Labirints

IV Sularakas virsotne Sabartē kalni

M irkli iestājas klusums.

Tad tumsa izkūst. Alise vairs neatrodas alā. Viņa peld baltā bez­svara pasaulē, caurspīdīgā, mierpilnā un klusā.

Viņa ir brīva. Drošībā.

Viņa jūtas tā, it kā slīdētu ārā no laika, iekristu no vienas dimen­sijas citā. Robeža starp pagātni un tagadni izdziest šajā bezlaicīgajā, bezgalīgajā telpā.

Tad kaut kas atsprāgst vaļā kā lūka zem karātavām, Alise jūt spēju rāvienu un krīt, gāžas lejup no debesīm, krīt, krīt arvien zemāk, pretī mežainajai kalna nogāzei. Ausīs svilpo spirgtais gaiss, kamēr, viņa arvien ātrāk, arvien sparīgāk lido pretim zemei.

Trieciena mirklis nepienāk. Kauli nesašķīst pret pelēko kramu un klinti. Alise skar zemi skriedama, klupdama pa krauju, grambainu meža taku starp divām augstu koku rindām. Tie blīvi slienas debesīs viņai pār galvu, un viņa neredz, kas atrodas aiz tiem.

Par ātru.

Alise ķeras pie zariem, it kā tie spētu palēnināt viņas gaitu, apturēt šo neprātīgo bēgšanu uz nezināmu vietu, taču rokas iziet zariem cauri, it kā viņa būtu spoks vai gars. Saujās paliek sīku lapiņu žūkšņi kā mati

no sukas. Viņa tās nejūt, bet sula notriepj pirkstu galus zaļus. Viņa paceļ pirkstus pie sejas, lai ieelpotu smalko, skābeno smaržu. Taču neko nesaož.

Sānos iemetas dūrējs, bet Alise nevar apstāties, jo aiz muguras kaut kas ir, turklāt tas neatlaidīgi tuvojas. Taka zem kājām krauji slīd lejup. Viņa jūt, ka mīksto zemi, sūnas un zariņus ir nomainījusi sažu­vušu sakņu un oļu čirkstoņa. Tomēr joprojām ne skaņas. Ne putnu dziesmu, ne cilvēku balsu, nekā, tikai viņas saraustītā elpa. Taka vijas un cilpojas pati ap sevi, likdama viņai skraidīt šurpu turpu, līdz viņa nogriežas līkumā un ierauga mēmu liesmu mūri, kas aizšķērso tālāko ceļu. Virmojošas uguns pīlārs, balts, zeltains un sarkans, šausta liesmu mēles un nemitīgi maina veidolu.

Alise instinktīvi paceļ rokas, lai pasargātu seju no spalgā karstuma, lai gan pati to nejūt. Viņa redz sejas, kas ieslodzītas dejojošās liesmās, mutes saviebtas mēmās mokās, kamēr uguns glāsta un dedzina.

Alise pūlas apstāties. Viņai jāapstājas. Kājas ir nobrāztas līdz asi­nīm, garie svārki piemirkuši traucē kustēties, taču vajātājs ir tepat uz papēžiem, un kaut kas tāds, pār ko Alisei nav varas, dzen viņu uz priekšu, uguns nāvējošās skavās.

Neatliek nekas cits kā lēkt, lai izvairītos no liesmām. Viņa uzvir- puļo gaisā kā dūmu grīste un lidinās augstu virs dzeltenajām un oran­žajām liesmām. Liekas, vējš ceļ viņu augšup, atraisīdams no zemes.

Kāds sauc viņas vārdu, sievietes balss, bet izruna ir savāda.

Alaīsa.

Viņa ir drošībā. Brīva.

Tad pazīstams aukstu pirkstu tvēriens ap potītēm piekaļ viņu pie zemes. Nē, tie nav pirksti, tās ir važas. Nu Alise apjēdz, ka tur kaut ko rokās - grāmatu, aizsietu ar ādas saitēm. Viņa saprot, ka šī grāmata ir tas, kas viņam vajadzīgs. Kas viņiem vajadzīgs. Viņi dusmojas tāpēc, ka ir zaudējuši šo grāmatu.

Ja viņa spētu parunāt, tad varbūt varētu ar tiem vienoties. Taču prātā nav neviena vārda, mute nespēj veidot skaņas. Viņa vicina rokas, spārdās, lai izrautos, taču ir sagūstīta. Dzelzs tvēriens ap potī­tēm ir pārāk ciešs. Viņa sāk kliegt, jo kāds velk viņu lejup, ugunī, bet dzirdams ir tikai klusums.

Viņa iekliedzas vēlreiz, juzdama, kā balss dziļi krūtīs cīnās, lai kļūtu sadzirdama. Šoreiz skaņas pēkšņi atgriežas. Alise jūt, ka spēji atgriežas arī reālā pasaule. Skaņas, gaisma, oža, tauste, metāliskā asiņu garša mutē. Līdz viņa uz sekundes daļu apstājas, piepeša, caurspīdīga auk­stuma sagrābta. Tas nav pazīstamais alas vēsums, tas ir kaut kas cits, skaudrs un spilgts. Tajā Alise saskata skaistas, neskaidras sejas trīsuļo­jošās aprises, la pati balss atkal sauc viņas vārdu.

Alaīsa.

Sauc pēdējo reizi. Ta ir draudzīga balss. Saucēja nevēl viņai ļaunu. Alise pūlas atvērt acis, zinādama: ja ieraudzīs, tad sapratīs. Bet neiz­dodas.

Sapnis sāk bālēt, laizdams viņu vaļā.

Laiks mosties. Man jāmostas.

Tagad galvā ieskanas otra balss, pavisam citāda nekā pirmā. Rokas un kājas atgūst jutīgumu, iesmeldzās sasistie ceļi un krītot nobrāztā āda. Viņa jūt, ka viņu kāds sparīgi satver aiz pleca un purina, atsaucot atpakaļ dzīvē.

-Alise! Alise, mosties!