Labirints

10. nodala

Peletjē soļoja šurpu turpu pa savu istabu, gaidīdams Alaīsu.

Tagad bija vēsāks, tomēr viņa plato pieri klāja sviedri un seja bija pietvīkusi. Patiesībā viņam vajadzēja atrasties virtuvēs un uzraudzīt kalpus, gādājot, lai viss rit, kā pienākas. Taču brīdis bija pārlieku sva­rīgs. Peletjē juta, ka stāv krustcelēs, ceļi atzarojas uz visām pusēm, vezdami nezināmā nākotnē. Viss, kas bijis un kas vēl būs viņa dzīvē, bija atkarīgs no tā, kādu lēmumu viņš tagad pieņems.

Kur Alaīsa tik ilgi kavējās?

Peletjē sažņaudza dūrē vēstuli. Tas saturu viņš jau zināja no galvas.

Viņš novērsās no loga, un skatienu piesaistīja kaut kas spožs, kas vizuļoja aizdurves putekļos un ēnās. Peletjē noliecās un pacēla to. Ta bija smaga sudraba piespraude ar kapara apdari, liela diezgan, lai derētu apmetņa stūru sastiprināšanai.

Viņš sarauca uzacis. Šī piespraude nepiederēja viņam.

Pie sveces viņš aplūkoja atradumu rūpīgāk. Nekā īpaša. Tirgū tādu sprādžu bija simtiem. Peletjē grozīja to rokās. Pietiekami dārga, lai būtu piederējusi turīgam, bet ne bagātam cilvēkam.

Piespraude nevarēja būt mētājusies šeit sen. Fransuā katru rītu uzkopa kambari un būtu to pamanījis. Citi kalpi šeit nedrīkstēja ienākt, un durvis visu dienu bija aizslēgtas.

Peletjē paskatījās apkārt, meklēdams citas pazīmes, kas liecinātu, ka šeit kāds bijis bez viņa ziņas. Un jutās neomulīgi. Vai viņš to tikai iztēlojās vai priekšmeti uz rakstāmgalda tiešām bija mazliet pārbīdīti? Vai gultas pārsegi tiešām izjaukti? Šovakar viņu uztrauca viss.

- Paire?

Alaīsa ierunājās klusu, tomēr iztrūcināja tēvu. Viņš steigšus iemeta piespraudi zutnī. - Tevs, - viņa atkārtoja, - vai jūs mani aicinājāt?

Peletjē attapās. - Jā, jā, aicināju. Nāc.

- Vai vajadzēs vēl ko, Messire? - stāvēdams uz sliekšņa, jautāja Fransuā.

- Nē. Bet gaidi ārpusē - gadījumam, ja man tevis vajadzēs.

Kad durvis bija aizvērušās, intendants pamāja, lai Alaīsa apsēžas pie galda. Ielēja viņai kausu vīna, pielēja vīnu savējā, taču neapsēdās.

- Tu izskaties nogurusi.

- Ta ir, mazliet.

- Ko ļaudis runā par koncilu, Alaīsa?

- Neviens nesaprot, ko domāt, Messire. Klīst dažādas baumas. Visi cer, ka patiesībā nav tik slikti, kā liekas. Visi zina, ka vikonts kopā ar nelielu svītu rīt jās uz Monpeljē, lai lūgtu audienci pie sava tēvoča Tulūzas grāfa. - Viņa pacēla galvu. - Vai tas ir tiesa?

Tevs apstiprinoši pamāja.

- Tomēr klīst arī valodas, ka gatavošanās turnīram turpināsies.

- Arī tas ir tiesa. Vikonts ir nodomājis veikt savu misiju un atgriez­ties divu nedēļu laikā. Visādā ziņā pirms jūlija beigām.

- Vai vikonta misija būs sekmīga?

Peletjē neatbildējis turpināja soļot šurpu turpu. Viņa bažas pielipa arī meitai.

Alaīsa drosmei iedzēra malku vīna. - Vai Gijems dosies līdzi?

- Vai viņš pats tev nav pateicis? - tēvs asi noprasīja.

- Kopš koncila neesmu viņu redzējusi, - Alaīsa atzinās.

- Sant-Fuā vārdā, kur tad viņš ir? - Peletjē iesaucās.

- Lūdzu, tikai pasakiet man - jā vai nē.

-Gijems di Mā tika izraudzīts, lai gan, jāteic, pret manu gribu. Vikonts izturas pret viņu labvēlīgi.

- Ne bez iemesla, Paire, - Alaīsa klusu noteica. - Viņš ir izcils che- valier.

Peletjē pieliecās un pielēja viņas kausā vīnu. - Saki man, Alaīsa, vai tu viņam uzticies?

Jautājums bija negaidīts, taču viņa atbildēja bez vilcināšanās: - Vai visām sievām nebūtu jāuzticas saviem vīriem?

- Protams, protams. Citu atbildi es necerēju dzirdēt. - Tevs atmeta ar roku. - Bet vai viņš tev jautāja, kas notika šorīt pie upes?

- Jūs likāt, lai nevienam par to nestāstu. Un es, protams, pa­klausīju.

- Es zināju, ka tu turēsi vārdu. Tomēr tu īsti neatbildēji uz manu jautājumu. Vai Gijems jautāja, kur tu esi bijusi?

- Vēl taču nav radusies izdevība, - Alaīsa izaicinoši atteica. - Kā jau sacīju, es neesmu viņu redzējusi.

Peletjē piegāja pie loga. - Vai tu baidies no tā, ka var sākties karš? - viņš jautāja, stāvēdams ar muguru pret meitu.

Alaīsa apmulsa par šādu sarunas pavērsienu, bet atbildēja bez stomīšanās.

- Ja to iedomājos, tad - jā, Messire, - viņa piesardzīgi sacīja. - Bet tik tālu taču nenonāks?

- Nē, iespējams, ne.

Intendants ar rokām atbalstījās pret palodzi un šķita iegrimstam domās, aizmirstam par viņas klātbūtni. - Zinu, ka mans jautājums tev liekas nepiedienīgs, taču man ir savs iemesls to uzdot. Ieskaties dziļi savā sirdī. Rūpīgi apsver atbildi. Un tad pasaki man patiesību. Vai tu uzti­cies savam vīram? Vai tu tici, ka viņš tevi sargās, būs pret tevi godīgs?

Alaīsa saprata, ka svarīgākie vārdi paliek neizteikti un slēpjas kaut kur dziļāk, taču baidījās atbildēt. Negribēja liecināt pret vīru. Un reizē nespēja melot tēvam.

- Es zinu, ka viņš nav jums pa prātam, Messire, - viņa nosvērti sacīja, - lai gan nesaprotu, kādā veidā viņš jūs aizvainojis…

- Tu lieliski zini, kādā veidā viņš mani aizvaino, - Peletjē nepacie­tīgi pārtrauca meitu. - To es tev esmu teicis gana bieži. Tomēr mans viedoklis par di Mā, labs vai slikts, šeit ir nevietā. Var just nepatiku pret cilvēku un tomēr saskatīt viņa vērtību. Lūdzu, Alaīsa. Atbildi uz manu jautājumu. No tā ir atkarīgs ārkārtīgi daudz.

Atmiņā atausa Gijems, iegrimis miegā. Acis, tumšas kā magnetīts, lūpu izliekums, skūpstā skarot viņas delnu. Atmiņu ainas, tik spēcīgas, ka viņai apreiba galva.

- Es nevaru atbildēt, - Alaīsa pēdīgi sacīja.

- A, - tēvs nopūtās. - Labi. Labi. Saprotu.

- Visu cieņu, Paire, bet jūs nesaprotat neko, - Alaīsa aizsvilās. - Es neko neesmu pateikusi.

Viņš pagriezās. - Vai tu sacīji Gijemam, ka es tevi aicinu?

- Kā jau teicu, es neesmu viņu redzējusi, un… un nav pareizi, ka jūs mani šādi izvaicājat. Ka liekat izvēlēties starp uzticību jums vai vi­ņam. - Alaīsa grasījās celties kājās. - Tāpēc, ja jums, Messire, nav cita iemesla, lai šajā vēlajā stundā runātu ar mani, tad, lūdzu, ļaujiet man iet.

Peletjē steidzās mierināt meitu. - Sēdi, sēdi. Redzu, ka esmu tevi aizvainojis. Piedod. Tāds nebija mans nolūks.

Viņš sniedza roku. Pēc mirkļa Alaīsa to saņēma.

- Negribu runāt mīklās. Vilcinos tāpēc, ka… man vispirms jāsa­kārto pašam savas domas. Šovakar esmu saņēmis ļoti svarīgu ziņu, Alaīsa. Jau vairākas stundas pūlos izlemt, kā rīkoties, un apsveru iespē­jas. Man šķita, ka beidzot esmu izšķīries par noteiktu rīcību, un liku ataicināt tevi, tomēr šaubas neizklīda.

Alaīsa ieskatījās tēvam acīs. - Un tagad?

-Tagad es skaidri redzu ceļu. Jā. Liekas, es zinu, kas man darāms.

Alaīsa nobālēja. - Tātad būs karš, - viņa teica gandrīz čukstus.

- Manuprāt, tas ir neizbēgams, jā. Zīmes neliecina neko labu. - Peletjē apsēdās. - Apkārt risinās tik lieli notikumi, ka mums pār tiem nav varas, lai kā mēs censtos iestāstīt sev pretējo. - Viņš mirkli klu­sēja. - Bet ir kaut kas vēl svarīgāks par to, Alaīsa. Un, ja misija Mon- peljē beigsies mums par sliktu, tad man, iespējams, nekad vairs nebūs izdevības… pateikt tev patiesību.

- Kas var būt svarīgāks par kara draudiem?

- Pirms turpinu, tev ir man jāapsola, ka viss, ko tev šovakar pateikšu, paliks starp mums.

- Vai tāpēc jūs jautājāt par Gijemu?

- Daļēji jā, - tēvs atzina, - lai gan tas nav vienīgais iemesls. Bet vispirms apsoli man, ka viss, ko tev teikšu, paliks šajās četrās sienās.

- Dodu jums savu vārdu, - Alaīsa nevilcinoties sacīja.

Peletjē nopūtās atkal, bet šoreiz meita sadzirdēja nopūtā atvieglo­jumu, nevis bažas. Kauliņi bija mesti. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Un izšķīries iet līdz galam, lai kādas arī būtu sekas.

Alaīsa pievirzījās tuvāk. Viņas brūnajās acīs mirgodami dejoja sveču atspulgi.

- Šis stāsts, - tēvs ierunājās, - ir sācies senajās Ēģiptes zemes pirms daudziem tūkstošiem gadu. Tas ir patiesais stāsts par Grālu.

Peletjē runāja, līdz lampās izdega eļļa.

Pagalms aiz logiem bija apklusis, dzīrotāji aizgājuši gulēt. Alaīsa jutās pārguruši, zem acīm iezīmējās violeti loki.

Arī Peletjē runādams bija kļuvis vecs un gurds.

- Atbildot uz tavu jautājumu - tev nav jādara nekas. Pagaidām ne, un varbūt nebūs jādara nekad. Ja mūsu lūgums rīt Monpeljē vainago­sies ar sekmēm, es iegūšu laiku un izdevību, lai pats nogādātu grāmatas drošībā, kā man liek pienākums.

- Bet ja tas būs nesekmīgs, Messire? Ja ar jums kaut kas notiks?

Alaīsa apklusa, kaklu aizžņaudza bailes.

- Viss vēl var būt labi, - tēvs atteica, taču balss bija bez dzī­vības.

- Bet ja nebūs? - viņa neatlaidās un neklausījās mierinājumā. - Ja jūs neatgriezīsieties? Kā es zināšu, kad rīkoties?

Mirkli tēvs raudzījās viņai acīs. Tad parakņājās pa somu, līdz atrada mazu, krēmkrāsas audumā ietītu sainīti.

- Ja ar mani kaut kas notiks, tu saņemsi šādu zīmi.

Nolicis sainīti uz galda, viņš pastūma to tuvāk meitai.

- Tin vaļā.

Alaīsa paklausīja, kārtu pēc kārtas attina audumu, līdz skatienam atklājās mazs gaiša akmens disks ar diviem iegravētiem burtiem. Pacē­lusi to pie gaismas, viņa izlasīja burtus skaļi.

-NS?

- Tas nozīmē - Noublesso de los Seres.

- Kas tas ir?

- Merels - slepena zīme, ko nodod tālāk, turot starp īkšķi un rādī­tājpirkstu. Tam ir arī cits, svarīgāks mērķis, bet tas tev nav jāzina. Tas tev apliecinās, ka tā nēsātājam var uzticēties. - Alaīsa pamāja ar galvu. - Tagad apgriez to otrādi.

Otrā pusē bija iegravēts labirints - tieši tāds pats kā koka dēlītī.

Alaīsai aizrāvās elpa. - To es jau esmu redzējusi.

Peletjē novilka no īkšķa gredzenu un parādīja to meitai. - Tads pats raksts ir šā gredzena iekšpusē, - viņš sacīja. - Visi sargātāji nēsā šādus gredzenus.

- Nē, es to redzēju šeit, pilī. Šodien pirku tirgū sieru un biju paņē­musi no sava kambara dēlīti, uz kā to novietot. Dēlīša apakšā ir iegra­vēts šis raksts.

- Bet tas nav iespējams. Tas nevar būt tāds pats.

- Zvēru, ka ir.

- Kur tas dēlītis radās? - tēvs noprasīja. - Domā, Alaīsa. Vai kāds tev to iedeva? Vai tā bija dāvana?

Alaīsa purināja galvu. - Nezinu, nezinu, - viņa izmisusi teica. - Visu dienu pūlos atcerēties, bet nevaru. Pats dīvainākais ir tas, ka es skaidri jutu - šo rakstu esmu kaut kur redzējusi, kaut arī pašu dēlīti nepazinu.

- Kur tas ir tagad?

- Atstāju to uz galda savā kambarī, - viņa atbildēja. - Vai tas ir kas svarīgs?

- Tātad to varēja ieraudzīt jebkurš, - Peletjē satraukts noteica.

- Droši vien, - Alaīsa tramīgi piekrita. - Gijems, kāds no kalpiem, nezinu.

Viņa paskatījās uz gredzenu, ko turēja rokā, - un pēkšņi viss kļuva skaidrs.

- Vai jūs nodomājāt, ka tas līķis upē ir Simeons? - viņa lēnām iejautājās. - Vai viņš arī ir sargātājs?

Peletjē palocīja galvu. - Nebija iemesla domāt, ka tas ir viņš, taču es nez kāpēc jutos pilnīgi pārliecināts.

- Bet pārējie sargātāji? Vai jūs zināt, kur tie ir?

Intendants saņēma meitas roku un salieca viņas pirkstus ap merelu. - Vairs nekādu jautājumu, Alaīsa. Glabā to labi rūpīgi. Turi drošībā. Un dēlīti ar labirintu paslēp tādā vietā, kur to neredz ziņkārī­gas acis. Ar to es tikšu skaidrībā, kad atgriezīšos.

Alaīsa piecēlās. - Kas ir ar to dēlīti?

Peletjē pasmaidīja par viņas uzstājību. - Par to es padomāšu, Fillui.

- Ja jau dēlītis atrodas šeit, vai tas nozīmē, ka pilī kāds zina par grāmatām?

- Par tām neviens nevar zināt, - viņš stingri noteica. - Ja es uzska­tītu, ka tas ir iespējams, es tev to pateiktu. To es tev apsolu.

Tie bija drošsirdīgi vārdi, cīnītāja vārdi, taču tēva sejas izteiksme runāja tiem pretī.

- Bet ja…

- Basta, - viņš klusu pārtrauca meitu, paceldams rokas. - Pietiek.

Alaīsa nozuda viņa apkampienā. Sajūtot pazīstamo tēva smaržu,

viņai acīs sariesās asaras.

- Viss būs labi, - intendants sacīja. - Esi drosmīga. Dari tikai to, ko esmu tev lūdzis, ne vairāk. - Viņš noskūpstīja meitu galvvidū. - Rīt­ausmā atnāc pateikt mums ardievas.

Alaīsa pamāja ar galvu, neuzdrīkstēdamās neko sacīt.

- Beti, ben. Tagad steidzies. Un lai Dievs tevi sargā.

Alaīsa pa tumšo gaiteni izskrēja pagalmā, aizturējusi elpu, katrā ēnā saredzēdama rēgus un dēmonus. Galva reiba. Vecā, ierastā pasaule pēkšņi šķita kā spoguļattēls - pazīstama, tomēr pilnīgi citāda. Likās, azotē paslēptais sainītis svilina viņai ādu.

Gaiss pagalmā bija vēss. Vairums ļaužu bija devušies pie miera, tomēr dažos logos, kas vērās uz Cour d'Honneur, vēl dega gaisma. Pie vārtiem skaļi iesmējās sargi, un meitene salēcās. Mirkli viņai šķita, ka vienā no augšstāva logiem pavīd cilvēka aprises. Taču tad garām aizšāvās sikspārnis, aizvilinādams viņas skatienu sev līdzi, un, kad viņa vēlreiz palūkojās uz logu, tas bija tumšs.

Viņa paātrināja gaitu. Prātā riņķoja tēva teiktais un neskaitāmi jautājumi, kas palikuši neuzdoti.

Paspērusi vēl pāris soļu, Alaīsa juta notērpojam skaustu. Viņa atskatījās pār plecu.

- Kas tur ir?

Neviens neatbildēja. Viņa sauca vēlreiz. Tumsā slēpās ļaunums, viņa to saoda, sajuta. Un steidzās vēl ātrāk, vairs nešaubīdamās, ka viņai kāds seko. Bija saklausāmi klusi kāju švīksti un smaga elpa.

- Kas tur ir? - Alaīsa uzsauca vēlreiz.

Pēkšņi viņai muti aizspieda rupja un cieta plauksta, kas oda pēc alus. Alaīsa iekliedzās, sajuta spēju, asu sitienu pa pakausi un sāka ļimt.

Likās, paiet ilgs laiks, līdz viņa sasniedz zemi. Tad pa visu viņas augumu sāka rāpot rokas, līdzīgas pagraba žurkām, līdz atrada mek­lēto.

- Acļui es. - Te tas ir.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Alaīsa dzirdēja, pirms viņu aprija tumsa.