Labirints

41. NODAĻA

Šīla bija pieradusi pie tumsas.

Viņa bija ieslodzīta kaut kādā stallī vai kūtī. Asi, kodīgi oda pēc mēsliem, urīna, salmiem un vēl pēc kaut kā šķebīgi saldena, līdzīgi iepuvušai gaļai. Zem durvīm vīdēja baltas gaismas strēlīte, bet viņa nesaprata, vai ir pēcpusdiena vai agrs rīts. Nezināja pat, kas šodien par dienu.

Virve, ar kuru bija sasietas kājas, kairināja nobrāzto ādu ap potī­tēm. Arī rokas bija sasietas, virves gals nostiprināts vienā no metāla gredzeniem, kas iekalti sienā.

Sīļa mēģināja iekārtoties ērtāk. Pa delmiem un seju rāpoja kukaiņi, āda bija sadzelta, virve rīvēja locītavas, pleci bija stīvi, jo rokas tik ilgi atradās aiz muguras. Kūts stūros pa salmiem čabinājās peles vai žurkas, taču pie tā Sīļa jau bija pieradusi - tāpat kā vairs nejuta sāpes.

Kaut jel viņa būtu piezvanījusi Alisei! Vēl viena kļūda. Interesanti, vai Alise vēl ir viņai zvanījusi vai metusi mieru? Ja viņa piezvanītu uz izrakumu māju un uzzinātu, ka Sīlas nav, tad taču saprastu, ka noticis kas slikts, vai ne? Un Ivs? Vai Breilings izsauktu policiju?…

Sīļa juta, ka acīs sariešas asaras. Visticamāk, neviens pat neaptvēra, ka viņa pazudusi. Vairāki kolēģi bija paziņojuši par savu nodomu aiz­braukt uz dažām dienām, līdz viss būs nokārtojies. Varbūt viņi nosprie­duši, ka arī Sīļa rīkojusies tāpat.

Jau labu laiku viņa vairs nedomāja par izsalkumu, taču neiztu­rami gribējās dzert. Viņa jutās kā saēdusies smilšpapīru. Mazais ūdens daudzumiņš, kas viņai iedots, jau bija izdzerts, un Sīļa ik pa brīdim

aplaizīja saplaisājušās lūpas. Viņa centās atcerēties, cik ilgi normāls, vesels cilvēks var izdzīvot bez ūdens. Dienu? Nedēļu?

Šīla izdzirda nočirkstam granti. Sirds salēcās, asinīs iebrāzās adre­nalīns - kā ikreiz, kad ārā atskanēja kāds troksnis. Līdz šim te vēl neviens nebija ienācis.

Viņa uzslējās sēdus. Kāds slēdza vaļā priekškaramo slēdzeni. Ar smagu būkšķi nokrita ķēde un saritinājās zemē, dobji žvadzēdama. Iečīkstējās durvju eņģes. Šīla novērsās, kad būdas tumsā ielauzās agresīvi spoža saules gaisma un, pieliekdamies zemajās durvīs, ienāca melnīgsnējs, drukns vīrs. Par spīti tveicei, viņš bija jakā, acis slēpās aiz saulesbrillēm. Šīla instinktīvi parāvās atpakaļ un piespiedās ar muguru pie sienas, kaunēdamās par krampjaino baiļu mezglu, ko juta pakrūtē.

Vīrietis divos soļos šķērsoja telpu. Sakampa virvi un uzrāva Šīlu kājās. Izvilka no kabatas nazi.

Šīla mēģināja izrauties. - Non, - viņa čukstēja. - Lūdzu!

Diedelējošais tonis bija derdzīgs, taču citādi viņa nevarēja. Šaus­mas bija apklusinājušas lepnumu.

Vīrietis pacēla nazi viņai pie kakla un smaidā atņirdza bojātus, no smēķēšanas sadzeltējušus zobus. Pasniedzies Šīlai aiz muguras, pār­grieza virvi, ar kuru viņa bija piesieta pie sienas, tad aiz tās pašas virves vilka viņu uz priekšu. Vārga un apreibusi, Šīla zaudēja līdzsvaru un smagi nokrita uz ceļiem.

- Es nevaru paiet. Atraisiet virvi. - Viņa paskatījās uz savām kājām. - Mes pieds.'

Virs, mirkli vilcinājies, pārzāģēja resno virvi ap potītēm - tā, it kā grieztu gaļu.

- Leve-toi. Vite!2 - Viņš atvēzējās kā sitienam, tad parāva virvi, pie­vilkdams Šīlu sev tuvāk. - Vite!

Kājas bija stīvas, bet bailes pārāk lielas, lai neklausītu. Nobrāztā potīšu āda saspringa katrā solī, sāpes šāvās augšup stilbos.

Zemei zem kājām grīļojoties, Šīla izstreipuļoja ārā, gaismā. Saule žilbināja tik skaudri, ka šķita dedzinām acu tīkleni. Gaiss, karsts un mitrs, šķita smagi uzsēdies pagalmam un mājām kā ļauns Buda.

Mērodama nelielo attālumu no sava cietuma - pamestas kūts, kā viņa tagad redzēja, - Šīla piespieda sevi skatīties apkārt, apzinādamās, ka tā var būt vienīgā izdevība saprast, uz kurieni viņa atvesta. Un kas viņu šurp atvedis. Par spīti visam, viņai par to nebija skaidrības.

Viss bija sācies martā. Vīrietis izturējās šarmanti, bārstīja glaimus un gandrīz vai atvainojās par to, ka atņem Šīlai laiku. Viņš paskaid­roja, ka pilda kāda cita uzdevumu un ka šis darba devējs vēlas palikt anonīms. No Šīlas viņš vēlējās tikai vienu - lai viņa piezvana. Sniedz informāciju, neko vairāk. Solīja labi maksāt. Mazliet vēlāk prasības mainījās: puse naudas par informāciju, krietni vairāk - par mantas piegādi. Tagad, to atcerēdamās, Šīla īsti nezināja, kad viņai radušās pirmās aizdomas.

Klients neizskatījās pēc parasta lētticīga kolekcionāra, kas gatavs pārmaksāt, neuzdodot nekādus jautājumus. Vispirms jau - viņš bija jauns. Citi kolekcionāri bija līdzīgi viduslaiku relikviju medniekiem - māņticīgi, viegli iespaidojami, aprobežoti, apsēsti. Šajā vīrietī nebija ne vēsts no tādām īpašībām. Jau tam vien būtu vajadzējis radīt trauksmi.

Atskatoties pagātnē, likās absurdi, ka Šīla ne reizi nav sev pajautā­jusi: ja jau gredzenam un grāmatai tiešām ir tikai sentimentāla vērtība, tad kāpēc viņš to dēļ ir gatavs tā nopūlēties?

Nekādus morālas dabas pašpārmetumus par artefaktu zagšanu un pārdošanu Šīla nejuta jau gadiem. Viņa bija pietiekami dabūjusi ciest no vecmodīgiem muzejiem un elitārām akadēmiskām institūcijām, lai vēl uzskatītu, ka tiem senie dārgumi pienākas vairāk nekā privātiem kolekcionāriem. Viņa ņēma naudu; tie dabūja vajadzīgo. Visi bija apmierināti. Kas notiks tālāk - tā nebija viņas darīšana.

Tagad viņa atskārta, ka ir jutusi bailes jau ilgi pirms otrā telefona zvana, katrā ziņā vairākas nedēļas pirms tam, kad uzaicinājusi Alisi uz Sularakas virsotni. Un, kad līgumu bija noslēdzis ari Ivs Bio un abi bija izstāstījuši viens otram, ko zina… Mezgls pakrūtē savilkās vēl ciešāk.

Ja kaut kas notiks ar Alisi, tā būs Šīlas vaina.

Viņi nonāca pie palielas dzīvojamās mājas, ko apjoza pussagruvušās saimniecības ēkas, garāža un vīna spiestuve. No slēģiem un ārdurvīm lobījās krāsa, logi blenza kā tukšas, melnas acis. Pie mājas stāvēja divas automašīnas, neredzēja nevienas dzīvas dvēseles.

Visapkārt pletās kalni un ielejas. Vismaz viņa vēl atradās Pirenejos. Tas nez kāpēc deva cerību.

Durvis stāvēja vaļā, it kā viņus kāds gaidītu. Iekšā valdīja vēsums un - pirmajā acu uzmetienā - pamestība. Visu klāja putekļu kārta. Izskatījās, ka te reiz bijusi viesnīca. Priekšā atradās reģistratūras lete, aiz tās pie sienas tukšu āķu rinda; uz tiem reiz varēja būt karājušās atslēgas.

Vīrietis parāva virvi, skubinādams Šīlu iet tālāk. Viņš oda pēc sviedriem, lēta odekolona un sastāvējušās tabakas. Šīla izdzirda, ka istabā pa kreisi skan balsis. Durvis bija pusvirus. Viņa pašķielēja sānis un mirkli pamanīja vīrieti, kas stāvēja pie loga ar muguru pret viņu. Adas kurpes, vieglas vasaras bikses.

Šīlu uzveda otrajā stāvā, tālāk pa gaiteni, augšup pa šaurām kāp­nēm uz smacīgiem bēniņiem, kas aizņēma gandrīz visu augšējo stāvu. Viņi apstājās pie spārēs iebūvētām durvīm.

Atbīdījis aizšaujamos, vīrietis iegrūda Šīlai krustos dunku. Viņa klupa uz priekšu un smagi nogāzās zemē, sasizdama elkoni. Durvis aiz viņas aizcirtās. Par spīti sāpēm, Šīla metās pie tām, kliedza, dauzīja ar dūrēm pa metāla aplodu, taču tā bija rūpīgi pielāgota, līdz pašām spāru malām pletās metāla plāksnes.

Beigās viņa padevās un sāka aplūkot savu jauno mitekli. Pie gala- sienas nolikts matracis. Uz tā akurāti salocīta sega. Pretī durvīm - mazs lodziņš, no iekšpuses aizrestots ar metāla stieņiem. Stīviem soļiem šķērsojusi telpu, Šīla saprata, ka tagad atrodas pašā mājas galā. Stieņi bija masīvi un nekustējās, kad viņa tos paraustīja. Un augstums šeit tik un tā bija par lielu.

Stūrī atradās maza izlietnīte, tai blakus spainis. Šīla pačurāja, pēc tam ar grūtībām atgrieza krānu. Caurules spļaudījās un klepoja kā veci pīpmaņi, tomēr beidzot no krāna izurdza ūdens strūkliņa. Saspiedusi kopā netīrās saujas, Šīla dzēra, līdz iesmeldzās iekšas. Tad nomazgā­jās, cik nu labi varēdama, un apkopa virves atstātos nobrāzumus uz plaukstu locītavām un potītēm, kas bija apkaltušas ar asinīm.

Drusku vēlāk vīrietis atnesa ēdamo. Vairāk nekā parasti.

- Kāpēc es atrodos šeit?

Viņš nolika paplāti telpas vidū uz grīdas.

- Kāpēc jūs atvedāt mani uz šejieni? Pourquoi je suis lā?[

- Kas grib ar mani runāt?

Viņš pamāja uz ēdienu. - Mange.[59]

- Jums vajadzēs atraisīt virvi. - Tad viņa atkārtoja: - Kas? Pasa­kiet.

Viņš ar kāju pastūma paplāti uz priekšu. - Mange.

Kad viņš bija aizgājis, Šīla metās virsū ēdienam. Notiesāja pēdējo kripatiņu, pat ābola serdi ar visām sēkliņām, tad atgriezās pie loga un lūkojās uz kalnu kori.

Tālumā atskanēja motora rūkoņa. Mājai lēni tuvojās automašīna.