Labirints

62. nodala

- alaīsa! Alaīsa! Mostieties!

Kāds purināja viņu aiz pleciem. Tas bija dīvaini. Viņa sēdēja upes krastā sava slepenā, saules piemirdzētā klajumiņa mierā. Juta starp kāju pirkstiem vēso, svaigo ūdeni, saules liego pieskārienu vaigam. Sagaršoja Korbjēru stipro vīnu, ieelpoja aromātu, kas dvesmoja no sil­tās, baltās maizes, kuru viņa cēla pie lūpām.

Viņai līdzās zālē aizmidzis gulēja Gijems.

Pasaule bija tik zaļa, debesis tik zilas.

Viņa spēji uztrūkās no miega un apjēdza, ka joprojām atrodas pagrabu ejas drēgnajā pustumsā. Pār viņu bija noliecies Saijē.

-Jums jāmostas, kundze.

Alaīsa uzslējās sēdus. - Kas noticis? Kā jūtas Esklarmonda?

- Vikonts Trankavels ir saņemts gūstā.

- Saņemts gūstā, - viņa apstulbusi atkārtoja. - Kur? Kā?

- Runā, ka viņš nodots. Ļaudis stāsta, franči esot ievilinājuši viņu savā nometnē un tad ar spēku sagūstījuši. Citi saka, viņš esot padevies pats, lai glābtu Citadeli. Un…

Saijē aprāvās. Pat pustumsā Alaīsa redzēja, ka viņš nosarkst.

- Un - kas?

- Runā, ka vikontam līdzi bijuši kundze Oriāna un chevalier di Mā. Arī viņi nav atgriezušies.

Alaīsa piecēlās kājās. Paskatījās uz Esklarmondu, kura mierīgi gulēja. - Viņa atpūšas. Un bridi varēs iztikt bez mums. Ejam! Jāno­skaidro, kas notiek.

Viņi žigli aizsteidzās pa eju un uzkāpa pa trepēm. Alaīsa atvēra lūku un uzvilka Saijē sev līdzi augšā.

Pilsētas ielas bija pārpildītas, pilnas ar apjukušiem ļaudīm, kas bez­mērķīgi klīda šurpu turpu.

- Vai varat man pateikt, kas notiek? - Alaīsa uzsauca garām skrie­nošam vīrietim. Tas papurināja galvu un aizskrēja tālāk. Saijē saņēma Alaīsu aiz rokas un ievilka mazā namiņā ielas pretējā pusē.

- Gastons zinās.

Alaīsa iegāja viņam līdzi. Gastons un viņa brālis Ponss piecēlās, viņai ienākot.

- Kundze.

- Vai tas tiesa, ka vikonts Trankavels sagūstīts? - viņa jautāja.

Gastons pamāja ar galvu. - Vakarrīt ieradās Osēras grāfs, lai ierosi­nātu vikontam Trankavelam abata klātbūtnē tikties ar Nevērās grāfu. Vikonts turp devās ar nelielu svītu, kurā bija arī jūsu māsa. Kas notika pēc tam, nezina neviens. Vai nu mūsu kungs Trankavels ir padevies gūstā pats apmaiņā pret mūsu brīvību, vai arī ir ievilināts lamatās.

- Neviens nav atgriezies, - piebilda Ponss.

- Lai vai kā, cīņu nebūs, - Gastons klusu sacīja. - Garnizons ir padevies. Franči jau sagrābuši galvenos vārtus un torņus.

- Ko! - Alaīsa iekliedzās, neticīgi skatīdamās te vienā, te otrā. - Kādi ir padošanās noteikumi?

- Visiem pilsoņiem - katariem, jūdiem un katoļiem - tiek atļauts atstāt Karkasonu bez draudiem dzīvībai, līdzi ņemot tikai to, kas mugurā.

- Un nebūs pratināšanas? Nebūs dedzināšanas?

- Liekas, ne. Visi iedzīvotāji tiks izraidīti, bet viņiem nedarīs pāri.

Alaīsa atslīga krēslā, jo sāka ļimt ceļi.

- Un kundze Anjēze?

- Viņa kopā ar jauno princi tiks nogādāta Fuā grāfa aizbildnībā, ja vien atteiksies no visām sava dēla tiesībām. - Gastons noklepo­jās. - Man ļoti žēl, kundze Alaīsa, ka esat zaudējusi vīru un māsu.

- Vai kādam ir zināms mūsējo liktenis?

Ponss papurināja galvu.

-Jūs domājat - tā ir kāda viltība? - viņa ar uzsvaru noprasīja.

- To nevar zināt, kundze. Tikai tad, kad sāksies izceļošana, mēs redzēsim, vai franči prot turēt vārdu.

- Visiem jāiet prom pa vieniem vārtiem - Porte d'Aude, uz rietu­miem no Citadeles, kad mijkrēslī sāks skanēt zvani.

- Tatad viss ir beidzies, - Alaīsa nočukstēja. - Citadele ir pade­vusies.

Vismaz mans tēvs nepiedzīvoja, ka vikonts krīt franču rokās.

- Esklarmondai kļūst ar katru dienu labāk, bet viņa vēl ir vārga. Vai drīkstu vēl vairāk izmantot jūsu labo sirdi un lūgt, lai pavadāt viņu prom no Citadeles? Tadu iemeslu dēļ, kurus neuzdrošinos izpaust, un arī Esklarmondas dēļ būs visgudrāk, ja mūs neredzēs kopā.

Gastons piekrītoši pamāja. - Jūs baidāties, ka tie, kas viņu tik smagi sakropļojuši, joprojām var viņu meklēt?

Alaīsa pārsteigta paraudzījās uz puisi. - Jā, - viņa atzinās.

- Tas man būs gods - palīdzēt jums, kundze Alaīsa. - Viņš tumši nosarka. - Jūsu tēvs… Viņš bija krietns vīrs.

Alaīsa pamāja. - Jā, tāds viņš bija.

Rietošās saules mirstošajiem stariem krāsojot Chāteau Comtal mūrus zvērojoši oranžā krāsā, pagalmā, gaiteņos un Lielajā zālē valdīja klusums. Viss bija pamests, tukšs.

Pie Porte d'Aude drūzmējās pārbiedētu, apjukušu ļaužu pūļi, katrs izmisīgi centās saredzēt savus mīļos un nesastapt nicīgos skatienus, ar kādiem viņos gluži kā zemākās būtnēs noraudzījās franču zaldāti, rokas turēdami pie zobenu spaliem, it kā tikai gaidītu ieganstu.

Alaīsa cerēja, ka ir gana labi maskojusies. Kājās viņai bija vīriešu zābaki, neērti, jo pārmēru lieli; neveikli sperdama soļus, viņa turē­jās pēc iespējas tuvāk vīrietim, kas gāja viņai pa priekšu. Ap krūtīm bija ciešs apsējs, lai tās izskatītos plakanas; aiz apsēja bija paslēptas grāmatas un pergamenti. Biksēs, kreklā un noplukušā salmenīcā viņa izskatījās pēc puišeļa. Mutē bija sabāzti oļi, lai mainītu sejas veidolu, mati apgriezti un pietriepti ar dubļiem, lai būtu tumšāki.

Ļaužu bars virzījās uz priekšu. Alaīsa gāja nodurtām acīm, lai nejauši neieskatītos sejā kādam, kurš varētu viņu pazīt un nodot. Tuvāk vārtiem izveidojās rinda. Vārtus apsargāja četri krustneši ar trulām, ļaunām sejām. Viņi apturēja cilvēkus, piespieda novilkt apģērba gabalus, lai pārliecinātos, vai nekas netiek slepus iznests no pilsētas.

Alaīsa ieraudzīja, ka sargi apturējuši Esklarmondas nestuves. Pie­spiedis pie mutes nēzdogu, Gastons skaidroja, ka viņa māte esot ļoti slima. Sargs pavilka sāņus nestuvju aizkaru un tūdaļ atkāpās. Alaīsa apslēpa smaidu. Viņa bija ielikusi nestuvēs puvušu gaļu, iešūtu cūkas pūslī, un aptinusi Esklarmondas kājas ar netīrām, asiņainām lupatām.

Sargs pamāja, lai viņi iet tālāk.

Saijē gāja krietni iepakaļ, kopā ar Senher un Na Kūzām un viņu sešiem bērniem. Arī Saijē mati bija ieziesti ar dubļiem, lai izskatītos tumšāki. Viņš nespēja noslēpt vienīgi acis, tāpēc viņam bija stingri piekodināts bez vajadzības nepacelt skatienu.

Rinda atkal pavirzījās uz priekšu. Mana kārta. Viņi bija vienojušies, ka Alaīsa izliksies nesaprotam, ja kāds viņu uzrunās.

Viņa gāja nodurtām acīm, pretodamās kārdinājumam pieskarties saitei ap krūtīm.

- Eh, toi!

Gaisu pāršķēla pīķis, un Alaīsa gatavojās triecienam, kuru tomēr nesaņēma. Toties zemē tika notriekta meitene, kas gāja viņai pa priekšu. Ta gramstījās pa dubļiem, meklēdama savu cepuri. Un pacēla izbiedēto seju pret sargkareivi.

- Canhdt.

- Ko viņa tur saka? - sargs nomurmināja. - No tās viņu valodas es nesaprotu ne vārda.

- Chien. Viņai tur esot kucēns.

Pirms kāds paguva atjēgties, kareivis bija izrāvis sunīti meitenei no rokām un uzdūris uz šķēpa. Meitenes drēbes nošķīda ar asinīm.

Meitene bija pārāk satriekta, lai spētu pakustēties. Alaīsa palīdzēja viņai piecelties kājās, mudināja iet, izveda caur vārtiem, valdīdama vēlēšanos atskatīties, kur ir Saijē. Drīz viņa jau bija ārpusē.

Tagad es viņus redzu.

Pakalnā, no kura pavērās skats uz vārtiem, stāvēja franču baroni. Nevis vadoņi, kuri, kā domāja Alaīsa, gaidīja, līdz visi būs aizvākušies un viņi varēs ieiet Karkasonā, bet gan bruņinieki, kas nesa Burgundi- jas, Nevērās un Šartras krāsas.

Rindas galvgalī, vistuvāk ceļam, varena sirma ērzeļa mugurā sēdēja garš, kalsns vīrietis. Par spīti garajai Dienvidu vasarai, āda viņam jopro­jām bija balta kā piens. Viņam līdzās zirgā sēdēja Fransuā. Un līdzās Fransuā Alaīsa pazina Oriānas sarkano tērpu.

Bet Gijema nebija.

Ej, ej tālāk un skaties zemē.

Alaīsa tagad atradās tiem tik tuvu, ka saoda seglu ādu un zirgu iemauktus. Oriānas acis ieurbās viņā kā divi nokaitēti iesmi.

Alaīsai pie delma pieskārās vecs vīrs ar skumjām, sāpju pilnām acīm. Viņam vajadzēja palīgu, lai tiktu lejup pa kraujo nogāzi. Alaīsa sniedza atbalstam plecu. Viņai bija uzsmaidījusi veiksme: no malas abi izskatījās kā mazdēls un vectēvs. Alaīsa pagāja Oriānai garām pašā acu priekšā un palika nepazīta.

Likās, ceļš ir bezgalīgs. Pēdīgi viņi sasniedza paēnu nogāzes pakājē, kur sākās līdzenums, meži un purvi. Alaīsas ceļabiedru atrada viņa dēls un vedekla. Viņa nošķīrās no ļaužu pulka un ielavījās mežā.

Tikusi prom no svešām acīm, Alaīsa izspļāva oļus. Vaigu iekšpuse bija nobrāzta un izžuvusi. Viņa paberzēja vaigus, lai remdētu nepatī­kamo sajūtu. Tad noņēma cepuri un izlaida pirkstus caur spurainajiem matiem. Tie bija kā mitri salmi un durstīja skaustu.

Viņas uzmanību piesaistīja kliedziens pie vārtiem.

Nē, lūdzu. Lai tas nav viņš.

Viens no sargkareivjiem bija sagrābis aiz apkakles Saijē. Alaīsa redzēja, kā viņš spirinās, pūlēdamies izrauties. Zēns kaut ko turēja rokās. Mazu lādīti.

Alaīsas sirds apmeta kūleni. Viņa nedrīkstēja griezties atpakaļ, tāpēc nekādi nevarēja palīdzēt. Na Kūza strīdējās ar sargkareivi, un tas iesita sievietei pa galvu, atmuguriski notriekdams viņu zemē. Saijē izmantoja izdevību. Izrāvās no kareivja tvēriena un joņoja lejup pa nogāzi. Senher Kūza palīdzēja sievai piecelties kājās.

Alaīsa aizturēja elpu. Mirkli šķita, ka viss beigsies labi. Sargkareivis vairs nelikās zinis par Saijē. Taču tad Alaīsa izdzirda kliedzienus. Tur kliedza Oriāna, rādīdama uz Saijē, pavēlēdama sargiem viņu notvert.

Viņa ir pazinusi zēnu.

Tūdaļ sākās rosība. Divi sargi metās lejup pa nogāzi tvarstīt Saijē, taču viņš bija varens skrējējs. Ar ieročiem un bruņām apkārušies kareivji nejaudāja tikt līdzi vienpadsmit gadus vecajam puikam. Alaīsa domās mudināja Saijē, noraudzīdamās, kā viņš met cilpas un lec pār grambām, līdz sasniedz mežu.

Aptvērusi, ka zēns izslīd no rokām, Oriāna sūtīja tam pakaļ Fran­suā. Viņa zirgs auļoja pa taku, pakaviem slīdot pa nogāzes izkaltušo zemi, un drīz panāca bēgli. Saijē iespruka pameža brikšņos, Fransuā bija viņam uz papēžiem.

Alaīsa saprata, ka Saijē skrien uz purvāju, kur Oda sazarojas vairā­kās pietekās. Zeme bija zaļa un atgādināja pavasara pļavu, taču patie­sībā slēpa nāvējošas briesmas. Vietējie nemēdza tur staigāt.

Alaīsa uzrāpās koka zarā, lai varētu labāk saredzēt. Fransuā vai nu neaptvēra, kurp Saijē skrien, vai arī nepiešķīra tam nozīmi, jo iecirta zirgam sānos piešus un auļoja tālāk. Viņš nāk arvien tuvāk. Saijē paklupa un gandrīz nogāzās zemē, tomēr tūdaļ skrēja tālāk, mezdams līkločus pa biezokni, joņodams pa mellenājiem un dzelkšņiem.

Pēkšņi Fransuā iegaudojās dusmās, taču dusmas tūdaļ pārvērtās izbailēs. Zirga pakaļkājas bija iestigušas muklājā. Pārbiedētais dzīvnieks zviedza, spārdīdamies ar priekškājām. Visi izmisīgie pūliņi tikai paātri­nāja grimšanu akacī.

Fransuā metās ārā no segliem un mēģināja aizkulties līdz akača malai, bet grima arvien dziļāk, velti gramstīdamies pa dūņām, un pēdīgi saredzami palika vairs tikai pirkstu gali.

Iestājās klusums. Alaīsai šķita, ka pat putni mitējušies čivināt. Baidīdamās par Saijē, viņa nolēca no zara - un tieši šajā mirklī zēns parādījās atkal. Pelnu pelēku seju, sasprindzinājumā trīcošu apakšlūpu, taču - ar koka lādīti rokās.

- Es ievedu viņu purvā, - Saijē teica.

Alaīsa uzlika plaukstu zēnam uz pleca. - Zinu. Tas bija gudri darīts.

- Vai viņš arī bija nodevējs?

Alaīsa pamāja. - Liekas, tieši to mums centās pateikt Esklar- monda.

Viņa saknieba lūpas un nodomāja: par laimi, tēvs vairs neuzzināja, ka viņu nodevis Fransuā. Taču tad aizgainīja šo domu no prāta. - Bet saki jel, Saijē, kālab tu nēsā līdzi šo lādīti? Tas dēļ tu gandrīz zaudēji dzīvību.

- Menirui lika man to sargāt.

Saijē izpleta pirkstus pār lādītes vāku, līdz varēja uzspiest abām tā malām reizē. Atskanēja klikšķis, viņš pagrieza pamatni, un atklājās lēzena slepena atvilktne. No tās viņš izņēma drānas gabalu.

- Ta ir karte. Menina teica, tā mums būšot vajadzīga.

Alaīsa acumirklī saprata. - Tatad Esklarmonda ir izlēmusi, ka nedosies mums līdzi, - viņa aizžņaugtā balsī sacīja, cīnīdamās ar asa­rām, kas riesās acīs.

Saijē papurināja galvu.

- Bet kāpēc viņa to neteica man? Vai neuzticējās?

- Jūs nebūtu piekritusi viņu atstāt.

Alaīsa atbalstīja pakausi pret koka stumbru. Viņu satricināja tas, cik milzīgs ir uzdevums, kas tagad veicams. Viņa nezināja, kā bez Esklarmondas palīdzības atradīs spēku izdarīt to, kas jāizdara.

It kā nolasījis viņas domas, Saijē sacīja: - Es par jums rūpēšos. Un tas nebūs ilgi. Atdevuši Vārdu grāmatu Harifam, mēs atgriezīsimies un sameklēsim viņu. Si es atal es atal. - Notiks, kam jānotiek.

- Kaut mēs visi būtu tik gudri kā tu!

Saijē nosarka. - Lūk, uz kurieni mums jāiet, - viņš teica, rādīdams zīmējumā uz drānas. - Tas nav iezīmēts nevienā kartē, bet Menina dēvē to ciemu par Los Seresu.

Protams. Ne tikai sargātāju, bet arī vietas nosaukums.

- Vai redzat? Tas ir Sabartē kalnos.

Alaīsa pamāja ar galvu. - Jā, jā. Man šķiet, beidzot es visu redzu skaidri.