Labirints

73. NODAĻA Sabartē kalni Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs

Šamaņu viņš atguva no smakas. Amonjaks, kazu mēsli, nemazgātas gultasdrēbes, auksta vārīta gaļa. Smaka ķērās rīklē un svilināja deguna gļotādu kā ožamais sāls, pielikts pārāk tuvu pie deguna.

Vils gulēja uz raupjas lāvas, tik šauras kā sols, piestiprinātas pie būdas sienas. Uzslējies sēdus, viņš atbalstījās pret akmens mūri. Akmeņu asās šķautnes spiedās rokās, joprojām sasietās aiz muguras.

Viņš jutās kā pēc četriem raundiem boksa ringā. Visa miesa smel- dza no triecieniem pret mašīnas bagāžnieka sienām brauciena laikā. Pulsējoši sāpēja deniņi, pa kuriem Fransuā Batists bija iesitis ar ieroča spalu. Vils juta zem ādas asinsizplūdumu, cietu un karstu, juta asinis ap brūci.

Viņš nezināja, cik ir pulkstenis vai kura tagad diena. Joprojām piektdiena?

Sartru viņi bija atstājuši rītausmā, varbūt kādos piecos. No mašīnas viņš bija izvilkts karstā pēcpusdienā, kad vēl spīdēja saule. Viņš pie­lieca galvu, pūlēdamies ieskatīties rokaspulkstenī, taču no šīs kustības kļuva nelabi.

Vils nogaidīja, lai nelabums pāriet. Atvēra acis un mēģināja apjaust apkārtni. Likās, viņš atrodas tādā kā ganu būdā. Lodziņš, ne lielāks par grāmatas izmēriem, aizrestots. Tālākajā stūrī iebūvēts plaukts, kaut kas līdzīgs galdam, ķeblis. Pavardā sen izdzisušas uguns paliekas, pelēki pelni un melnas koka vai papīra šķieznas. Virs pavarda uz nūjas karājās smags metāla katls. Ap malu sasaluši tauki.

Vils atkrita uz cietā matrača, nobrāztajai ādai sajūtot palaga raup­jumu, un iedomājās, kur gan tagad ir Alise.

Ārā iedimdējās soļi, piekaramajā slēdzenē apgriezās atslēga. Zemē šķindot nokrita ķēde, artrītiski iečīkstējās durvis, un atskanēja balss, kas likās pa pusei pazīstama.

- C'est l'heure.'

Šīla juta gaisa pieskārienu kailajām rokām un kājām, juta, ka tiek kaut kur nesta.

Viņu veda prom no lauku mājas, un trokšņu murdoņā viņa saklau­sīja Pola Otiē balsi. Pēc tam nepārprotami uzvēdīja pazemes gaiss, vēss un mazliet mikls, ceļš virzījās slīpi lejup. Šeit bija abi vīrieši, viņas cie­tumsargi. Viņa jau zināja, kā tie ož. Pēc skūšanās losjona, lētām ciga­retēm, draudošas vīrestības, no kā viņai krampjaini sarāvās muskuļi.

Viņai atkal bija sasietas kājas un rokas, pleci smeldza. Viena acs bija aizpampuši. Mocīja izsalkums, valdīja tumsa, viņai bija iedotas kaut kādas nomierinošas zāles, tāpēc reiba galva, tomēr Šīla zināja, kur atrodas.

Otiē bija atvedis viņu atpakaļ uz alu. Viņa juta gaisa pārmaiņu, nokļūstot no ejas kambarī, juta, kā saspringst vīrieša kājas, nesot viņu lejup pa pakāpieniem uz kambara zemāko vietu, kur viņa bija atradusi bezsamaņā gulošo Alisi.

Šīla juta, ka šeit kaut kur deg gaisma, varbūt uz altāra. Vīrietis, kas viņu nesa, apstājās. Viņi bija sasnieguši kambara galu, pirmajā reizē viņa nebija iegājusi tajā tik tālu. Vīrietis novēla Šīlu sev no pleciem un nometa zemē kā nedzīvu priekšmetu. Atsitoties pret klonu, iesāpējās sāni, bet vairāk viņa nejuta neko.

Viņa nesaprata, kāpēc vēl nav nogalināta.

Vīrietis satvēra viņu zem padusēm un vilka pa zemi. Papēžos un potītēs dūrās zvirgzdi, akmeņi, asu klints atlūzu šķautnes. Šīla juta, ka rokas tagad tiek piesietas pie kaut kā auksta un metāliska - pie kaut kāda zemē iegremdēta gredzena.

1 Ir laiks. (Franču vai)

Vīrieši, nosprieduši, ka viņa joprojām ir bez samaņas, sāka klusu sarunāties.

- Cik lādiņu tu ieliki?

- Četrus.

- Cikos ies gaisā?

- Tūdaļ pēc desmitiem. Viņš pats to izdarīs. - Pēc balss Sīļa noprata, ka vīrietis smaida. - Vienreiz tad nu sasmērēs rokas. Nospie­dīs podziņu, un - blaukš! Viss pa tīro.

- Es vēl arvien nesaprotu, kādēļ mums vajadzēja stiept šito uz šejieni, - otrs kurnēja. - Daudz vieglāk būtu bijis atstāt laukos.

- Viņš negrib, lai šī tiek identificēta. Pēc pāris stundām puse kalna aizies pa gaisu. Un viņa paliks aprakta zem tonnas akmeņu.

Bailes beidzot deva Sīlai spēku pretoties. Raustīdama virves, viņa mēģināja piecelties, taču bija par vārgu, kājas neklausīja. Saļimstot zemē, šķita, ka viņa dzird smieklus, taču varbūt tā bija tikai iedoma. Viņa vairs nezināja, kas ir reāls un kas notiek vienīgi viņas galvā.

- Vai tad mums nav jāpaliek pie viņas?

Otrais iesmējās. - Ko tad šī var izdarīt? Piecelties un aiziet? Jēziņ! Šitādā paskatā!

Gaisma sāka dzist.

Šīla dzirdēja attālināmies vīriešu soļus, līdz palika tikai klusums un tumsa.