Labirints

77. NODAĻA Sularakas virsotne Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs

Odriks un Alise klusēdami kāpa augšup kalnā.

Bija pateikts pārāk daudz, lai vēl būtu vajadzīgi vārdi. Odriks smagi elpoja, tomēr cieši skatījās uz zemi pie savām kājām un ne reizi nesa- grīļojās.

- Nu vairs nevar būt tālu, - Alise teica gan sev, gan viņam. -Jā.

Pēc piecām minūtēm Alise aptvēra, ka viņi pienākuši pie izrakumu vietas no pretējās puses, nevis no autostāvvietas. Teltis bija nozudušas, bet zālē vēl vīdēja to atstātie brūnie, izžuvušie četrstūri, šur tur mētājās kādas drazas. Viņa pamanīja lāpstiņu un telts mietiņu, ko pacēla un iebāza kabatā.

Viņi kāpa augstāk, nogriezās pa kreisi un sasniedza lielo akmeni, ko Alise bija izkustinājusi. Tas uz sāniem gulēja nogāzē zemāk par alas ieeju, turpat, kur novēlies. Rēgainajā, baltajā mēness gaismā tas atgā­dināja krituša elka galvu.

Vai viss tiešām noticis tikai pirmdien?

Bajārs apstājās un atspiedās ar muguru pret akmeni, lai atvilktu elpu.

- Tālu vairs nav jāiet, - Alise mierinādama teica. - Atvainojiet. Būtu vajadzējis brīdināt, ka nogāze ir tik stāva.

Odriks pasmaidīja. - To es atceros pats, - viņš sacīja un saņēma Alises roku. Viņa āda šķita plāna kā zīdpapīrs. - Kad sasniegsim alu, jūs pagaidīsiet, līdz teikšu, ka droši varat man sekot. Apsoliet man, ka paslēpsieties un nogaidīsiet.

- Joprojām uzskatu, ka tā nav laba doma - jums iet iekšā vienam, - viņa stūrgalvīgi teica. - Pat ja jums ir taisnība un viņi ieradīsies tikai tad, kad satumsīs, jūs varat iekrist slazdos. Ļaujiet man palīdzēt, Odrik. Meklēsim grāmatu divatā, tā būs ātrāk un vieglāk. Varbūt mēs visu padarīsim dažās minūtēs. Tad varēsim paslēpties ārpusē un paskatīties, kas notiks.

- Piedodiet, taču būs labāk, ja izšķirsimies.

-Tiešām nesaprotu, kāpēc, Odrik. Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs būsim pilnīgā drošībā, - viņa sacīja, kaut gan pati tam neticēja.

- Jūs esat ļoti drosmīga, Madomaisela, - Odriks maigi teica. - Tapat kā viņa. Alaīsa vienmēr rūpējās vispirms par citu drošību un tikai pēc tam par savējo. Viņa daudz upurēja tiem, ko mīlēja.

- Neviens te neko neupurē, - Alise asi attrauca, aiz bailēm kļuvusi nervoza. - Un es joprojām nesaprotu, kāpēc jūs nepiekritāt nākt uz šejieni agrāk. Mēs būtu varējuši atnākt uz kambari, kamēr vēl gaišs, un neriskēt, ka mūs te pieķers.

Bajārs izturējās tā, it kā viņa nebūtu bildusi ne vārda.

- Vai piezvanījāt inspektoram Nubelam? - viņš jautāja.

Nav jēgas strīdēties. Tikai ne tagad.

-Jā. - Alise smagi nopūtās. - Pateicu to, ko jūs likāt.

- Ben, - viņš klusu sacīja. - Saprotu, jūs domājat, ka rīkojos ne­gudri, Madomaisela, bet gan redzēsiet pati. Visam jānotiek īstajā laikā, īstajā kārtībā. Citādi nebūs patiesības.

- Patiesības? - viņa atkārtoja. - Jūs esat izstāstījis man visu, Odrik. Visu. Tagad mana vienīgā vēlēšanās ir: dabūt Šīlu - un Viļu - projām no šejienes sveikus un veselus.

- Visu? - Odriks rāmi jautāja. - Vai tas vispār ir iespējams?

Viņš pagriezās un paraudzījās uz alas ieeju - mazu, melnu cauru­miņu milzīgajā klintī. - Viena patiesība var runāt pretī citai. Tagadne nav pagātne. - Viņš saņēma Alisi pie elkoņa. - Vai pabeigsim ceļojuma pēdējo posmu?

Alise uzmeta Odrikam jautājošu skatienu, brīnīdamās par viņa noskaņojumu. Viņš bija mierīgs, domīgs, it kā gatavs pasīvi pieņemt visu, kas nāks, turpretī viņa ļoti nervozēja, baidījās no neveiksmes, baidījās, ka Nubels var ierasties par vēlu, baidījās, ka Odriks var būt kļūdījies.

Ja nu viņi jau ir miruši?

Alise atvairīja šo domu. Ta domāt nedrīkstēja. Bija cieši jātic, ka viss būs labi.

Pie alas ieejas Odriks pagriezās un uzsmaidīja viņai, lāsumainajās dzintarkrāsas acīs mirdzēja gaidas.

- Ko tas nozīmē, Odrik? - viņa steigšus jautāja. - Ir taču kaut kas… - Viņa sastomījās, nespēdama atrast īstos vārdus. - Kaut kas…

- Es esmu gaidījis ļoti ilgi, - Odriks klusu noteica.

- Gaidījis? Grāmatu?

Viņš papurināja galvu. - Atpestīšanu.

- Atpestīšanu? Bet no kā? - Alise pārsteigta juta, ka acīs sane­sušās asaras. Viņa iekoda lūpā, lai nesāktu šņukstēt. - Es nesaprotu, Odrik. - Balss aizlūza.

- Pas a ļrns se va luenh, - viņš teica. - Vai šos vārdus jūs izlasījāt kambarī, iegrebtus virsējā pakāpienā?

Alise pārsteigta palūkojās viņā. - Jā, bet kā jūs…

Viņš pastiepa roku pēc lukturīša. - Man jāiet iekšā.

Valdīdama pretrunīgās jūtas, Alise sniedza viņam lukturīti un vairs nebilda ne vārda. Noskatījās, kā viņš aiziet pa eju, nogaidīja, līdz nozuda pēdējā gaismas atblāzma, un tad pagriezās.

Pūces sauciens turpat netālu lika viņai salēkties. Visklusākais trok­snītis šķita simt reižu pastiprināts. Tumsa draudēja. Apkārt slējās koki, melnēja kalna varenā ēna, klintis ieguva nepazīstamus, baisus apvei­dus. Alisei šķita, ka tālumā, ielejā, pa ceļu brauc automašīna.

Tad atgriezās klusums.

Alise ieskatījās pulkstenī. Bija deviņi un četrdesmit minūtes.

Bez ceturkšņa desmitos autostāvvietu Sularakas virsotnes pakājē izgaismoja divi spēcīgi automašīnas starmeši.

Pols Otiē izslēdza motoru, izkāpa un pārsteigts ieraudzīja, ka Fran­suā Batists viņu šeit negaida. Piepešā satraukumā viņš paraudzījās uz alas pusi, bažīdamies, ka pārējie varbūt jau ir kambarī.

Viņš atvairīja šo domu. Vainīgi tikai nervi. Bresārs un Domingo vēl pirms stundas bija atradušies tur. Ja būtu atbraukusi Marī Sesila vai viņas dēls, Otiē to jau būtu uzzinājis.

Pirksti pieskārās pultij kabatā. Mehānisms bija noregulēts spri­dzekļu iedarbināšanai un jau skaitīja laiku. Nekas vairāk nebija darāms. Atlika vienīgi gaidīt. Un vērot.

Otiē pieskārās krustiņam, kas ķēdītē karājās ap kaklu, un sāka skaitīt lūgšanu.

Mežā, kas robežojās ar autostāvvietu, kaut kas nočabēja. Otiē atvēra acis, bet neko neredzēja. Atgriezies pie mašīnas, ieslēdza tālās ugunis. No tumsas izlēca bezkrāsaini koki.

Viņš paskatījās ciešāk un šoreiz redzēja sakustamies biezos brik­šņus.

- Fransuā Batist?

Neviens neatsaucās. Otiē juta, ka matiņi uz skausta saceļas stā­vus. - Mums nav laika jokiem! - viņš uzsauca tīši aizkaitinātā tonī.

- Ja jums vajag grāmatu un gredzenu, tad nāciet te, ārā, lai varu jūs redzēt!

Otiē sāka šaubīties, vai ir pareizi novērtējis situāciju.

- Es gaidu!

Šoreiz viņš kaut ko saklausīja. Un apvaldīja smaidu, kad starp kokiem parādījās cilvēka stāvs.

- Kur ir O'Donela?

Otiē gandrīz iesmējās, redzot tuvojamies Fransuā Batistu ar pārāk lielu jaku mugurā. Viņš izskatījās nožēlojami.

-Jūs esat viens? - Otiē jautāja.

- Nav jūsu darīšana, - puisis atcirta, apstājies mežmalā. - Kur ir Šīla O'Donela?

Otiē pameta ar galvu uz alas pusi. - Viņa jau ir tur un gaida jūs, Fransuā Batist. Nolēmu aiztaupīt jums pūles. - Viņš īsi iesmējās.

- Tagad viņa vairs nesagādās jums nepatikšanas.

- Un grāmata?

- Arī turpat. Un gredzens. Viss, kā solīts. Laikā.

Fransuā Batists dzēlīgi iesmējās. - Un droši vien dāvanu iesaiņo­jumā. Jūs taču negribēsiet, lai ticu, ka esat atstājis visu alā?

Otiē nicīgi paraudzījās uz viņu. - Mans uzdevums bija atrast grā­matu un gredzenu, un es to esmu paveicis. Piedevām esmu atvedis arī jūsu - kā lai viņu nosauc - spiedzi- Varat uzskatīt to par filantropiju no manas puses. - Viņš piemiedza acis. - Lai Madame de l'Oradora dara ar viņu, ko vēlas.

Puiša sejā pavīdēja šaubas.

- Un tas viss tikai aiz labas sirds?

- Noublesso Veritable labā, - Otiē lēnprātīgi noteica. - Vai varbūt jūs vēl neesat uzaicināts piebiedroties? Bet pietiek jau ar to, ka esat viņas dēls. Fjiet un paskatieties. Varbūt jūsu māte jau ir tur un gata­vojas?

Fransuā Batists uzmeta viņam skatienu.

-Vai jūs domājat, ka viņa to man noklusēja? - Otiē spēra soli tuvāk. - Vai domājat, ka es nezinu, ko viņa dara? - Viņš juta iekvē­lojamies dusmas. - Vai jūs esat viņu redzējis, Fransuā Batist? Vai esat redzējis ekstāzi viņas sejā, kad viņa izrunā tos piedauzīgos vārdus, tos zaimojošos vārdus? Ta ir noziegšanās pret Dievu!

- Neuzdrošinieties tā par viņu runāt! - Fransuā Batists noteica, iebāzdams roku kabatā.

Otiē iesmējās. - Pareizi. Piezvaniet vien. Viņa jums pateiks, kā rīkoties. Ko domāt. Nedariet neko bez viņas atļaujas.

Viņš pagriezās un devās uz automašīnu. Dzirdēja noklikšķam drošinātāju un tikai pēc sekundes aptvēra, kas tas ir. Otiē neticīgi apcirtās apkārt. Taču pārāk lēni. Un izdzirda nosvelpjam lodes, vienu, tad otru.

Pirmā aizlidoja garām. Otrā iztriecās cauri stilbam, sašķaidīdama kaulu. Otiē saļima zemē, kliegdams sāpju šokā.

Fransuā Batists tuvojās, turēdams pistoli paceltu abās rokās. Otiē mēģināja rāpties prom, atstādams grantī asiņainu sliedi, taču puisis jau bija klāt.

Mirkli abu acis sastapās. Tad Fransuā Batists izšāva vēlreiz.

Alise salēcās.

Kluso kalnu gaisu pāršķēla šāvienu troksnis, atbalsodamies apkār­tējās klintīs.

Sirds sāka auļot. Alise nesaprata, no kurienes skanējuši šāvieni. Atrazdamās savās mājās, viņa zinātu, ka tur kāds fermeris šāvis trušus vai vārnas.

Neizklausījās pēc bises.

Klusītēm nolēkusi no klintsradzes, viņa cieši skatījās tumsā uz autostāvvietas pusi. Dzirdēja aizcērtamies auto durtiņas. Saklausīja balsis, pa gaisu atlidoja vārdi.

Ko dara Odriks?

Nācēji vēl bija tālu, taču Alise juta viņu klātbūtni kalnā. Dzir­dēja aizripojam pa olim, kamēr viņi kāpa augšup pa zvirgzdaino taku. Lāgiem nokrakšķēja kāds zars.

Alise pielavījās tuvāk alas ieejai un izmisīgi skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien varētu panākt, lai no tumsas iznirst Odriks.

Kāpēc viņš nenāk?

- Odrik? - viņa čukstus sauca. - Kāds nāk. Odrik?

Nekā, tikai klusums. Alise ielūkojās tumšajā ejā un juta, ka dūša saskrien papēžos.

Bet viņu vajag brīdināt!

No visas sirds cerēdama, ka nebūs novēlojusies, Alise metās skriet uz labirinta alas pusi.