Labirints

66. NODALA

Augsto Pireneju Police Judiciaire komisārs sparīgiem soļiem iegāja inspektora Nubela kabinetā Fuā un aizcirta durvis.

-Ceru, jums ir pamatots iemesls, Nubel!

- Pateicos, ka varējāt ierasties. Nebūtu traucējis jūs pusdienu laikā, ja lieta nebūtu tik steidzama.

- Esat sadzinis rokā Bio slepkavas?

- Sirils Bresārs un Havjers Domingo, - Nubels apstiprināja, pavi­cinādams faksu, kas bija pienācis pirms dažām minūtēm. - Divas pozi­tīvas identifikācijas. Viena īsi pirms negadījuma Fuā pirmdienas naktī, otra tūdaļ pēc tam. Mašīna vakar atrasta uz Spānijas un Andoras robe­žas. - Nubels noslaucīja sviedrus no deguna un pieres. - Viņi strādājuši Pola Otiē uzdevumā.

Komisārs ar visu savu vareno svaru uzsēdās uz galda malas.

- Es klausos.

- Vai esat dzirdējis liecības par Otiē? Ka viņš ir Noublesso Včritablc biedrs?

Komisārs pamāja.

- Nupat runāju ar Sartras policiju Sīlas O'Donelas lietā, un viņi apstiprināja, ka izmeklē saistību starp šo organizāciju un slepkavību, kas notikusi nedēļas sākumā.

- Kāds tam sakars ar Otiē?

- Līķis tika atrasts drīz, pateicoties anonīmai informācijai.

- Vai ir kādi pierādījumi, ka tas bijis Otiē?

- Nē, - Nubels atzina, - toties ir pierādījumi, ka viņš ticies ar žur­nālistu, kurš tagad pazudis bez vēsts. Šartras policija domā, ka tur noteikti pastāv kāda saistība.

Redzot skepsi priekšnieka sejā, Nubels steigšus turpināja:

- Izrakumus Sularakas virsotnē finansēja Madame de l'Oradora. Lai gan šis fakts ir labi nomaskēts, tomēr tā ir viņas nauda. Izrakumu vadī­tājs Breilings apgalvo, ka O'Donela pazudusi pēc tam, kad izrakumu vietā piesavinājusies dažus artefaktus. Taču viņas draugi domā citādi. Esmu pārliecināts, ka O'Donelu savos slazdos ir ievilinājis Otiē - vai nu pēc Madame de l'Oradoras pavēles, vai pats uz savu roku.

Ventilators kabinetā bija sabojājies, un Nubels stipri svīda, juz­dams, kā padusēs izplešas sviedru pusloki.

- Ļoti vājš pamatojums, Nubel.

- Madame de l'Oradora no otrdienas līdz ceturtdienai uzturējās Karkasonā. Divas reizes tikās ar Otiē. Un, manuprāt, kopā ar viņu aizbrauca uz Sularakas virsotni.

-Tas nav noziegums, Nubel.

- Šorīt, atnācis uz darbu, es atradu šādu ziņu, - inspektors sacīja. - Un secināju, ka tagad mums ir pietiekams iemesls lūgt šo tikšanos.

Viņš nospieda automātiskā atbildētāja pogu, un istabu piepildīja Zannas Ziro balss. Komisārs klausījās, un viņa seja ar katru sekundi kļuva drūmāka.

- Kas tā tāda? - viņš jautāja, kad Nubels bija atskaņojis ierakstu otrreiz.

- Iva Bio vecāmāte.

- Un kas ir Odriks Bajārs?

- Rakstnieks un viņas draugs. Pavadīja viņu uz Fuā slimnīcu.

Komisārs iesprauda rokas sānos un skatījās grīdā. Nubels noprata,

ka viņš aplēš iespējamos zaudējumus gadījumā, ja mēģinās pierādīt Otiē vainu un cietīs neveiksmi.

- Un jūs esat simtprocentīgi pārliecināts, ka pietiek pierādījumu, kas apstiprina Domingo un Bresāra saikni gan ar Bio, gan ar Otiē?

- Apraksti atbilst.

- Tie atbilst pusei Arjēžas iedzīvotāju, - komisārs noburkšķēja.

- O'Donela ir pazudusi jau trīs dienas.

Komisārs nopūtās un pieslējās kājās.

- Ko jūs gribat darīt, Nubel?

- Aizturēt Bresāru un Domingo.

Viņš piekrītoši pamāja.

- Un man vajadzīgs kratīšanas orderis. Otiē pieder vairāki īpašumi, ieskaitot pussagruvušu lauku māju Sabartē kalnos, reģistrētu uz viņa bijušās sievas vārda. Ja O'Donela nav aizvesta kaut kur tālāk, tad, ļoti iespējams, atrodas tieši tur.

Komisārs noraidoši vēcināja roku.

- Varbūt, ja jūs personiski piezvanītu prefektam…

Nubels gaidīja.

-Nu labi, labi. - Pret Nubelu pavērsās tabakas nodzeltināts pirksts. - Bet Dievs mans liecinieks, Klod, ja jūs visu salaidīsiet dēlī, tad izstrēbt dabūsiet pats. Otiē ir ietekmīgs cilvēks. Kas attiecas uz Madame de l'Oradoru… - Viņš nolaida rokas gar sāniem. - Ja nevarē­siet to visu pierādīt, viņi saplosīs jūs gabalos, un es nekādi nevarēšu jums palīdzēt.

Viņš pagriezās un devās uz durvīm. Pie sliekšņa apstājās. - Atgā­diniet man - kas ir šis Bajārs? Vai es viņu pazīstu? Uzvārds izklausās tāds kā dzirdēts.

- Viņš raksta par katariem. Un ir arī Senās Ēģiptes eksperts.

- Ne jau tas…

Nubels gaidīja.

- Nē, izkrita no prāta, - komisārs noteica. - Bet var gadīties arī, ka Madame Žiro ceļ brēku bez kāda pamata.

- Protams, var gadīties, tomēr jāteic, ka man nav izdevies noskaid­rot Bajāra atrašanās vietu. Neviens nav redzējis viņu kopš trešdienas vakara, kad viņš kopā ar Madame Žiro atstāja slimnīcu.

Komisārs pamāja ar galvu. - Piezvanīšu jums, kad papīri būs gatavi. Jūs būsiet šeit?

- Vispār jau es gribēju vēlreiz parunāt ar to anglieti. Viņa ir O'Donelas draudzene un varbūt kaut ko zina.

- Es jūs sameklēšu.

Tiklīdz komisārs bija aizgājis, Nubels pāris reižu piezvanīja pa tele­fonu, tad paķēra jaku un devās uz automašīnu. Pēc paša aprēķiniem, viņam pietika laika aizbraukt uz Karkasonu un atgriezties, pirms uz kratīšanas ordera būs paguvusi nožūt prefekta paraksta tinte.

Puspiecos Nubels sēdēja Karkasonas policijas inspektora kabinetā. Arno Muro bija vecs draugs. Nubels zināja, ka var runāt brīvi. Viņš pastūma pār galdu papīra lapiņu.

- Doktore Tannere teica, ka apmetīsies šeit.

Vajadzēja dažas minūtes, lai noskaidrotu, vai viņa tur reģistrē­jusies. - Jauka viesnīca pie pašiem Citadeles mūriem, nepilnu piecu minūšu gājiena attālumā no rue de la Gaffe. Vai man tevi aizvest?

Reģistratore ļoti uztraucās, runādama ar diviem policistiem uzreiz, un neko prātīgu nepateica, jo visu laiku bija tuvu asarām. Nubels arvien vairāk zaudēja pacietību, līdz iejaucās Muro. Viņa tēvišķīgā izturēšanās deva labākus rezultātus.

-Tatad, Silvij, - viņš labsirdīgi jautāja, - doktore Tannere atstāja viesnīcu vakar agri no rīta, vai ne? - Meitene pamāja. - Un teica, ka šodien atgriezīsies? Es vienkārši gribu, lai viss ir skaidrs.

- Oui.

-Un viņa nav mainījusi domas? Nav jums zvanījusi vai tamlī­dzīgi?

Reģistratore purināja galvu.

- Labi. Vai varat kaut ko pastāstīt par doktori Tanneri? Piemē­ram - vai viņai, uzturoties šeit, bija kādi ciemiņi?

Meitene vilcinājās.

- Vakar atnāca kāda sieviete, ļoti agri, un atnesa ziņu.

Nubels nenoturējās neiejaucies. - Cikos tas bija?

Muro pamāja, lai viņš klusē. - Cik agri, Silvij?

- Es ierados darbā sešos. Drīz pēc tam.

-Vai doktore Tannere viņu pazina? Vai tā bija kāda draudzene?

- Nezinu. Diez vai. Viņa izskatījās pārsteigta.

-Jūs mums ļoti palīdzat, Silvij, - Muro sacīja. - Vai varat pateikt, kāpēc jums radās tāds iespaids? '

- Viņa lūdza, lai doktore Tannere satiekas ar kādu kapsētā. Dīvaina vieta, kur satikties.

- Ar ko? - noprasīja Nubels. - Vai vārdu jūs dzirdējāt?

Pārbijusies vēl vairāk, Silvija papurināja galvu. - Es pat nezinu, vai viņa uz turieni aizgāja.

- Tas nekas. Viss kārtībā. Vai zināt vēl kaut ko?

- Viņai pienāca vēstule.

- Pa pastu vai atnesta personiski?

- Un vēl tā ķēpa ar istabu maiņu, - telpās aiz reģistratūras letes atskanēja kāda balss. Silvija nikni atskatījās uz puisi, paslēpušos aiz kartona kārbu kaudzes. - It kā nebūtu nekā cita, ko…

- Kāda istabu maiņa? - iejaucās Nubels.

- Manis nebija klāt, - Silvija stūrgalvīgi noteica.

- Varu derēt, ka jūs par to zināt tik un tā.

- Doktore Tannere apgalvoja, ka viņas istabā kāds ielauzies. Treš­dienas vakarā. Un pieprasīja sev citu istabu.

Nubels saspringa. Un tūdaļ devās uz telpu aiz reģistratūras.

- Tas visiem sagādāja lieku darbu, - laipni sacīja Muro, lai notu­rētu Silviju uz vietas.

Nubels, sekodams ēdienu smaržai, drīz atrada puisi.

- Vai trešdienas vakarā jūs bijāt šeit?

Puisis pašapzinīgi pasmaidīja. - Strādāju bārā.

- Kaut ko redzējāt?

- Redzēju, ka viens sievišķis izskrien pa durvīm, vajājot kaut kādu čali. Tobrīd es vēl nezināju, ka tā ir doktore Tannere.

- Vai to vīrieti jūs redzējāt?

- Nē. Vairāk skatījos uz sievieti.

Nubels izņēma fotogrāfijas no jakas kabatas un parādīja tās pui­sim. - Vai pazīstat kādu no šiem?

- Šo esmu redzējis. Elegants uzvalks. Nav tūrists. Izcēlās uz pārējo fona. Grozījās te. Otrdien, varbūt arī trešdien. Bet neesmu pārliecināts.

Kad Nubels atgriezās vestibilā, Muro jau bija izvilinājis Silvijai smaidu.

- Viņš norādīja uz Domingo. Teica, ka redzējis viņu viesnīcā.

- Tas vēl nenozīmē, ka viņš ielauzies tajā istabā, - Muro nomur­mināja.

Nubels nolika fotogrāfijas Silvijai priekšā uz letes. - Vai kāds no šiem jums liekas redzēts?

- Nē… kaut gan… - Mirkli vilcinājusies, viņa norādīja uz Domingo fotogrāfiju. - Ta sieviete, kas meklēja doktori Tanneri, izskatījās tieši šāda.

Nubels un Muro pārmija skatienu. - Māsa.7

- Noskaidrošu.

- Mums diemžēl jālūdz, lai jūs ielaižat mūs doktores Tanneres istabā, - Nubels teica.

- To es nedrīkstu!

Muro neklausījās iebildumos. - Mēs tur būsim tikai piecas minū­tes. Ta būs daudz vieglāk, Silvij. Ja mums būs jāgaida viesnīcas pār­valdnieka atļauja, mēs atgriezīsimies ar veselu pārmeklēšanas grupu. Tas būs neērti visiem.

Silvija, saspringta un nervoza, noņēma no vadža atslēgu un aizveda viņus uz Alises istabu.

Logi tur bija aizvērti, aizkari aizvilkti, gaiss smacīgs. Gulta akurāti saklāta, vannasistabā uz žāvējamā stieņa tīri dvieļi, uz plauktiņa spod­ras ūdens glāzes.

- Šeit neviens nav bijis, kopš istabene uzkopusi vakar rītā, - Nubels norūca.

Vannasistabā nebija nekādu personisko mantu.

- Ir kaut kas? - Muro jautāja.

Nubels papurināja galvu un piegāja pie skapja. Tur viņš atrada sakravātu Alises ceļasomu.

- Izskatās, ka viņa nemaz nav izkravājusi mantas, pēc tam kad pārcē­lās uz citu istabu. Pase, telefons, pats nepieciešamākais acīmredzot ir viņai līdzi, - inspektors noteica, iztaustīdams matrača apakšu. Turēdams pirkstos mutautu, atvēra naktsgaldiņa atvilktni. Tur bija sudrabaina folijas plāksnīte ar galvassāpju tabletēm un Odrika Bajāra grāmata.

- Muro, - viņš asi pasauca. Sniedzot grāmatu kolēģim, no tās izkrita papīra strēmelīte.

- Kas tas ir?

Nubels to pacēla, sarauca pieri un atdeva lapiņu Muro.

- Kaut kas īpašs? - Muro jautāja.

- Tas ir Iva Bio rokraksts, - Nubels atbildēja. - Tālruņa numurs Šartrā.

Viņš izņēma mobilo telefonu, lai sastādītu numuru, taču, iekams bija pabeidzis, telefons iezvanījās.

- Nubels, - inspektors strupi atsaucās. Muro nenovērsa no viņa acis. - Lieliskas ziņas, paldies. Jā. Tūlīt.

Viņš nospieda atvienošanas taustiņu.

- Mums ir kratīšanas orderis, - viņš sacīja, iedams uz durvju pusi. - Drīzāk, nekā biju gaidījis.

- Ko tad tu domāji? - Muro atteica. - Viņš ir noraizējies ne pa jokam.