Labirints

21. nodala

Alaīsa pamodās, kad istabā ieblāvojās ausma.

Mirkli viņa nespēja atcerēties, kā nonākusi tēva kambari. Piecēlās sēdus, izstaipīja locekļus un gaidīja, lai prātā dzīvas un skaidras ataust atmiņas par vakardienu.

Garajās stundās starp pusnakti un rītausmu viņa bija pieņēmusi lēmumu. Par spīti nemierīgajai naktij, prāts bija dzidrs kā kalnu strauts. Nedrīkstēja sēdēt saliktām rokām un gaidīt, līdz pārradīsies tēvs. Nebija aprēķināms, kādas sekas būs novilcinātām dienām. Stāstīdams par savu svēto pienākumu pret Noublesso de los Seres un par glabāto noslēpumu, tēvs nebija atstājis Alaīsai ne mazāko šaubu par to, ka viņa gods un lepnums ir atkarīgs no spējas pildīt zvērestu. Alaīsas pienākums bija atrast tēvu, izstāstīt viņam par notikušo, nodot to visu viņa ziņā.

Daudz labāk ir rīkoties nekā nedarīt neko.

Alaīsa piegāja pie loga un atvēra slēģus, lai ielaistu rīta gaisu. Tālumā pirmajā ausmā violeti vizēja Montaņnuāras kalni, mūžīgi un pārlaicīgi. Skats uz kalniem nostiprināja viņas apņēmību. Pasaule aici­nāja viņu pievienoties.

Sievietei bija bīstami ceļot vienatnē. Tēvs to sauktu par patvaļību. Taču Alaīsa bija lieliska jātniece, prata likt lietā attapību un instin­ktu un ticēja, ka zirga mugurā spēj auļot ātrāk par jebkādiem routiers vai laupītājiem. Turklāt, cik viņai zināms, vikonta Trankavela zemes neviens nebija apdraudējis.

Alaīsa aptaustīja punu pakausī - pierādījumu tam, ka viņai kāds tiešām centies nodarīt ļaunu. Ja jau pienākusi viņas stunda, tad nāvi

labāk sagaidīt ar zobenu rokā, nevis sēdēt un gaidīt, līdz ienaidnieki uzbruks atkal.

Viņa paņēma no galda izdzisušo lampu un mirkli pamanīja savu atspulgu stiklā, ko vietumis klāja sodrēju švīkas. Seja bija zilgani bāla, acīs vīdēja nogurums. Toties tajās kvēloja agrāk neredzēta mērķtiecība.

Negribējās atgriezties savā kambarī, taču nekas cits neatlika. Pie­sardzīgi pārkāpusi pāri aizmigušajam Fransuā, Alaīsa šķērsoja pagalmu un iegāja dzīvojamās telpās. Tur vēl neviena nemanīja.

Oriānas viltīgā ēna Ziranda gulēja uz grīdas pie savas saimnieces kambara durvīm; skaistās, īgnās sejas vaibsti miegā bija atslābuši. Ala­īsa uz pirkstgaliem aizlavījās viņai garām.

Klusums, kas viņu sagaidīja kambarī, liecināja, ka nakts uzraudze jau ir prom. Droši vien pamodusies, ieraudzījusi, ka Alaīsas nav, un aizvākusies.

Netērēdama laiku, Alaīsa ķērās pie darba. Ieceres sekmes bija atkarīgas no tā, vai izdosies panākt, lai visi notic, ka viņa jūtas pārāk vārga un nemaz nespēj aiziet tālu no pils. Neviens nenojautīs, ka viņas ceļamērķis ir Monpeljē.

Alaīsa izņēma no lādes visvieglāko mednieces tērpu - rudu kā vāveres kažociņš, ar gaiša akmens krāsas piedurknēm, padusēs platām, galos rombveidīgām. Ap vidu viņa apsēja ādas jostu, pie kuras piestip­rināja nazi un borsa - ziemas medību somu. Apāva medību zābakus, zem ceļiem savilka ādas saites, lai aiz stulma varētu aizspraust otru nazi, sakārtoja tērpa piespraudi un tam virsū uzvilka vienkāršu brūnu apmetni ar kapuci, bez kādiem rotājumiem.

Saģērbusies viņa izņēma no šķirstiņa dažus dārgus akmeņus un rotaslietas, to vidū saules akmens kaklarotu, gredzenu un kakla stīpu ar tirkīzu. Tie varēja noderēt maiņai vai samaksai, lai atrastu drošu ceļu vai pajumti, sevišķi aiz vikonta Trankavela zemju robežām.

Pārliecinājusies, ka nekas nav aizmirsts, Alaīsa visbeidzot pasnie­dzās paslēptuvē aiz gultas un izņēma no turienes savu zobenu; tur tas neaiztikts bija glabājies kopš viņas kāzām. Cieši turēdama zobenu labajā rokā, Alaīsa to pacēla un pret plaukstu aplūkoja asmeni. Lai gan nelietots, tas vēl arvien bija taisns un uzticams. Alaīsa ar zobenu uzzīmēja gaisā astotnieku, lai atcerētos ieroča svaru un raksturu. Viņa pasmaidīja. Tas bija kā radīts viņas rokai.

Alaīsa ielavījās virtuvē un palūdza Zakam miežu plāceni, vīģes, sālītu zivi, paplāti ar sieru un blašķi vīna. Zaks, kā aizvien, iedeva krietni vairāk, nekā prasīts. Šoreiz Alaīsa jutās pateicīga par šo dās­numu.

Viņa pamodināja savu kalponi Riksendu un pačukstēja, lai tā nodod ziņu kundzei Anjēzei, ka Alaīsa jūtas labāk un pēcpusdienā pievienosies pils dāmām saules istabā. Riksenda izskatījās pārsteigta, bet neko neteica. Šis pienākums Alaīsai nepatika, un parasti viņa aiz­bildinājās ar kādu ieganstu. Sieviešu sabiedrībā viņa jutās kā sprostā, bezjēdzīgā pļāpāšana viņu garlaikoja. Taču šodien viņas paziņojums derēs par nevainojamu pierādījumu tam, ka viņa iecerējusi atgriez­ties pilī.

Alaīsa cerēja, ka viņas prombūtne tiks atklāta krietni vēlāk. Ja paveiksies, tad tikai ap to laiku, kad kapelas zvans iezvanīs vesperes, pils ļaudis atskārtis, ka viņa nav atgriezusies, un sacels trauksmi.

Un tad es jau sen būšu gabalā.

- Riksenda, ej pie kundzes Anjēzes tikai pēc tam, kad viņa būs ieturējusi brokastis, - Alaīsa piekodināja. - Tikai tad, kad pirmie saules stari būs sasnieguši pagalma rietumu mūri, skaidrs? Oc? Ja kāds - pat ja tas būs mana tēva sulainis - ieradīsies meklēt mani agrāk, pasaki, ka esmu devusies izjādē pa laukiem aiz Sanmikelas.

Staļļi atradās pagalma ziemeļaustrumu stūrī starp Tour des Casemes un Tour du Major. Alaīsai tuvojoties, zirgi kārpīja zemi, smailēja ausis un klusu grudzināja, cerēdami pamieloties ar sienu. Apstājusies pie pirmā steliņģa, Alaīsa noglaudīja plato purnu savai vecajai sirmajai ķēvei. Šur tur krēpēs vīdēja raupji, balti astri.

- Šodien ne, mana vecā draudzene, - Alaīsa teica. - Tik daudz es no tevis nevaru prasīt.

Viņas otrais zirgs stāvēja nākamajā steliņģī. Sešus gadus vecā arābu ķēve Tatū bija pārsteiguma dāvana kāzās no viņas tēva. Tumši brūna rikšotāja ziemas ozolzīļu krāsā, ar baltu asti un krēpēm, gaiši dzelte­niem vēzīšiem un baltiem lāsumiem uz visām četrām kājām, skaustā

Alaīsai līdz plecam. Purns nedaudz plakans kā visiem no šīs sugas, kauli blīvi, mugura stingra, daba laipna. Un, vēl svarīgāk, Tatū bija izturīga un ļoti ātra.

Par laimi, stallī bija vienīgi Amjels, kalēja vecākais dēls, aizmidzis siena pantā staļļa tālajā stūrī. Pamanījis Alaīsu, viņš uztrūkās kājās, nokaunējies, ka pieķerts snaužam.

Alaīsa pārtrauca viņa atvainošanos.

Amjels pārbaudīja ķēves nagus un pakavus, tad sameklēja seglu segu, seglus, kas piemēroti jāšanai, nevis medībām, - tā lūdza Alaīsa - un visbeidzot iemauktus. Alaīsa juta, kā dreb sirds. Viņa salēcās no vissīkākā troksnīša pagalmā un apcirtās apkārt, izdzirdusi balsi.

Kad puisis bija ticis galā, Alaīsa izvilka zobenu, ko bija apslēpis apmetnis.

- Asmens ir notrulis, - viņa sacīja.

Abu acis sastapās. Nebildis ne vārda, Amjels paņēma zobenu un aiznesa to pie smēdes laktas. Ēzē dega uguns, ko nakti un dienu kuri­nāja puikas, vēl tik mazi, ka tik tikko jaudāja aizstiept smagos, spurai­nos žagaru saišķus no viena smēdes gala līdz otram.

Alaīsa noskatījās, kā no akmens lec dzirksteles, redzēja, kā sa­springst Amjela pleci, triecot veseri pret asmeni, asinot, līdzinot un līdzsvarojot.

- Tas ir labs zobens, kundze Alaīsa, - viņš rāmi sacīja. - Tas kalpos lieliski, tikai… es lūdzu Dievu, lai jums nevajadzētu laist to darbā.

Viņa pasmaidīja. - leu tanben. - Es tāpat.

Amjels palīdzēja viņai iekāpt seglos un veda zirgu pār pagalmu. Sirds Alaīsai lēca vai pa muti laukā, iedomājoties, ka šajā pēdējā brīdī viņu kāds pamanīs un visa iecere izjuks.

Taču neviena nebija, un drīz viņi sasniedza Austrumu vārtus.

- Labu veiksmi, kundze Alaīsa, - Amjels nočukstēja, kad Alaīsa iespieda viņam saujā viena sū monētu. Sargi atvēra vārtus, un Alaīsa skubināja Tatū uz priekšu, pār tiltu, ārā Karkasonas ielās. Sirds skaļi pukstēja. Pirmais pārbaudījums bija godam veikts.

Tikusi laukā pa Porte Narbonnaise, Alaīsa ļāva Tatū vaļu.

Libertat. Brīvība.

Jādama uz austrumiem, pretim uzlecošajai saulei, Alaīsa jutās pil­nīgā saskaņā ar pasauli. Vējš atglauda matus no sejas un atdeva sār­tumu vaigiem. Tatū auļoja pār līdzenumiem, un Alaīsa prātoja, vai šādi jūtas dvēsele, atstādama miesu un uzsākdama četras dienas ilgo ceļojumu uz debesīm. Vai tā jūt šādu Dieva žēlastību, šādu pacelšanos pāri zemajai ikdienībai, atmetot visu ķermenisko, līdz paliek vienīgi gars?

Alaīsa pasmaidīja. Parfaits sludināja, ka pienāks laiks, kad visas dvēseles būs glābtas un visi jautājumi saņems savu atbildi debesīs. Taču viņa bija ar mieru pagaidīt. Pārāk daudz vajadzēja paveikt tepat uz zemes, lai sāktu domāt par tās atstāšanu.

Pašas ēna joņoja viņai nopakaļ, un no prāta pagaisa visas domas par Oriānu un pili, pagaisa visas bailes. Alaīsa bija brīva. Citadeles smilškrāsas mūri un torņi viņai aiz muguras saruka arvien mazāki, līdz nozuda pavisam.