Labirints

36. NODAĻA

Peletjē, sēdēdams torņa apspriežu zāle, paberzēja acis un izstaipīja rokas, izlocīdams stīvos kaulus.

Jau vairākas stundas ziņneši cits pēc cita atstāja Chdteau Com- tai, nesdami vēstules tiem no Trankavela sešdesmit vasaļiem, kuri vēl nebija ceļā uz Karkasonu. Varenākie vasaļi patiesībā bija pilnīgi neat­karīgi, un Peletjē izprata Reimona Rožē nepieciešamību pārliecināt un aicināt, nevis pavēlēt. Katrā vēstulē skaidros vārdos bija aprakstītas draudošās briesmas. Franču armijas pulcējās pie robežām, gatavodamās tādam uzbrukumam, kādu Dienvidi vēl nebija pieredzējuši. Vajadzēja nostiprināt Karkasonas garnizonu. Vasaļiem bija jāpilda uzticības pie­nākums un jāierodas kopā ar savu karaspēku, tik lielu, cik vien izdosies savākt.

- A la perfin, - noteica Trankavels, uz sveces liesmas kausēdams vasku, lai iespiestu tajā savu zīmogu. Beidzot.

Peletjē nostājās blakus savam vikontam un pamāja ar galvu Zeanam Kongostam. Parasti viņam neatlika laika pievērst īpašu uzmanību Oriānas vīram, taču šoreiz bija jāatzīst, ka Kongosts un viņa skrīveri ir strādājuši neatlaidīgi un čakli. Sulainis aiznesa pēdējo vēstuli pēdē­jam gaidošajam ziņnesim, un Peletjē deva escrivans atļauju iet prom. Kongosta vadībā tie cits pēc cita piecēlās, krakšķinādami stīvo pirkstu kauliņus, berzēdami acis, un vāca kopā pergamenta ruļļus, rakstām- spalvas un tintes trauciņus. Peletjē nogaidīja, līdz bija palicis divatā ar vikontu Trankavelu.

- Jums jāatpūšas, Messire, - viņš teica. - Jākrāj spēki.

Trankavels iesmējās. - Forga e vērtu, - viņš atkārtoja vārdus, ko bija sacījis jau Bezjē. Spēks un drosme. - Neraizējieties, Bertrān, es jūtos labi. Tik labi kā vēl nekad. - Vikonts uzlika plaukstu intendantam uz pleca. - Toties izskatās, ka atpūsties derētu jums, mans vecais draugs.

- Atzīšos, šī doma ir vilinoša, Messire, - Peletjē piekrita. Nedēļām ilgi pavadījis nemierīgas naktis, viņš skaudri juta visu savu piecdesmit divu gadu nastu.

- Šonakt mēs visi gulēsim savās gultās, Bertrān, lai gan baidos, ka tik drīz vēl nevarēsim doties pie miera, vismaz mēs abi ne. - Vikonta seja kļuva nopietna. - Man ir svarīgi pēc iespējas drīz satikties ar kon­suliem, cik daudzus vien izdosies saziņot tik īsā laikā.

Peletjē pamāja ar galvu. - Vai jums ir kādas īpašas prasības?

- Pat ja visi vasaļi atsauksies manam aicinājumam un atvedīs līdzi karaspēku, mums vajadzēs vairāk vīru. - Viņš noplātīja rokas.

-Jūs vēlaties, lai konsuli sāk vākt līdzekļus kara kasei?

- Mums vajadzēs naudu, ar ko maksāt krietniem, kaujās rūdītiem algotņiem, aragoniešiem vai katalāņiem, jo tuvāk pie rokas, jo labāk.

- Vai esat apsvēris nodokļu paaugstināšanu? Varbūt šālim? Vai kviešiem?

-Tam vēl ir par agru. Pagaidām es mēģināšu iegūt vajadzīgos līdzekļus no ziedojumiem, nevis piespiedu kārtā. - Viņš mirkli klu­sēja. - Ja tas neizdosies, apsvēršu stingrākus pasākumus. Kā sokas nocietināšanas darbi?

- Ir sapulcēti visi mūrnieki un namdari no Citadeles, Sanvisānsas un Sanmikelas, kā arī no ziemeļu ciemiem. Jau sākta katedrāles kora luktu un priesteru refektorija nojaukšana.

Trankavels pavīpsnāja. - Beranžē de Rošforam tas nepatiks!

Reimons Rožē kā padodamies pacēla rokas un iesmējās. - Es neap- strīdu jūsu lēmumu. Galerijas un aizsargvaļņi ir svarīgāki par bīskapa ērtībām! Sakiet man, Bertrān, vai Pjērs Rožē de Kabarē jau ir iera­dies?

- Vēl ne, Messire, bet tiek gaidīts kuru katru brīdi.

- Kad viņš būs klāt, sūtiet viņu taisnā ceļā pie manis, Bertrān. Ja iespējams, derētu novilcināt apspriedi ar konsuliem, līdz viņš būs iera­dies. Tie viņu augsti vērtē. Vai ir kāda ziņa no Termanē vai Fuā?

- Vēl ne, Messire.

Pēc brīža Peletjē, iespraudis rokas sānos, stāvēja un noraudzījās pār Cour d'Honneur, priecādamies par to, cik raiti sokas darbi. Visap­kārt kauca zāģi, klaudzēja āmuri, dārdēja ratu riteņi, piegādājot baļķus, naglas un darvu, smēdē rūca uguns.

Ar acs maliņu intendants pamanīja, ka pretim pār pagalmu skrien Alaīsa. Viņš sarauca uzacis.

- Kāpēc jūs sūtījāt Oriānu man pakaļ? - viņa noprasīja, piegājusi tēvam klāt.

Viņš apmulsa. - Oriānu? Tev pakaļ? Uz kurieni?

- Es ciemojos Citadeles dienvidu pusē pie draudzenes, pie Esklar- mondas no Serviānas, un tad ieradās Oriāna ar diviem zaldātiem un apgalvoja, ka jūs esot sūtījis viņu atvest mani atpakaļ uz pili. - Alaīsa vēroja tēva seju, bet redzēja tajā vienīgi apjukumu. - Vai viņa saka patiesību?

- Oriānu es nemaz neesmu redzējis.

- Vai jūs pildījāt solījumu un aprunājāties ar viņu par to, kā viņa uzvedusies jūsu prombūtnes laikā?

- Man vēl nav bijis izdevības.

- Es jūs lūdzu - nenovērtējiet viņu par zemu. Viņa zina kaut ko tādu, kas varētu jums kaitēt, par to es esmu pārliecināta.

Peletjē seja pietvīka. - Es tev aizliedzu apsūdzēt māsu! Tas jau ir…

- Dēlītis ar labirintu pieder Esklarmondai, - viņa nobēra.

Intendants sastinga kā saņēmis pļauku. - Ko? Ko tu teici?

- Atcerieties, Simeons atdeva to sievietei, kas bija atnākusi paņemt otro grāmatu.

- Tas nevar būt! - Peletjē iesaucās tik asi, ka Alaīsa soli atkāpās. Tomēr neatlaidās un sāka runāt ātrāk, lai tēvs nepagūtu viņu apklu­sināt.

- Esklarmonda ir otrā sargātāja. Ta Karkasonas māsa, par kuru raksta Harifs. Viņa zināja arī par merelu.

- Un Esklarmonda tev pateica, ka ir sargātāja? - Peletjē nopra­sīja. - Ja viņa ir to pateikusi, tad…

- Es nejautāju klaji, - Alaīsa stingri atbildēja. - Tas ir visnotaļ ticami, Paire. Viņa ir tieši tāds cilvēks, kādu varētu izraudzīties Harifs. Kas jums ir zināms par Esklarmondu?

- Viņa ir izslavēta kā zintniece. Un man ir iemesls justies pateicī­gam par gādību un mīlestību, ko viņa tev veltījusi. Tu saki - viņai ir mazdēls?

- Mazmazdēls. Saijē. Vienpadsmit gadus vecs. Esklarmonda ir no Serviānas, Messire. Karkasonā viņa ieradās, kad Saijē vēl bija zīdainis. Viss sakrīt ar to, ko stāstīja Simeons.

- Intendant Peletjē!

Abi pagriezās un ieraudzīja, ka šurp steidzas sulainis.

- Messire, mans kungs Trankavels lūdz jūs nekavējoties ierasties viņa kambaros. Pjērs Rožē de Kabarē ir klāt.

- Kur ir Fransuā?

- To es nezinu, Messire.

Peletjē uzmeta viņam niknu skatienu.

- Pasaki manam kungam, ka tūdaļ nākšu, - viņš strupi noteica. - Pēc tam sameklē Fransuā un atsūti viņu pie manis. Viņš nekad neat­rodas tur, kur vajadzīgs.

Alaīsa pieskārās tēva delmam. - Vismaz parunājiet ar Esklarmondu. Uzklausiet to, kas viņai sakāms. Es nodošu viņai ziņu.

Mirkli vilcinājies, Peletjē piekāpās. - Kad ieradīsies Simeons, es noklausīšos, kas sakāms tavai zintniecei.

Viņš devās augšup pa kāpnēm. To augšgalā apstājās.

- Vēl kas, Alaīsa. Kā Oriāna zināja, kur tevi atrast?

- Droši vien būs man sekojusi no Sant-Nasarī, lai gan… - Viņa apklusa, aptvērusi, ka Oriānai nebūtu pieticis laika pasaukt palīgā zal­dātus un tik drīz atgriezties. - Es nezinu. Bet nešaubos, ka…

Taču Peletjē jau bija nozudis. Iedama pār pagalmu, Alaīsa noprie­cājās, ka nekur nav redzama Oriāna. Tad apstājās kā iemieta.

Ja nu viņa ir devusies atpakaļ?

Alaīsa parāva augstāk svārkus un metās skriet.

Nogriezušies Esklarmondas ielā, Alaīsa saprata, ka bailes bijušas pamatotas. Logu slēģi karājās vienā eņģē, durvis bija izrautas no aplo- das.

- Esklarmonda! - viņa iesaucās. - Vai tu te esi?

Viņa iegāja mājiņā. Mēbeles bija apgrieztas otrādi, krēslu paroči pārlauzti kā kauli. Lādes saturs nevērīgi izsvaidīts pa grīdu, pavarda ogles izspārdītas, notriepjot grīdu ar sodrējiem un pelniem.

Alaīsa pakāpās uz pieslienamām kāpnēm. Alkovā mētājās izvandīti salmi, sagraizīti matrači, izpurinātas dūnas. Audumā rēgojās pīķu un zobenu atstātie dūrumi un šķēlumi.

Dibenistabā jūklis bija vēl lielāks. Aizkars norauts no griestiem. Sadauzītu māla krūku un podu lauskas mētājās novārījumu un uzlē­jumu peļķēs - brūnās, baltās, tumši sarkanās. Uz klona gulēja sabradāti zālīšu, puķu un lapu saišķi.

Vai Esklarmonda, atgriežoties zaldātiem, vēl bijusi mājās? Alaīsa izskrēja ārā, cerēdama atrast kādu, kurš zinātu pastāstīt, kas te noticis. Visu māju durvis bija ciet, logi aizslēģoti.

- Kundze Alaīsa.

Sākumā viņai šķita, ka tas ir dzirdes māns.

- Kundze Alaīsa.

- Saijē? - viņa nočukstēja. - Saijē? Kur tu esi?

- Te, augšā.

Izgājusi no nama ēnas, Alaīsa paskatījās augšup. Mijkrēslī starp māju slīpajām ģēvelēm viņa saredzēja gaišbrūnu matu ērkuli un dzin- tarkrāsas acu pāri, kas lūkojās viņā.

- Saijē, tu nokritīsi un nositīsies!

- Nekā nebija. - Zēns šķelmīgi pasmaidīja. - Nez cik reižu esmu bijis te augšā. Un arī pilī es varu tikt iekšā pa jumtu!

- Bet man reibst galva, uz tevi skatoties. Kāp zemē.

Alaīsa aizturēja elpu, kad Saijē nolēca uz ielas.

- Kas te notika? Kur ir Esklarmonda?

- Menina ir drošībā. Viņa lika, lai pagaidu jūs tepat. Viņa zināja, ka jūs atnāksiet.

Atskatījusies pār plecu, Alaīsa ievilka zēnu kādās durvīs. - Kas te notika? - viņa atkārtoja.

Saijē nelaimīgs nodūra acis. - Zaldāti atgriezās. Es visu dzirdēju pie loga. Menina jau bažījās, ka tie atnāks vēlreiz, kad māsa būs aizvedusi jūs atpakaļ uz pili, tāpēc, kad jūs aizgājāt, mēs savācām svarīgākās mantas un paslēpāmies pagrabos. - Viņš dziļi ievilka elpu. - Tie rīkojās ātri. Mēs dzirdējām, kā tie staigā pa mājām un izvaicā kaimiņus, kur mēs esot. Dzirdēju, kā mum§ virs galvas rīb zābaki, visa grīda līgojās, bet lūku tie neatrada. Man bija bail. - Balsī vairs nebija ne vēsts no šķelmības. - Viņi saplēsa meninas krūkas. Izlēja visas zāles.

- Zinu, - Alaīsa klusu teica. - Es redzēju.

- Tie visu laiku bļāva, ka meklējot ķecerus, bet man liekas, tie meloja. Jo neuzdeva tādus jautājumus kā parasti.

Alaīsa pacēla zēna zodu un ieskatījās viņam acīs.

- Tas ir ļoti svarīgi, Saijē. Vai tie bija tie paši zaldāti, kas iepriekš? Vai tu viņus redzēji?

- Neredzēju.

- Tas nekas, - viņa žigli mierināja, redzēdama, ka puisēns ir tuvu asarām. - Tu esi izturējies ļoti drošsirdīgi. Liels atbalsts Esklarmon- dai. - Viņa mirkli vilcinājās. - Vai zaldātiem līdzi bija vēl kāds?

- Laikam ne, - Saijē atbildēja un noskumis piebilda: - Es nevarēju stāties viņiem pretī.

Alaīsa apskāva puisēnu, jo viņam pār vaigu noritēja pirmā asara.

- Kuš, kuš, viss būs labi. Nebēdā. Tu izdarīji visu, kas bija tavos spēkos, Saijē. Vairāk mēs neviens nevaram izdarīt.

Viņš pamāja ar galvu.

- Kur Esklarmonda ir tagad?

- Vienā Sanmikelas mājā, - Saijē caur elsām izdvesa. - Viņa saka, mēs tur nogaidīsim, līdz tu mums paziņosi par intendanta Peletjē iera­šanos.

Alaīsa saspringa. - Saijē, vai Esklarmonda teica tieši tā? Ka gaida ziņu no mana tēva?

Saijē samulsa. - Tatad viņa ir maldījusies?

- Nē, nē, es tikai nesaprotu, kā… - Alaīsa aprāvās. - Nekas. Nav svarīgi. - Viņa sameklēja nēzdodziņu un noslaucīja zēnam seju. - Ta. Tagad ir labāk. Mans tēvs tiešām vēlas runāt ar Esklarmondu, taču vispirms gaida ierodamies vēl vienu… draugu no Bezjē.

Saijē pamāja. - Simeonu.

Alaīsa iepleta acis. - Jā, - viņa apstiprināja un beidzot pasmai­dīja. - Simeonu. Saki man, Saijē, vai ir kas tāds, ko tu nezini?

Viņš pavīpsnāja caur asarām. - Pavisam maz.

- Pasaki Esklarmondai, ka es izstāstīšu tēvam, kas te noticis, bet jūs abi pagaidām palieciet Sanmikelā.

Saijē viņu pārsteidza, saņemdams aiz rokas. - Pasakiet to viņai pati. Viņai būs prieks jūs redzēt. Un jūs varēsiet parunāties. Menina teica, jums bijis jāiet prom, kad saruna vēl neesot bijusi galā.

Alaīsa ielūkojās dzintarainajās acīs, kas spoži un dedzīgi mirdzēja.

- Vai nāksiet?

Viņa iesmējās. - Tevis dēļ noteikti, Saijē. Bet ne tūlīt. Tas ir pārāk bīstami. Varbūt viņi novēro māju. Es atsūtīšu ziņu.

Saijē pamāja ar galvu un nozuda tikpat pēkšņi kā parādījies.

- Deman al včspre!' - viņš vēl uzsauca.