Labirints

8. NODALA

Vesperu zvans jau sen bija apklusis, kad Peletjē beidzot iznāca no Tour Pinte.

Juzdams ikkatru no saviem piecdesmit diviem gadiem, Peletjē pavilka sānis aizkaru un atkal iegāja Lielajā zālē. Gurdām rokām paber­zēja deniņus, mēģinādams remdināt uzmācīgās, pulsējošās galvassāpes.

Kopš koncila noslēguma vikonts Trankavels bija pavadījis laiku kopā ar savu varenāko sabiedroto, apspriezdamies par to, kā vislabāk tuvoties Tulūzas grāfam. Apspriede risinājās stundu pēc stundas. Cits pēc cita tika pieņemti lēmumi, no Chāteau Comtal aizauļoja ziņneši, vezdami vēstules ne tikai Reimonam IV, bet arī pāvesta legātiem, Sito abatam un Trankavela konsuliem Bezjē. Tika padota ziņa chevaliers, kuri bija izraudzīti par vikonta pavadoņiem. Staļļos un smēdēs jau sākās sagatavošanas darbi, lai turpinātos līdz vēlai naktij.

Lielajā zālē valdīja gaidpilns klusums. Rīt no rīta bija agri jādodas ceļā, tāpēc svinīgā mielasta vietā bija paredzēta vienkāršāka maltīte. Gari steķu galdi bez galdautiem bija izvietoti rindās, kas šķērsoja telpu no ziemeļiem uz dienvidiem. Katra galda vidū nespodri līpinājās sve­ces. Turekļos augstu pie sienām jau spoži liesmoja lāpas, metot dejo­jošas, mirgojošas ēnas.

Telpas tālajā galā iekšā ārā staigāja kalpi, nesdami ēdienus, kas bija vairāk dāsni nekā ceremoniāli. Brieža gaļa, vistu stilbiņi ar sarkanajiem pipariem, māla bļodas, pilnas ar pupiņām un desām, svaigi cepta balt­maize, violetas, medū sutinātas plūmes, rožains vīns no Korbjēru vīna dārziem un alus kausi tiem, kas var mazāk turēt.

Peletjē atzinīgi pamāja ar galvu, juzdamies apmierināts. Viņa prom­būtnes laikā Fransuā godam bija pildījis vietnieka pienākumus. Viss izskatījās tā, kā vajag, tieši tik pieklājīgi un viesmīlīgi, kā pelnījuši vikonta Trankavela viesi.

Fransuā bija labs sulainis, par spīti savas dzīves neveiksmīgajam sākumam. Viņa māte bija kalpojusi Peletjē sievai francūzietei Marge- ritai un pakārta par zādzību, kad Fransuā vēl bija mazs zēns. Viņa tēvs bija nezināms. Kad pirms deviņiem gadiem nomira Margerita, Peletjē paņēma Fransuā pie sevis un izmācīja par sulaini. Reizi pa reizei viņš atļāvās just gandarījumu par to, kāds lietaskoks iznācis no Fransuā.

Sākumā Peletjē nepamanīja mazo tumšmataino zēnu, kas sakrus­totām kājām sēdēja uz mūra pie kapelas.

- Messire.' Messire! - zēns iesaucās, pietrūkdamies kājās. - Man jums kaut kas jānodod.

Peletjē nepievērsa viņam nekādu uzmanību. - Messire! - Zēns nelikās mierā un paraustīja viņu aiz piedurknes. - Intendant Peletjē, lūdzu! Tas ir svarīgi.

Peletjē juta, ka viņam kaut kas tiek iespiests saujā. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja, ka tā ir vēstule, rakstīta uz bieza krēmkrāsas pergamenta. Sirds viņam salēcās. Uz vēstules bija viņa vārds pazīs­tamā, skaidrā rokrakstā. Peletjē bija sev iestāstījis, ka nekad to vairs neredzēs.

Viņš sakampa zēnu aiz spranda, stipri sapurināja un noprasīja: - Kur tu to dabūji? Runā! - Puika locījās kā zivs uz āķa, pūlēdamies izrauties. - Saki, ātri!

- To man iedeva kāds vīrs pie vārtiem, - zēns nočinkstēja. - Lai­diet mani vaļā! Es neko neesmu nodarījis.

Peletjē sapurināja viņu vēl sparīgāk. - Kāds vīrs?

- Pavisam parasts.

- Tev vajadzēs pacensties drusku vairāk, - intendants asi noteica, paceldams balsi. - Dabūsi vienu sū, ja pateiksi man to, ko es gribu zināt. Vai tas vīrs bija jauns? Vecs? Karavīrs? - Viņš ieturēja pauzi. - Jūds?

Peletjē bēra jautājumu pēc jautājuma, līdz bija izvilcis no zēna visu. Tas nebija daudz. Ponss pastāstīja, ka ar draugiem spēlējies aizsarggrāvī pie Chāteau Comtal, mēģinot tikt no viena tilta gala līdz otram tā, lai nepieķer sargi. Mijkrēslī, kad gaisma sākusi dzist, pie zēniem pienācis kāds vīrietis un jautājis, vai kāds pēc izskata pazīst intendantu Peletjē. Kad Ponss teicis, ka pazīstot, vīrs iedevis viņam viena sū monētu par vēstules aiznešanu. Ta esot ļoti svarīga un ļoti steidzama.

Vīrietim nebija nekādu īpašu pazīmju. Vidējos gados, ne vecs, ne jauns. Ne pārāk tumšiem, ne gaišiem matiem. Sejā ne bakurētu, ne kā cita iezīmīga. Ponss nebija ievērojis, vai vīrietim bijis kāds gredzens, jo tas slēpis rokas zem apmetņa.

Pēdīgi pārliecinājies, ka ir izdibinājis visu iespējamo, Peletjē samek­lēja zutni un iedeva puikam monētu.

- Te būs. Par pūlēm. Tagad ej.

Tas nebija jāsaka otrreiz. Ponss izrāvās no Peletjē tvēriena un laidās prom, ko kājas nes.

Peletjē atgriezās pilī, cieši piespiedis vēstuli pie krūtīm. Gaitenī pa ceļam uz savu kambari viņš nevienu nemanīja.

Durvis bija aizslēgtas. Lādēdams savu piesardzību, intendants noņēmās ar atslēgām, no steigas kļuvis neveikls. Fransuā bija aizdedzis calēlhs' un tāpat kā ik vakaru nolicis istabas vidū uz galda paplāti ar vīna krūku un diviem māla biķeriem. Mirdzoši nospodrinātās misiņa paplātes virsma zaigoja zeltainajā gaismā.

Peletjē ielēja biķerī vīnu, lai nomierinātos; prātā rosījās noputējuši tēli, atmiņas par Svēto zemi un garajām, sarkanajām tuksneša ēnām. Par trim grāmatām un mūžseno noslēpumu, kas glabājās to lappusēs.

Vienkāršais vīns bija skābs un dzēla rīkles galā. Izdzēris kausu vienā paņēmienā, viņš pielēja to atkal. Viņš daudzreiz bija centies iztēloties, kā jutīsies šajā mirklī. Taču tagad, kad tas beidzot bija klāt, viņš nejuta neko.

Peletjē apsēdās, nolicis vēstuli uz galda starp savām izstieptajām rokām. Viņš zināja, kas tajā rakstīts. Šo vēsti viņš bija gaidījis, bija no tās baidījies daudzus gadus - jau kopš ierašanās Karkasonā. Tolaik bija licies, ka bagātās un iecietīgās Dienvidu zemes būs droša paslēptuve.

Gadalaikiem ritot citam aiz cita, Peletjē arvien mazāk gaidīja, ka tiks aicināts. Virsroku guva ikdienas dzīve. Domas par grāmatām pagaisa no prāta. Pēdīgi viņš bija gandrīz aizmirsis, ka gaida.

Bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš viņš pēdējo reizi redzējis vēstules rakstītāju. Viņš aptvēra, ka līdz šim mirklim pat nav zinājis, vai viņa skolotājs un padomdevējs vēl dzīvs. Tieši Harifs bija iemācījis viņam lasīšanas prasmi olīvu biržu paēnā, pakalnos pie Jeruzalemes. Harifs bija atklājis viņa jutekļiem tik krāšņu un majestā­tisku pasauli, kādu Peletjē nekad nebija redzējis. Harifs bija palīdzējis viņam saprast, ka saracēņi, jūdi un kristieši pa dažādām takām iet pie viena un tā paša Dieva. Un Harifs bija viņam atklājis, ka aiz visa zināmā atrodas cita patiesība, daudz senāka un pamatīgāka par visu, ko piedāvā tagadējā pasaule.

Ta nakts, kad Peletjē tika uzņemts Noublesso de bs Seres, bija pali­kusi atmiņā tik spilgta un skaidra, it kā viss būtu noticis vakar. Vizuļo­jošās zelta drānas, spodri baltais altāra pārsegs, žilbinošs kā cietokšņi, kas laistījās starp cipresēm un apelsīnu birzīm augstu pakalnos virs Alepo. Vīraka smarža, čukstošu balsu viļņošana tumsā. Apgaismība.

Tajā naktī pirms vesela mūža - vismaz tagad intendantam tā šķita - viņš bija ieskatījies labirinta sirdī un zvērējis sargāt šo noslē­pumu ar savu dzīvību.

Viņš pievilka tuvāk sveci. Pat ja nebūtu zīmoga, nepaliktu šaubu, ka vēstule ir no Harifa. Viņa rokrakstu - burtu savdabīgo smalkumu, raksta precīzās proporcijas - Peletjē pazītu jebkur.

Intendants papurināja galvu, cenzdamies atvairīt atmiņas, kas draudēja viņu pievārēt. Dziļi ievilcis elpu, pabāza nazi zem zīmoga. Vasks pārlūza ar klusu krakšķi. Viņš nogludināja pergamentu.

Vēstule bija īsa. Lapas augšmalā virknējās simboli, ko Peletjē atce­rējās no dzeltenajām labirinta alas sienām pakalnos pie Svētās pilsētas.

Јailiu sākumā

Peletjē izlasīja šos vārdus skaļi, smeldamies drosmi no pazīstama­jām skaņām, iekams pievērsās Harifa vēstulei.

Brāli!

Ir laiks. Tumsa tuvojas šīm zemēm. Gaisā virmo ļaunums, kas izpostīs un samaitās visu labo. Teksti vairs nav drošībā Oksitāņu zemēs. Pienācis laiks apvienot Triloģiju. Tavs brālis gaida Tevi Bezjē, Tava māsa - Karka- sonā. Tev jānogādā grāmatas drošākā vietā.

Steidzies. Vasaras pārejas uz Navarru tiks slēgtas Visu svēto dienā, varbūt pat drīzāk, ja uzsnigs agri. Gaidīšu Tevi Svētā Miķeļa svētku dienā.

Pas a pas, se va luenh.

Krēslam iečīkstoties, Peletjē strauji atspiedās pret atzveltni. Vēstulē bija tikai tas, ko viņš gaidījis. Harifa rīkojumi bija skaidri. Viņš nelūdza vairāk par to, ko Peletjē reiz bija zvērējis dot. Un tomēr viņš jutās tā, it kā no miesas būtu izsūkta dvēsele, atstājot tikai tukšumu.

Rakstīti Harifa senču mūžsenajā valodā, tie kaut ko nozīmēja tikai tiem, kas iesvētīti Noublesso.

Zvērestu sargāt grāmatas viņš bija devis labprātīgi, taču jaunības vientiesībā. Tagad, pusmūža nogalē, tas bija sarežģītāk. Karkasonā viņš bija izveidojis sev citādu dzīvi. Viņam bija citas saistības, citi, kurus viņš mīlēja un kuriem kalpoja.

Tikai tagad viņš aptvēra, cik pamatīgi ir sev iestāstījis, ka norē­ķināšanās brīdis nepienāks viņa mūža laikā. Un ka viņš nekad nebūs spiests izvēlēties starp uzticību un atbildību vikonta Trankavela priekšā un savu pienākumu pret Noublesso.

Neviens nevar ar godu kalpot diviem kungiem. Ja Peletjē rīko­tos tā, kā pavēl Harifs, tad vajadzētu pamest vikontu viņa grūtākajā stundā. Tomēr ikkatru mirkli, kuru Peletjē tagad pavadītu blakus Rei- monam Rožē, viņš nepildītu pienākumu pret Noublesso.

Peletjē pārlasīja vēstuli, lūgdamies, lai rodas kāds risinājums. Šoreiz acīs krita atsevišķi vārdi, atsevišķas frāzes: Tavs brālis gaida Tevi Bezjē.

Harifs varēja būt domājis vienīgi Simeonu. Taču Bezjē? Peletjē pacēla biķeri pie lūpām un dzēra, nejuzdams garšu. Cik savādi, ka Simeons bija tik spilgti atausis viņam atmiņā tieši šodien, pēc dau­dziem prombūtnes gadiem.

Likteņa pirksts? Sagadīšanās? Peletjē neticēja ne vienam, ne otram. Bet kā lai izskaidro izbailes, kas bija viņu sagrābušas, kad Alaīsa stāstīja par noslepkavotā vīrieša līķi Odas ūdeņos? Nebija iemesla iedomāties, ka tas ir Simeons, tomēr viņš bija juties tik pārliecināts.

Un šis: Tava māsa - Karkasonā.

Peletjē apmulsis kaut ko zīmēja putekļu kārtiņā uz koka galda. Labirintu.

Vai Harifs būtu varējis par sargātāju iecelt sievieti? Vai viņa visu šo laiku bijusi tepat Karkasonā, viņa acu priekšā? Peletjē papurināja galvu. Tas nevarēja būt.