Labirints

I Sularakas virsotne Sabartē kalni Dienvidrietumu Francija

Pirmdiena, 2005. gada 4. jūlijs

Asiņu strūkliņa rit lejup pa viņas delma bālo iekšpusi, līdzīga sarkanai šuvei uz baltas piedurknes.

Sākumā Alise notur to par mušu un neliekas ne zinis. Izrakumu laikā kukaiņi ir ierasts traucēklis, un augstāk kalnā, kur strādā viņa, mušu nez kāpēc ir vairāk nekā galvenajā izrakumu vietā, kura atrodas zemāk. Tad asins lāse nopil viņai uz stilba un eksplodē kā raķete Gaja Foksa svētku vakarā.

Šoreiz viņa tomēr paskatās un ierauga, ka grieztā brūce elkoņa iekšpusē atkal atvērusies. Brūce ir dziļa un negrib dzīt. Alise nopūšas un ciešāk piespiež marli un plāksteri pie ādas. Tad nolaiza sarkano traipu no plaukstas locītavas, jo neviens taču neredz.

No cepures apakšas ir izspraukušās matu šķipsnas izkusušā brūna cukura krāsā. Viņa atglauž tās aiz ausīm un ar mutautu noslauka pieri, pirms ciešāk sasien zirgasti pakausī.

Vairs nespēdama koncentrēties, Alise pieceļas un izloka slaidās, saulē viegli iedegušās kājas. Ģērbusies džinsos ar nogrieztām starām, piegulošā baltā T kreklā bez piedurknēm, ar cepurīti galvā, viņa izska­tās teju vai pēc pusaudzes. Agrāk tas viņu kaitināja. Tagad, kļūdama vecāka, viņa saprot, kas tā par priekšrocību - izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Vienīgā greznumlieta ir smalkie, vizuļojošie sudraba auskari zvaigznīšu formā.

Alise atskrūvē ūdens pudeli. Ūdens ir silts, bet viņa ir pārāk izslā­pusi, lai par to uztrauktos, un dzer lieliem malkiem. Lejā virs šosejas grubuļainā asfalta ņirb tveices dūmaka. Virs galvas plešas debesu bez­galīgā zilgme. Cikāžu koris, paslēpies sausās zāles ēnā, neapklust ne mirkli.

Pirenejos viņa ir pirmo reizi, taču jūtas tikpat kā mājās. Viņai ir stāstīts, ka Sabartē kalnu robotās virsotnes ziemā klāj sniegs. Pavasarī no savām paslēptuvēm plašajā klinšu klajā iznirst trauslas sārtas, gaiši violetas un baltas puķītes. Vasaras sākumā ganības ir zaļas, piebārstī­tas ar dzeltenām gundegām. Bet tagad saule ir varmācīgi saplacinājusi zemi, pārvērzdama zaļos toņus brūnajos. Skaista vieta, domā Alise, tomēr nez kāpēc tāda kā neviesmīlīga. Noslēpumu pilna vieta, kas redzējusi pārāk daudz un slēpusi pārāk daudz, lai gremdētos mierā.

Zemākajās nogāzēs, galvenajā nometnē, Alise redz kolēģus stāvam zem lielās brezenta nojumes. Viņa sazīmē Sīļu parastajās melnajās drā­nās. Un nobrīnās, ka viņi jau beiguši darbu. Pārtraukumam vēl ir par agru - taču visa komanda ir mazliet zaudējusi dūšu.

Darbs lielākoties ir rūpīgs un vienmuļš - rakt un kašāt, kataloģizēt un pierakstīt -, un pagaidām pūliņus nav attaisnojis nekas īpaši nozī­mīgs. Viņi ir atraduši dažas agrīno viduslaiku podu un bļodu lauskas, pāris bultu uzgaļu no divpadsmitā gadsimta beigām vai trīspadsmitā gadsimta sākuma, bet joprojām ne pēdu no paleolīta apmetnes, kas ir galvenais izrakumu mērķis.

Alise jūt kārdinājumu doties lejup pie draugiem un kolēģiem un tikt pie kārtīga apsēja. Brūce smeldz, kāju ikri jau sāp no tupēšanas. Plecu muskuļi saspringuši. Taču viņa zina: ja tagad apstāsies, tad zau­dēs pēdējo sparu.

Jācer, ka viņai beidzot uzsmaidīs laime. Pirms kāda laika Alise ir pamanījusi kaut ko spīdam zem liela akmens, kas slienas kalna nogāzē tik akurāts, it kā to tur būtu saudzīgi novietojusi milža roka. Lai gan viņa nevar saredzēt, kas tas par priekšmetu, nedz arī noteikt, cik liels tas ir, viņa ir rakusi visu rīta cēlienu un, jādomā, drīz tiks tam klāt.

Viņa saprot, ka vajadzētu kādu pasaukt. Vai vismaz pateikt par atradumu Sīlai, savai labākajai draudzenei, izrakumu vadītāja vietnie­cei. Alisei nav arheoloģes izglītības, viņa ir tikai brīvprātīgā un pavada kādu daļu vasaras brīvlaika, darīdama kaut ko jēdzīgu. Taču šī viņai ir pēdējā diena izrakumos, un viņa vēlas sevi apliecināt. Ja tagad viņa aizies uz galveno nometni un pateiks, ka ir kaut ko atradusi, piedalīties gribēs visi, un tas vairs nebūs viņas atklājums.

Nākamajās dienās un nedēļās Alise atskatīsies uz šo mirkli. Atce­rēsies, kāda bija gaisma, atcerēsies asiņu un putekļu metālisko garšu mutē un prātos par to, cik gan citādi viss varētu būt bijis, ja viņa būtu nolēmusi iet, nevis palikt. Ja viņa būtu spēlējusi pēc noteikumiem.

Viņa izdzer pēdējo ūdens malku un iemet tukšo pudeli mugursomā. Apmēram stundu, kamēr saule ceļas arvien augstāk un kāpj tempera­tūra, viņa turpina strādāt. Dzirdama vienīgi metāla skrāpēšanās pret akmeni, kukaiņu sīkšana un reizēm vieglas lidmašīnas rūkoņa tālumā. Viņa jūt sviedru lāses virs augšlūpas un starp krūtīm, bet nerimstas, līdz sprauga zem akmens beidzot ir tik plata, ka tajā var iebāzt plaukstu.

Alise nometas ceļos, ar vaigu un plecu atbalstās pret akmeni. Tad, sirdij satraukumā drebot, iegremdē pirkstus dziļi tumšajā, aklajā zemē. Un acumirklī saprot, ka nojauta nav vīlusi un ka viņa ir atradusi kaut ko vērtīgu. Tas ir gluds un slīdīgs - metāls, nevis akmens. Cieši to satvērusi un atgādinādama sev, ka nedrīkst gaidīt par daudz, viņa lēni, lēni velk atradumu ārā, gaismā. Zeme šķiet nodrebam, it kā neparko negribētu šķirties no sava dārguma.

Degunā un rīklē ieplūst tumīgā, biezā mitras zemes smarža, bet Alise to tikpat kā nejūt. Viņa jau ir aizmaldījusies pagātnē, viņu ir nobūris vēstures gabaliņš, ko viņa tur plaukstās. Ta ir smaga, apaļa piespraude, tik veca un tik ilgi gulējusi aprakta, ka pārklājusies ar melniem un zaļiem plankumiem. Alise paberzē to ar pirkstiem un atplaukst smaidā, kad zem netīrumu kārtas iespīdas sudrabs un varš. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka ari šis atradums ir no viduslaikiem, kad ar tādām piespraudēm sastiprināti apmetņi vai mantijas. Kaut ko tamlīdzīgu viņa jau ir redzējusi.

Viņa zina, cik bīstami ir izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ļau­joties pirmo iespaidu valdzinājumam, tomēr nespēj nociesties, neiztēlojusies piespraudes īpašnieku, tagad sen jau mirušu, reiz varbūt staigājušu pa šīm takām. Svešinieku, kura dzīvesstāsts viņai vēl jāuz­zina.

Iztēles ainas ir tik spilgtas un Alise tik aizrāvusies, ka nepamana klintsakmeni sakustamies. Tad kaut kāda sestā maņa liek viņai pacelt skatienu. Vienu sekundes daļu pasaule šķiet karājamies gaisā ārpus telpas, ārpus laika. Viņu hipnotizē mūžsenais akmens bluķis, kas sagrī­ļojas, sašķiebjas un tad sāk līgani gāzties viņai virsū.

Pašā pēdējā mirklī gaisma salūst. Burvība izplēn. Alise, pa pusei veldamās, pa pusei šļūkdama, metas sāņus un par mata tiesu pagūst izvairīties, lai netiktu sašķaidīta. Akmens ar dobju būkšķi atsitas pret zemi, uzvirmojot gaišbrūnu putekļu mākonim, un gausi ripo kā palē­ninātā filmā, līdz apstājas gabalu tālāk kalna nogāzē.

Alise izmisīgi turas pie krūmiem un zāles, lai neslīdētu zemāk. Mir­kli viņa guļ, izstiepusies zemē, apreibusi, zaudējusi orientēšanās spē­jas. Kad līdz apziņai nonāk tas, cik tuvu viņa bijusi nāvei, viņai kļūst auksti. Pārāk tuvu, lai justos omulīgi, viņa nodomā. Dziļi ievelk elpu. Gaida, kad pasaule beigs virpuļot.

Pakāpeniski duna galvā apklust. Noplok nelabums kuņģī, viss pama­zām atgriežas normālā stāvoklī - pietiekami, lai viņa spētu uzslieties sēdus un apjēgt notikušo. Ceļgali ir nobrāzti līdz asinīm, viņa ir sagrū- dusi plaukstas locītavu, neveikli nogāzdamās zemē, sargājot žņaug­dama saujā piespraudi, tomēr būtībā ir tikusi cauri ar pāris skrambām. Man nekas nekait.

Viņa pieceļas kājās un notrauc no drēbēm putekļus, juzdamās kā pilnīga idiote. Nespēj noticēt, ka aizmirsusi pamatnoteikumu un nav nostiprinājusi akmeni. Alise paskatās lejup uz galveno nometni. Pār­steigta un atvieglota secina, ka tur neviens laikam nav neko ne redzē­jis, ne dzirdējis. Viņa paceļ roku, grasās iesaukties, lai pievērstu sev uzmanību, bet tad pamana, ka nogāzē, kur atradies akmens, vīd šaura atvere. Kā durvis, kas izcirstas klintī.

Stāsta, šajos kalnos esot pilns ar slepenām ejām un alām, tāpēc Alise nebrīnās. Un tomēr jūtas tā, it kā būtu zinājusi par šo durvju esamību, kaut gan no ārpuses nekas nebija saskatāms. Bet viņa zināja. Drīzāk jau nojautu, viņa sev saka.

Alise vilcinās. Saprot, ka vajadzētu pasaukt kādu līdzi. Ir muļķīgi, varbūt pat bīstami iet iekšā vienai, bez kāda atbalsta. Viņa zina visu, kas var draudēt. Un vispār - viņa nebūtu drīkstējusi strādāt te augšā viena pati. Šīlai par to nav ne jausmas. Turklāt kaut kas vilktin velk Alisi iekšā. Tas ir kaut kas personisks. Tas ir viņas atklājums.

Alise iegalvo sev, ka nav jēgas visus traucēt, bez pamatota iemesla iedvest viņiem cerības. Ja atradīsies kaut kas tāds, ko vērts izpētīt, viņa kādam pateiks. Pati neko nedarīs. Viņa grib tikai paskatīties.

Tikai mirklīti.

Viņa uzrāpjas augšup. Zemē pie alas ieejas, kur sardzē stāvējis akmens, ir dziļa iedobe. Mitrajā augsnē drudžaini mudž tārpi un vabo­les, pēc tik ilga laika piepeši nonākuši gaismā un karstumā. Viņas cepure mētājas zemē, kur nokritusi. Arī lāpstiņa ir turpat, kur viņa to atstājusi.

Alise ieskatās tumsā. Atvere ir ne vairāk kā piecas pēdas augsta un apmēram trīs pēdas plata, malas nelīdzenas un raupjas, la liekas drīzāk dabiska, nevis cilvēka roku veidota, tomēr, slidinādama pirkstus augšup lejup pa klints šķautni, Alise satausta savādi gludas vietas, kurām piegūlis lielais akmens.

Acis pamazām pierod pie tumsas, la ir ne vairs samtaini melna, bet gan ogles pelēka, un meitene atskārš, ka skatās garā, šaurā tunelī. Skausts notērpo kā brīdinot, ka tumsā glūn kaut kas tāds, ko labāk atstāt neiztraucētu. Taču tā ir tikai bērnišķīga māņticība, un Alise aizgaina šīs izjūtas. Viņa netic ne spokiem, ne ļaunām nojautām.

Kā talismanu satvērusi rokā piespraudi, viņa dziļi ievelk elpu un iet iekšā ejā. Viņu tūlīt ieskauj sasmadzējuša pazemes gaisa smārds, ieplūst mutē, rīklē un plaušās. Tas ir vēss un mikls, nemaz neatgādina sausās, indīgās gāzes, kādas uzkrājas nosprostotās alās un par kādām viņa ir brīdināta; tātad te jābūt svaiga gaisa avotam. Tomēr Alise katram gadī­jumam rakņājas pa šortu kabatām, līdz atrod šķiltavas. Uzšķiļ liesmiņu un ļauj tai degt tumsā, lai lieku reizi pārliecinātos, ka te ir skābeklis. Liesmiņa sašūpojas vēja dvesmā, bet nenodziest.

Nervozēdama un juzdamās drusku vainīga, Alise ietin piespraudi mutautā, iebāž to kabatā un piesardzīgi dodas uz priekšu. Liesmiņas gaisma ir vāja, tomēr ļauj saskatīt kādu soli uz priekšu, metot ēnas uz rēpuļainajām, pelēkajām sienām.

Iedama tālāk, Alise jūt, ka saltais gaiss saritinās ap viņas kailajiem stilbiem un delmiem kā kaķis. Viņa soļo lejup pa slīpumu un jūt, kā nelīdzenais, zvirgzdainais pamats laižas arvien zemāk. Oļi un grants skaļi čirkst šaurajā, klusajā telpā. Viņa jūt, ka dienasgaisma aiz mugu­ras kļūst arvien vājāka, jo tālāk un dziļāk viņa iet.

Pēkšņi vairs negribas iet uz priekšu. Vispār negribas šeit atrasties. Tomēr notiekošajam piemīt kaut kas neizbēgams, kaut kas tāds, kas velk viņu arvien dziļāk iekšā kalna vēderā.

Pēc desmit metriem tunelis beidzas. Alise stāv uz alai līdzīga kam­bara sliekšņa, uz dabiskas akmens plātnes. Divi zemi, plati pakāpieni ved telpā, kur zeme nolīdzināta gluda. Ala ir kādus desmit metrus gara un metrus piecus plata, nepārprotami cilvēka roku, nevis tikai dabas veidota. Griesti ir zemi un velvēti kā kriptā.

Alise skatās ieplestām acīm, pacēlusi trīsošo liesmiņu augstāk un juzdama kaut ko savādi, kņudinoši pazīstamu, kam nespēj atrast vārdu. Viņa jau grasās kāpt lejup pa pakāpieniem, kad pamana augšējā akmenī iegravētus burtus. Pieliecas un mēģina tos izlasīt. Salasāmi ir tikai pirmie trīs vārdi un pēdējais burts - N vai varbūt H. Pārējie ir nodiluši vai nokalti nost. Ar pirkstiem noraususi zemes, Alise izlasa burtus skaļi. Atbalss klusumā skan naidīgi un draudoši.

- P-A-S A P-A-S… Pas a pas.

Soli pa solim? Kas - soli pa solim? Zemapziņas virsmu saņirbina vārās atmiņas kā senaizmirsta dziesma. Un tad pagaist.

- Pus a pas, - viņa čukstus atkārto, taču nozīme neataust. Lūgšana? Brīdinājums? Nezinot turpinājumu, šiem vārdiem nav jēgas.

Alise, nu jau pavisam nervoza, izslienas taisni un kāpj lejup pa pakāpieniem, soli pa solim. Ziņkārība cīnās ar draudīgām nojautām; viņa jūt, kā slaidos, kailos delmus pārklāj zosāda, un nezina, vai tas ir no neomulības vai no alas aukstuma.

Šķiltavas viņa tur augstu gaisā, lai apgaismotu ceļu, un cenšas nepaslīdēt un nekam neuzgrūsties. Tikusi lejā, viņa apstājas. Dziļi ieelpo un sper soli melnkoka tumsā. Tik tikko var saskatīt kambara galasienu.

No tāda attāluma ir grūti pateikt, vai tas nav vienkāršs gaismas māns vai liesmas mesta ēna, taču izskatās, ka u2 klints vīd gleznots vai grebts raksts - liels aplis, ko veido līnijas un pusloki. Tam priekšā uz grīdas ir akmens galds, pēdas četras augsts, līdzīgs altārim.

Paturēdama acīs simbolu uz sienas, lai varētu orientēties, Alise pie­sardzīgi virzās uz priekšu. Nu viņa saredz rakstu skaidrāk. Tas atgādina kaut kādu labirintu, lai gan atmiņa signalizē, ka tajā kaut kas nav gluži tā, kā vajag. Tas nav īsts labirints. Līnijas neved uz centru, kā būtu jābūt. Raksts ir aplams. Alise nezina, kāpēc ir par to tik pārliecināta, toties zina, ka viņai ir taisnība.

Neizlaizdama labirintu no acīm, viņa virzās tuvāk, tuvāk. Kāja atsitas pret kaut ko cietu uz grīdas. Atskan kluss, dobjš blīkšķis, un kaut kas aizripo, it kā būtu apgāzies.

Alise paskatās lejup.

Viņai sāk trīcēt kājas. Bālā liesmiņa rokā līpinās. Izbīlī aizraujas elpa. Viņa stāv pie sekla kapa, tā ir neliela iedobe klonā, nekas vairāk. Kapā guļ divi skeleti, kas reiz bijuši cilvēki, laikazobs nograuzis kaulus pilnīgi tīrus. Viena galvaskausa aklie acu dobumi raugās augšup, uz Alisi. Otrs galvaskauss, ko viņas kāja izspērusi no vietas, guļ uz sāniem kā novērsies no viņas.

Līķi reiz ir noguldīti viens otram blakus ar seju pret altāri, kā iegra­vēti kapa plātnē. Tie guļ nevainojami simetriski, taču kapam nepiemīt nekāds rāmums. Te nav ne miņas no miera. Viena galvaskausa vaigu kauli ir sadragāti, ietriekti uz iekšu kā papjēmašē maskai. Otram ske­letam vairākas ribas ir salauztas un rēgojas uz āru kā trausli nokaltuša koka zari.

Tie nevar tev neko nodarīt. Apņēmusies nepadoties bailēm, Alise piespiež sevi notupties, cenzdamās vairs nekam neuzgrūsties. Viņa pārlaiž acis kapam. Starp līķiem guļ duncis, kam no vecuma satumsis asmens, un dažas auduma skrandas. Blakus duncim ir ādas soma, aiz­velkama ar siksniņu, pietiekami liela, lai tajā ietilptu mazs šķirstiņš vai grāmata. Alise sarauc pieri. Viņa skaidri zina, ka jau agrāk ir redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, taču atmiņa liedzas nākt palīgā.

Apaļais, baltais priekšmets, sažņaugts mazākā skeleta spīļveidīgajos pirkstos, ir tik mazs, ka Alise to gandrīz nepamana. Neapdomājusi, vai tas būs pareizi darīts, viņa žigli izņem no kabatas pinceti. Pasniedzas lejup un piesardzīgi izceļ laukā sīko priekšmetu, tuvina to liesmiņai, viegli nopūš nost putekļus, lai saredzētu labāk.

Tas ir akmens gredzentiņš, vienkāršs un pilnīgi parasts, apaļš, gluds. Arī tas šķiet dīvaini pazīstams. Alise palūkojas tuvāk. Iekšpusē iegravēts raksts. Sākumā viņa nospriež, ka tas ir kaut kāds zīmogs. Tad salecas atskārsmē. Viņa paceļ acis uz zīmējumu, kas vīd uz kambara galasienas, tad vēlreiz paskatās uz gredzenu.

Raksti ir vienādi.

Alise nav ticīga. Viņa netic ne debesīm, ne ellei, ne Dievam, ne Sātanam, ne tiem radījumiem, kuri itin kā spokojoties šajos kalnos. Taču pirmo reizi mūžā viņu pārņem sajūta, ka tepat līdzās ir kaut kas pārdabisks, neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas pārsniedz viņas piere­dzes un apjēgsmes robežas. Viņa jūt, kā ļaunums pieskaras viņas ādai, galvai, kāju pēdām.

Viņas drosme saplok. Alā pēkšņi ir ledaini auksti. Bailes aizžņaudz viņai kaklu, sasaldē elpu plaušās. Alise pietrūkstas kājās. Viņa nedrīkst atrasties šeit, šajā mūžsenajā vietā. Izmisīgi gribas tikt ārā no šī kam­bara, prom no varmācības pierādījumiem un nāves smakas, atpakaļ drošajā, spožajā saules gaismā.

Taču ir par vēlu.

Virs galvas vai aiz muguras, viņa neaptver, kur īsti, atskan soļi. Skaņa svaidās starp šaurajām sienām, atlec no klints un akmens. Kāds nāk.

Alise izbailēs apcērtas apkārt un izlaiž no rokām šķiltavas. Ala ieslīgst tumsā. Viņa mēģina skriet, bet tumsā nevar atrast izeju. Viņa paklūp. Kājas vairs neklausa.

Viņa krīt. Gredzens ielido atpakaļ kaulu kaudzē, kur tam ir īstā vieta.