Labirints

20. nodala

pamestā lauku majā pie Aņjanas, auglīgajos līdzenumos uz rietu­miem no Monpeljē, šķūņa stūrī aiz vēršu un mūļu iejūga piederumu kaudzes sēdēja pavecs kataru priesteris - parfait - un astoņi šīs ticības piekritēji jeb credentes.

Viens no tiem bija smagi ievainots. Sejas vietā rēgojās pelēkas un sārtas miesas skrandas un balti, sašķaidīti kauli. Trieciens, sadragājot vaigu, bija izsitis aci no dobuma. Ap to recēja asinis. Draugi nebija pametuši ievainoto mājā, kur bija sapulcējušies uz lūgšanām un kur bija iebrucis zaldātu bars, atšķēlies no franču armijas.

Katari labi pazina šo apvidu, taču, nesot ievainoto, tika uz priekšu gausi. Visu dienu viņus bija vajājuši krustneši. Arī nakts nebija glābusi katarus, un tagad viņi atradās lamatās. Pagalmā klaigāja krustneši, aizdegoties sprēgāja sausa malka. Tie kūra sārtu.

Parfait zināja, ka tuvojas nāve. Nevar gaidīt žēlastību no cilvēkiem, ko uz priekšu dzen naids, nezināšana un akla neiecietība. Uz kristīgas zemes vēl nekad nebija redzēta tāda armija. Parfait nespētu tam noti­cēt, ja nebūtu to redzējis pats savām acīm. Viņš bija ceļojis uz dien­vidiem, virzīdamies paralēli Leģionam. Bija redzējis lielās, neveiklās baržas, kas slīdēja lejup pa Ronas upi, vezdamas ieročus, pārtiku un ar tēraudu apstīpotas koka lādes, kurās glabājās dārgas relikvijas, doda­mas svētību karagājienam. Leģionu ietina milzīgs putekļu mākonis, ko auļojot radīja tūkstošiem jājamzirgu pakavu.

Pilsētnieki un laucinieki jau pašā sākumā aizslēdza vārtus, tramīgi skatījās pa logiem un lūdza Dievu, lai armija aiziet garām. Klīda valodas par arvien briesmīgākiem varasdarbiem, par nodedzinātām zemnieku mājām, par izrēķināšanos ar lauksaimniekiem, kuri nav ļāvuši karo­tājiem izlaupīt savu zemi. Katari Pilarokā bija apsūdzēti ķecerībā un sadedzināti uz sārta. Visiem Montēlimāras jūdiem - vīriešiem, sievie­tēm un bērniem - bija nocirstas galvas un aiz pilsētas mūra uzspraustas uz mietiem par barību vārnām.

Sito abats un franču baroni noliedza šos briesmu darbus vai arī piedēvēja tos atkritēju saujiņai. Taču parfait, sēdēdams šķūņa tumsā, labi zināja, ka valdnieku, priesteru un pāvesta legātu vārdiem šeit nav it nekādas nozīmes. Tiem vīriem, kas bija sadzinuši viņiem pēdas šajā Sātana radītās zemes stūrītī, elpa smirdēja pēc asinskāres.

Ļauno viņš pazina.

Atlika vienīgi mēģināt glābt savu ticīgo dvēseles, lai tie varētu ielūkoties Dieva vaigā. Aiziešana no šīs pasaules uz nākamo viņiem nebūs viegla.

Ievainotais joprojām bija pie samaņas. Viņš klusītēm vaidēja, taču pār viņu jau bija nolaidies beigu miers, ādu iekrāsoja nāves pelēkums. Parfait uzlika plaukstas viņam uz galvas, dodams savas reliģijas pēdējo sakramentu, un sacīja mierinājuma vārdus.

Atlikušie ticīgie aplī sadeva rokas un sāka skaitīt lūgšanu.

- Svētais Tevs, taisnīgais un labais Dievs, Tu, kura acij nekas nepa­liek apslēpts, Tu, kas nedz melo, nedz šaubies, ļauj mums zināt…

Zaldāti smiedamies un ņirgādamies sāka spārdīt durvis. Drīz tie viņus atradīs. Pati jaunākā no sievietēm, ne vairāk kā četrpadsmit gadu veca meitene, sāka raudāt. Asaras bezcerīgi un klusi ritēja pār vaigiem.

- …ļauj mums zināt to, ko zini Tu, mīlēt to, ko mīli Tu; jo mēs neesam no šīs pasaules, un šī pasaule nav no mums, un mēs bīstamies satikt nāvi šajā sveša dieva valstībā.

Parfait pacēla balsi, kad uz pusēm pārlūza līmeniskais baļķis, kas noturēja durvis ciet. Pa gaisu pašķīda koka šķembas, asas kā bultu uzgaļi, un šķūnī iegāzās zaldāti. Pagalmā plaiksnošā ugunskura oran­žajā gaismā parfait redzēja, ka acis tiem ir stiklainas un necilvēciskas. Viņš saskaitīja desmit vīru; visi bija bruņojušies ar zobeniem.

Viņa skatiens pievērsās komandierim, kas ienāca pēdējais. Gara auguma, ar bālu, kalsnu seju un neizteiksmīgām acīm, tikpat mierīgs un apvaldīts, cik viņa vīri karstasinīgi un trakulīgi. Cietsirdīgs, valdo­nīgs cilvēks, pieradis, ka viņa pavēles tiek pildītas bez ierunām.

Pēc viņa rīkojuma bēgļus izvilka no paslēptuves. Viņš pacēla roku un iegrūda asmeni parfait krūtīs. Mirkli abu skatieni sastapās. Francūža acis, pelēkas kā krams, bija pilnas nicinājuma. Pacēlis roku otrreiz, viņš ietrieca zobenu vecajam vīram galvvidū; salmus apšķieda asiņu un pelēku smadzeņu putra.

Tagad, kad priesteris bija miris, katarus sagrāba panika. Viņi mēģi­nāja bēgt, taču zeme bija slidena no asinīm. Kāds zaldāts sagrāba vienu no sievietēm aiz matiem un iedūra dunci viņai mugurā. Sievietes tēvs centās pagrūst zaldātu nost, taču tas apcirtās apkārt un ar asmeni pāršņāpa viņam vēderu. Vīrieša acis iepletās, zaldāts pagrieza dunci un pēc tam ar kāju nogrūda caurdurto līķi no asmens.

Pats jaunākais zaldāts novērsās un izvēmās salmos.

Pēc pāris minūtēm visi katari šķūnī gulēja beigti. Komandieris pavēlēja izvest ārā divas vecākās sievietes. Šķūnī kopā ar viņu palika meitene un novēmies puika. Tam derēja rūdījums.

Meitene kāpās atpakaļ, acīs kvēloja bailes. Vīrietis pasmaidīja. Viņš nesteidzās, un gūsteknei nebija kur bēgt. Viņš meta lokus ap mei­teni kā vilks, kas uzglūn medījumam, un tad bez brīdinājuma uzbruka. Vienā vienīgā kustībā sagrāba viņu aiz rīkles, trieca ar pakausi pret sienu un saplēsa viņai drēbes. Meitene kliedza vēl skaļāk, sita un spēra uz visām pusēm. Vīrietis ar dūri iesita viņai sejā, ar baudu juzdams, kā sašķīst kauli.

Meitenei saļima kājas. Viņa sabruka uz ceļiem, atstādama uz sienas asiņu švīku. Vīrietis pieliecās un norāva viņai kreklu, pārplēsdams to vienā paņēmienā. Tad uzrāva lindrakus augšup līdz viduklim, un viņa ievaimanājās.

- Tiem nedrīkst ļaut vairoties un laist pasaulē citus tādus pašus, - viņš salti noteica, izvilkdams dunci.

Nenāca ne prātā aptraipīt savu miesu, pieskaroties ķecerei. Satvē­ris dunci, viņš ietrieca asmeni dziļi meitenei vēderā. Liesmodams naidā pret šiem ķeceriem, dūra vēl un vēlreiz, līdz meitene vairs nekustējās. Vainagojot apgānīšanu, vīrietis apvēla līķi otrādi un ar diviem dziļiem dunča šķēlieniem iegrieza kailajā mugurā krusta zīmi. Baltā āda nora­soja ar rubīnsarkanām asiņu pērlītēm.

- Lai tas kalpo par mācību citiem, kuri izraudzījušies tādu ceļu, - vīrietis mierīgi noteica. - Tagad aizvāc to.

Noslaucījis asmeni gar pārplēsto kreklu, viņš piecēlās kājās.

Zēns šņukstēja. Drēbes viņam bija notraipītas ar vēmekļiem un asi­nīm. Viņš pūlējās pildīt komandiera pavēli, taču kustējās pārāk gausi.

Vīrietis sagrāba zēnu aiz rīkles. - Es teicu - aizvāc to. Atri. Ja negribi tiem piebiedroties. - Viņš iespēra zēnam pa krustiem, atstā­dams uz kamzoļa asiņu, putekļu un dubļu nospiedumu. Zaldāts ar vār­gām iekšām viņam nebija vajadzīgs.

Pagalma vidū gaiši dega sārts, liesmas vēl augstāk uzpūta karstais nakts vējš, atjoņojis no Vidusjūras krastiem.

Zaldāti stāvēja pa gabalu, ar plaukstām sargādami seju no ver­smes. Zirgi, piesieti pie vārtiem, tramīgi mīdījās, nāsīs juzdami nāves smaku.

Sievietes kailas tupēja ceļos savu spīdzinātāju priekšā. Kājas un rokas viņām bija sasietas. Uz sejas, saskrāpētajām krūtīm un kailajiem pleciem bija skaidri saredzamas varmācības zīmes, taču viņas klusēja. Kāds asi ierāva elpu, kad viņu priekšā tika nosviests meitenes līķis.

Sārtam tuvojās komandieris. Tagad viņš garlaikojās un gribēja izbeigt to visu pēc iespējas drīzāk. Krustu viņš bija pieņēmis ne jau tādēļ, lai slepkavotu ķecerus. Sī cietsirdīgā izklaide bija dāvana viņa vīriem. Tiem vajadzēja kādu nodarbošanos, lai nezaudētu iemaņas un nesāktu plūkties savā starpā.

Naksnīgajās debesīs ap pilnmēnesi mirdzēja baltas zvaigznes. Viņš atskārta, ka droši vien ir jau pusnakts vai pat pāri tai. Bija taču gribējis laisties atceļā jau sen - ja nu pienāk ziņa.

- Vai atdot tos ugunij, mans kungs?

Ar pēkšņu tvērienu komandieris izrāva zobenu un nocirta galvu sievietei, kura atradās viņam vistuvāk. No kakla vēnas izšļācās asinis, notraipīdamas viņam kājas. Galva ar klusu būkšķi novēlās zemē. Ķer­menis vēl raustījās; viņš paspēra to ar kāju, un tas saļima zemē.

- Nogaliniet visas šīs ķecerīgās maitas, iemetiet līķus ugunī, node­dziniet šķūni. Mēs esam kavējušies pietiekami ilgi.