Labirints

28. nodala

Vai pastastisiet man par jūsu draudzību? - Alaīsa jautaja, apsēdusies uz dīvāna blakus tēvam. Tad pievērsās Simeonam: - To es jau reiz esmu lūgusi, bet viņš nebija ar mieru man uzticēties.

Simeons bija vecāks, nekā viņa iztēlojusies. Pleci sagumuši, seja grumbu izvagota, līdzīga dzīves kartei, kurā iezīmētas gan bēdas un zaudējumi, gan liela laime un prieks. Uzacis biezas un kuplas, acis mirdzošas, dzīvas un gudras. Sprogainie mati gandrīz pilnīgi sirmi, bet garā, iesmaržinātā un eļļotā bārda joprojām ogles melnumā. Tagad Alaīsa saprata, kāpēc tēvs iedomājies, ka tas nelaimīgais, ko viņa atra­dusi upē, varētu būt Simeons.

Neuzkrītoši paraudzījusies uz Simeona rokām, Alaīsa juta ganda­rījumu. Viņa uzminējusi pareizi. Uz kreisā īkšķa tāds pats gredzens kā viņas tēvam.

- Stāsti nu, Bertrān, - Simeons mudināja. - Viņa ir pelnījusi to dzirdēt. Galu galā ir mērojusi tik tālu ceļu, lai to noklausītos!

Alaīsa juta, ka tēvs saspringst. Uzmeta viņam skatienu. Ieva lūpas bija cieši sakniebtas.

Tagad viņš dusmojas, jo ir aptvēris, ko es esmu izdarījusi.

- Tu taču nebūsi jājusi no Karkasonas bez pavadoņiem? - tēvs noprasīja. - Tu nebiji tik negudra, lai dotos tādā ceļojumā viena? Un neliki uz spēles savu dzīvību?

- Es…

- Atbildi man.

- Man šķita, būs gudrāk…

- Gudrāk! - viņš iesaucās. - Nē, nudien, ka tevi…

Simeons iesmējās. - Tavs ugunīgais raksturs nav mainījies, Ber­trān.

Alaīsa, valdīdama smaidu, pieskārās tēva delmam.

- Paire, - viņa pacietīgi sacīja, - jūs taču redzat, ka man nekas nav noticis.

Viņš palūkojās uz Alaīsas nobrāztajām rokām. Viņa žigli paslēpa tās zem apmetņa. - Nekas liels nav noticis. "Tāds nieks. Maza skrambiņa.

- Tu biji apbruņota?

Viņa pamāja. - Protams.

- Tad kur…

- Nelikās gudri staigāt pa Bezjē ielām bruņotai.

Alaīsa nevainīgām acīm lūkojās uz tēvu.

- Tas gan tiesa, - viņš nomurmināja. - Un tev neatgadījās nekas slikts? Tu neesi cietusi?

Atcerēdamās sadauzīto plecu, Alaīsa skatījās tēvam acīs. - Nē, - viņa meloja.

Peletjē rauca pieri, tomēr nedaudz atmaiga. - Kā tu zināji, ka mēs esam šeit?

- To man pateica Seigneur dēls Amjels de Kursāns, kurš laipni pavadīja mani uz pilsētu.

Simeons māja ar galvu. - Par viņu te jūsmo visi.

- Tev ir ļoti veicies, - Peletjē sacīja, vēl arvien nelikdamies mierā. - Bet rīkojusies tu esi gaužām muļķīgi. Tevi varēja nogalināt. Joprojām nespēju noticēt, ka tu…

- Bertrān, tu grasījies pastāstīt meitai, kā mēs iepazināmies, - Sime­ons atgādināja. - Zvani vairs neskan, tātad dome ir sākusi koncilu. Mums ir mazliet laika.

Tevs vēl brīdi īgņojās. Tad viņa pleci atslāba un viņš samierinājās ar notikušo.

- Labi, labi. Ja jau jūs abi tā vēlaties.

Alaīsa un Simeons saskatījās. - Viņam ir tāds pats gredzens kā jums, Paire.

Peletjē pasmaidīja. - Svētajā zemē Simeonu savervēja Harifs, un mani tāpat, tikai mazliet agrāk, un mūsu ceļi nekrustojās. Palielinoties Saladīna un viņa armiju draudiem, Harifs nosūtīja Simeonu atpakaļ uz viņa dzimto Šartru. Es sekoju pēc trim mēnešiem, vezdams līdzi trīs pergamentus. Ceļojums ilga vairāk par gadu, bet, kad beidzot sasnie­dzu Sartru, Simeons mani gaidīja, kā bija solījis Harifs. - Atmiņas izvi­lināja viņam smaidu. - Kā man nepatika aukstums un drēgnums pēc Jeruzalemes siltuma un gaismas! Sartra bija tik drūma, tik nemīlīga. Toties ar Simeonu mēs sapratāmies uzreiz. Viņa uzdevums bija iesiet pergamentus trijos atsevišķos sējumos. Kamēr viņš strādāja pie grāma­tām, es sāku apbrīnot viņa prasmi, gudrību un labo omu.

- Nē, nudien, Bertrān, - Simeons nomurmināja, lai gan Alaīsa redzēja, ka uzslava viņam iet pie sirds.

- Bet par to, ko Simeons saskatīja neizglītotā karavīrā, tev jājautā viņam pašam, - Peletjē teica. - Es par to nevaru spriest.

- Tu labprāt mācījies, mans draugs, un prati klausīties, - Simeons sacīja. - Ar to tu atšķīries no savu ticības brāļu vairākuma.

- Jau no sākuma es zināju, ka visas trīs grāmatas nepaliks kopā, - Peletjē turpināja savu stāstu. - Tiklīdz Simeons bija pabeidzis darbu, no Harifa pienāca ziņa, ka man jāatgriežas dzimtajā pilsētā, kur mani gaidīja intendanta vieta pie jaunā vikonta Trankavela. Atskatoties pagātnē, man šķiet savādi, ka es ne reizi nepajautāju, kas notiks ar pārējām divām grāmatām. Nospriedu, ka viena paliks pie Simeona, kaut gan droši to nezināju. Un otra? To es pat nejautāju. Tagad man kauns par tādu zinātkāres trūkumu. Bet, lai vai kā, es vienkārši paņēmu to grāmatu, kas tika uzticēta man, un devos ceļā uz Dienvidiem.

- Tev nav par ko kaunēties, - Simeons maigi aizrādīja. - Tu darīji to, ko tev lika, un rīkojies labticīgi un krietni.

- Pirms tava ierašanās lika man aizmirst visu citu, Alaīsa, mēs sarunājāmies par šīm grāmatām.

Simeons noklepojās. - Par grāmatu. Man ir tikai viena.

- Ko? - Peletjē asi noprasīja. - Bet Harifa vēstule… no tās es sapratu, ka pie tevis ir abas divas? Vai ka tev vismaz zināma to atra­šanās vieta.

Simeons papurināja galvu. - Reiz es to zināju, bet nu jau daudzus gadus vairs nezinu. Šeit ir Skaitļu grāmata. Bet otra… atzīšos, biju cerē­jis, ka tev būs vēsts, kurā dalīties ar mani.

- Ja tās nav pie tevis, tad pie kā tā ir? - Peletjē dedzīgi jautāja. - Biju domājis, ka tu paņēmi līdzi abas, kad devies prom no Šartras.

- Tas tiesa.

- Bet…

Alaīsa pieskārās tēva delmam. - Lai Simeons stāsta.

Mirkli izskatījās, ka Peletjē zaudēs savaldīšanos, tomēr pēdīgi viņš pamāja ar galvu un norūca: - Labi. Tad stāsti.

- Cik gan viņa līdzīga tev, mans draugs. - Simeons iesmējās. - Drīz pēc tavas aizbraukšanas no Šartras es saņēmu ziņu no Navigatairē, ka ieradīsies sargātājs un paņems otro - Zāļu grāmatu, taču nebija piemi­nēts, kas būs šis cilvēks. Es biju gatavībā un gaidīju. Laiks ritēja, es kļuvu vecāks, bet joprojām neviens nenāca. Tad jūsu Kunga 1194. gadā - īsi pirms briesmīgā ugunsgrēka, kurš nopostīja katedrāli un lielu daļu Šar­tras pilsētas, - ieradās kāds vīrs, kristietis, bruņinieks, kas dēvējās par Filipu de Senmorē.

- Vārds ir pazīstams. Viņš bija Svētajā zemē vienlaikus ar mani, taču mēs nesatikāmies. - Peletjē sarauca pieri. - Kāpēc viņš tik ilgi vilcinājās?

- To es vaicāju arī pats sev, mans draugs. Senmorē iedeva man merelu - tādā veidā, kā pienākas. Nēsāja gredzenu, kādu ir tas gods nēsāt arī mums abiem. Man nebija iemesla šaubīties par viņu… un tomēr… - Simeons paraustīja plecus. - Viņam piemita kaut kas māk­slots. Acis asas kā lapsai. Es viņam neuzticējos. Man likās - Harifs nevar būt izraudzījies tādu cilvēku. Šim vīram nebija goda. Tāpēc, par spīti visiem pierādījumiem, kas viņam bija līdzi, es nolēmu viņu pār­baudīt.

- Kā? - Jautājums bija izskanējis, pirms Alaīsa paguva savaldīties.

- Alaīsa, - brīdinoši noteica tēvs.

- Nekas, Bertrān. Es izlikos, ka neko nesaprotu. Pazemīgi lauzīju rokas, lūdzos piedošanu un teicu, ka viņš acīmredzot noturējis mani par kādu citu. Viņš izrāva zobenu.

- Un tas apstiprināja aizdomas, ka viņš nav tas, par ko uzdodas.

- Viņš draudēja un kliedza, bet atsteidzās mani kalpi, un viņam neatlika nekas cits kā vien iet prom. - Simeons pieliecās uz priekšu un pieklusināja balsi līdz čukstam. - Pārliecinājies, ka viņš ir prom, es ietinu abas grāmatas vecās lupatās un patvāros pie kaimiņiem kristiešiem, jo ticēju, ka viņi mani nenodos. Nespēju izlemt, kā rīko­ties. Nebiju drošs par to, ko zināju. Vai šis svešinieks bija viltvārdis? Vai varbūt tiešām sargātājs, taču sirdi viņam izdedzinājusi alkatība, varas un bagātības solījums? Vai viņš bija mūs nodevis? Ja svešais bija viltvārdis, tad vēl pastāvēja iespēja, ka Šartrā ieradīsies īstais sargātājs un neatradīs mani. Ja viņš bija sargātājs, tad man vajadzēja noskaid­rot visu iespējamo. Pat vēl tagad es nezinu, vai pieņēmu pareizo lēmumu.

-Jūs rīkojāties tā, kā uzskatījāt par pareizu, - teica Alaīsa, nelik­damās redzam tēva brīdinošo ..skatienu, kas pavēlēja klusēt. - Vairāk nav cilvēka spēkos.

- Pareizi vai nepareizi, bet divas dienas es paliku paslēptuvē. Tad Ēras upē tika atrasts sakropļots līķis. Tam bija izdurtas acis un izgriezta mēle. Izplatījās baumas, ka tas esot bruņinieks, kas kalpojis Šarla d'Evro vecākajam dēlam, kura zemes nav tālu no Šartras.

- Filips de Senmorē.

Simeons pamāja ar galvu. - Slepkavībā tika vainoti jūdi. Tūdaļ sākās vajāšana. Es biju piemērots grēkāzis. Pienāca ziņas, ka mani drīz saņemšot ciet. Esot liecinieki, kas redzējuši Senmorē pie manām nam­durvīm un varot apzvērēt, ka mēs strīdējušies un pat kāvušies. Tad es pieņēmu lēmumu. Varbūt šis Senmorē tiešām bija tas, par ko uzdevās. Varbūt viņš bija godīgs cilvēks, varbūt ne. Tas vairs nebija svarīgi. Viņš bija miris - tā es domāju - tāpēc, ka bija uzzinājis par Labirinta Triloģiju. Viņa nāve un tās veids pārliecināja mani, ka šeit iejaukti vēl citi. Un ka Grāla noslēpums tiešām ir nodots.

- Kā jūs izglābāties? - Alaīsa jautāja.

- Mani kalpi jau bija prom, un es cerēju, ka drošībā. Es paliku paslēptuvē līdz nākamajam rītam. Tiklīdz atvērās pilsētas vārti, izlavī- jos pa tiem ārā, nodzinis bārdu un pārģērbies sieviešu drēbēs. Estere nāca man līdzi.

- Tātad tevis nebija klāt, kad jaunajā katedrālē ierīkoja akmens labirintu? - vaicāja Peletjē. Alaīsa nesaprata, kāpēc viņš smaida, it kā būtu pateicis ko jocīgu. - Tu neesi to redzējis.

- Ko tas nozīmē? - viņa noprasīja.

Simeons iesmējās un pievērsās vienīgi Peletjē. - Nē, lai gan dzirdu, ka tas labi kalpojis savam mērķim. Daudzi dodas turp, pie šī nedzīvā akmens gredzena. Skatās, meklē, nesaprazdami, ka zem kājām ir tikai viltots noslēpums.

- Kas tas par labirintu? - Alaīsa nerimās.

Abi joprojām nepievērsa viņai uzmanību.

- Es būtu devis tev patvērumu Karkasonā. Jumtu virs galvas, dro­šību. Kāpēc tu nenāci pie manis?

- Tici man, Bertrān, to es vēlējos vairāk par visu. Taču tu aizmir­sti, cik stipri Ziemeļi atšķiras no Pays d'Oc, kur valda daudz lielāka iecietība. Es nevarēju ceļot brīvi, mans draugs. Jūdiem tolaik bija grūta dzīve. Vakaros mēs nedrīkstējām rādīties uz ielas, mūsu veikaliem nemi­tīgi uzbruka, tos izlaupot. - Viņš apklusa un atvilka elpu. - Turklāt es nemūžam nebūtu sev piedevis, ja būtu aizvedis pie tevis viņus - lai kas viņi būtu. Tonakt, bēgdams no Šartras, es nezināju, kurp došos. Visdrošākais likās - nozust, līdz kņada būs rimusies. Un ugunsgrēks drīz lika man aizmirst visu.

- Kā jūs nonācāt Bezjē? - jautāja Alaīsa, apņēmusies iesaistīties sarunā. - Vai jūs šurp nosūtīja Harifs?

Simeons papurināja galvu. - Ta bija nejaušība un veiksme, Ala­īsa, nevis noteikts plāns. Vispirms es devos uz Šampaņu, kur pavadīju ziemu. Pavasarī, līdzko nokusa sniegs, gāju uz dienvidiem. Man lai­mējās sastapt Anglijas jūdu pulciņu, kas bēga no vajāšanas paši savā zemē. Viņi devās uz Bezjē. Tas likās tikpat labs ceļamērķis kā jebkurš cits. Pilsēta bija izslavēta ar iecietību - jūdiem tur uzticēja augstus un atbildīgus amatus, cienīja mūsu izglītību un prasmes. Turklāt Bezjē atrodas pavisam tuvu Karkasonai, un tas nozīmēja, ka es būtu pa rokai, ja Harifam manis ievajadzētos. - Viņš pievērsās Bertrānam. - Dievs savā viedībā zina, cik man bija grūti, kad apzinājos, ka tu atrodies pāris dienu jājiena attālumā, taču piesardzība un gudrība lika man palikt tepat.

Viņš pieliecās uz priekšu, melnajām acīm mirdzot. - Un jau tolaik pa Ziemeļu galmiem klīda vārsmas un dziesmiņas. Šampaņā trubadūri un menestreli dziedāja par burvju kausu, par dzīvības eliksīru, un tas bija pārāk tuvu patiesībai, lai to laistu gar ausīm. - Peletjē piekrītoši pamāja. Arī viņš bija dzirdējis tādas dziesmas. - Tāpēc, visu apsverot, drošāk bija turēties no tā pa gabalu. Es nemūžam nebūtu spējis sev piedot, ja aizvestu viņus tieši pie tavām durvīm, mans draugs.

Peletjē izdvesa garu nopūtu. - Baidos, Simeon, ka, par spīti visiem saviem pūliņiem, mēs esam nodoti, lai gan drošu pierādījumu man nav. Ir cilvēki, kas zina par saikni starp mums abiem, par to es nešaubos. Vai viņi zina arī, kas tā par saikni, - to es nevaru pateikt.

- Vai ir noticis kaut kas tāds, kas tev dod pamatu šādām domām?

- Pirms nedēļas vai mazliet vairāk Alaīsa Odas upē ieraudzīja līķi. Mirušais bija jūds. Viņam bija pārgriezta rīkle un nocirsts kreisās rokas īkšķis. Nekas cits nebija paņemts. Lai arī bez kāda iemesla, es tomēr iedomājos par tevi. Iedomājos, ka viņš noturēts par tevi. - Peletjē mir­kli klusēja. - Un bija pazīmes ari pirms tam. Par savu atbildību es daļēji izstāstīju Alaīsai - gadījumam, ja ar mani kaut kas notiktu un es nespētu atgriezties Karkasonā.

Šis ir īstais brīdis, tai pateiktu viriam, kādēļ tu esi ieradusies.

- Tev, ja jau jūs…

Viņš pacēla roku, apklusinādams meitu. - Simeon, vai ir kādas zīmes, kas liecina, ka tava atrašanās vieta ir izdibināta? Ka to ir noskaidrojuši vai nu tie, kas meklēja tevi Šartrā, vai citi?

Simeons purināja galvu. - Pēdējā laikā ne. Ir pagājis vairāk par piecpadsmit gadiem, kopš devos uz dienvidiem, un varu tev sacīt, ka visā šajā laikā nav bijis tādas dienas, kad es negaidītu, ka man pie rīkles tiks pielikts nazis. Bet citādi - nav bijis nekā neparasta.

Alaīsa vairs nejaudāja klusēt. - Tev, tas, kas man sakāms, ir saistīts ar šo lietu. Man jāpastāsta tev, kas noticis kopš tavas aizbraukšanas no Karkasonas. Lūdzu!

Kad Alaīsa beidza stāstīt, tēva seja bija tumši pietvīkusi. Viņa bai­dījās, ka tēvs tūdaļ ļaus vaļu dusmām. Tad nedz Alaīsa, nedz Simeons nespēs viņu nomierināt.

- Par Triloģiju ir kļuvis zināms! - viņš iesaucās. - Nevar būt šaubu!

- Esi rāms, Bertrān, - Simeons stingri noteica. - Dusmas tikai aptumšo tev prātu.

Alaīsa pievērsās logiem, dzirdēdama, ka troksnis uz ielas pieņemas spēkā. Ari Peletjē, mirkli vilcinājies, pacēla galvu.

- Atkal skan zvani, - viņš sacīja. - Man jāatgriežas sizerēna rezi­dencē. Vikonts Trankavels mani gaida. - Viņš piecēlās. - Man jāap­domā tas, ko tu pastāstīji, Alaīsa, un jātiek skaidrībā, kā rīkoties tālāk. Pagaidām visa uzmanība mums jāveltī atceļam. - Viņš pagriezās pret draugu. - Simeon, tu jāsi mums līdzi.

Kamēr Peletjē runāja, Simeons bija aizgājis istabas galā un atvēris greznu, kokgrebumiem rotātu lādi. Alaīsa piesardzīgi piegāja tuvāk. Vāks bija oderēts ar sarkanu samtu, sakrokotu līdzīgi gultas aizka­riem.

Simeons papurināja galvu. - Es nejāšu jums līdzi. Sekošu jums kopā ar saviem tautasbrāļiem. Tāpēc drošības labad ņem šo.

Alaīsa noraudzījās, kā Simeons pārvelk ar plaukstu pār lādes dibenu. Atskanēja klikšķis, un no lādes apakšas izslīdēja sekla atvilktne. Sime­ons izslējās taisni, rokā turēdams kaut ko aitādā ietītu.

Abi vīrieši pārmija skatienu, tad Peletjē izņēma grāmatu no Sime­ona izstieptās rokas un paslēpa to zem apmetņa.

- Vēstulē Harifs piemin māsu Karkasonā, - Simeons sacīja.

Peletjē pamāja. - Pēc manas saprašanas, tā būs kāda Noublesso

atbalstītāja. Neticu, ka viņš domājis ko vairāk.

- Pēc otrās grāmatas pie manis atnāca sieviete, Bertrān, - Simeons klusu noteica. - Atzīšos, tobrīd es domāju līdzīgi kā tu un noturēju viņu par vienkāršu vēstnesi, taču tagad, zinot šīs vēstules saturu…

Peletjē atmeta ar roku. - Neticu, ka Harifs iecels sievieti par sar­gātāju, lai kādi arī būtu apstākļi. Tas būtu pārāk nedroši.

Alaīsa grasījās ierunāties, tomēr iekoda mēlē.

Simeons paraustīja plecus. - Tādu iespēju mums tomēr derētu apsvērt.

- Nu, un kas tā bija par sievieti? - Peletjē nepacietīgi noprasīja. - Vai varēja cerēt, ka viņa pratīs sargāt tik lielu dārgumu?

- Taisnību sakot, ne, - Simeons atbildēja. - Viņa nebija ne augst- dzimusi, ne nākusi no viszemākās kārtas. Gados pāri auglīgajam vecu­mam, bet ar bērnu. Uz Karkasonu viņa devās caur Serviānu, savu dzimto pilsētu.

Alaīsa izslējās.

- Pārāk maz kas zināms, - Bertrāns kurnēja. - Vai savu vārdu viņa nenosauca?

- Nē, un es neprasīju, jo viņai līdzi bija vēstule no Harifa. Iedevu viņai ceļamaizi, sieru, augļus, un viņa aizgāja.

Tagad visi trīs stāvēja pie ārdurvīm.

- Man ir žēl jūs atstāt, - Alaīsa noteica, pēkšņi baidīdamās par Simeonu.

Simeons pasmaidīja. - Man nekas nenotiks, bērniņ. Estere sakra­vās mantas, ko gribu ņemt līdzi uz Karkasonu. Es ceļošu bez vārda, pūlī. Ta būs drošāk mums visiem.

Peletjē piekrītoši pamāja. - Jūdu kvartāls ir pie upes, uz austru­miem no Karkasonas, netālu no Sanvisānsas priekšpilsētas. Dod ziņu, kad būsi ieradies.

- Noteikti.

Abi vīrieši apkampās, un Peletjē izgāja uz ielas, kur tagad valdīja drūzma. Alaīsa posās viņam sekot, bet Simeons saņēma viņu aiz delma.

- Jūs esat ļoti drosmīga, Alaīsa. Jūs esat nelokāmi pildījusi pienā­kumu pret savu tēvu. Un pret Noublesso. Taču - pieskatiet viņu. Atrās dusmas var novirzīt viņu no pareizā ceļa, bet-nākotnē gaida grūti laiki, grūtas izšķiršanās.

Atskatījusies pār plecu, Alaīsa pieklusināja balsi, lai nedzirdētu tēvs. - Kas bija tā otrā grāmata, ko šī sieviete aiznesa uz Karkasonu? Ta, kas vēl nav atrasta?

- Zāļu grāmata, - viņš atbildēja. - Zāļu un augu saraksts. Jūsu tēvam bija uzticēta Vārdu grāmatu, man - Skaitļu grāmatu.

Katram sava prasme.

- Šķiet, jūs esat uzzinājusi to, ko vēlējāties zināt? - Simeons jau­tāja, zīmīgi raudzīdamies no kuplo uzacu apakšas. - Vai varbūt radusi apstiprinājumu kādai domai?

Viņa pasmaidīja. - Benleu. - Varbūt.

Noskūpstījusi Simeonu, Alaīsa steidzās pakaļ tēvam.

Ceļamaizi- Un varbūt arī dēlīti.

Alaīsa nolēma pagaidām paturēt šo domu pie sevis, līdz būs pilnīgi droša, kaut arī jau tagad tikpat kā nešaubījās, ka zina, kur atrodas grāmata. Visas neskaitāmās saiknes, kas līdzīgi zirnekļtīklam caurvija viņu dzīvi, pēkšņi bija kļuvušas skaidras. Saredzami visi sīciņie mājieni un pavedieni, līdz šim nepamanīti tikai tāpēc, ka nebija meklēti.