Labirints

56. NODAĻA Karkasona 1209. gada agost'

Franči devās uzbrukumā Sanvisānsai pirmdien, trešā augusta rītausmā.

Alaīsa kāpa augšup pa Tour du Major kāpnēm, lai piebiedrotos tēvam, kas notiekošajā noraudzījās no cietokšņa mūriem. Pūlī viņas skatiens meklēja Gijemu, taču veltīgi.

Caur zobenu šķindu un kaujas saucieniem, ar kuriem karotāji stur- mēja zemos aizsargvaļņus, viņa tik tikko sadzirdēja dziesmu, kas plūda šurp pār līdzenumu no Gravētas pakalna.

Veni creator spiritus Mentes tuorum visita!2

- Priesteri, - Alaīsa pārsteigta noteica. - Viņi dzied Dieva dzies­mas, nākdami mūs nogalināt!

Priekšpilsēta sāka degt. Aiz zemajiem mūriem gaisā cēlās dūmi, cilvēki un mājlopi panikā bēga uz visām pusēm.

Pār aizsargmūru malām lidoja virvēs iesieti āķi - daudz ātrāk, nekā aizstāvji paguva tās pārcirst. Mūru malās iekārās desmitiem vir­vju kāpņu. Garnizona karavīri rāva tās nost, aizdedzināja, tomēr dažas palika, kur bijušas. Franču kājnieki mudžēja kā skudras. Likās, kritušo vietā parādās arvien vairāk dzīvo.

' Augusts. (Oksitāņu ved.)

1 Nāc, Radītājs Gars, apmeklē savas dvēseles. (Latīņu vai.)

Abās nocietinājumu pusēs ievainotie un kritušie tika krauti kau­dzēs kā malka. Ar katru stundu viņu skaits auga.

Krustneši pievilka pie mūriem katapultu un sāka apšaudīt cietok­šņa mūrus. Neatlaidīgie triecieni sadrebināja Sanvisānsu līdz pama­tiem, tos neapturēja arī bultu un akmeņu lietus no mūru augšas.

Mūri sāka brukt.

- Tie ir izlauzušies cauri! - Alaīsa iesaucās. - Sagrāvuši nocieti­nājumus!

Vikonts Trankavels un viņa vīri bija tam gatavi. Vēzēdami zobenus un āvas, pa diviem trim blakus, viņi metās uzbrukumā. Kara zirgu smagie tērauda pakavi sabradāja visu, kas gadījās ceļā, sašķaidot gal­vaskausus kā čaumalas, samaļot cilvēkus kaulu, asiņu un ādas lēveru putrā. Cīņa izvērsās priekšpilsētas ielās, arvien vairāk tuvojoties pašas Citadeles mūriem. Alaīsa redzēja, ka pārbiedētu iedzīvotāju pūlis pa Porte de Rodez ieplūst Citadelē, glābjoties no nežēlīgās kaujas. Vecākie un vārgākie, sievietes un bērni. Katrs vīrs, kurš bija spējīgs nest ieroci, cīnījās plecu pie pleca ar garnizona karavīriem. Vairums krita uz vietas, jo milnas nevarēja mēroties ar krustnešu zobeniem.

Aizstāvji cīnījās drosmīgi, taču viņu bija desmitreiz mazāk nekā krustnešu. Kā paisuma viļņi, kas veļas krastā, krustneši brāzās uz priekšu, sadragādami nocietinājumus, sagraudami mūrus.

Trankavels un viņa chevaliers izmisīgi centās nosargāt pieeju upei, taču tas bija bezcerīgi. Vikonts pavēlēja atkāpties.

Ausīs atbalsojoties franču uzvaras auriem, tie, kas bija palikuši dzīvi, pa Porte de Rodez atgriezās Citadelē. Smagie vārti tūdaļ tika aizvērti atkal. Vikonts Trankavels veda savu sakauto karavīru rindu atpakaļ uz Chāteau Comtal, un Alaīsa šausmās nolūkojās lejup uz posta un iznīcī­bas ainu. Viņa daudzas reizes bija redzējusi nāvi, bet ne šādā mērogā. Šis karš, šī bezjēdzīgā slepkavošana lika viņai justies kā apgānītai.

Un reizē piekrāptai. Tagad viņa aptvēra, cik melīgas bijušas chan- sons ā gestes', kas viņai tik ļoti patikušas bērnībā. Karam nepiemita nekas cildens. Tas nozīmēja vienīgi ciešanas.

' Senfranču episkās poēmas, kurās apdziedāti vēsturiski vai leģendu varoņi, īpaši Kārlis Lielais. (Franču vai.)

Nokāpusi no torņa pagalmā, Alaīsa piebiedrojās pārējām sievie­tēm, kas gaidīja pie vārtiem, un lūdza Dievu, lai pārnācēju vidū būtu ari Gijems.

Pārnāc dzīvs.

Beidzot uz tilta nodunēja zirgu pakavi. Alaīsa tūdaļ ieraudzīja viru un uzelpoja. Seja un bruņas viņam bija notraipītas ar asinīm un pel­niem, acīs vēl gailēja kaujas niknums, taču ievainots viņš nebija.

-Jūsu vīrs cīnījās drošsirdīgi, kundze Alaīsa, - teica vikonts Tran- kavels, pamanījis viņu stāvam sagaidītāju pulkā. - Viņš daudzus noga­lināja, bet vēl vairāk ir to, kam viņš izglābis dzīvību. Mēs esam pateicīgi par viņa prasmi un drosmi. - Alaīsa pietvīka. - Sakiet - kur ir jūsu tēvs?

Viņa norādīja uz pagalma ziemeļaustrumu stūri. - Messire, mēs noraudzījāmies kaujā no ambans.

Gijems bija izlēcis no segliem un sniedza pavadu savam ecuyer.

Alaīsa bikli tuvojās viņam, nezinādama, kā vīrs izturēsies. - Messire.

Gijems saņēma sievas balto roku, pacēla to pie lūpām, tad neska­nīgi sacīja: - Tjerī tika nogāzts no zirga. Viņu patlaban ved atpakaļ. Viņš ir smagi ievainots.

- Messire, man ļoti žēl.

- Mēs bijām kā brāļi, - Gijems turpināja. - Un Alzē arī. Mēs esam dzimuši vienā gadā, gandrīz vienā mēnesī. Mēs stāvējām cits par citu kā mūris, kopā strādājām, lai varētu samaksāt par bruņukrekliem un zobeniem. Bruņinieku kārtā mūs iecēla vienā un tajā pašā gadā pirms Lieldienām.

- Zinu, - Alaīsa klusu sacīja, pieglauzdama galvu viņa vaigam. - Nāc, es palīdzēšu tev un pēc tam parūpēšos par Tjerī.

Viņa redzēja vīra acīs mirdzam asaras. Un steidzās viņam pa priekšu, zinādama, ka Gijems nevēlas, lai viņa tās ierauga.

- Gijem, nāc, - viņa maigi pasauca. - Ved mani pie viņa.

Tjerī kopā ar citiem smagi ievainotajiem bija aiznests uz Lielo zāli. Mirstošie un ievainotie gulēja rindās pa trim. Alaīsa un pārējās sievie­tes darīja, ko spēja. Sapinuši matus, ar bizi pār plecu, viņa izskatījās pēc mazas meitenes.

Stundām ritot, gaiss zālē kļuva arvien smacīgāks un mušas arvien uzmācīgākas. Alaīsa un pārējās lielākoties strādāja klusējot, neatlaidīgi, apņēmīgi, saprazdamas, ka atelpa pirms nākamā uzbrukuma ir īsa. Starp karavīru rindām staigāja garīdznieki, uzklausīdami grēksūdzes, dodami pēdējo svaidījumu. Lai gan tērpušies tumšos talāros, divi par- faits deva svaidījumu tiem, kas piederēja pie kataru ticības.

Tjerī ievainojumi bija nopietni. Lauzta potīte, šķēpa caurdurts stilbs, kam sašķaidīts arī kauls. Alaīsa saprata, ka viņš zaudējis pārāk daudz asiņu, tomēr Gijema dēļ darīja visu, ko vien spēja. Karstā vaskā sasildījusi tauksaknes novārījumu, viņa sagatavoja apliekamos.

Atstājusi pie Tjerī sēžam Gijemu, Alaīsa pievērsās tiem, kuriem bija vislielākās izredzes palikt dzīviem. Viņa izšķīdināja zirdzenes sak­nes pulveri cirtainā dzelkšņa uzlējumā un, piepalīdzot virtuvēniem, kas spaiņiem stiepa šurp ūdeni, ar karoti lēja šīs zāles mutē tiem, kas vēl spēja tās norīt. Ja izdotos novērst iekaisumu un asinis paliktu tīras, viņu brūces varētu sadzīt.

Kad vien varēdama, Alaīsa atgriezās pie Tjerī, lai nomainītu aplie­kamos, kaut gan bija skaidrs, ka cerību nav. Viņš bija zaudējis samaņu, āda bija ieguvusi zili balto nāves nokrāsu. Alaīsa uzlika plaukstu Gije­mam uz pleca.

- Man ļoti žēl, - viņa čukstēja. - Tjerī vairs neizturēs ilgi.

Gijems tikai palocīja galvu.

Alaīsa pamazām virzījās uz zāles tālāko galu. Garāmiedama viņa izdzirda sāpēs iekliedzamies jaunu chevalier, tikai mazliet vecāku par viņu pašu. Viņa apstājās un notupās puisim blakus. Bērnišķīgajā sejā bija ievilkušās sāpju un apjukuma rievas, lūpas saplaisājušas, brūnās acis ciešanu pilnas.

- Nekas, nekas, - viņa čukstēja. - Vai tev neviena nav?

Karavīrs mēģināja papurināt galvu. Alaīsa noglāstīja viņam pieri,

pacēla autu, kas sedza kreiso roku, - un tūdaļ nometa to atpakaļ. Pui­sim bija sašķaidīts plecs. Caur saplosīto ādu dūrās balta kaula šķēpeles, sānos rēgojās liela, vaļēja brūce. No tās vienmērīgi tecēja asinis, jau sakrājušās paltī ap viņu.

Labā dūre bija sastingusi ap zobena spalu. Alaīsa mēģināja atsva­bināt to no tvēriena, bet stīvie pirksti nebija atliecami. Noplēsusi strēmeli no saviem lindrakiem, Alaīsa uzspieda to uz dziļās brūces. Tad izņēma no somas pudelīti ar baldriāna uzlējumu un uzpilināja puisim uz lūpām divkāršu devu, lai atvieglotu aiziešanas mokas. Vairāk neko viņa nevarēja darīt.

Nāve bija nežēlīga. Ta nāca lēni. Pamazām gārdzoņa puiša krū­tīs kļuva skaļāka, elpa smagāka. Acis satumsa, šausmas pieņēmās spēkā, un viņš sāka kliegt. Alaīsa palika turpat, klusi dziedādama un glāstīdama viņam pieri, līdz dzīvība pēdīgi atstāja jaunā karavīra miesas.

- Lai Dievs pieņem tavu dvēseli, - viņa čukstēja, aizspiezdama pui­sim acis. Apsedza viņam seju un devās pie nākamā.

Alaīsa strādāja visu dienu, rīkodamās ar uzlējumiem un ziedēm, pārsiedama brūces, līdz sāka sūrstēt acis un rokas bija viscaur notriep­tas ar asinīm. Dienas beigās pa Lielās zāles augstajiem logiem iespīdēja vakara saules stari. Mirušie bija aiznesti. Dzīvie noguldīti tik ērti, cik to ļāva viņu ievainojumi.

Alaīsa bija pārguruši, tomēr domas par pagājušo nakti, atkal pava­dītu Gijema skavās, deva spēku. Kauli smeldza, mugura bija stīva no pastāvīgās liekšanās, taču tas vairs nelikās svarīgi.

Izmantodama lielo rosību, kas valdīja Chāteau Comtale, Oriāna aizlavījās uz savu kambari, lai gaidītu ziņu pienesēju, kas drīz ieradās.

- Ilgi gan, - viņa īgni noteica. - Stāsti, ko esi uzzinājis.

-Jūds izlaida garu, iekams mums izdevās kaut ko izdibināt, taču mans kungs domā, ka jūds jau ir atdevis grāmatu glabāšanā jūsu tēvam.

Oriāna greizi pasmaidīja, bet nebilda ne vārda. Viņa nevienam nebija izpaudusi, ko atradusi iešūtu Alaīsas apmetnī.

- Un Serviānas Esklarmonda?

- Viņa turējās drosmīgi, tomēr beigās pateica, kur meklējama grā­mata.

Oriānas zaļās acis iegailējās. - Un tev tā ir?

- Vēl ne.

- Bet tā ir Citadelē? Vai kungs Evrē to zina?

- Viņš cer, ka to noskaidrosiet jūs, kundze.

Oriāna mirkli domāja. - Vecene ir pagalam? Un puika arī? Viņa vairs nevar iejaukties mūsu nodomos? Nevar nosūtīt ziņu manam tēvam?

Vīrietis skopi pasmaidīja. - Sieva ir mirusi. Knauķis aizmucis, taču nedomāju, ka viņš var mums kaitēt. Kad es viņu atradīšu, viņš tiks nogalināts.

Oriāna pamāja ar galvu. - Un tu pastāstīji kungam Evrē par manu… vēlmi.

- Pastāstīju, kundze. Viņš jutās pagodināts, ka esat gatava pakalpot šādā veidā.

-Un mani noteikumi? Vai viņš parūpēsies par to, lai varu droši izkļūt no Citadeles?

- Jā, kundze, ja vien jūs nogādāsiet viņam grāmatas.

Oriāna piecēlās un sāka staigāt pa kambari. - Labi, tas viss ir labi. Un tu varēsi nokārtot to lietu ar manu vīru?

- Bez kādām pūlēm, kundze, ja pateiksiet, kad un kur viņš būs noteiktā stundā. - Vīrietis mirkli klusēja. - Taču tagad tas maksās dār­gāk. Pat tik nemierīgos laikos tas ir ļoti bīstami. Vikonta Trankavela escrivan. Cilvēks ar augstu stāvokli galmā.

- To es lieliski apzinos, - viņa atcirta. - Cik?

- Trīsreiz vairāk nekā par Raulu.

- Tas nav iespējams! - viņa tūdaļ iesaucās. - Kur lai es ņemu tādu daudzumu zelta?

- Un tomēr, kundze, tā ir mana cena.

- Bet grāmata?

Šoreiz viņš pasmaidīja pa īstam. - Par to, kundze, būs jārunā atse­višķi.