Labirints

6. NODALA

Vikonts Reimons Rozē Trankavels stāvēja uz paaugstinājuma Lie­lās zāles tālākajā galā. Viņš pamanīja, ka zālē ar novēlošanos ielavās Gijems di Mā, taču patiesībā gaidīja parādāmies Peletjē.

Trankavels bija ģērbies kā diplomāts, nevis karavīrs. Sarkanā tunika ar garām piedurknēm un zelta izšuvumu ap kaklu un aprocēm snie­dzās līdz ceļgaliem. Zilo apmetni pie kakla saturēja liela, apaļa zelta piespraude, zaigodama saulē, kas iespīdēja pa augstajiem logiem zāles dienvidu sienas augšdaļā. Pie sienas vikontam virs galvas karājās liels vairogs ar Trankavelu ģerboni; divi smagi metāla pīķi zem tā veidoja diagonālu krustu. Tāds pats ģerbonis rotāja karogus, ceremoniju drānas un bruņas. Tas bija piestiprināts arī virs Porte Narbcmnaise nolaižamā režģa, sveicot draugus un atgādinot viņiem par vēsturisko saikni starp Trankavelu dinastiju un tās pavalstniekiem. Pa kreisi no vairoga karā­jās gobelēns ar dejojošu vienradzi, atradies pie šīs sienas jau vairāku paaudžu mūžus.

Aiz paaugstinājuma dziļā nišā bija mazas durtiņas, kas veda uz vikonta dzīvojamām istabām, kuras atradās 7bur Pinte - sargtornī un vecākajā Chāteau Comtal daļā. Durvis aizsedza gari, zili aizkari, izšūti ar trim sermuļādu joslām, kas parādījās arī Trankavelu ģerbonī. Aizkari mazliet pasargāja arī no stiprā caurvēja, kas ziemā svilpoja Lielajā zālē. Šodien tie bija atsieti ar resnu zelta auklu.

Reimons Rožē Trankavels šajās "telpās bija pavadījis bērnību, pēc tam atgriezies pils mūžsenajos mūros kopā ar sievu Anjēzi de Mon- peljē un divus gadus veco dēlu un mantinieku. Viņš lūdza Dievu tajā

pašā mazajā kapelā, kur bija lūgušies viņa vecāki, gulēja savu vecāku ozolkoka gultā, kurā bija piedzimis. Tādās vasaras dienās kā šī viņš mijkrēslī lūkojās ārā pa tiem pašiem spraišļu logiem, vērodams, kā rie­tošajā saulē sarkst debesis pār Pays d'Oc.

No tālienes Trankavels izskatījās mierīgs un nesatraukts, brūnie mati viegli gūla uz pleciem, rokas bija saņemtas aiz muguras. Taču seja bija raižu pilna, un skatiens nemitīgi atgriezās pie galvenajām durvīm.

Peletjē mirka sviedros. Drānas, stīvas un neērtas, lipa pie muguras. Viņš jutās vecs, nespējīgs veikt uzdevumu, kas viņu gaidīja.

Viņš bija cerējis, ka svaigajā gaisā noskaidrosies galva. Taču tas nebija līdzējis. Viņš vēl arvien dusmojās uz sevi par to, ka zaudējis savaldīšanos un pieļāvis, lai naidīgums pret znotu novērš uzmanību no tuvākā uzdevuma. Domāt par di Mā tagad - tā bija lieka greznība. Ar znotu viņš tiks galā vēlāk, ja tas būs nepieciešams. Šobrīd Peletjē vieta bija blakus vikontam.

Viņam no prāta neizgāja arī Simeons. Peletjē lieliski atcerējās sve­lošās bailes, kas bija sagrābušas viņa sirdi, upē apveļot otrādi noslep­kavotā līķi. Un viņš atcerējās arī atvieglojumu, ko bija pārdzīvojis, ieraugot, ka nedzīvās acis un uzblīdusi seja pieder svešiniekam.

Lielajā zālē valdīja nepanesama sutoņa. Vairāk nekā simt vīru, gan Baznīcas, gan laicīgās varas pārstāvji, drūzmējās karstajā bezgaisa telpā, kur oda pēc sviedriem, bailēm un vīna. Bez mitas dūca nemierīgas un bažīgas sarunas.

Ienāca Peletjē; kalpi, kas stāvēja vistuvāk durvīm, paklanījās un metās atnest viņam vīnu. Zāles pretējā pusē rindojās tumša pulēta koka krēsli ar augstām atzveltnēm, līdzīgi kora luktas krēsliem Sant-Nasarī katedrālē. Tajos sēdēja Dienvidu augstmaņi - Mirpuā un Fanžo, Kursā- nas un Termenē, Albī un Mazametas seigneurs. Viņi visi bija ielūgti uz Karkasonu svinēt Sant-Nasarī svētkus, bet tagad svētku vietā izsaukti uz koncilu. Peletjē redzēja saspringumu augsto kungu sejās.

Viņš šķērsoja zāli, vērodams vīru pulciņus - Karkasonas konsulus, ievērojamākos pilsoņus no tirgus priekšpilsētām Sanvisānsas un San- mikelas -, pieredzējušā skatienā ietverdams visu telpu, bet nelikdams to manīt. Garīdznieki un daži mūki īgni mīņājās ēnās gar ziemeļpuses sienu, sejas aizslēpuši aiz kapucēm, rokas noglabājuši platajās melno habitu piedurknēs.

Karkasonas chevaliers, viņu vidū tagad arī Gijems di Mā, stāvēja pie zāles pretējās sienas, pie milzīgā akmens kamīna, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem. Zeans Kongosts, Trankavela escrivan jeb skrīve­ris - un Peletjē vecākās meitas Oriānas vīrs - sēdēja zāles priekšā pie sava augstā rakstāmgalda.

Peletjē apstājās pie paaugstinājuma un paklanījās. Vikonta Tran­kavela sejā pavīdēja atvieglojums.

- Piedodiet man, Messire.

-Tas nekas, Bertrān, - vikonts atbildēja un ar mājienu aicināja Peletjē pie sevis. - Tagad jūs esat klāt.

Viņi pārmija dažus vārdus, pieliekušies tuvu viens otram, lai neviens cits nedzirdētu teikto. Tad pēc Trankavela rīkojuma Peletjē izgāja priekšā.

-Mani kungi! - viņš iesaucās. - Mani kungi, lūdzu klusumu! Runās jūsu Seigneur Reimons Rožē Trankavels, Karkasonas, Bezjē un Albī vikonts.

Trankavels nostājās gaismā, izpletis rokas sveicienā. Zāle apklusa. Neviens nekustējās. Neviens nerunāja.

- Benvenguda, mani kungi, uzticamie draugi, - viņš sacīja. Esiet sveicināti. Balss bija dzidra un rāma kā zvans, nobrieduša vīra balss par spīti viņa jaunībai. - Benvenguda a Carcassona. Pateicos par jūsu pacietību un par jūsu klātbūtni. Jūtos pateicīgs jums visiem.

Peletjē pārlaida skatienu šai seju jūrai, mēģinādams novērtēt klau­sītāju noskaņojumu. Viņš redzēja ziņkārību, satraukumu, savtīgumu un bažas un izprata katru no šīm izjūtām. Bez kādas jausmas par to, kādēļ viņi ataicināti un, vēl svarīgāk, ko Trankavels no viņiem grib, neviens nezināja, kā būtu jāizturas.

- No sirds ceru, - Trankavels turpināja, - ka šā mēneša beigās notiks turnīrs un svētku mielasts, kā paredzēts. Taču šodien mēs esam saņēmuši ziņu, kas ir tik nopietna un ar tik tālejošām sekām, ka, manuprāt, būs pareizi dalīties tajā ar jums. Jo tā skar mūs visus. Lai skaidrība būtu arī tiem, kas nepiedalījās iepriekšējā koncilā, atgādi­nāšu jums, kāds ir stāvoklis. Pāvesta legātiem un sprediķotājiem nav izdevies panākt, lai šīs zemes brīvā tauta pakļaujas Romas Baznīcai; tas ir sadusmojis Viņa Svētību pāvestu Innocentu III, un pērnajās Lieldie­nās viņš pasludināja krusta karu, lai atbrīvotu kristiešu pasauli no tā, ko viņš dēvē par "ķecerības audzēju", kurš nekavēti izplešas Pays d'Oc zemēs. Viņš apgalvo, ka tā dēvētie ķeceri - Bons Homes - esot sliktāki pat par saracēņiem. Tomēr, par spīti visai degsmei un daiļrunībai, viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Francijas karali tie neietekmēja. Atbalsts kavējās. Pāvesta niknums vērsās pret manu tēvoci Reimonu IV, Tulūzas grāfu. Tieši mana tēvoča vīru neapdomīgā rīcība, iesaistoties pāvesta legāta Kastelnauas Pētera noslepkavošanā, pamudināja Viņa Svētību vispirms vērst skatienu uz Pays d'Oc. Mans tēvocis tika apsūdzēts par iecietību pret ķecerības izplatīšanos savās zemēs - un tātad arī mūsē­jās. - Trankavels, mirkli vilcinājies, izlaboja teikto: - Nē, nevis par to, ka viņš bijis iecietīgs pret ķeceriem, bet gan par to, ka pamudinājis Bons Homes apmesties viņa valdījumos.

Kaismīgi askētiska izskata mūks netālu no paaugstinājuma pacēla roku, lūgdams atļauju runāt.

- Svētais brāli, - Trankavels vērsās pie viņa, - lūdzu, pacieties vēl mazliet. Kad būšu pateicis to, kas man sakāms, visiem būs iespēja tikt pie vārda. Tad būs laiks pārrunām.

Mūks sadrūmis nolaida roku.

- Robeža starp iecietību un pamudinājumu, mani draugi, ir ļoti smalka, - Trankavels klusi turpināja. Peletjē pie sevis pamāja ar galvu, klusībā uzslavēdams vikontu par tik gudru runu. - Tāpēc, kaut gan es vaļsirdīgi atzinu, ka mana godājamā tēvoča dievbijība nav gluži tāda, kādai vajadzētu būt… - Trankavels ieturēja pauzi, lai visi aptvertu netiešo nosodījumu, - un atzīstu arī, ka viņa uzvedība nebūt nav nevainojama, tomēr ne jau mums ir jāspriež par to, kas šajā lietā labs un kas slikts. - Viņš pasmaidīja. - Lai priesteri strīdas par teoloģiju, bet mūs, pārējos, liek mierā.

Viņš apklusa. Pār seju pārlaidās ēna. Tagad balss vairs neskanēja gaiši.

- Ta nav pirmā reize, kad mūsu zemju neatkarību un suverenitāti ir apdraudējuši iebrucēji no Ziemeļiem. Nebiju domājis, ka tas kaut ko dos. Nespēju noticēt, ka ar katoļu Baznīcas svētību uz kristiešu zemes tiks izlietas kristiešu asinis. Mans tēvocis Tulūzs nebija noskaņots tik labticīgi kā es. Jau no paša sākuma viņš uztvēra iebrukuma draudus nopietni. Lai pasargātu savas zemes un suverenitāti, viņš piedāvāja mums noslēgt aliansi. Jūs noteikti atceraties, ko es viņam atbildēju: ka mēs, Pays d'Oc tauta, dzīvojam mierā ar saviem kaimiņiem, visviens, vai viņi ir Bons Homes, jūdi vai pat saracēņi. Ja viņi ievēro mūsu likumus, ja ciena mūsu ieražas un dzīvesveidu, tad ir mūsējie. Tada toreiz bija mana atbilde. - Viņš mirkli klusēja. - Un tāda joprojām būtu mana atbilde.

To dzirdot, Peletjē atzinīgi palocīja galvu, vērodams piekrišanas vilni, kas vēlās pār Lielo zāli, aizraujot sev līdzi pat bīskapus un pries­terus. Tikai tas pats vientulīgais mūks, pēc habita krāsas spriežot - dominikānis, palika vienaldzīgs. - Mēs citādi izprotam iecietību, - viņš nomurmināja ar stipru spāņu akcentu.

Tālāk zālē atskanēja vēl kāda balss.

- Messire, piedodiet, taču to visu mēs zinām. Tas vairs nav jau­nums. Bet kāda ir jaunā ziņa? Kādēļ mēs esam sasaukti uz koncilu?

Pēc augstprātīgā, laiskā toņa Peletjē pazina visnegantāko no Beranžē de Masabraka pieciem dēliem un būtu iejaucies, ja vikonts neuzliktu plaukstu viņam uz delma.

- Tjerī de Masabrak, - Trankavels ar tēlotu laipnību sacīja, - mēs pateicamies par jūsu jautājumu. Tomēr daži no mums nepazīst sarež­ģīto diplomātijas taku tik labi kā jūs.

Vairāki klausītāji iesmējās, un Tjerī nosarka.

- Taču jautājums ir vietā. Šodien esmu ataicinājis jūs tāpēc, ka stāvoklis ir mainījies.

Lai gan neviens nebilda ne vārda, gaisotne Lielajā zālē mainījās. Peletjē ar prieku ievēroja: pat ja vikonts juta augam saspīlējumu, tad neizrādīja to ne ar vaibstu un turpināja runāt tikpat pašpaļāvīgi un noteikti kā iepriekš.

- Šorīt mēs saņēmām ziņu, ka Ziemeļu armijas draudi ir gan nopiet­nāki, gan arī tiešāki, nekā bijām domājuši agrāk. LOst - tā dēvējas šī velnišķīgā armija - ir sapulcējusies Lionā Jāņa Kristītāja svētku dienā. Pēc mūsu aplēsēm, pilsētu ir pārplūdinājuši apmēram divdesmit tūk­stoši chevaliers, un tos pavada neskaitāmi tūkstoši ierakumu racēju, priesteru, zirgupuišu, namdaru, klēriķu, kalēju. Šis leģions ir atstājis

Lionu ar balto vilku - Sito abatu Arnālu Amalriku priekšgalā. - Viņš apklusa un pārlaida skatienu zālei. - Es zinu, ka šis vārds kā dzelzs asmens ietrieksies sirdi daudziem no jums. - Peletjē redzēja, ka vecākie valstsvīri pamāj ar galvu. - Kopā ar viņu ir Reimsas, Sansas un Ruānas katoļu arhibīskapi, kā arī Otēnas, Klermonas, Nevērās, Baijo, Sartras un Lizjē bīskapi. Ja runājam par laicīgo vadību, tad Francijas karalis Filips nav ņēmis vērā aicinājumu ķerties pie ieročiem un nav arī ļāvis dēlam piedalīties karagājienā savā vietā, taču citādi ir rīkojušies Zie­meļu varenākie baroni un grāfi. Kongost, esiet tik laipns.

Izdzirdis savu vārdu, escrivan dižmanīgi nolika rakstāmspalvu. Tais­nie mati krita sejā. Visu mūžu pavadījušam telpās, āda viņam bija balta un izburbējusi, gandrīz caurspīdīga. Kongosts ar uzsvērtām kustībām iebāza roku lielajā dokumentu somā un izvilka pergamenta tīstokli. Likās, skrīvera sasvīdušajās rokās tīstoklis dzīvo pats savu dzīvi.

- Nu kusties taču, - Peletjē pie sevis noņurdēja.

Kongosts izrieza krūtis un vairākas reizes nokremšļojās, pirms bei­dzot sāka lasīt.

- Burgundijas hercogs Ēds, Nevērās grāfs Ervē, Sentpolas grāfs, Overņas grāfs, Pjērs d'Osērs, Zenēvas Ervē, Gijs d'Evrē, Satijonas Gošē, Simons de Monfors…

Kongosta balss bija spalga un neizteiksmīga, tomēr katrs vārds krita kā akmens sausā akā, atbalsodamies Lielajā zālē. Tie bija vareni ienaidnieki, ietekmīgi Ziemeļu un Austrumu baroni, kuru rīcībā bija līdzekli, nauda un karavīri. Tādus pretiniekus nevarēja neņemt vērā, no tiem bija jābaidās.

Pamazām kļuva skaidrs, kāds apjoms un raksturs ir armijai, kas pulcējas karagājienam pret Dienvidiem. Pat Peletjē, kas pats bija lasījis šo sarakstu, juta pār muguru pārskrienam aukstus šermuļus.

Tagad zālē skanēja klusa, vienmērīga dūkoņa: pārsteigums, neti­cība un dusmas. Peletjē palūkojās uz Karkasonas kataru bīskapu. Viņš uzmanīgi klausījās, seja bija bezkaislīga; viņam līdzās stāvēja vairāki vadoši kataru priesteri - parfaits. Pēc tam Peletjē asais skatiens samek­lēja Karkasonas katoļu bīskapa Beranžē de Rošfora saspringtos vaib­stus: viņš, rokas sakrustojis uz krūtīm, stāvēja Lielās zāles pretējā pusē starp Sant-Nasarī un Sant-Sernīna katedrāles priesteriem.

Peletjē nešaubījās, ka vismaz pagaidām de Rošfors paliks vikonta Trankavela, nevis pāvesta pusē. Bet cik ilgi? Cilvēkam, kurš kalpo diviem, nevar uzticēties. Viņš pāries pretējā nometnē tikpat droši, kā saule lec rītos un riet vakaros. Jau nez kuru reizi Peletjē prātoja, vai nebūtu gudri tagad raidīt garīdzniekus prom, lai tie neizdzirdētu neko tādu, ko varbūt uzskatītu par pienākumu ziņot saviem pavēlniekiem.

- Mēs spējam stāties viņiem pretī, lai cik daudz viņu arī būtu! - zāles dzijumā atskanēja sauciens. - Karkasona ir neieņemama! - Sau­cējam piebalsoja citi. - Un Latūra tāpat! - Drīz balsis skanēja no visiem Lielās zāles stūriem, atbalsodamās no sienām gluži kā pērkons, kas apmaldījies Montaņnuāras aizās un ielejās. - Lai tik viņi nāk uz pakalniem! - kāds auroja. - Mēs viņiem parādīsim, kā jākaujas!

Pacēlis roku, Reimons Rožē ar smaidu uzklausīja šos atbalsta aplie­cinājumus.

- Mani kungi, mani draugi! - viņš gandrīz vai kliedza, lai tiktu sadzirdēts. - Paldies jums par drosmi, par nesatricināmo uzticību. - Viņš apklusa, gaidīdams, kad pierims troksnis. - Šie ziemeļnieki nav zvērējuši uzticību mums, un mēs neesam zvērējuši uzticību viņiem, ja neņem vērā to savstarpējo uzticēšanos, kas saista visus šajā Dieva pasaulē. Tomēr es nebiju gaidījis nodevību no cilvēka, kuram pienā­kuma un asiņu saites liek sargāt mūsu zemes un ļaudis. Es runāju par savu tēvoci un Seigneur Reimonu, Tulūzas grāfu.

Lielajā zālē iestājās pilnīgs klusums.

- Pirms dažām nedēļām es saņēmu ziņu, ka mans tēvocis piekritis piedalīties pazemojošā rituālā, par kuru man kauns runāt. Es meklēju apstiprinājumu šīm baumām. Tas atbilda patiesībai. Sant-Zila lielajā katedrālē, pāvesta legāta klātbūtnē Tulūzas grāfs tika uzņemts atpa­kaļ katoļu Baznīcas klēpī. Viņš tika izģērbts līdz jostasvietai, ap kaklu viņam apsēja grēku nožēlnieka virvi, un priesteri šaustīja viņu ar plet­nēm, kamēr viņš rāpoja uz ceļiem, lūgdams piedošanu.

Trankavels mirkli klusēja, lai viņa vārdi sasniegtu ikviena klausī­tāja apziņu.

- Pēc šīs pretīgās pazemošanas" viņš tika pieņemts atpakaļ Svētās Mātes Baznīcas klēpī. - Koncilu pārskanēja nicinājuma pilna mur­doņa. - Bet tas vēl nav viss, mani draugi. Nešaubos, ka ar šo kaunpilno rīcību viņš vēlējās pierādīt savas ticības spēku un nosodījumu pret ķeceriem. Tomēr šķiet, ka pat ar to nav pieticis, lai novērstu briesmas, kuras viņš apzinājās tuvojamies. Savus valdījumus viņš ir atdevis Viņa Svētības pāvesta legātu rokās. Ko es uzzināju šodien… - Viņš ieturēja pauzi. - Šodien es uzzināju, ka Tulūzas grāfs Reimons atrodas Valansā, nepilnas nedēļas gājiena attālumā, kopā ar vairākiem simtiem savu karavīru. Viņš tikai gaida pavēli, lai pie Bokēras pār upi ievestu Zie­meļu iebrucējus mūsu zemēs. - Trankavels atkal paklusēja. - Viņš ir pieņēmis krusta karotāja krustu. Mani kungi, viņš gatavojas karagā­jienam pret mums.

Beidzot zāli pāršalca sašutuma kliedzieni. - Silenei! - Peletjē auroja, līdz iesāpējās kakls, taču viņa pūliņi atjaunot kārtību šajā juceklī bija veltīgi. - Klusumu! Lūdzu klusumu!

Tā bija nevienlīdzīga cīņa - viena balss pret tik daudzām.

Vikonts piegāja pie paaugstinājuma malas, nostādamies tieši zem Trankavelu ģerboņa. Vaigi viņam bija pietvīkuši, taču acīs kvēloja kaujas degsme, seja staroja izaicinājumā un drosmē. Viņš plati izpleta rokas, it kā gribētu apskaut Lielo zāli un katru, kas tajā atrodas. Šis žests visus apklusināja.

- Tagad es stāvu jūsu priekšā, mani draugi un sabiedrotie, tajā senajā goda un uzticības garā, kas saista katru no mums ar mūsu brā­ļiem, un lūdzu jūsu padomu. Mums, Dienvidu vīriem, ir atlikuši tikai divi ceļi un gaužām maz laika, lai izraudzītos, pa kuru iet. Jautājums ir šāds. Per Carcassona! Per lo Miegjorn.1 Vai mēs padosimies? Vai cīnī­simies?

Trankavels, piepūles nogurdināts, atzvila krēslā, bet visapkārt Lie­lajā zālē uzbangoja troksnis.

Peletjē nespēja noturēties. Viņš pieliecās un uzlika plaukstu jauna­jam vīrietim uz pleca.

- Labi runāts, Messtre, - viņš klusu teica. - Ārkārtīgi cildena rīcība, mans kungs.