Labirints

54. NODAĻA

ALISE ieradās Sartrā vēlu pēcpusdienā. Sameklēja viesnīcu, iegādājās karti un devās taisnā ceļā uz adresi, ko bija noskaidrojusi uzziņās. Drīz viņa pārsteigta raudzījās uz elegantu māju ar mirdzošu misiņa klauvēkli un vēstuļkastīti, skaistām puķēm kastēs pie logiem un toveros iedēstītiem krāšņumaugiem abpus lievenēm. Viņa nespēja iztēloties, ka Sīļa uzturas šeit.

Velns parāvis, ko tu teiksi, ja kāds atvērs durvis?

Alise dziļi ievilka elpu, uzkāpa pa pakāpieniem un nospieda zvana pogu. Nekādas atbildes. Viņa pagaidīja, soli atkāpās, palūkojās augšup uz logiem un zvanīja vēlreiz. Tad paņēma mobilo telefonu un sastādīja numuru. Pēc sekundes iekšā atskanēja zvans.

Vismaz māja bija īstā.

Alise juta vilšanos, taču, godīgi sakot, arī atvieglojumu. Ja jau no konfrontācijas nevarēja izvairīties, tad lai tā vismaz pagaida.

Laukums pie katedrāles bija pilns ar tūristiem. Tie turēja rokās kameras, gidi snaikstīja gaisā karodziņus vai krāsainus lietussargus. Akurāti vācieši, pašapzinīgi angļi, kolorīti itāļi, klusi japāņi, dedzīgi amerikāņi. Visi bērni izskatījās nogarlaikojušies.

Mērodama garās stundas uz ziemeļiem, Alise bija beigusi cerēt, ka no Sartras labirinta kaut ko uzzinās. Tas viss likās tik nepārprotami saistīts - ala Sularakas virsotnē, Greisa, viņa pati -, pārāk nepārpro­tami. Radās sajūta, ka viņa ir uzvilināta uz maldīga ceļa.

Tomēr Alise nopirka biļeti un piebiedrojās angļu valodā vadāmajai ekskursijai, kam bija jāsākas ārpusē pēc piecām minūtēm. Gide bija sieviete pusmūžā, lietišķa, augstprātīga, dzedra.

- Mūsdienās katedrāles izskatās vienkārši kā pelēkas, augstas celt­nes, kurās notiek dievkalpojumi. Taču viduslaikos tās bija ļoti krā­sainas, līdzīgas hinduistu tempļiem Indijā vai Taizemē. Statujas un frontoni, kas rotāja lielos portālus, gan Šartrā, gan citur bija daudz­krāsaini. - Gide ar lietussargu rādīja augšup. - Ja skatīsieties uzmanīgi, tad statuju plaisās pamanīsiet saglabājušās sārtas, zilas un dzeltenas krāsas atliekas.

Visapkārt Alisei ļaudis paklausīgi māja ar galvām.

- 1194. gadā, - gide turpināja, - ugunsgrēks nopostīja lielāko daļu Šartras pilsētas un pašu katedrāli. Sākumā tika uzskatīts, ka bojā gājusi ari katedrāles vissvētākā relikvija saneta camisia - krekls, kas bijis mugurā Marijai, laižot pasaulē Kristu. Taču pēc trim dienām relikvija atradās, mūki bija paslēpuši to kriptā. Tas tika uzlūkots kā brīnums, kā zīme tam, ka vajag uzbūvēt katedrāli no jauna. Pašreizējā celtne tika pabeigta 1223. gadā, bet 1260. gadā iesvētīta kā Svētās Dievmā­tes Debesbraukšanas katedrāle, pirmā Francijas katedrāle, kas veltīta Jaunavai Marijai.

Alise klausījās pavirši, līdz grupa nonāca katedrāles ziemeļpusē. Gide norādīja uz Vecās Derības ķēniņu un ķēniņieņu rēgaino akmens procesiju, iekaltu akmenī virs ziemeļu portāla.

Alisi pārņēma nervozs satraukums.

- Tas ir vienīgais nozīmīgais Vecās Derības atainojums kated­rālē, - gide sacīja un pamāja, lai tūristi pienāk tuvāk. - Šajā kolonnā ir cilnis, kurā, pēc daudzu domām, parādīts Derības šķirsts, ko no Jeruzalemes ved prom Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls Meneliks, par spīti vēsturnieku apgalvojumam, ka ziņas par Meneliku sasniegu­šas Eiropu tikai piecpadsmitajā gadsimtā. Un šeit, - viņa nolaida roku mazliet zemāk, - ir vēl viena mistērija. Tie no jums, kuriem ir īpaši laba redze, varbūt saskatīs uzrakstu latīņu valodā: HIC AMIT1TUR ARCHA CEDERIS. - Pārlaidusi acis grupai, viņa pašapmierināti pasmaidīja. - Latīņu valodas zinātāji jūsu vidū sapratīs, ka uzraksts ir bezjēdzīgs. Dažos ceļvežos ARCHA CEDERIS tulkots kā: "Tev būs strādāt caur Šķirstu," - un viss uzraksts kā: "Šeit lietas sāk savu gaitu: tev būs strādāt caur Šķirstu." Taču, ja pieņem, ka CEDER1S ir izkrop­ļota FOEDERIS forma, kā domā daži pētnieki, tad uzrakstu var tulkot kā: "Šeit tas sācies, Derības šķirsts."

Viņa uzlūkoja grupu. - Šīs durvis, cita starpā, ir devušas vielu neskaitāmiem mītiem un leģendām, kas apvij katedrāli. Neparasti ir tas, ka Šartras katedrāles celtnieku vārdi palikuši nezināmi. Šķiet, kaut kāda iemesla dēļ tie netika pierakstīti un vienkārši iegrima aizmirstībā. Tomēr tie, kuriem ir, teiksim, drūmāka iztēle, šo informācijas trūkumu ir tulkojuši citādi. Populārākie nostāsti vēsta, ka šo katedrāli būvējuši Zālamana tempļa Nabadzīgie bruņinieki jeb Tempļa bruņinieki kā šif­rētu akmens grāmatu, kā gigantisku mīklu, kas uzminama tikai iesvē­tītajiem. Daudzi domāja, ka zem labirinta reiz bijuši apglabāti Marijas Magdalēnas kauli. Vai pats Svētais Grāls.

- Vai kāds ir tur ielūkojies? - Alise jautāja un tajā pašā acumirklī nožēloja, ka jautājusi. Gluži kā starmeši viņai pievērsās nosodoši ska­tieni.

Gide pacēla uzacis. - Protams! Ne vienu reizi vien. Tomēr vairums no jums nebrīnīsies, dzirdot, ka tur nekas netika atrasts. Vēl viens mīts. - Viņa ieturēja pauzi. - Tagad iesim iekšā.

Juzdamās neveikli, Alise sekoja grupai uz Rietumu durvīm un pie­vienojās gaidītāju rindai. Visi tūdaļ pieklusināja balsis, pakļaudamies akmens un vīraka smaržas burvībai. Sānu kapelās un pie galvenās ieejas pustumsā mirgoja svecīšu rindas.

Alise saņēma dūšu, gaidīdama kaut kādu reakciju, pagātnes vīzijas, kādas pieredzējusi Tulūzā un Karkasonā. Taču viņa nejuta neko, pēc brīža nomierinājās un sāka ar interesi raudzīties apkārt. No lasītā viņa zināja, ka Šartras katedrāles vitrāžu kolekcija tiek uzskatīta par krāš­ņāko pasaulē, tomēr logu starojošais krāšņums pārsteidza viņu nesa­gatavotu. Katedrālē ieplūda vizuļojošu krāsu kaleidoskops, vitrāžas atainoja ikdienas dzīves un Bībeles ainas. Rozes vitrāža, Zilās Jaunavas vitrāža, Noasa vitrāža, kurā redzami zvēri, kas pa divi dodas uz šķir­stu. Staigādama pa ejām, Alise mēģināja iztēloties, kā gan te ir izska­tījies, kad sienas bijušas klātas ar freskām un krāšņiem gobelēniem, Austrumu audumiem un zīda karogiem, izšūtiem ar zeltu. Viduslaiku ļaudis droši vien satricināja kontrasts starp Dieva tempļa greznību un pasauli ārpus tā. Varbūt tieši tas viņiem pierādīja Dieva godību zemes virsū.

- Un visbeidzot, - gide turpināja, - mēs nonākam pie slavenā vien­padsmit apļu labirinta, kas izlikts grīdas plāksnēs. Pabeigts 1200. gadā, tas ir lielākais Eiropā. Sākotnējais viduspunkts jau sen ir pazudis, bet viss pārējais saglabājies. Viduslaiku kristiešiem labirints deva iespēju veikt garīgu svētceļojumu, kas atsvēra reālu ceļojumu uz Jeruzalemi. Tāpēc grīdas labirinti - pretēji tiem, kas atrodas uz baznīcu un kated­rāļu sienām, - bieži tika dēvēti par chemin de Jērusalem, proti, par ceļu vai taku uz Jeruzalemi. Svētceļnieki gāja pa ornamentu līdz centram pat vairākas reizes, un tas simbolizēja arvien lielāku izpratni par tuvo­šanos Dievam. Grēku nožēlnieki nereti pabeidza šo gājienu, rāpodami uz ceļiem un tā pavadīdami vairākas dienas.

Alise, sirdij neganti sitoties, pagājās uz priekšu, tikai tagad aptvē­rusi, ka neapzināti ir centusies novilcināt šo mirkli.

Tas mirklis ir klāt.

Viņa dziļi ievilka elpu. Simetriju izjauca krēslu rindas, pirms vakara dievkalpojuma izvietotas abpus jomam un pavērstas pret altāri. Par spīti tam un arī par spīti iepriekšējām zināšanām par labirinta izmē­riem, Alisi satrieca tā lielums. Tas šeit dominēja pār visu.

Lēnām, tāpat kā pārējie, Alise sāka iet pa labirintu, pa apļiem, kas kļuva arvien mazāki, līdz nonāca centrā.

Viņa nejuta neko. Ne šermuļus pār muguru, ne apgaismības vai pārvērtības mirkli. Neko. Viņa notupās un pieskārās grīdai. Akmens bija gluds un vēss, taču nerunāja uz viņu.

Alise greizi pasmaidīja. Ko tad tu gaidījiI

Nevajadzēja pat ieskatīties alas labirinta zīmējumā, lai saprastu, ka šeit viņai nekas nav meklējams. Viņa neuzkrītoši atstāja grupu un devās prom.

Pēc Dienvidu nežēlīgās tveices maigā Ziemeļu saule bija visnotaļ tīkama, un nākamo stundu Alise pavadīja, aplūkodama gleznaino vēs­turisko pilsētas centru. Pa pusei neapzināti viņa meklēja stūrīti, kur Greisa un Odriks Bajārs pozējuši fotokamerai.

Likās, tas neeksistēja vai neatradās teritorijā, ko aptvēra karte. Vairākums ielu bija ieguvušas savus nosaukumus no amatiem, kas tajās senāk piekopti: no pulksteņmeistariem, ādmiņiem, staļļmeistariem un grāmatsējējiem, kuru amata vārdā nodēvētā iela liecināja, cik liela loma Sartrai kā lielam papīra ražošanas un grāmatsiešanas centram bijusi divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta Francijā. Taču nekādas rue des Trois Degres šeit nebija.

Iela bija pārdēvēta. Pie sevis smaidīdama, Alise kāpās atmuguriski, lai to labāk redzētu, un uzgrūdās vīrietim, kas bija iedziļinājies avīzes lasīšanā.

- Pardon, - viņa teica un paspēra soli sāņus.

-Nē, jūs atvainojiet mani, - viņš sacīja ar patīkamu amerikāņu akcentu. - Tā bija mana vaina. Neskatījos, kur eju. Vai jums nekas nenotika? -Nē.

Alisei par brīnumu, vīrietis cieši skatījās viņā.

- Vai…

- Tu esi Alise, vai ne?

- Jā, - viņa piesardzīgi atbildēja.

- Nu, protams, Alise. Sveika! - viņš iesaucās, izlaizdams pirkstus caur savu brūno matu ērkuli. - Kāds pārsteigums!

- Atvainojiet, taču es…

- Viljams Franklins, - vīrietis teica, sniegdams roku. - Vils. Mēs iepazināmies Londonā, deviņdesmit ceturtajā vai piektajā gadā. Bijām liela grupa. Tu tolaik draudzējies ar… kā nu viņu sauca… Oliveru. Vai nav tiesa? Es biju aizbraucis ciemos kopā ar brālēnu.

Alise miglaini atcerējās pēcpusdienu pārpildītā dzīvoklī, pilnā ar Olivera studiju biedriem. Šķita, ka viņa tiešām atceras jaunu ameri­kāni, pievilcīgu, izskatīgu, kaut gan tolaik bija samīlējusies līdz ausīm un neredzēja nevienu citu.

Šis puisis?

- Tev ir laba atmiņa, - viņa sarokodamās teica. - Tas bija tik sen.

- Tu neesi daudz mainījusies, - Vils smaidot sacīja. - Un kā klājas Oliveram?

Alise novaibstījās. - Mēs vairs neesam kopā.

- Žēl gan. - Iestājās īsa pauze, un Vils iejautājās: - Kas ir tajā foto­grāfijā?

Alise paskatījās lejup. Viņa bija aizmirsusi, ka joprojām tur foto­grāfiju rokā.

- Mana tante. Viņas papīros es atradu šo un, ja jau esmu Šartrā, nolēmu pameklēt vietu, kur šis foto uzņemts. - Viņa pasmaidīja. - Tas bija grūtāk, nekā tu iedomājies.

Vils raudzījās viņai pār plecu. - Un tas vīrietis?

- Kāds draugs. Rakstnieks.

Atkal iestājās pauze, it kā abi gan gribētu uzturēt sarunu, bet īsti nezinātu, ko sacīt. Vils atkal palūkojās fotogrāfijā.

- Viņa izskatās jauka.

-Jauka? Manuprāt, viņa izskatās diezgan apņēmīga, lai gan īsti es to nezinu. Nekad neesmu viņu satikusi.

-Tiešām? Tad kāpēc tu nēsā līdzi viņas bildi?

Alise ielika fotogrāfiju atpakaļ somā. - Tas ir sarežģīti.

- Es pratīšu atrežģīt. - Viņš šķelmīgi pasmaidīja. - Paklau… Vai negribi iedzert kafiju vai tamlīdzīgi? Ja vien tev nav jābūt kaut kur citur.

Alise jutās pārsteigta, bet patiesībā bija domājusi par to pašu.

- Vai tu parasti šādi tvarsti sievietes uz ielas?

- Parasti ne, - viņš atbildēja. - Jautājums ir - vai tu parasti piekriti?

Alise jutās tā, it kā nolūkotos uz notiekošo no augšas. Vērotu vīrieti un sev līdzīgu sievieti ieejam veclaicīgajā patisserie, kur garās stikla vitrīnās izliktas kūkas un cepumi.

Neticami, ka tā esmu es.

Ainas, smaržas, skaņas. Viesmīļi, kas veikli šaudās ap galdiņiem, rūgts grauzdētas kafijas aromāts, piena šņākšana kapučino automātā, dakšiņu šķinda pret šķīvjiem - viss bija neparasti spilgts. Un visvairāk pats Vils, viņa smaids, galvas pagrieziens, pirkstu kustība, kad viņš runādams pieskārās sudraba ķēdītei ap kaklu.

Viņi sēdēja pie āra galdiņa. Pār māju jumtiem bija redzama kated­rāles smaile. Kad abi apsēdās, viņus pārņēma viegls saspringums. Abi ierunājās reizē. Alise iesmējās, Vils atvainojās.

Piesardzīgi, vilcinādamies viņi sāka stāstīt, kā ritējusi dzīve kopš tikšanās pirms gadiem.

- Tu tiešām izskatījies aizsapņojies, - Alise sacīja, apgriezdama Vila avīzi otrādi, lai varētu izlasīt virsrakstus. - Tad, kad nāci ap to stūri.

Vils smaidīja. - Jā, atvaino. Vietējās avīzes parasti nav tik intere­santas. Upē atrasts vīrieša līķis, pašā pilsētas centrā. Viņam iedurts mugurā, rokas un kājas sasietas, vietējā radiostacija jūk prātā. Liekas, pastāv viedoklis, ka tā ir kaut kāda rituāla slepkavība. Tagad tas tiek saistīts ar faktu, ka pagājušā nedēļā pazudis vietējais žurnālists, kurš rakstījis par slepenām reliģiskām biedrībām.

Smaids Alises sejā izdzisa. - Vai drīkstu paskatīties? - viņa jautāja, sniegdamās pēc avīzes.

- Protams. Skaties vien.

Lasot nosaukumu sarakstu, viņai kļuva arvien neomulīgāk. Noub­lesso Veritable. Kaut kas pazīstams.

- Kas tev lēcies?

Alise pacēla acis un ieraudzīja, ka Vils viņu vēro.

- Piedod. Biju pavisam aizdomājusies. Nesen redzēju kaut ko līdzīgu. Un satrūkos par tādu sakritību.

- Sakritība? Izklausās intriģējoši.

- Tas ir garš stāsts.

- Es nekur nesteidzos, - Vils noteica, atbalstīja elkoņus uz galda un uzmundrinoši uzsmaidīja viņai.

Tik ilgi noņēmusies ar savām domām vienatnē, Alise juta kārdi­nājumu izmantot šo izdevību un beidzot apspriesties ar kādu. Un Viļu viņa mazliet pazina. Saki viņam tikai to, ko pati gribi.

- Nu, es gan nezinu, cik sakarīgi tas izklausīsies, - viņa iesāka. - Pirms pāris mēnešiem kā no zila gaisa pienāca ziņa, ka tante, par kuru es nekad nebiju dzirdējusi, ir nomirusi un novēlējusi man visu savu mantību, ieskaitot māju Francijā.

- la dāma fotogrāfijā.

Alise pamāja. - Viņas vārds ir Greisa Tannere. Man tik un tā bija jābrauc uz Franciju apciemot draudzeni, kas strādāja arheoloģiska­jos izrakumos Pirenejos, tāpēc nolēmu apvienot abus mērķus. - Viņa mirkli vilcinājās. - Izrakumu vietā kaut kas atgadījās - negarlaikošu tevi ar detaļām - pateikšu tikai, ka likās… Nē, nekas. - Viņa atvilka elpu. - Vakar pēc tikšanās ar advokāti es aizgāju uz tantes māju un atradu dažas lietas… kaut ko, vienu ornamentu, ko biju redzējusi izra­kumu vietā. - Viņa sāka stomīties. - Un tur bija arī grāmata, kuras autors ir Odriks Bajārs. Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tas ir vīrietis šajā fotogrāfijā.

- Vai viņš vēl ir dzīvs?

- Cik es zinu, jā. Man nav izdevies viņu atrast.

- Kādas bija viņa attiecības ar tavu tanti?

- Skaidri nezinu. Ceru, viņš pats man to pateiks. Viņš ir mana vienīgā saikne ar tanti. Un vēl ko citu.

Ar labirintu, ar dzimtas koku, ar manu sapni.

Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja, ka Vils izskatās samulsis, tomēr iein­teresēts. - Nevarētu apgalvot, ka es kaut ko saprotu, - viņš smaidot sacīja.

- Es juceklīgi stāstu, - Alise atzina. - Runāsim par kaut ko mazāk sarežģītu. Tu neesi man pateicis, ko dari Šartrā.

- Mēģinu rakstīt - tāpat kā katrs otrais amerikānis Francijā.

Alise pasmaidīja. - Vai tradicionālāka nav Parīze?

- Tur es sāku, bet tā man likās pārāk, nu, bezpersoniska, ja saproti, ko gribu sacīt. Maniem vecākiem šeit ir paziņas. Man te iepatikās. Nolēmu kādu laiciņu palikt šeit.

Alise pamāja ar galvu, gaidīdama, ka viņš turpinās. Taču Vils atgriezās pie iepriekšējā temata. - Ornaments, par kuru tu runāji, - viņš vieglā tonī ieminējās, - tas, ko tu atradi izrakumos un pēc tam Greisas mājā. Kas tajā bija tik īpašs?

Alise vilcinājās. - Tas ir labirints.

- Tad tāpēc tu esi Šartrā? Lai aizietu uz katedrāli?

-Tas nav gluži tas pats… - Viņa apklusa, atcerējusies par piesar­dzību. - Daļēji jā, tomēr vairāk tādēļ, lai satiktu draudzeni. Šīlu. Ir… iespējams, ka viņa uzturas Šartrā. - Alise pavandījās pa somu un snie­dza Viļam lapiņu, uz kuras bija uzšņāpta adrese. - Biju turp aizgājusi, bet neviena nebija mājās. Tāpēc nolēmu pastaigāt pa pilsētu un pēc kādas stundas mēģināt vēlreiz.

Alise ar šausmām ieraudzīja, ka Vils ir nobālējis kā krīts. Viņš izskatījās pilnīgi satriekts.

- Kas tev notika? - Alise iesaucās.

- Kāpēc tu domā, ka tava draudzene var būt tur? - Vils saspringtā balsī jautāja.

- Skaidri es to nezinu, - Alise atbildēja, joprojām neizpratnē par Vila pēkšņo pārvērtību.

- Vai tā ir tā pati draudzene, kuru tu apciemoji izrakumu vietā?

Alise apstiprinoši pamāja.

- Un arī viņa redzēja šo labirinta rakstu? Tāpat kā tu?

- Laikam gan, kaut ari viņa to nepieminēja. Viņu vairāk interesēja kāds mans atradums, kas… - Alise aprāvās, kad Vils strauji pietrūkās kājās.

- Ko tu dari? - viņa vaicāja, izbijusies, redzot Vila sejas izteiksmi, bet puisis satvēra viņu aiz rokas.

- Nāc līdzi! Tev kaut kas jāredz.

- Uz kurieni mēs ejam? - Alise jautāja vēlreiz, cenzdamās tikt Viļam līdzi.

Abi nogriezās ap stūri, un Alise atskārta, ka viņi atrodas rue du Cheval Blanc pretējā galā. Vils platiem soļiem tuvojās pazīstamajam namam un uzskrēja augšā pa kāpnēm pie ārdurvīm.

- Vai tu esi jucis? Ja nu kāds pārnāk mājās?

- Nepārnāks.

- Kā tu zini?

Alise pārsteigta noskatījās, kā Vils izvelk no kabatas atslēgu un atslēdz ārdurvis. - Ātrāk! Pirms mūs kāds nav ieraudzījis.

- Tev ir atslēga, - viņa neticīgi noteica. - Varbūt tomēr paskaid­rosi, kas te, ellē, notiek?

Vils noskrēja atpakaļ pa kāpnēm un sakampa viņu aiz rokas.

- Tur iekšā ir tava labirinta versija, - viņš nošņāca. - Saprati? Tagad tu nāksi vai ne?

Ja nu tas ir vēl viens slazds?

Pēc visa, kas noticis, bija pilnīgs neprāts iet viņam līdzi. Pārāk liels risks. Neviens pat nezināja, ka Alise atrodas šeit. Tomēr ziņkāre pieveica veselo saprātu. Viņa ieskatījās Vila acīs, reizē dedzīgās un bažīgās.

Un nolēma dot viņam iespēju un uzticēties.