Labirints

60. nodala

pakāpusies uz sola, Alaīsa izrāpās uz palodzes. Galva reiba, iedo­mājoties vien, kas tagad būs jādara.

Tu nokritīsi.

Un, ja ari nokritīs, - kāda tam tagad nozīme? Tevs bija miris. Gijems zaudēts. Beigu beigās bija izrādījies, ka tēvs pilnīgi pareizi vēr­tējis viņas vīra dabu.

Ko vēl es varu zaudēt ?

Dziļi ievilkusi elpu, Alaīsa piesardzīgi laidās lejup pār palodzi, līdz labā pēda sataustīja dakstiņus. Murminādama lūgšanu, viņa palaida rokas vaļā un krita. Kājas ar klusu būkšķi atsitās pret jumtu un tūdaļ sāka slīdēt. Viņa ripoja lejup pa dakstiņiem, izmisīgi pūlēdamās kaut kur ieķer­ties. Plaisās starp dakstiņiem vai mūri, lai tikai varētu apturēt kritienu.

Likās, viņa krīt veselu mūžību. Pēkšņi kaut kas viņu stipri parāva un Alaīsa apstājās. Brunču mala bija aizķērusies aiz naglas un aptu­rējusi viņu. Viņa gulēja, neuzdrošinādamās pakustēties. Audums bija nospriegots līdz pēdējam. Tas gan bija labs un stiprs, taču tagad nostiepts kā bungu āda, kuru katru mirkli gatavs plīst.

Alaīsa paskatījās augšup uz naglu. Pat ja varētu tik augstu aizsnieg­ties, vajadzētu abas rokas, lai izbrīvētu audumu, kurš vairākas reizes aptinies ap metāla stienīti. Tas bija pārāk bīstami. Atlika vienīgi atstāt šeit apmetni un mēģināt uzrāpties uz jumta, kas pievienojās Chāteau Comtal ārējā mūra rietumu malai. Tur būs jāizspraucas cauri koka nocietinājumu statņiem. Spraugas starp tiem bija šauras, bet Alaīsa bija tieviņa. Vajadzēja mēģināt.

Vairīdamās no straujām kustībām, Alaīsa pasniedzās augšup un vilka audumu, līdz tas sāka plīst. Viņa ieplēsa to vispirms vienā malā, tad otrā, līdz brunčos bija izplēsts četrstūris. Atstājusi šo skrandiņu uz naglas, viņa atkal bija brīva.

Tad Alaīsa sāka rāpties augšup, vispirms ar vienu ceļgalu, tad ar otru. Sviedri lāsoja uz deniņiem un krūšu dobītē, kur bija paslēpts pergaments. Raupjie dakstiņi nobrāza ādu.

Pamazām viņa virzījās tālāk, līdz sasniedza ambans.

Alaīsa izstiepa rokas uz satvēra koka statņus, kas turējās ļoti stin­gri. Viņa pievilka klāt ceļgalus un tagad tupēja uz jumta, iespiesta kak­tiņā starp nocietinājumiem un pils mūri. Sprauga bija šaurāka, nekā viņa cerējusi, - vīrieša plaukstas dziļumā un triju plaukstu platumā. Alaīsa izstiepa labo kāju, tupēdama uz saliektas kreisās, lai atbalsts būtu drošs. Soma ar labirinta pergamentu norakstiem svārstījās šurpu turpu un traucēja, tomēr viņa neatlaidās.

Tikusi cauri spraugai un nelikdamās zinis par nobrāzumiem, viņa steigšus uzslējās kājās un sāka iet pa nocietinājumu mūra malu. Viņa zināja, ka sargi nenodos viņu Oriānai, tomēr vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt prom no pils un sasniegt Sant-Nasarī katedrāli.

Pārliecinājusies, ka lejā neviena nav, Alaīsa naski rāpās lejā pa virvju kāpnēm. Lecot lejup no pēdējā šķērša, potītes saļodzījās un viņa pakrita uz muguras, aizsitoties elpai.

Viņa paraudzījās uz kapelu. Ne vēsts no Oriānas vai Fransuā. Turē­damās tuvu mūriem, Alaīsa gāja caur staļļiem un mirkli apstājās pie Tatū steliņģa. Izmisīgi gribējās dzert, gribējās padzirdīt izslāpušo ķēvi, taču ūdens mazumiņš bija paredzēts vienīgi karazirgiem.

Ielās drūzmējās bēgļi. Alaīsa aizsedza muti ar piedurkni, lai nejustu ciešanu un slimības dvaku, kas, līdzīgi miglai, vēlās pa ielām. Ievainoti vīri un sievas, pajumti zaudējušie ar bērniem uz rokām uzlūkoja viņu bezcerības pilnām acīm, kad viņa steidzās garām.

Laukums Sant-Nasarī katedrāles priekšā bija ļaužu pilns. Atskatī­jusies, lai redzētu, vai neviens viņai neseko, Alaīsa atvēra durvis un ielavījās iekšā. Jomā gulēja bēgļi. Savā izmisumā tie nepievērsa viņai nekādu uzmanību.

Uz galvenā altāra dega sveces. Alaīsa steidzās pa ziemeļu transeptu uz nomaļo sānu kapelu ar mazu, vienkāršu altāri; turp viņu bija aizve­dis tēvs. Viņai no ceļa muka peles, ar sīkajiem nadziņiem skripstināda- mas akmens plātnes. Nometusies ceļos, Alaīsa pasniedzās aiz altāra, kā bija ierādījis tēvs, un pārvilka ar pirkstiem pār mūri. Pār kailo plaukstu pārskrēja iztraucēts zirneklis un nozuda.

Atskanēja kluss klikšķis. Lēnām, piesardzīgi Alaīsa aizvilka no mūra akmeni un pabīdīja to sāņus, tad iebāza roku pieputējušā iedobumā. Atradusi garu, tievu atslēgu, kura, sen nelietota, bija samelnējusi aiz vecuma, viņa ielika to režģoto koka durtiņu slēdzenē. Eņģes iečīkstē­jās, koka mala skrāpējās gar akmens grīdu.

Alaīsa skaidri juta tēva klātbūtni. Un iekoda lūpā, lai nesāktu raudāt.

Tagad tu viņa labā vari darīt tikai šo.

Alaīsa izņēma no paslēptuves lādīti, kā bija redzējusi rīkojamies tēvu. Ta bija vienkārša, bez rotājumiem, ne lielāka par dārglietu šķirstiņu, ar nesarežģītu slēdzi. Viņa pacēla vāku. Iekšā gulēja aitādas tarba - tāpat kā toreiz, kad tēvs bija parādījis viņai šo vietu. Viņa atviegloti uzelpoja, tikai tagad aptverdama, cik ļoti baidījusies, ka šeit pirms viņas varētu būt bijusi Oriāna.

Apzinādamās, cik maz ir laika, Alaīsa steigšus paslēpa grāmatu azotē un sakārtoja visu tā, kā bijis iepriekš. Ja Oriāna vai Gijems zina par slēptuvi, tad vismaz aizkavēsies ilgāk, domādami, ka lādīte vēl ir savā vietā.

Uzvilkusi galvā kapuci, viņa izskrēja caur baznīcu, atgrūda vaļā smagās durvis un tūdaļ iekļuva ciešanu plosīto ļaužu pūlī, kas bezmēr­ķīgi malās pa laukumu. Strauji izplatījās sērga, kas bija aizrāvusi nāvē viņas tēvu. Ielu malās mētājās trūdoši līķi - aitas, kazas, pat govis, un visapkārt izplatījās smirdoņa.

Alaīsa aptvēra, ka iet uz Esklarmondas māju. Nebija pamata cerēt, ka tagad Esklarmonda būs tur, ja jau nebija pārnākusi pirms vairākām dienām, taču Alaīsa nezināja, kur citur lai iet.

Gandrīz visas mājas dienvidu cļuartier bija aizslēģotas vai aiznaglo­tas ar dēļiem, arī Esklarmondas mājiņa tāpat. Alaīsa tomēr pieklauvēja pie durvīm.

- Esklarmonda.7

Viņa pieklauvēja vēlreiz. Paraustīja durvis, taču tās bija aizslēg­tas. - Saijē?

Šoreiz viņa kaut ko izdzirda. Skrejošus soļus, aizšaujamās bultas troksni.

- Kundze Alaīsa?

- Saijē, paldies Dievam! Ātri, laid mani iekšā!

Durvis pavērās šaurā spraugā, un Alaīsa ieslīdēja mājā.

- Kur tu biji pazudis? - viņa jautāja, cieši apskāvusi zēnu. - Kas noticis? Kur ir Esklarmonda?

Alaīsa juta, ka viņas roku satver Saijē plaukstiņa. - Nāciet man līdzi.

Viņš ieveda Alaīsu aiz aizkara, mājas dibentelpā. Grīdā bija atvērta lūka. - Vai tu visu laiku biji šeit? - viņa jautāja. Ieskatījusies tumsā, ieraudzīja, ka lejā, kāpņu galā, deg calelh. - Pagrabos? Vai mana māsa vēlreiz…

- Ne jau viņa, - puisēns drebošā balsī atteica. - Nāciet, kundze.

Alaīsa kāpa lejup pirmā. Saijē atāķēja krampīti, un lūka viņiem virs

galvas aizkrita ciet. Viņš rāpās lejup un, izlaidis dažus pēdējos šķēršus, nolēca uz klona.

- Uz turieni.

Pa drēgnu eju viņš aizveda Alaīsu pie mazas, sienā izkaltas nišas un pacēla lampu augstāk. Alaīsa ieraudzīja Esklarmondu, kas nekustīgi gulēja zvērādu un segu kaudzē.

- Nē! - viņa izdvesa un metās Esklarmondai klāt.

Galva viņai bija apsaitēta. Alaīsa mazliet pacēla saites un piespieda plaukstu sev pie mutes. Esklarmondas kreisā acs bija sarkana, pārvil- kusies ar asiņu plēvīti. Uz brūces bija svaigs apliekamais, taču āda ap sašķaidīto dobumu nokarājās lēveros.

- Vai jūs varat viņai palīdzēt? - Saijē jautāja.

Alaīsa pacēla segu. Viņai kļuva nelabi. Esklarmondas krūtis klāja sarkanas apdegumu brūces, āda nokrāsojusies dzelteni melna, kur pie tās turēta liesma.

- Esklarmonda, - viņa čukstēja, pieliekusies draudzenei tuvu klāt. - Vai tu mani dzirdi? Ta esmu es, Alaīsa. Kas tev to nodarījis?

Likās, Esklarmondas sejā kaut kas sakustas. Lūpas tikko manāmi pavērās. Alaīsa pievērsās Saijē. - Kā tu nonesi viņu te lejā?

- Palīdzēja Gastons un viņa brālis.

Alaīsa atkal palūkojās uz izmocīto sievieti guļvietā. - Kas ar viņu noticis, Saijē?

Puisēns papurināja galvu.

- Viņa tev neko nav teikusi?

- Viņa… - Pirmo reizi Saijē savaldība sagrīļojās. - Viņa nevar paru­nāt… mēle…

Alaīsa nobālēja kā krīts. - Nē! - viņa šausmās nočukstēja. Tad saņēmās un klusu palūdza: - Izstāsti man, ko zini.

Esklarmondas labad viņiem abiem vajadzēja būt stipriem.

- Kad uzzinājām, ka Bezjē ir kritusi, Menina bažījās, ka intendants Peletjē pārdomās un neļaus jums vest Triloģiju Harifam.

- Viņai bija taisnība, - Alaīsa drūmi noteica.

- Menma zināja, ka jūs mēģināsiet viņu pierunāt, taču domāja, ka intendants Peletjē paklausīs vienīgi Simeonam. Es negribēju, lai viņa iet uz turieni, - Saijē žēli sacīja, - bet viņa tik un tā devās uz jūdu cļuartier. Es sekoju, bet, lai viņa mani nepamanītu, diezgan tālu atpa- liku, tāpēc mežā pazaudēju viņu no acīm. Man kļuva bail. Nogaidīju līdz saulrietam, bet tad iedomājos, ko viņa teiks, ja pārnāks mājās un neatradīs mani, tāpēc gāju atpakaļ. Un tad es… - Zēns apklusa, bālajā sejiņā kvēloja dzintarainās acis. - Es uzreiz sapratu, ka tā ir viņa. Bija saļimusi pie vārtiem. Kājas asiņainas, it kā viņa būtu mērojusi garu ceļu. - Saijē pacēla acis. - Gribēju iet pie jums, kundze, bet neuz­drīkstējos. Ar Gastona palīdzību nonesu viņu šeit, pagrabā. Centos atcerēties, kā rīkotos viņa, kādas zāles lietotu. - Viņš paraustīja ple­cus. - Darīju visu, ko spēju.

- Tu visu esi izdarījis pilnīgi pareizi, - Alaīsa dedzīgi sacīja. - Esklar- monda ļoti leposies ar tevi.

Abu uzmanību piesaistīja sakustēšanās guļvietā. Viņi tūdaļ pagrie­zās turp.

- Esklarmonda, - Alaīsa sacīja, - vai tu mani dzirdi? Mēs abi esam šeit. Tu esi pilnīgā drošībā.

- Viņa grib kaut ko pateikt.

Alaīsa redzēja drudžaini kustamies draudzenes rokas. - Man liekas, viņa lūdz pergamentu un tinti.

Ar Saijē palīdzību Esklarmondai izdevās uzvilkt rakstu zīmes.

- Man šķiet, te rakstīts - Fransuā, - Alaīsa teica, raukdama uzacis.

- Ko tas nozīmē?

- Nezinu. Varbūt viņš var palīdzēt. Paklausies, Saijē. Man ir slik­tas ziņas. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Simeons ir gājis bojā. Mans tēvs - arī mans tēvs ir miris.

Saijē satvēra viņas roku - tik sirsnīgi, ka Alaīsai acīs sariesās asaras.

- Man bezgala žēl.

Alaīsa iekoda lūpā, lai neapraudātos. - Tāpēc viņa dēļ un arī Sime­ona un Esklarmondas dēļ man jātur dotais vārds un jātiek pie Harifa. Man ir… - viņa sastomījās atkal. - Diemžēl pie manis ir tikai Vārdu grāmata. Simeona grāmata ir pazudusi.

- Bet intendants Peletjē atdeva to jums!

- To paņēma mana māsa. Mans vīrs ielaida viņu mūsu kambarī. Viņš… viņš ir atdevis savu sirdi manai māsai. Viņam vairs nevar uzticē­ties, Saijē. Tāpēc es nedrīkstu atgriezties pilī. Tagad, kad tēvs ir miris, viņus neapturēs nekas.

Saijē paskatījās uz vecomāti, tad atkal uz Alaīsu.

- Vai viņa paliks dzīva? - zēns klusu jautāja.

-Viņas ievainojumi ir smagi, Saijē. Kreisā acs ir neredzīga, bet… iekaisuma nav. Gars viņai ir stiprs. Viņa atlabs, ja vien pati gribēs.

Zēns pamāja ar galvu, pēkšņi kļuvis daudz vecāks par saviem vien­padsmit gadiem.

- Bet ar tavu atļauju, Saijē, es paņemšu Esklarmondas grāmatu.

Mirkli šķita, ka puisēnu tomēr uzveiks asaras. - Arī tā grāmata ir

zaudēta, - viņš pēdīgi izdvesa.

- Nē! - Alaīsa iesaucās. - Kā?

- Tie, kas to nodarīja… tie atņēma viņai grāmatu. Menina nesa to līdzi uz jūdu quartier. Redzēju, kā viņa izņem to no paslēptuves.

- Viena vienīga grāmata, - Alaīsa teica, pati būdama tuvu asa­rām. - Tad mēs esam pagalam. Viss ir bijis veltīgi.

Nākamās piecas dienas viņu dzīve bija savāda.

Pēc tumsas iestāšanās Alaīsa un Saijē uz maiņām izgāja ielās. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka no Karkasonas nav iespējams izkļūt nepamanītiem. Aplenkuma loks bija necaurejams. Sardze stāvēja pie katrām sāndur- vīm, pie katriem vārtiem, pie katra torņa - kā ciešs vīru un tērauda gredzens ap cietoksni. Dienu un nakti katapultas apšaudīja mūrus, un Citadeles iemītnieki vairs nesaprata, vai dzird akmeņu dārdus vai tikai to atbalsi savā galvā.

Varēja uzelpot, atgriežoties vēsajās, mitrajās pagrabu ejās, kur laiks stāvēja uz vietas un nebija ne nakts, ne dienas.