Labirints

26. nodala Bezjē 1209- GADA JULHKT

Sāka tumst, kad Alaīsa sasniedza līdzenumus pie Kursānas pil­sētas.

Viņa bija ātrā gaitā auļojusi pa veco romiešu ceļu caur Minervuā uz Kapestānu, pār plašajiem kaņepju laukiem - canabiercs - un pār smaragdzaļajām miežu jūrām.

Atstājusi Karkasonu, Alaīsa katru dienu jāja, līdz saules svelme kļuva neciešama. Tad kopā ar Tatū uzmeklēja patvērumu un atpūtās, lai tālāk dotos mijkrēslī, kad gaisā virmoja knišļi, mežos klaigāja sīļi, ūjināja pūces, apkārt zibēja sikspārņi.

Pirmajā naktī viņa bija atradusi pajumti nocietinātajā Aziljas pil­sētā pie Esklarmondas draugiem. Tālāk uz austrumiem tīrumos un cie­mos redzēja arvien mazāk ļaužu, un tie paši bija aizdomu pilni, tumšās acis raudzījās piesardzīgi. Alaīsa dzirdēja valodas par briesmu darbiem, ko pastrādājušas franču zaldātu bandas vai routiers, algotņi, laupītāji. Šie stāsti bija cits par citu asiņaināki un šausmīgāki.

Alaīsa pievilka pavadu un palaida Tatū soļos, nespēdama izlemt, vai jāt līdz Kursānai vai meklēt pajumti tuvāk. Pie pelēkajām debe­sīm, kas apmācās arvien drūmākas, strauji slīdēja mākoņi, gaiss bija sastindzis. Tālumā lāgiem ieducinājās pērkons, rūkdams kā lācis, kas mostas no ziemas miega. Alaīsa negribēja palikt klajā laukā, uznākot negaisam.

Tatū bija nemierīga. Alaīsa juta, kā saspringst ķēves dzīslas, un tā divas reizes satrūkās un metās sāņus, kad ceļmalas krūmos iečabinājās zaķis vai lapsa.

Gabalu tālāk Alaīsa redzēja ozolu un ošu mežiņu. Tas nebija tik blīvs, lai pa vasaru tur mitinātos lielāki dzīvnieki - meža cūkas vai lūši. Taču koki bija augsti un kupli, un to zari, savijušies blīvi kā rež­ģis, solīja drošu pajumti. Turp aizlocījās sausa, neskaitāmu kāju iemīta taka; tas liecināja, ka caur šo mežu ved īsākais ceļš uz pilsētiņu.

Tatū nemierīgi sacirtās sāņus, kad tumstošās debesis pāršķēla zibens plaiksna. Tas palīdzēja Alaīsai izšķirties. Labāk nogaidīt, līdz negaiss būs pāri.

Čukstus mierinādama ķēvi, Alaīsa iejāja tumšzaļajā meža ielokā.

Vīri jau pirms laba laika bija pazaudējuši medījumu no acīm. Vie­nīgi vētras tuvošanās piespieda viņus griezties atpakaļ uz nometni.

Pēc vairākām ceļojuma nedēļām franču bālā āda bija tumši iede­gusi spīvajā dienvidu saulē. Ceļa bruņas un apmetņi, rotāti ar kunga un pavēlnieka ģerboni, bija paslēpti biezoknī. Viņi vēl cerēja, ka šajā neveiksmīgajā misijā tomēr izdosies kaut ko iegūt.

Atskanēja kāds troksnis. Pārlūza sauss zars, iedunējās jājamzirga pakavi, lāgiem pakava dzelzs trāpīja pa akmeni.

Vīrs, kam mutē rēgojās robaini, nomelnējuši zobi, rāpus aizlīda uz priekšu, lai paskatītos. Gabaliņu tālāk pa mežu kāds jāja maza, bēra arābu rikšotāja mugurā. Vīrs glūnēja piemiegtām acīm. Varbūt šis sortie[43] tomēr nebūs veltīga laika šķiešana. Jātnieka drānas bija vienkār­šas un nevērtīgas, toties par tik smalku zirgu varētu dabūt labu cenu.

Viņš meta ar oli savam biedram, kas slēpās otrpus takai.

- Tu tik paskaties, - tas nomurmināja. - Une femme. Et seule

- Tu skaidri zini, ka viena?

- Citus es nedzirdu.

Vīri satvēra aiz galiem virvi, kas bija pārstiepta pār taku un paslēpta zem lapām, un gaidīja jātnieci.

Iejājot dziļāk mežā, Alaīsas drosme noplaka.

Zemsedze bija mitra, bet zeme zem tās vēl cieta. Zem Tatū kājām čaukstēja lapas. Alaīsa centās klausīties putnu čivināšanā, taču āda notērpoja sliktās priekšnojautās. Meža klusums draudēja, nevis mie­rināja.

Vainīga tikai tava iztēle.

Arī Tatū bija tramīga. Pēkšņi kaut kas aizlidoja pa gaisu - kā bulta no loka.

Sloka! Čūska?

Tatū izbīlī iezviedzās un saslējās pakaļkājās, izsperdama priekškājas gaisā. Alaīsa nepaguva attapties; kapuce noslīdēja no galvas, pavada izšļuka no rokām, un viņa atmuguriski izlidoja no segliem. Plecs sāpīgi triecās pret zemi, sāpēs aiztrūka elpa. Viņa ieelsās, pagriezās uz sāniem un lūkoja piecelties. Vajadzēja noturēt Tatū, lai tā neaizauļotu prom.

- Tatū, dogamenOl - viņa uzsauca, sliedamās kājās. - Tatū!

Paspērusi dažus grīļīgus soļus uz priekšu, Alaīsa apstājās. Uz takas,

aizšķērsodams viņai ceļu, stāvēja vīrietis un smīnēja, rādīdams nomel­nējušus zobus. Rokā viņam bija duncis ar nespodru asmeni un satum- sušu, brūnu smaili.

Pa labi kaut kas sakustējās, un Alaīsa strauji paskatījās turp. Otrs vīrietis, kam seju izkropļoja robaina rēta no kreisās acs līdz mutes kak­tiņam, turēja aiz pavadas Tatū un rokā vicināja nūju.

- Nē! - viņa dzirdēja sevi iekliedzamies. - Laid viņu vaļā!

Par spīti sāpēm plecā, roka tomēr sameklēja zobena spalu. Lai tie pievāc, ko grib, tad varbūt nenodarīs tev pāri. Vīrietis paspēra soli uz viņas pusi. Alaīsa izrāva zobenu, asmens puslokā nožvikstēja gaisā. Nenovērsdama acu no vīrieša sejas, viņa iebāza roku zutnī un nosvieda uz takas sauju monētu.

- Ņem. Nekā cita vērtīga man nav.

Paskatījies uz zemē izkaisīto sudrabu, vīrs nicīgi nospļāvās. Noslau­cījis muti ar plaukstas virspusi, paspēra vēl soli tuvāk.

Alaīsa pacēla zobenu. - Es tevi brīdinu. Netuvojies! - viņa iesau­cās, zobena asmens uzzīmēja gaisā astotnieku, neļaujot laupītājam tuvoties.

- Ligote-la', - vīrs pavēlēja otrajam.

Alaīsai pārskrēja salti šermuļi un dūša uz mirkli saskrēja papēžos. Tie taču bija franču zaldāti, nevis laupītāji. Prātā pazibēja ceļā dzir­dētie nostāsti.

Tad viņa saņēmās un atkal savicināja zobenu.

- Nenāciet tuvāk! - viņa uzsauca, balsi stindzināja bailes. - Citādi es jūs nogalināšu…

Alaīsa apsviedās apkārt, uzgrūdās otrajam vīram, kas bija pienācis klāt no aizmugures, un iekliegdamās izsita nūju tam no rokas. Tas izrāva no jozmeņa dunci, ierēcās un metās viņai klāt. Ar abām rokām satvērusi zobena spalu, Alaīsa cirta un dūra. Uzbrucējam no delma izšļācās asinis.

Alaīsa atvēzējās otram zvēlienam, bet gar acīm pēkšņi uzvirpuloja violetas un baltas dzirksteles. No trieciena spēka viņa paklupa, un acīs no sāpēm saskrēja asaras, jo kāda roka sagrāba viņu aiz matiem un uzrāva kājās. Pie kakla viņa sajuta salta asmens smaili.

- Laisse-tomber! - Met zemē.

Nekas cits neatlika. Alaīsa izlaida zobenu no rokām. Otrais vīrietis paspēra ieroci prom, izvilka no jozmeņa rupju linu tarbu un uzmauca to viņai galvā. Alaīsa centās izrauties, bet pieputējušais audekls aiz­spieda muti, un viņa sāka klepot. Tomēr turpināja cīnīties, līdz pakrūtē trāpīja dūre, un viņa salīka uz priekšu.

Nebija spēka pretoties, kad vīrieši atlauza rokas viņai aiz muguras un sasēja tās.

- Reste-lāS

Abi pagāja tālāk. Alaīsa dzirdēja, ka tie vandās pa viņas seglu somām un sviež zemē mantas. Tie sarunājās, varbūt strīdējās. Šajā rupji skanošajā valodā bija grūti saprast vārdus.

Kāpēc viņi mani nenogalināja?

Un kā nelūgts rēgs prātā tūdaļ atausa atbilde. Vispirms viņi paprie­cāsies.

Alaīsa izmisīgi mēģināja izbrīvēt rokas, lai gan saprata, ka arī ar brīvām rokām netiks tālu. Tie viņu panāks. Tagad abi smējās. Dzēra. Un nekur nesteidzās.

Acīs sariesās izmisuma asaras. Galva bezspēkā noslīga uz cietās zemes.

Sākumā Alaīsa nesaprata, no kurienes skan duna. Tad viņa aptvēra. Zirgi. Dzelzs pakavi, kas auļo pa līdzenumu. Viņa ciešāk piespieda ausi pie zemes. Pieci, varbūt seši zirgi, kas tuvojas mežam.

Tālumā ieducinājās pērkons. Tuvojās arī negaiss. Tagad vismaz varēja kaut ko iesākt. Ja viņa tiktu gana tālu, tad varbūt rastos izre­dzes glābties.

Lēni un pēc iespējas klusi viņa rāpās nost no takas, līdz sajuta asos kazenājus. Uzslējusies ceļos, locīja galvu augšup lejup, līdz tarba sāka slīdēt nost. Vai tie skatās šurp?

Neviens viņai neuzsauca. Noliekusi galvu, Alaīsa to purināja, vis­pirms viegli, tad arvien stiprāk, līdz beidzot tarba nošļuka nost. Viņa dziļi atvilka elpu un tad paskatījās apkārt.

Patlaban abi laupītāji nevarēja viņu saredzēt, bet, ja atskatītos un ieraudzītu, ka viņa nozudusi, tad acumirklī atrastu. Alaīsa vēlreiz pie­spieda ausi pie zemes. Jātnieki tuvojās no Kursānas puses. Mednieki? Izlūki?

Mežā atbalsojās pērkona grāviens, no ligzdām koku galotnēs uzspurdza putni. Spārni izbailēs kūla gaisu, un putni, brīdi lidinājušies, atkal meklēja patvērumu lapotnē. Tatū iegrudzinājās un ar pakavu kārpīja zemi.

Dedzīgi cerēdama, ka pērkona dārdi pārskanēs zirgu auļus, līdz jāt­nieki būs pietiekami tuvu, Alaīsa atmuguriski ierāpās krūmu aizsegā, ceļgalus skrāpēja oļi un sprunguļi.

-Ohe."

Alaīsa sastinga. Viņa bija pamanīta. Abi uzbrucēji skrēja šurp, un viņa valdīja kliedzienu. Tieši virs galvas nodārdēja pērkons, un abi izbijušies pacēla acis pret debesīm. Viņi nav pieraduši pie dienvidu stiprajiem negaisiem. Alaīsa burtiski saoda šo salašņu bailes, ko likās izstrāvojam pat āda.

Izmantodama vilcināšanos, viņa rīkojās. Piecēlās kājās un metās skriet.

Taču par lēnu. Rētainais metās viņai pakaļ, iesita pa deniņiem un notrieca zemē.

- Heretique\ - viņš uzkliedza, rausdamies viņai virsū, ar savu svaru spiezdams viņu pie zemes. Alaīsa pretojās, cik spēka, taču vīrietis bija pārāk smags, un viņas svārki ķērās krūmu ērkšķos. Viņa saoda asinis, kas tecēja no vīrieša ievainotās rokas. Viņš iespieda Alaīsas seju zaros un lapās.

- Es tev teicu, lai tu paliec uz vietas, putaini

Viņš atsprādzēja vidusjostu un, smagi elsdams, pasvieda to malā. Lūdzu, kaut jel viņš nebūtu sadzirdējis jātniekus! Alaīsa mēģināja nogrūst vīrieti nost, bet, kad tas neizdevās, viņa skaļi iekliedzās - lai tikai tas neizdzird tuvojamies zirgus.

Viņš iecirta vēl vienu pļauku, pārsizdams Alaīsai lūpu. Mutē viņa sajuta asiņu garšu.

- Putaini

Te pēkšņi atskanēja citas balsis. - Ara, ara!

Alaīsa dzirdēja nostrinkšķam loka stiegru; pa gaisu aizsvilpa viena bulta, tad vēl viena, un vēl, līdz vesela bultu vētra šāvās caur mūžzaļa­jām ēnām, trāpot stumbros, izšķaidot mizu.

Francūzis pietrūkās kājās, un viņam krūtīs ietriecās resna, smaga bulta, sagriežot viņu kā vilciņu. Mirkli viņš sastinga, tad sāka ļimt, acis bija sastingušas kā akmens statujai. Mutes kaktiņā parādījās asins lāse un noritēja lejup pa zodu.

Kājas vairs neklausīja. Viņš sabruka uz ceļiem kā lūgšanā, tad ļoti gausi sasvērās uz priekšu kā nocirsts koks. Alaīsa laikus atjēdzās un parāvās nost, kad vīrietis smagi nogāzās zemē.

- Aval! - Uz priekšu!

Jātnieki panāca otro francūzi. Viņš bija iebēdzis dziļāk mežā, taču bultas viņu atrada. Viena trāpīja plecā, un viņš sagrīļojās. Otra iedūrās stilbā. Trešā ietriecās krustos, un viņš pakrita knūpus, noraustījās un sastinga.

Ta pati balss pavēlēja apstāties. - Arest! Nešaujiet. - Beidzot med­nieki parādījās skatienam. - Nešaujiet.

Alaīsa piecēlās kājās. Vai tie ir draugi, vai varbūt arī no viņiem ir jābaidās1 Vadonim zem apmetņa bija kobaltzils medību kamzolis; drā­nas bija labas. Adas zābaki, siksna un bultu maks darināti no gaišas ādas; cik redzams, vietējo amatnieku rokudarbs. Spriežot pēc izskata, viņš bija mēreni turīgs dienvidnieks.

Rokas Alaīsai joprojām bija sasietas aiz muguras. Viņa apzinājās, ka izskatās diezgan briesmīgi - lūpa uztūkuši un asiņaina, drēbes notrai­pītas.

-Seigneur, pateicos jums par palīdzību, - viņa ierunājās, cenzda­mās runāt droši. - Paceliet sejsegu, lai redzu sava atbrīvotāja seju.

- Un tā ir visa jūsu pateicība, kundze? - viņš sacīja, paceldams sejsegu. Viņa uzelpoja, ieraudzījusi, ka vīrietis smaida.

Viņš izlēca no segliem un izvilka dunci. Alaīsa soli atkāpās. - Atbrī­vošu jums rokas, - viņš vienkārši paskaidroja.

Alaīsa nosarka. - Protams. Merce.

Viņš īsi paklanījās. - Es esmu Amjels de Kursāns. Šie ir mana tēva meži.

Alaīsa atviegloti nopūtās. - Piedodiet par manu nepieklājību, bet man vajadzēja pārliecināties, ka jūs neesat…

- Šajos apstākļos tāda piesardzība ir gan gudra, gan saprotama. Un kas esat jūs, kundze?

- Alaīsa no Karkasonas, vikonta Trankavela pils pārvaldnieka Peletjē meita, Gijema di Mā sieva.

- Esmu pagodināts, kundze Alaīsa. - Vīrietis noskūpstīja viņai roku. - Vai esat smagi ievainota?

- Nē, tās ir tikai skrambas, bet mazliet sāp plecs no kritiena.

- Kur ir jūsu pavadoņi?

Alaīsa mirkli sastomījās. - Es ceļoju viena.

De Kursāns pārsteigts paraudzījās viņā. - Šie nav tie labākie laiki, kad doties ceļā bez apsardzes, kundze. Līdzenumi šeit ir pilni ar franču zaldātiem.

- Nebiju domājusi palikt ārā tik vēlu. Meklēju, kur patverties no negaisa.

Alaīsa pacēla acis, pēkšņi atskārtusi, ka lietus vēl nelīst.

- Debesis tikai kurn, - teica de Kursāns, izpratis viņas skatienu. - Vētras drauds, nekas vairāk.

Kamēr Alaīsa nomierināja Tatū, de Kursāna vīri paņēma nogali­nāto ieročus un drēbes. Tālāk mežā, kur tie bija piesējuši zirgus, atra­dās arī bruņas un ģerboņiem rotātie apmetņi. De Kursāns ar zobena smaili pacēla auduma stūri, un zem dubļu kārtas pavīdēja sudrabs uz zaļa fona.

- No Šartras, - viņš ar nicinājumu noteica. - Tie ir visnegantākie. Gatavie šakāļi. Mums ne vienu reizi vien ir stāstīts par…

Viņš aprāvās.

Alaīsa paskatījās viņā. - Par ko?

- Nav svarīgi, - de Kursāns steigšus attrauca. - Vai atgriezīsimies pilsētā?

Rindā cits aiz cita viņi atstāja mežu un izjāja līdzenumā.

- Kundze Alaīsa, vai jums šajā apvidū ir kāds noteikts mērķis?

- Es meklēju savu tēvu, kas kopā ar vikontu Trankavelu ir devies uz Monpeljē. Man ir svarīgas ziņas, un es nevaru gaidīt, līdz viņš atgriezīsies Karkasonā.

De Kursāns sarauca uzacis.

- Tatad - ko jūs esat dzirdējis? - viņa neatlaidās.

- Kundze Alaīsa, jūs pārnakšņosiet pie mums. Kad būs apkopti jūsu ievainojumi, mans tēvs jums pastāstīs, ko mēs esam dzirdējuši. Rītausmā es pats pavadīšu jūs uz Bezjē.

Alaīsa pagriezās, lai paraudzītos uz viņu. - Uz Bezjē, Messire?

- Ja baumas atbilst patiesībai, tad savu tēvu un vikontu Tranka­velu jūs atradīsiet tieši tur.