīsu uzmodināja soļi pie durvīm. Pacēlusi galvu, viņa miegainām acīm paskatījās turp.

- Riksenda? - viņa čukstēja. - Vai tā esi tu?

- Nē, tā nav Riksenda, - atsaucās vīrieša balss.

- Gijem?

Viņš ienāca lampas gaismas lokā, nedroši smaidīdams. - Piedod man. Zinu, es solīju likt tevi mierā, bet… vai drīkstu?

Alaīsa apsēdās staltāk.

- Es biju kapelā, - viņš turpināja. - Lūdzu Dievu, taču nejutu, ka mani vārdi celtos debesīs.

Gijems apsēdās gultasgalā. Mirkli vilcinājusies, Alaīsa piegāja pie viņa. Likās, vīram kaut kas nospiež sirdi.

-Gijem, ļauj, es tev palīdzēšu, - viņa čukstēja.

Viņa atsprādzēja vīram zābakus, palīdzēja noņemt plecu siksnu un vidusjostu. Ta klaudzēdama nokrita uz grīdas.

- Kā domā vikonts Trankavels - kas tagad notiks? - viņa jau­tāja.

Gijems atgūlās gultā un aizvēra acis. - Viņš domā, ka Leģions vis­pirms uzbruks Sanvinsānsai un pēc tam Sanmikelai, lai varētu pietu­voties Citadeles mūriem.

Alaīsa apsēdās vīram blakus un atglauda matus viņam no sejas. Pieskardamās Gijema ādai, viņa viegli notrīsēja.

- Jums jāpaguļ, Messire. Visi spēki būs vajadzīgi gaidāmajai cīņai.

Gijems slinki atvēra acis un uzsmaidīja viņai. - Tu varētu palīdzēt

man atpūsties.

Alaīsa smaidot pasniedzās pēc rozmarīna uzlējuma, ko glabāja uz naktsgaldiņa. Nometusies ceļos, viņa maigi ierīvēja vīra deniņus ar vēso šķidrumu.

- Pirmīt, meklēdama tēvu, es aizgāju līdz māsas kambarim. Man likās, viņa tur bija kopā ar kādu.

- Droši vien ar Kongostu, - Gijems asi attrauca.

- Diez vai. Tagad viņš ar pārējiem skrīveriem nakšņo Tour Pinte, jo kuru katru brīdi var būt vajadzīgs vikontam. - Viņa mirkli klusēja. - Istabā skanēja smiekli.

Gijems pielika pirkstu viņai pie lūpām, likdams apklust. - Nerunā vairs par Oriānu, - viņš nočukstēja, apskāva sievu ap vidukli un pie­vilka sev klāt. Uz viņa lūpām Alaīsa sagaršoja vīnu. - Tu smaržo pēc kumelītēm un medus, - Gijems sacīja, atraisīdams viņas matus, kas izplūda kā ūdenskritums. - Mon cdr.

No Gijema pieskāriena notērpoja skausts; pirksti pieglaudās ādai satraucoši un reizē tik pazīstami. Lēni, piesardzīgi, nenovērsdams brū­nās acis no sievas sejas, Gijems novilka tērpu viņai pār pleciem, līdz viduklim. Alaīsa sakustējās. Audums atraisījās un noslīdēja no gultas uz grīdas.

Gijems pacēla segu, dodams Alaīsai vietu, un noguldīja viņu spil­venos, kuri vēl glabāja viņa smaržu. Mirkli abi gulēja plecu pie pleca, sānu pie sāna, viņas aukstās pēdas pie viņa karstā stilba. Gijems nolie­cās pār viņu. Alaīsa juta dvašu kā vasaras vēju sev uz ādas. Lūpas un mēle rotaļājās uz viņas krūtīm. Alaīsai aizrāvās elpa, kad Gijema lūpas satvēra viņas krūtsgalu.

Gijems pacēla galvu un tikko manāmi pasmaidīja.

Tad, skatīdamies Alaīsai acīs, iegūlās starp viņas kailajām kājām. Alaīsa, nemirkšķinādama plakstus, nopietni lūkojās vīra brūnajās acīs.

- Mon cdr, - viņš atkārtoja.

Maigi un lēnītēm Gijems iegāja viņā līdz galam. Mirkli palika nekustīgi un rāmi guļam.

Alaīsa jutās stipra, varena, it kā šajā mirklī viņai būtu pa spēkam viss. Locekļos ieplūda smags siltums, piepildīdams viņu, aizmiglodams jutekļus. Galvā skanēja pašas asiņu pulss. Pazuda telpa un laiks. Palika vienīgi Gijems un lampas mestās dejojošās ēnas.

Lēnām viņš sāka kustēties.

- Alaīsa. - Vārds izslīdēja viņam pār lūpām.

Alaīsas plaukstas izplestiem pirkstiem kļāvās pie vīra muguras. Viņa juta Gijema iedegušo roku un tvirto stilbu spēku, juta smalkos matiņus viņam uz krūtīm. Viņa mēle šaudījās starp Alaīsas lūpām, karsta, valga un kāra.

Viņš elpoja arvien straujāk, arvien karstāk, kaisles un iekāres kvel­dēts. Alaīsa piekļāvās klāt vēl ciešāk, un vīrs izkliedza viņas vārdu. Nodrebēja - un sastinga.

Dārdi galvā pamazām norima, līdz palika vairs tikai klusums, kas valdīja kambarī.

Vēlāk, pēc pustumsā pārmītiem čukstiem un solījumiem, abi iegrima miegā. Eļļa lampiņā izdega, liesma noplaka un apdzisa. Alaīsa un Gijems to nemanīja. Viņi neredzēja ne sudrabainā mēness gaitu pie debesīm, ne violeto rītausmas blāzmu, kas iezagās pa logu. Viņi dusēja viens otra skavās, sieva un vīrs, atkal kļuvuši par mīļākajiem.

Izlīguši. Miera pilni.