Labirints

45. NODAĻA

Alaīsa atgrūda vaļā kambara durvis un iesteidzās iekšā.

- Gijem?

Lai gan gribējās palikt vienatnē un viņa nebija cerējusi ne uz ko citu, tomēr jutās vīlusies, atrazdama kambari tukšu.

Alaīsa aizslēdza durvis, atāķēja no jostas somu, nolika to uz galda un iztina no aitādas grāmatu. Ta bija dāmu lūgšanu grāmatas lielumā. Koka vāki, apvilkti ar ādu, pavisam vienkārši, stūros mazliet apdiluši.

Atraisījusi ādas saitītes, Alaīsa ļāva, lai grāmata viņas rokās atveras kā taurenis, kas izpleš spārnus. Pirmā lapa bija tukša, tikai pašā vidū uz biezā krēmkrāsas pergamenta kā dārgakmens zaigoja mazs, ar lapiņu zeltu pārklāts biķeris. Tas nebija lielāks par rakstu viņas tēva gredzenā vai uz merela, kas tik īsu brīdi bija atradies pie viņas.

Alaīsa pāršķīra lapu. Viņā raudzījās četras melnu burtu rindiņas krāšņā un smalkā rokrakstā.

Tas ietvēra zīmējumi un simboli, ornaments atkārtojās kā raksts gar apmetņa eģi. Putni, zvēri, tēli ar garām rokām un smailiem pirkstiem. Alaīsai aizrāvās elpa.

Tas ir sejas un tēli, ko es redzu sapņos.

Viņa šķīra lapas citu pēc citas. Katra bija aprakstīta ar melnu tinti, otrā pusē tukša. Viņa pazina vārdus Simeona valodā, kaut gan tos nesaprata. Lielākoties grāmata bija sarakstīta viņas pašas valodā. Kat­ras jaunas lapas pirmais burts bija izzīmēts ar sarkanu, zilu vai dzel­tenu krāsu, ko apmaloja zelts, bet citādā ziņā teksts bija vienkāršs. Ne ilustrāciju uz malām, ne tekstā izceltu burtu, vārdi sekoja cits citam

virtenē, tikai ar retu atstarpi vai kādu citu norādījumu, ka viena doma beidzas un sākas nākamā.

Grāmatas vidū bija ieslēpts pergaments. Biezāks un tumšāks par apkārtējām lapām, drīzāk kazādas nekā teļādas. Simbolu un ilustrāciju vietā - tikai daži vārdi, ciparu un mērījumu rindas. Viss kopā atgādi­nāja karti.

Uz dažādām pusēm rādīja sīkas, tikko saredzamas bultiņas. Dažas zeltainas, pārējās melnas.

Alaīsa mēģināja sākt lasīt lapas augšējā malā, no kreisās puses uz labo, taču tam nebija nekādas jēgas, viņa atdūrās strupceļā. Pēc tam viņa lūkoja lasīt no apakšas uz augšu, no labās puses uz kreiso kā baz­nīcas loga vitrāžu, bet arī šādi nekas neiznāca. Tad viņa lasīja katru otro rindiņu vai izraudzījās vārdus no katras trešās, tomēr nesaprata neko.

Aiz redzamajiem tēliem saskati noslēpumus, kas glabājas aiz tiem.

Alaīsa cītīgi domāja. Katram sargātājam - saskaņā ar viņa prasmi un zināšanām. Esklarmonda prata dziedēt, tāpēc viņai Harifs bija uzticējis Zāļu grāmatu. Simeons bija pētījis seno jūdu skaitļu kārtību - viņam tika Skaitļu grāmata.

Kas bija pamudinājis Harifu izraudzīties viņas tēvu par Vārdu grā­matas glabātāju?

Iegrimusi domās, Alaīsa iededza lampu, piegāja pie naktsgaldiņa, izņēma pergamentu, tinti un rakstāmspalvu. Peletjē, Svētajā zemē pār­liecinājies, cik vērtīga ir lasīšanas un rakstīšanas prasme, visādā ziņā vēlējās, lai to apgūst arī viņa meitas. Oriānu piesaistīja tikai tādas nodarbes, kādas piedien galma dāmai, - dejošana, dziedāšana, medī­bas ar piekūniem un izšūšana. Viņa allaž mēdza sacīt, ka rakstīšana ir domāta tikai sirmgalvjiem un priesteriem. Turpretī Alaīsa kāri tvēra izdevību un ātri iemācījās lasīt un rakstīt. Lai gan šīs mākas gadījās izmantot reti, viņai tās gāja no rokas.

Alaīsa nolika rakstāmlietas uz galda. Pergamenta saturu viņa neiz­prata un nevarēja arī cerēt, ka izdosies atdarināt tik smalku meistarību, krāsas un stilu. Bet viņa vismaz varēja visu norakstīt, ja jau bija tāda iespēja.

Tas prasīja labu laiku, taču beidzot viņa bija tikusi galā un nolika pergamenta norakstu uz galda nožūt. Tad atskārta, ka pilī kuru katru mirkli var atgriezties tēvs ar Vārdu grāmatu, un nolēma žigli paslēpt grāmatu tā, kā tēvs ieteicis.

Pacēlusi apmetni, viņa uzsedza to sev plecos. Pagaidām tas nosvē­rās uz vienu pusi, bet, kad tajā būs ieslēpta ari tēva grāmata, svars izlīdzināsies.

Vēl bija atlicis viens vienīgs darbs. Atstājusi apmetni uz krēsla atzveltnes, Alaīsa devās pie galda paskatīties, vai tinte jau nožuvusi. Apzinādamās, ka jebkuru mirkli var tikt iztraucēta, viņa salocīja per­gamentu un paslēpa to lavandas maisiņā. Ta galu viņa aizšuva, lai neviens nejauši neieskatītos iekšā, un palika maisiņu atpakaļ zem sava spilvena.

Tad pārlaida skatienu kambarim, apmierināta ar paveikto, un sāka vākt kopā šūšanas piederumus.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Alaīsa steidzās tās atvērt, cerēdama ieraudzīt tēvu. Taču uz sliekšņa stāvēja Gijems, nedrošs par to, kā tiks sagaidīts. Pazīstamais pussmaids, maza, pazuduša zēna acis.

- Vai drīkstu ienākt, kundze? - viņš klusu jautāja.

Alaīsai gribējās krist viņam ap kaklu, bet piesardzība lika savaldī­ties. Jau tāpat bija pateikts par daudz. Un piedots par maz.

- Vai drīkstu?

- Tas ir arī tavs kambaris, - viņa vieglā tonī atbildēja. - Es nevaru aizliegt tev te nākt.

- Cik vēsi vārdi, - viņš noteica, aizvērdams durvis. - Es priecātos, ja šādi tev liktu atbildēt prieks, nevis pienākums.

- Es esmu… - Alaīsa sastomījās, karsts ilgu vilnis mulsināja prātu.

- Esmu laimīga, jūs redzot, Messire.

- Tu izskaties nogurusi, - Gijems sacīja, noglaudīdams viņai vaigu.

Cik viegli būtu padoties. Atdot viņam sevi visu.

Alaīsa aizvēra acis, gandrīz vai juzdama vira pirkstu pieskārienu savai ādai. Glāstu, tik vieglu kā čuksts un tik dabisku kā elpa. Viņa iztēlojās, kā sniedzas pretī Gijemam, viņa skavām. No vīra tuvuma reiba galva, uzmācās vājums.

Es nevaru. Nedrīkstu.

Viņa atvēra acis un soli atkāpās. - Nevajag, - viņa nočukstēja.

- Lūdzu, nevajag.

Gijems saņēma viņas roku savās plaukstās. Alaīsa redzēja, ka viņš ir nomākts.

- Drīz… ja vien neiejauksies Dievs, mēs stāsimies aci pret aci ar viņiem. Kad laiks būs klāt, Alzē, Tjerī, mēs visi jāsim tiem pretī. Un varbūt neatgriezīsimies.

- Jā, - viņa klusu izdvesa, vēlēdamās, lai vīra seja atplaukst kā senāk.

- Kopš esam atpakaļ no Bezjē, esmu slikti izturējies pret tevi, Alaīsa, bez kāda iemesla vai attaisnojuma. Es to nožēloju un esmu nācis lūgt tev piedošanu. Pārāk bieži esmu greizsirdīgs, un greizsirdība liek man sacīt vārdus… vārdus… kurus es nožēloju.

Alaīsa nenovērsa skatienu, taču, nebūdama skaidrībā par savām jūtām, neuzdrīkstējās runāt.

Gijems pievirzījās vēl tuvāk. - Bet tu nejūti nepatiku, mani redzot.

Viņa pasmaidīja. - Gijem, tu tik ilgi esi bijis prom no manis, ka es gandrīz nesaprotu, ko jūtu.

- Vai vēlies, lai atstāju tevi vienatnē.7

Acīs pēkšņi sariesās asaras, un tieši tas deva Alaīsai drosmi nepie­kāpties. Viņa negribēja, lai Gijems redz viņu raudam.

- Man liekas, tā būs vislabāk. - No tērpa izgriezuma izvilkusi nēz- dodziņu, viņa iespieda to vīram saujā. - Vēl pietiek laika, lai starp mums viss nokārtotos.

-Tieši laika mums nepietiek, mana mazā Alaīsa, - viņš maigi sacīja. - Bet, ja vien Dievs un franči to ļaus, rīt es atnākšu atkal.

Alaīsa atcerējās grāmatas un atbildību, kas gūla uz viņas pleciem. Drīz būs jādodas prom. Varbūt es nekad vairs viņu neredzēšu. Sirds sāpīgi iesmeldzās. Mirkli vilcinājusies, viņa apskāva vīru tik kaismīgi, it kā gribētu apzīmogot viņu ar savu augumu.

Un tad tikpat strauji palaida viņu vaļā.

- Mēs visi esam Dieva rokā, - viņa teica. - Un tagad, Gijem, lūdzu, ej prom.

- Rīt?

- Redzēsim.

Alaīsa stāvēja kā akmens tēls, rokas cieši sažņaugusi kopā, lai tās nedrebētu, līdz durvis bija aizvērušās un Gijems aizgājis. Tad viņa lēni tuvojās galdam, prātodama, kas pamudinājis Gijemu atnākt. Mīles­tība? Nožēla? Vai kaut kas pavisam cits?