Labirints

15. NODAĻA

Fuā

Alise uztrūkās no miega, jo pie auss uzstājīgi skanēja zvans.

Kur, ellē, es atrodos? Uz plauktiņa pie gultas atkal iešķindējās bēš- krāsas telefons.

Nu, protams. Fuā viesnīcas istaba. Viņa bija atbraukusi no izrakumu vietas, sakravājusi mantas, iegājusi dušā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija lēmums atgulties uz piecām minūtītēm.

Alise sataustīja klausuli. - Oui. Alta.7

Viesnīcas īpašnieks mesjē Anno runāja ar stipru vietējo akcentu, kurā visi patskaņi šķita līdzīgi, bet līdzskaņi nazāli. Alisei bija grūti viņu saprast, pat sarunājoties aci pret aci. Pa telefonu - bez izteiks­mīgajām uzacīm un žestiem - tas bija neiespējami. Viņš izklausījās kā animācijas filmu personāžs.

- Plus lentement, s'il vous plati, - viņa iejaucās, lūkodama pagausi- nāt viesnīcnieka runasplūdus. - Vous pariez trop vite. Je ne comprends pas.'

Iestājās pauze. Alise dzirdēja strauju murmināšanu fonā. Tad klau­suli paņēma Anno kundze un paskaidroja, ka Alisi kāds gaida vesti­bilā.

Alise bija atstājusi Šīlai zīmīti nometnes mājā, kā arī nosūtījusi dažas ziņas uz balss pastu, bet Šīla nebija atbildējusi.

- Non, c'est un homme,' - Anno kundze atbildēja.

- Labi. - Alise vīlusies nopūtās. - J'arrive. Deux minūtes}

Viņa izlaida ķemmi caur matiem, kas vēl bija mitri, uzvilka svārkus un T kreklu, apāva auduma sandales un devās uz lejasstāvu, prāto­dama, kas gan tas par apmeklētāju.

Gandrīz visi arheologi dzīvoja mazā viesnīciņā netālu no izrakumu vietas. Alise jau bija pateikusi ardievas tiem, kas vēlējās tās dzirdēt. Neviens cits nezināja, ka viņa atrodas šeit. Un, kopš viņa izbeiguši attiecības ar Oliveru, nebija jau arī neviena, kuru vajadzētu infor­mēt.

Vestibils bija tukšs. Alise centās pustumsā aiz augstā koka galda saskatīt Anno kundzi, taču tur neviena neredzēja. Tad viņa ap stūri ielūkojās atpūtas telpā. Vecie, pītie, apputējušie krēsli bija tukši, tāpat arī abi lielie ādas dīvāni, novietoti taisnā leņķī pret kamīnu, kura dzegu rotāja misiņa zirgu skulptūriņas un pateicīgu viesu dāvāti greznumnie- ciņi. Turpat blakus nekustīgi rēgojās stends ar apbružātām pastkartēm, kurās bija atainoti visi skaistākie Fuā un Arjēžas skati.

Alise atgriezās pie reģistratūras galda un pašķindināja zvaniņu. Durvīs nograbēja koka zīlīšu aizkars, un no ģimenes telpām iznāca mesjē Anno.

- II y a quelquun pour moiV

- La,[29] - viņš atbildēja un, pārliecies pār galdu, parādīja ar roku.

Viesnīcnieks apgāja ap galdu paskatīties un pārsteigts paraustīja plecus, redzēdams, ka atpūtas telpa tiešām ir tukša. - Dehors? Ārā? - Viņš ar žestiem atdarināja cilvēku, kas smēķē.

Viesnīca atradās mazā sānieliņā; tai vienā pusē bija galvenā iela ar administratīvām ēkām, ātrajām ēstuvēm 1111 neparastu, trīsdesmitajos gados būvētu pasta namu art deco stilā, bet otrā pusē - gleznainā Fuā vecpilsēta ar kafejnīcām un senlietu veikaliņiem.

Alise paskatījās pa kreisi, tad pa labi, bet neviens viņu negaidīja. Veikali jau bija slēgti, iela tikpat kā tukša.

Apmulsusi viņa pagriezās, lai ietu iekšā viesnīcā, taču šajā mirklī no kādas durvju ailas iznira vīrietis. Gadus divdesmit vecs, ģērbies gaišā vasaras uzvalkā, kas viņam drusku par lielu. Biezie, melnie mati bija rūpīgi apgriezti, acis slēpās aiz melnām brillēm. Pirkstos viņš turēja cigareti.

- Doktore Tannere.

- Omi, - viņa piesardzīgi atsaucās. - Vous me cherchez?'

-Je vous ai dejā reneontre, non! Au Pie de Soularae.

Viņš pārgāja uz angļu valodu. - Lūdzu! Ņemiet!

- Vous etiez avec Inspeeteur NoubeU[32] - Alise neatlaidās.

Jaunekļa pieri klāja sīkas sviedru lāsītes. Pēkšņi viņš sakampa Ali­ses roku un iespieda aploksni viņai saujā.

- Paklausieties, ko tas nozīmē?! - viņa iesaucās.

Taču viņš jau bija nozudis kādā no daudzajām šķērsieliņām, kas veda uz pili.

Alise sarauca pieri. Numurs nebija vietējais. Arjēžas kods bija 05.

Viņa apgrieza lapu otrādi - gadījumam, ja kaut kas būtu rakstīts otrā pusē, taču tā bija tukša. Viņa gribēja izmest vēstuli ārā, tomēr neizmeta. Pagaidām varu arī paturēt to pie sevis. Vēstuli viņa noglabāja kabatā, aploksni iesvieda atkritumu tvertnē uz saldējuma iesaiņoju­miem un atgriezās viesnīcā, neko nesaprazdama.

Alise nepamanīja vīrieti, kas otrpus ielai iznāca no kafejnīcas durvju ailas. Kad viņš izņēma aploksni no atkritumu tvertnes, viņa jau bija atpakaļ savā istabā.

Adrenalīnam kūsājot dzīslās, Ivs Bio beidzot mitējās skriet. Salīka uz priekšu, ar plaukstām atspiedies pret ceļiem, un centās atgūt elpu.

Augstu pār pilsētu jau vairāk nekā tūkstoš gadu slējās diženā Fuā pils. Ta bija šī apgabala neatkarības simbols, vienīgais nozīmīgais cie­toksnis, kurš palicis neieņemts krusta gājienā pret Langedoku. Patvē­rums katariem un brīvības cīnītājiem, padzītiem no pilsētām un līdze­numiem.

Bio zināja, ka tiek izsekots. Vajātāji, lai kas arī būdami, nemaz necentās slēpties. Roka pieskārās pistolei zem žaketes. Viņš vismaz bija izpildījis Sīlas lūgumu. Ja tagad izdotos tikt pār robežu uz Andoru, pirms viņa prombūtne pamanīta, varbūt viss vēl būtu labi. Tagad Bio saprata, ka vairs nav iespējams apturēt notikumus, ko viņš pats palī­dzējis iekustināt. Viņš bija izpildījis visus rīkojumus, taču viņa allaž atgriezās atkal. Lai ko viņš izdarītu, ar to nekad nebūs diezgan.

Paciņa ar pēdējo pastu bija nosūtīta vecaimātei. Viņa zinās, ko ar to iesākt. Tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdomāt, lai izpirktu savu nodarījumu.

Bio pārlaida skatienu ielai. Neviena.

Viņš izgāja no durvju ailas un devās mājup pa cilpainu, neloģisku ceļu - gadījumam, ja vajātāji viņu jau gaidītu. Ierodoties no šīs puses, bija vismaz kaut kādas izredzes pamanīt tos pirmajam.

Ejot caur segto tirgu, Iva skatiens neapzināti fiksēja sudrabaino mersedesu, kas stāvēja Place Saint-Volusien, taču viņš tam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību. Nedzirdēja liegi iedūcamies motoru, pār­slēdzamies ātrumus, kad automašīna sāka slīdēt uz priekšu, klusi duci­nādama pa vecpilsētas bruģakmeņiem.

Kad Bio nokāpa no ietves, lai šķērsotu ielu, auto piepeši uzņēma gaitu un metās uz priekšu kā lidmašīna uz skrejceļa. Viņš apcirtās ap­kārt, sejā sastinga šausmu grimase. Atskanēja truls būkšķis, no kāj­apakšas pazuda pamats; ķermenis, pēkšņi zaudējis svaru, ielidoja auto vējstiklā un aizkūleņoja tam pāri. Kādu sekundes daļu Bio šķita lidi­nāmies gaisā, pirms triecās pret čuguna statni, kas balstīja slīpo tirgus jumtu.

Tur viņš mirkli karājās kā bērns tingeltangeļa karuselī. Tad zemes pievilkšanas spēks darīja savu un viņš nokrita uz ielas, atstādams uz melnā metāla staba sarkanu asiņu švīku.

Mersedess neapstājās.

Izdzirduši troksni, no apkārtējiem bāriem iznāca ļaudis. Dažas sievietes skatījās pa logiem, kas vērās uz laukumu. Kafejnīcas PMU īpašnieks, uzmetis acis notikušajam, ieskrēja atpakaļ telpās, lai zva­nītu policijai. Kāda sieviete sāka kliegt, bet apklusa, kad ap līķi sāka pulcēties pūlis.

Sākumā Alise nepievērsa troksnim uzmanību. Taču, kad tuvojās sirēnu gaudas, arī viņa, tāpat kā citi, piegāja pie loga un paskatījās ārā.

Tam nav nekāda sakara ar tevi.

Nebija iemesla iejaukties. Un tomēr, pati nesaprazdama, kāpēc, Alise atstāja istabu un devās uz laukumu.

Policijas automašīna, mēmi mirgojot bākugunij, nosprostoja šauro ieliņu, kas veda uz laukuma stūri. Tūdaļ aiz mašīnas ļaudis bija sastā­jušies puslokā ap kaut ko vai kādu, kas gulēja uz ielas.

- Nekur tu, cilvēks, neesi drošībā, - kāda amerikāniete teica savam vīram, - pat Eiropā ne.

Tuvojoties ļaužu pūlītim, Alises ļaunā priekšnojauta pieņēmās spēkā. Biedēja doma par to, ko viņa tur ieraudzīs, tomēr apstāties nez kāpēc nebija iespējams. No sānielas iznira otra policijas mašīna un, bremzēm kaucot, apstājās blakus pirmajai. Ļaudis pagriezās, un drūzma vienu mirkli izretinājās pietiekami, lai Alise ieraudzītu zemē gulošo līķi. Gaišs uzvalks, melni mati; turpat netālu - saulesbrilles ar brūniem stikliem zelta ietvarā.

Tas nevar būt viņš.

Alise grūstīdamās spraucās caur burzmu, līdz tika pašā priekšā. Puisis nekustīgi gulēja zemē. Alises roka automātiski ieslīdēja kabatā un aptaustīja papīra lapu. Tu nevar būt sagadīšanās.

Aiz šausmām zaudējusi valodu, Alise grīļīgi pagriezās atpakaļ uz viesnīcu. Aizcirtās kādas mašīnas durtiņas. Viņa salēcās, strauji atska­tījās un ieraudzīja inspektoru Nubelu, kas rausās ārā no mašīnas. Alise ierāvās atpakaļ ļaužu drūzmā. Viņi nedrīkst tevi ieraudzīt. Klausīdama instinktam, viņa noliektu galvu šķērsoja laukumu, lai tiktu tālāk prom no Nubcla.

Tiklīdz nogriezušies ap stūri, viņa metās skriet.

-S'il vous plait! - Nubels sauca, lauzdams ceļu caur ziņkārīgo burzmu. - Poliee! S'il vous plait!

Ivs Bio izplestām rokām gulēja uz vienaldzīgā bruģa. Viena kāja bija saliekta, acīm redzami lauzta, no bikšu staras rēgojās balts potītes kauls. Otra kāja, nedabiski plakana, bija izstiepta sāņus. Viena brūnā kurpe bija nomukuši.

Nubels notupās viņam līdzās un mēģināja sataustīt pulsu. Puisis vēl elpoja, īsi un sekli, bet āda bija mikla un acis aizvērtas. Tālumā Nubels izdzirda gaidīto ātrās palīdzības sirēnu.

- S'il vous plait! - viņš iesaucās vēlreiz, sliedamies kājās. - Pousse- vous! - Atkāpieties.

Atbrauca vēl divas policijas mašīnas. Pa radio bija paziņots, ka cietušais ir policists, tāpēc policistu šeit bija vairāk nekā ziņkārīgo. Viņi norobežoja ielu un nošķīra aculieciniekus no skatītājiem, darbodamies veikli un metodiski, tomēr sejās jautās saspringums.

-Tas nebija nelaimes gadījums, inspektor, - teica amerikāniete. - Mašīna brauca viņam tieši virsū, ļoti ātri. Viņam nebija ne mazāko izredžu izvairīties.

Nubels vērīgi paskatījās viņā. - Jūs redzējāt šo nelaimes gadījumu, Madame?

- Jā, protams.

- Vai redzējāt, kas tā bija par automašīnu? Kāda marka?

Viņa purināja galvu. - Sudrabaina, vairāk neko nemāku pateikt. - Viņa pievērsās vīram.

- Mersedess, - virs nekavējoties paziņoja. - Bet es neredzēju kār­tīgi. Atskatījos tikai tad, kad atskanēja blīkšķis.

- Reģistrācijas numurs?

- Liekas, pēdējais cipars bija vienpadsmit. Viss notika pārāk ātri.

- Iela bija tikpat kā tukša, policista kungs, - sieva sacīja, it kā bai­dītos, ka viņas teiktais netiek uztverts nopietni.

- Vai pamanījāt, cik cilvēku bija mašīnā?

- Priekšā viens bija noteikti. Nezinu, vai kāds sēdēja arī aizmu­gurē.

Nubels uzdeva kādam policistam pierakstīt sievietes liecību, bet pats devās pie ātrās palīdzības busiņa, kurā uz nestuvēm patlaban tika iecelts Bio. Galvu un kaklu balstīja fiksācijas apkakle. Brūce bija pārsieta, bet caur marli vienmērīgi sūcās asinis, iekrāsojot kreklu sarkanu.

Ada nedabiski bāla, kā vasks. Mutes kaktiņā iebāzta caurulīte, nostiprināta ar leikoplastu; delmā iedurta infūzijas sistēmas adata.

- II pourra sen tirer? - Vai viņš izturēs?

Paramediķis novaibstījās. - Jūsu vietā es zvanītu tuviniekiem, - viņš noteica, aizcirzdams durtiņas.

Nubels ieblieza ar dūri pa prombraucošā busiņa sāniem, pārliecinā­jās, ka policisti dara savu darbu, un devās atpakaļ uz mašīnu, klusībā lādēdams sevi. Apsēdās pie stūres, skaidri juzdams visus savus piec­desmit gadus, un atcerējās aplamos lēmumus, ko šodien pieņēmis un kas noveduši pie šīs situācijas. Iebāza pirkstu aiz krekla apkakles un pavilka vaļīgāk kaklasaiti.

Viņš apzinājās, ka ar šo puisi būtu vajadzējis aprunāties jau agrāk. Bio bija pilnīgi pārvērties kopš tā mirkļa, kad ieradās Sularakas vir­sotnē. Parasti viņš strādāja ar degsmi, pirmais visur pieteicās brīvprā­tīgi. Šodien viņš bija nervozs un viegli aizkaitināms, nozuda un pusi pēcpusdienas atradās sazin kur.

Nubels nervozi bungoja ar pirkstiem pa stūresratu. Otiē apgalvoja, ka Bio neesot nodevis viņam ziņu par gredzenu. Un kāpēc lai viņš šādi melotu?

Atceroties Polu Otiē, Nubels sajuta asas sāpes pakrūtē. Iemeta mutē piparmētru ledeni, lai remdētu dedzinošo sajūtu. Jā, tā bija vēl viena kļūda. Nevajadzēja laist Otiē ne tuvumā doktorei Tannerei; taču Nubels nezināja, kā būtu varējis to novērst. Ziņojums par Sularakā atrastajiem skeletiem bija pienācis kopā ar rīkojumu nodrošināt Polam Otiē pieeju šim atradumam un sniegt viņam nepieciešamo palīdzību. Pagaidām Nubelam nebija izdevies noskaidrot, kā Otiē tik drīz uzzi­nājis par atradumu, nemaz nerunājot par to, kā viņam izdevies neka­vējoties nokļūt izrakumu vietā.

Agrāk Nubels nebija personiski ticies ar Otiē, taču, tāpat kā vai­rums policistu, pazina viņu pēc reputācijas. Otiē bija jurists, slavens ar stingriem reliģiskiem uzskatiem; klīda runas, ka Otiē rokās esot puse no Dienvidu Judiciaire un žandarmērijas. Reiz kāds Nubela kolēģis tika uzaicināts liecināt lietā, kurā Otiē bija aizstāvis. Divi radikāli labējā spārna pārstāvji bija apsūdzēti alžīrieša, taksometra šofera, slepkavībā Karkasonā. Izplatījās baumas par iebiedēšanu. Beigās abi apsūdzētie tika attaisnoti un vairāki policisti bija spiesti aiziet no darba.

Nubels paskatījās uz Bio saulesbrillēm, ko bija pacēlis no bruģa. Jau iepriekš Nubelu bija mocījušas bažas. Tagad situācija viņam nepatika vēl vairāk.

Sprakšķēdams atdzīvojās radio un izspļāva Nubelam nepieciešamo informāciju par Bio tuvākajiem radiniekiem. Viņš vēl bridi pasēdēja mašīnā, vilcinādams laiku. Tad paņēma mobilo telefonu.