Labirints

19. NODAĻA

Kad Alaīsa pamodās atkal, viņa gulēja linu palagos, nevis zālē. Ausīs kaut kas klusi, dobji svelpa - kā rudens vējš, atbalsodamies koku biezoknī. Augums šķita dīvaini smags, kā svešs. Sapnī Alaīsa bija redzējusi, ka pie viņas sēd Esklarmonda, uzlikusi uz pieres vēsu roku, lai remdētu drudzi.

Plaksti notrīsēja un atvērās. Virs galvas pletās pazīstamais koka baldahīns, tumšzilie gultas aizkari bija atvilkti vaļā un atsieti ar len­tēm. Istabu izgaismoja liega, zeltaina rieta gaisma. Gaisā, vēl karstā un smagā, jautās nakts tuvums. Alaīsa sajuta svaigi kvēpinātu zālīšu vieglo smaržu. Rozmarīna un lavandas dvesmu.

Kaut kur tuvumā slāpēti skanēja piesmakušas sieviešu balsis. Sie­vietes sačukstējās, kā cenzdamās viņu netraucēt. Vārdi šņāca kā tauku piles, kas krīt no iesma ugunī. Alaīsa gausi pagrieza galvu uz balsu pusi. Pie tukšā kamīna kā divas vecas vārnas kvernēja galvenā staļļapuiša negantā sieva Aizieta un viltīgā, nenovīdīgā tenku vācele Ranjē, kuras vīrs bija neaptēsts lempis. Abas bija bēdīgi slavenas ķildnieces. Alaīsas māsa Oriāna nereti izmantoja abas dažādiem uzdevumiem, taču Ala­īsa tām neuzticējās un nesaprata, kā abas gadījušās viņas istabā. Tevs nemūžam nebūtu to pieļāvis.

Tad viņa atcerējās. Teva nemaz nebija pilī. Viņš bija aizjājis uz Senžilu vai Monpeljē, viņa īsti neatcerējās. Un Gijems viņam līdzi.

- Un kur tad šie bija? - švīkstēja Ranjē, kāri gaidīdama vielu tenkām.

- Dārzā, strautmalā pie vītoliem, - Aizieta atbildēja. - Mazellas. vecākais skuķis redzējis, kā šie uz turieni aiziet. Un, nejaucēns, uzreiz

prom pie mātes. Tad Mazella pati atjoza uz pagalmu, lauzīdama rokas par tādu kaunu un vaimanādama, kā šai negriboties to man stāstīt.

- Šī jau mūždien ir skaudusi tavu meitu, e. Viņai visas meitas res­nas kā baļļas un vēl bakurētainas piedevām. Tik nesmukas, ka bail. - Ranjē pieliecās Aizietai tuvāk. - Un ko tu tad darīji?

- Ko tad citu es varēju darīt, ja ne iet un paskatīties pati? Līdzko iegāju dārzā, uzreiz šos pamanīju. Nemaz necentās slēpties. Sagrābu Raulu aiz matiem - kas par nejaukiem, rupjiem, brūniem matiem! - un sadevu pa ausīm. Šis tik rausta jostu, nosarcis aiz kauna, ka pieķerts. Kad kampu ciet Žaneti, šī izrāvās un aizlikās prom, ne atpakaļ neska­tīdamās.

Ranjē noklakšķināja mēli.

- Un mājās Žanete tik vaid un īd, kā Rauls viņu mīlot un kā gribot precēt. Klausīdamies varētu nodomāt, ka vēl nevienai meičai galvu nav sajaukuši saldi vārdi.

- Bet varbūt šim tie nodomi godīgi?

Aizieta nicīgi nosprauslojās. - Šim nav tādas turības, lai precētos! Pieci vecāki brāļi, un tikai divi precējušies. Tevs dienu un nakti pa krogu. Beidzamais grasis, kas šiem mājā gadījies, taisnā ceļā nonāk Gastona kabatā.

Alaīsa pūlējās nedzirdēt sievu negantās tenkas. Viņas bija kā divas maitu lijas, kas apskrubina kaulus.

- Bet beigu beigās tev tika laime nelaimē, - viltīgi sacīja Ranjē. - Ja tu, apstākļu spiesta, nebūtu aizgājusi uz turieni, tad nebūtu atra­dusi viņu.

Alaīsa saspringa, juzdama, ka abas galvas pagriežas pret gultu.

- Tā ir gan, - Aizieta piekrita. - Un es droši vien saņemšu dāsnu atalgojumu, kad atgriezīsies viņas tēvs.

Alaīsa klausījās, bet neko vairāk neuzzināja. Ēnas stiepās garākas. Viņa ik pa brīdim iegrima snaudā.

Uz nakti Aizietu un Ranjē nomainīja vēl viena no māsas iecienī­tākajām kalponēm. Alaīsu pamodināja troksnis, kad kalpone vilka ārā no pagultes cisu maisu saplaisājušā koka rāmī. Alaīsa dzirdēja kalponi atguļamies uz kunkuļainā cisu maisa, no kura šņākdams izplūda gaiss.

Pēc brīža ņurdieni un skaļi krācieni, sēcieni un šņācieni aiz gultas kāj­gaļa liecināja, ka uzraudzītāja ir aizmigusi.

Alaīsa piepeši kļuva pavisam modra. Prātā skanēja tēva pēdējais rīkojums. Rūpīgi glabāt dēlīti ar labirinta attēlu. Viņa uzslējās sēdus un pārlaida skatienu drānas gabaliem un svecēm uz naktsskapīša.

Dēlīša tur vairs nebija.

Cenzdamās nepamodināt kalponi, Alaīsa atvēra naktsskapīša dur­vis. Eņģes, sen nelietotas, iečīkstējās. Alaīsa pārlaida pirkstus ap gultas malu - varbūt dēlītis ieslīdējis starp gultasmaisu un koka rāmi. Taču arī tur dēlīša nebija.

Res. Nekā.

Domas sliecās pavisam nelāgā virzienā. Tevs bija noraidījis iespēju, ka citi uzminējuši viņa noslēpumu, - bet vai viņš nebija maldījies? Bija pazudis gan merels, gan dēlītis.

Alaīsa pārcēla kājas pār gultas malu un uz pirkstgaliem aizlavījās pār istabu pie sava rokdarbu krēsla. Vajadzēja pārliecināties. Pār krēsla atzveltni karājās viņas apmetnis. Kāds bija mēģinājis to tīrīt, taču sar­kanā, izšūtā eģe bija apkaltuši ar dubļiem, vietumis tik biezā kārtā, ka nebija saredzams raksts. Apmetnis oda pēc sētas vai staļļiem - sīvi un skābeni. Kā jau gaidījusi, Alaīsa neatrada neko. Viņas soma bija pazudusi - kopā ar merelu.

Notikumi risinājās pārlieku strauji. Vecās, ierastās ēnas pēkšņi likās ļaunuma pilnas. Visapkārt jautās draudi - pat gulētājas ņurdienos aiz gultas kājgaļa.

Ja nu tie, kas man uzbruka, vēl atrodas pilī? Ja nu tie atgriežas?

Alaīsa žigli apģērbās un paņēma eļļas lampiņu. Doma par to, ka vienatnē jāiet pār pagalmu, bija biedējoša, tomēr viņa nevarēja vien­kārši sēdēt savā kambarī un gaidīt, kas notiks.

Coratge. Drosmi.

Alaīsa skrēja pār Cour d'Honneur uz Tour Pinte, piesegusi plandošo lampas liesmiņu ar plaukstu. Vajadzēja sameklēt Fransuā.

Pavērusi durvis, viņa tumsā sauca Fransuā vārdu. Atbildes nebija. Viņa ielavījās iekšā.

- Fransuā! - Alaīsa čukstus pasauca vēlreiz.

Lampas bāli dzeltenajā gaismā viņa saredzēja kādu guļam pie tēva gultas kājgaļa uz cisu maisa.

Nolikusi lampu zemē, Alaīsa noliecās un viegli pieskārās gulētājam pie pleca. Un tūdaļ atvilka roku nost, it kā pirksti būtu apsviluši. Kaut kas likās dīvaini.

- Fransuā?

Nekādas atbildes. Alaīsa satvēra segas raupjo malu, noskaitīja līdz trīs un parāva segu nost.

Zem tās bija vecu drēbju un kažokādu murskulis, sakārtots tā, lai izskatītos pēc cilvēka aprisēm. Alaīsa uzelpoja, tomēr jutās apmulsusi.

Gaitenī aiz durvīm atskanēja troksnis. Viņa paķēra lampu, nodzēsa to un paslēpās aiz gultas.

Durvis čīkstēdamas atvērās. Ienācējs apstājās, varbūt saodis lampi­ņas eļļu vai pamanījis nomesto segu. Viņš izvilka no maksts dunci.

- Kas te ir? - viņš noprasīja. - Nāc ārā!

- Fransuā, - Alaīsa atvieglota sacīja, pašķīra aizkarus un iznāca no paslēptuves. - Ta esmu es. Vari likt ieroci nost.

Fransuā izskatījās satrūcies vēl vairāk par Alaīsu.

- Kundze, piedodiet man. Es nezināju…

Viņa vēroja sulaini. Fransuā elpoja smagi, it kā būtu skrējis.

- Ta ir mana vaina, - bet kur tu biji šādā stundā?

- Es…

Droši vien pie kādas sievietes, Alaīsa nodomāja, nesaprazdama, kāpēc par to tā jākaunas. Tad viņa apžēlojās.

- Tas nav svarīgi, Fransuā. Esmu atnākusi tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kuram es uzticos. Pastāsti, kas ar mani notika.

Sulainis nobālēja. - Es neko nezinu, kundze, - viņš steigšus nobēra aizžņaugtā balsī.

- Liecies nu mierā, tu taču būsi dzirdējis baumas, virtuves tenkas!

- Pavisam maz.

- Tad mēģināsim abi kopā, - Alaīsa teica, pārsteigta par tādu iztu­rēšanos. - Es atceros, ka atgriezos no tēva kambara, pēc tam kad tu biji atnesis ziņu, ka viņš aicina mani pie sevis. Man uzbruka divi vīri. Es pamodos dārzā pie strauta. Bija agrs. Kad pamodos nākamo reizi, es gulēju pati savā kambarī.

- Vai jūs pazītu tos vīrus, kundze, ja ieraudzītu viņus vēlreiz?

Alaīsa uzmeta viņam asu skatienu. - Nē. Bija tumšs, un viss notika pārāk ātri.

- Vai kaut kas tika nolaupīts?

Alaīsa mirkli vilcinājās. - Nekas vērtīgs, - viņa atbildēja, meli negribīgi nāca pār lūpām. - Vēl es zinu, ka trauksmi sacēla Aizieta Bešēra. Pirmīt dzirdēju viņu ar to lielāmies, bet neparko nevaru saprast, kāpēc viņa sēdēja manā istabā. Kāpēc ne Riksenda? Vai kāda cita no manām kalponēm?

- Ta pavēlēja kundze Oriāna. Viņa pati ir uzņēmusies gādību par jums.

- Vai ļaudis nebrīnās par tādām rūpēm? - Alaīsa jautāja. Tas nu tiešām bija kas neredzēts. - Mana māsa nav izslavēta ar tādu… prasmi.

Fransuā piekrītoši pamāja. - Taču viņa uzstāja, kundze.

Alaīsa nogrozīja galvu. Prātā atausa neskaidras atmiņas: viņa ir iesprostota šaurā telpā, sienas ir no akmens, nevis no koka, sīvi ož pēc urīna, dzīvniekiem un pamestības. Jo vairāk Alaīsa pūlējās notvert šo atmirtu ainu, jo tālāk prom tā aizslīdēja.

Viņa atgriezās pie sava nāciena mērķa.

- Cik saprotu, Fransuā, mans tēvs ir devies uz Monpeljē.

Sulainis pamāja. - Pirms divām dienām, kundze.

- Tatad ir trešdiena, - viņa satriekta nomurmināja. Bija zaudētas divas dienas. Viņa sarauca pieri. - Fransuā, vai mans tēvs prombraucot nejautāja, kāpēc es neesmu atnākusi pateikt ardievas?

-Jautāja, kundze, bet… viņš aizliedza man jūs modināt.

Neizprotami. - Bet mans vīrs? Vai Gijems neteica, ka tovakar es neesmu atgriezusies mūsu kambarī?

- Manuprāt, kundze, vakarā chevalier di Mā vispirms pavadīja kādu laiku smēdē, bet pēc tam kopā ar vikontu Trankavelu piedalījās svētī­bas dievkalpojumā kapelā. Likās, par jūsu prombūtni viņš jutās tikpat pārsteigts kā intendants Peletjē, un turklāt…

Fransuā aprāvās.

-Turpini. Saki visu līdz galam, Fransuā. Es tevi nevainošu.

- Ar jūsu atļauju, kundze, es domāju, ka chevalier di Mā negribēja ierādīt jūsu tēvam, ka nezina, kur jūs esat.

Tiklīdz šie vārdi bija izskanējuši, Alaīsa saprata, ka tā ir taisnība. Pašlaik viņas vīrs un tēvs satika sliktāk nekā jebkad. Alaīsa saknieba lūpas, lai nevilšus nepaustu piekrišanu.

- Bet uzbrucēji patiesībā lika uz spēles savu dzīvību, - viņa atgriezās pie notikušā. - Uzbrukt man Chāteau Comtal sirdī - tas bija neprāts. Un noziegties vēl smagāk, sagūstot mani… Kā gan viņi varēja cerēt, ka tiks cauri sveikā?

Viņa iekoda mēlē, apjēgdama, ko pateikusi.

- Visi bija ļoti aizņemti, kundze. Bija pat atcelta stunda, kad jādo­das pie miera. Rietumu vārti gan bija slēgti, bet Austrumu vārti palika vaļā visu nakti. Divi vīri pavisam viegli būtu varējuši izvest jūs no pils, ja vien būtu aizsegta jūsu seja un drānas. Visapkārt bija daudz dāmu… tas ir… tādu sieviešu…

Alaīsa valdīja smaidu. - Pateicos, Fransuā, es sapratu.

Smaids izdzisa. Vajadzēja apdomāties, izlemt, kas darāms turpmāk. Viņa jutās pilnīgi apjukusi. Neizpratne par to, kāpēc notikumi risināju­šies tādā veidā, vēl pastiprināja bailes. Ir grūti pretoties ienaidniekam bez sejas.

- Fransuā, būtu labi izplatīt valodas, ka no uzbrukuma es neko neatceros, - Alaīsa pēc brīža ierunājās. - Tad vainīgie, ja tie vēl atro­das pilī, nejutīsies apdraudēti.

Doma par to, ka jāatgriežas pār tumšo pagalmu, stindzināja sirdi. Un Oriānas kalpones acu priekšā tikpat neizdosies aizmigt. Alaīsa nešau­bījās, ka šai kalponei ir uzdots viņu izspiegot un par visu ziņot māsai.

- Līdz rītam es palikšu tepat, - viņa piebilda.

Viņai par pārsteigumu, Fransuā izskatījās pārbijies. - Bet, kundze, jums nepiedienas…

- Atvaino, ka šonakt paliksi bez guļvietas, - Alaīsa teica, ar smaidu mīkstinādama savu pavēli, - taču man nepatīk sieviete, kas ierīkoju­sies uz nakšņošanu manā kambarī. - Sulaiņa seja kļuva bezkaislīga un noslēgta. - Un es būtu pateicīga, ja tu, Fransuā, varētu palikt tepat tuvumā - varbūt vēl būsi man vajadzīgs.

Viņš neatbildēja uz smaidu. - Kā vēlaties, kundze.

Alaīsa mirkli raudzījās viņā, taču tad nosprieda, ka piešķir sulaiņa uzvedībai pārmērīgi lielu nozīmi. Palūgusi iedegt lampu, viņa ļāva Fransuā iet.

Tiklīdz viņš nozuda aiz durvīm, Alaīsa saritinājās tēva gultā. Tagad, vienatnē, bēdas par Gijema prombūtni atgriezās kā trula smeldze. Ala­īsa centās iztēloties vīra seju, acis, zoda līniju, taču vaibsti izplūda un vairījās. Viņa zināja, ka atsaukt atmiņā šo tēlu traucē aizvainojums. Vēl un vēlreiz viņa sev atgādināja, ka Gijems tikai ir pildījis savus chevalier pienākumus. Ka nav darījis neko sliktu vai nepareizu. Ka ir rīkojies pilnīgi atbilstoši stāvoklim. Tik svarīgas misijas priekšvakarā viņam bija jāpilda pienākumi pret savu Seigneur un ceļabiedriem, nevis pret sievu. Taču, lai cik reižu Alaīsa to sev atkārtotu, balsis galvā neap­klusa. Nekādi vārdi nespēja mainīt to, ko viņa juta. Viņai bija bijusi nepieciešama Gijema aizstāvība, bet Gijems nebija pratis viņu aizstā­vēt. Lai cik netaisni tas būtu, viņa vainoja Gijemu.

Ja viņas prombūtne būtu atklāta jau rītausmā, uzbrucēji varbūt būtu noķerti.

Lin tēvs nebūtu devies ceļā, domādams par mani slikti.