Labirints

75. NODAĻA Monsegūra 1244. gada marģ

Paslēptuvē zem citadeles Alaīsa un trīs pārējie pūlējās nedzirdēt sāpju kliedzienus. Tomēr šausmu troksnis izlauzās cauri kalna klinšu blāķiem. Mirstošo un dzīvo vaimanas ielavījās viņas paslēptuvē kā rēgi.

Alaīsa lūdza Dievu pieņemt Riksendas dvēseli, lūdza par visiem saviem draugiem, krietniem vīriem un sievām. Atlika vienīgi cerēt, ka viņas iecere ir izdevusies.

Tikai laiks rādīs, vai Oriāna būs noticējusi, ka liesmas aprijušas gan Alaīsu, gan Vārdu grāmatu.

Tik daudz kas likts uz spēles.

Alaīsai, Harifam un viņu pavadoņiem bija jāpaliek savā akmens kapā līdz tumsai, kad visi iemītnieki būs atstājuši citadeli. Nakts aiz­segā četriem bēgļiem bija jādodas lejup pa stāvajām kalnu takām uz Los Seresu. Alaīsa zināja: ja paveiksies, viņa jau rīt pievakarē būs mājās.

Visi četri rupji pārkāpa pamiera un padošanās noteikumus. Nepa­lika šaubu: ja viņus notvertu, tūdaļ sekotu nežēlīgs sods. Paslēptuve bija maza ala klintī, sekla, tuvu zemes virsmai. Ja zaldāti rūpīgi pār­meklētu citadeli, tad noteikti to uzietu.

Alaīsa iekoda lūpā, iedomājusies par meitu. Tumsā viņas roku saņēma Harifs. Viņa āda bija sausa kā tuksneša smiltis.

- Bertrāna ir stipra, - viņš sacīja, it kā zinātu, kas nomāc Ala­īsu. - Viņa ir tāda pati kā tu, e? Drosmes viņai pietiks. Drīz jūs atkal būsiet kopā. Vairs nav jāgaida ilgi.

- Bet viņa ir tik jauna, Harif, pārāk jauna, lai noskatītos šādos notikumos. Viņa noteikti ir pārbijusies…

- Viņa ir drosmīga, Alaīsa. Un Saijē tāpat. Viņi mūs nepievils.

)a es zinātu, ka tev ir taisnība…

Sirdī plosoties šaubām un bailēm par nākotni, Alaīsa sausām acīm sēdēja tumsā, gaidīdama, līdz diena būs beigusies. Bažas un neziņa par to, kas notiek virszemē, bija gandrīz neizturamas. Iztēlē nemitīgi vīdēja Bertrānas bālā sejiņa.

Liesmu aprīto Bora Homes kliedzieni skanēja viņai ausīs vēl ilgi pēc tam, kad pēdējais upuris bija apklusis.

Pār ieleju kā milzīgs negaisa mākonis gūla kodīgi, melni dūmi, aptumšodami dienasgaismu.

Saijē cieši turēja Bertrānu pie rokas, kad viņi izgāja pa Lielajiem vārtiem, atstādami pili, kas bijusi viņu mājas gandrīz divus gadus. Sāpes viņš bija ieslēdzis dziļi sirdī, tādā vietā, kurai inkvizitori nespēja tikt klāt. Tagad viņš nesēros par Riksendu. Tagad viņš nedrīkst bai­ļoties par Alaīsu. Ir jādomā tikai par to, kā pasargāt Bertrānu, lai abi laimīgi atgrieztos Los Seresā.

Kalna pakājē jau bija uzstādīti inkvizitoru galdi. Tūdaļ pat sārta ēnā bija jāsākas pratināšanai. Saijē pazina inkvizitoru Ferjē, kuru visa apkaime ienīda par nelokāmu turēšanos pie katoļu Baznīcas likuma burta un gara. Paskatījies pa labi, Saijē ieraudzīja Ferjē palīgu inkvizi­toru Dirantī, ne mazāk briesmīgu cilvēku.

Viņš ciešāk satvēra Bertrānas roku.

Ticis zemāk nogāzē, Saijē ieraudzīja, ka gūstekņi tiek šķiroti. Vecus vīrus, garnizona zaldātus un zēnus raidīja uz vienu pusi, sievietes un bērnus - uz otru. Viņā uzplaiksnīja bailes. Bertrāna stāsies aci pret aci ar inkvizitoriem viena, bez viņa.

Sajutusi noskaņojuma maiņu, meitenīte tramīgi ieskatījās Saijē acīs. - Kas noticis? Ko viņi ar mums darīs?

- Pratinās vīriešus un sievietes atsevišķi. Neraizējies. Atbildi uz jautājumiem. Esi dūšīga un paliec uz vietas, līdz atnākšu tev pakaļ. Neej nekur, neej līdzi nevienam citam, saprati? Itin nevienam citam.

- Ko viņi man jautās? - Bertrāna smalkā balstiņā vaicāja.

- Prasīs vārdu, vecumu, - Saijē atbildēja, vēlreiz atkārtodams visu, kas Bertrānai jāpatur prātā. - Ir zināms, ka esmu dienējis garnizonā, bet viņiem nav iemesla meklēt sakaru starp tevi un mani. Ja tev jautās par tēvu, saki, ka nezini, kas viņš ir. Par savu māti uzdod Riksendu, saki, ka vienmēr esi dzīvojusi šeit, Monsegūrā. Nekādā gadījumā nepiemini Los Seresu. Vai ielāgoji?

Bertrāna pamāja ar galvu.

- Laba meitene. - Cenzdamies viņu iedrošināt, Saijē piebilda: - Kad biju tavos gados, vecmāmiņa sūtīja mani nest ziņas. Lika, lai atkārtoju tās vairākas reizes, līdz jutās pārliecināta, ka neko nesajaukšu.

Bertrāna vāri pasmaidīja. - Mamā saka, tev esot briesmīgi slikta atmiņa. Galva caura kā siets, viņa saka.

- Viņai taisnība, - Saijē apstiprināja un atkal kļuva nopietns. - Varbūt tev jautās arī par Bons Homes un viņu ticību. Atbildi pēc iespējas godīgi. Tad tu nesapīsies pretrunās. Tu nevari pateikt viņiem neko tādu, ko viņi jau nebūtu dzirdējuši no citiem. - Mirkli vilcinājies, viņš pievienoja pēdējo atgādinājumu. - Atceries. Nepiemini ne Alaīsu, ne Harifu.

Bertrānai acīs sariesās asaras. - Ja nu zaldāti pārmeklēs citadeli un atradīs viņus? Un ko ar viņiem izdarīs, ja atradīs?

- Neatradīs, - Saijē steigšus atbildēja. - Ielāgo, Bertrāna. Kad inkvizitori būs tevi izvaicājuši, paliec turpat, kur esi. Es atnākšu un sameklēšu tevi, cik drīz vien varēšu.

Saijē tikko paguva pabeigt teikumu, kad sargs iegrūda dunku viņam mugurā un dzina viņu lejup pa nogāzi uz ciemu. Bertrānu aizsūtīja uz pretējo pusi.

Saijē nonāca koka nožogojumā, kur ieraudzīja garnizona koman­dieri Pjēru Rožē de Mirpuā. Viņš jau bija nopratināts. Saijē noturēja to par labu zīmi, par žēlastības pierādījumu. Tātad padošanās noteikumi tiek ievēroti un pret garnizona karavīriem izturas kā pret karagūstek- ņiem, nevis noziedzniekiem.

Pievienojies karavīriem, kas gaidīja pratināšanu, Saijē novilka no īkšķa savu akmens gredzenu un paslēpa to zem drānām. Bez gredzena viņš jutās kā izģērbts. To viņš nebija novilcis tikpat kā ne reizi visus divdesmit gadus, kopš Harifs viņam to iedevis.

Pratināšana notika divās teltīs. Melnie mūki piesprauda dzeltenas zvaigznes pie muguras tiem, kas bija atzīti par vainīgiem, jo brāļojušies ar ķeceriem; tos sadzina attālākā aplokā gluži kā lopus tirgū.

Kļuva skaidrs, ka franči netaisās laist brīvībā nevienu, iekams nebūs nopratināti visi, no paša jaunākā līdz pašam vecākajam. Tas varēja prasīt vairākas dienas.

Kad pienāca Saijē kārta, viņam ļāva iet teltī vienam, bez pavado­ņiem. Viņš nostājās inkvizitora Ferjē priekšā un gaidīja.

Ferjē vaskainā seja nepauda neko. Viņš prasīja Saijē vārdu, vecumu, rangu un dzimšanas vietu. Zoss spalva čirkstēja pa pergamentu.

- Vai tu tici debesīm un ellei? - inkvizitors strupi jautāja.

- Jā, ticu.

- Vai tu tici šķīstītavai?

-Jā, ticu.

- Vai tu tici, ka Dieva Dēls iemiesojās cilvēka veidolā?

- Es esmu karavīrs, nevis mūks, - Saijē atbildēja, skatīdamies zemē.

- Vai tu tici, ka cilvēka dvēselei ir tikai viena miesa, kurā un ar kuru tā augšāmcelsies?

- Priesteri tā saka, jā.

- Vai esi dzirdējis kādu apgalvojam, ka dot zvērestus ir grēks? Ja esi, tad kas to apgalvoja?

Šoreiz Saijē pacēla acis. - To es neesmu dzirdējis, - viņš izaicinoši teica.

- Ko niekus! Tu esi dienējis garnizonā ilgāk par gadu un nezini, ka heretici liedzas dot zvērestus?

- Inkvizitor, es kalpoju Pjēram Rožē de Mirpuā. Citu vārdos es neklausos.

Pratināšana turpinājās, taču Saijē prasmīgi tēloja vienkārša zaldāta lomu un uzstāja, ka nenieka nesaprot no svētiem rakstiem un ticēju­miem. Viņš nevienu neapsūdzēja. Apgalvoja, ka neko nezina.

Beigās inkvizitoram Ferjē neatlika nekas cits kā ļaut viņam iet.

Bija vēl pēcpusdiena, bet saule jau laidās uz rietu. Ielejā iezagās krēsla, aizmiglodama veidolus, pārklādama visu ar melnām ēnām.

Saijē aizsūtīja pie nopratinātajiem zaldātiem. Katram bija izsniegta sega, saziedējušas maizes ņuka un kauss vīna. Civilajiem gūstekņiem tāda laipnība nebija atvēlēta.

Tuvojoties naktij, Saijē sašļuka dūša.

Viņš mocījās neziņā par to, vai Bertrāna jau nopratināta un kur atrodas šajā milzīgajā nometnē. Alaīsa noteikti gaidīja, raudzījās dziesnā, uztraucās arvien vairāk, tuvojoties promiešanas stundai; šīs domas nomāca Saijē vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nespēja neko darīt.

Nemierīgs viņš piecēlās, lai izlocītu kaulus. Tajos iesūcās drēgnums un aukstums, kājas bija stīvas no ilgās sēdēšanas.

- Assis![90] - norūca sargs, ar pīķi uzsizdams viņam pa plecu. Saijē jau grasījās paklausīt, kad augstāk kalnā pamanīja kustību. Tur pār­meklēšanas vienība virzījās uz klintīm, zem kurām alā slēpās Alaīsa, Harifs un viņu pavadoņi. Lāpu liesmas plandīja, metot ēnas pār vēja kulstītajiem krūmiem.

Saijē asinis sastinga dzīslās.

Viņi jau bija pārmeklējuši pili un palikuši tukšā. Saijē bija nosprie­dis, ka briesmas garām. Taču tagad kļuva skaidrs, ka franči nolēmuši pārmeklēt krūmāju un taku labirintu, kas apjoza citadeles pakāji. Tur­pinot ceļu šajā virzienā, viņiem bija jānonāk tieši tur, pa kurieni no alas iznāks Alaīsa. Un bija jau gandrīz satumsis.

Saijē metās pie aploka žoga.

- Ei! - sargs uzkliedza. - Tu nedzirdi, vai? Arrete!1

Saijē neklausījās. Nedomādams par sekām, viņš pārlēca pār koka žogu un skrēja augšup pa nogāzi, pakaļ meklētājiem. Sargs skaļi sauca palīgspēkus, bet Saijē domāja vienīgi par to, kā novērst uzmanību no Alaīsas.

Meklētāji apstājās un skatījās, kas tas par traci.

Saijē tiem uzkliedza, lai pārvērstu tos no skatītājiem par dalīb­niekiem. Cits pēc cita tie pagriezās atpakaļ. Apjukums sejās pārtapa kareivīgumā. Zaldātiem bija auksti un garlaicīgi, nagi niezēja izkauties.

Saijē vēl paguva saprast, ka viņa nodoms izdevies, un tad viņam pakrūtē ietriecās dūre. Kampdams pēc elpas, viņš salīka uz priekšu. Divi zaldāti izgrieza rokas viņam aiz muguras, no visām pusēm bira sitieni - ar ieroču spaliem, zābakiem, dūrēm. Uzbrukums bija nežēlīgs. Viņš juta, kā pārsprāgst āda zem acs, mutē garšoja pēc asinīm. Sitienu krusa nemitējās.

Tikai tagad Saijē apjēdza, cik aplami novērtējis stāvokli. Domājis tikai par to, kā novērst uzmanību no Alaīsas. Prātā pazibēja Bertrā­nas bālā, gaidu pilnā sejiņa. Tad pret viņa žokli triecās dūre un viss satumsa.