Labirints

64. NODAĻA

Ieblāzmojoties ausmai, Alise atradās dažus kilometrus uz ziemeļiem no Tulūzas. Apstājusies degvielas uzpildes stacijā, izdzēra divas tases karstas, saldas kafijas, lai nomierinātu nervus.

Alise vēlreiz pārlasīja vēstuli. Nosūtīta no Fuā trešdienas rītā. Odrika Bajāra vēstule, kurā aprakstīts, kā aizbraukt līdz viņa mājai. Alise nešaubījās, ka tā ir īsta, jo pazina šos melnos, ķeburainos bur­tus.

Viņai neatlika nekas cits kā braukt.

Alise izklāja uz galdiņa karti un mēģināja precīzi noteikt turpmāko maršrutu. Hameau', kur dzīvoja Bajārs, nebija uzrādīts kartē, taču viņš bija nosaucis pietiekami daudz orientieru un tuvējo miestiņu, lai Alise varētu atrast ceļu.

Viņš rakstīja, ka nešauboties: Alise pazīšot šo vietu, tiklīdz to ieraudzīšot.

Piesardzības labad - turklāt aptvērusi, ka to būtu vajadzējis izdarīt jau agrāk, - Alise lidostā nomainīja īrēto automašīnu pret cita modeļa un citas krāsas auto gadījumam, ja tiktu izsekota, un turpināja ceļu uz dienvidiem.

Viņa pabrauca garām Fuā, dodamās Andoras virzienā, un aiz Taras- konas sāka sekot Bajāra norādījumiem. Pie Lizenakas nogriezušies no galvenā ceļa, izbrauca cauri Lordā un Bestjakai. Ainava mainījās un atgādināja Alpu nogāzes. Sīkas kalnu puķītes, gara zāle, namiņi kā Šveices chalets'.

Viņa pabrauca garām plašām akmeņlauztuvēm, kas izskatījās pēc lielas, baltas brūces kalna sānā. Pret zilajām vasaras debesīm melni iezīmējās elektrības piloni un slēpošanas kūrortu pacēlāju resnie kabeļi.

Alise šķērsoja Ložas upi. Vajadzēja pārslēgt otrajā ātrumā, jo ceļš kļuva kraujāks un līkumi asāki, jau juzdama nelabumu no nemitīgās cilpu mešanas, viņa pēkšņi atjēdzās mazā ciematiņā.

Tur bija divas bodītes un kafejnīca ar pāris galdiņiem un krēsliem ārā uz ietves. Nospriedusi, ka nekaitētu pārbaudīt, vai šis ir īstais ceļš, Alise iegāja kafejnīcā. Gaiss bija piedūmots, pie letes sēdēja sakum- puši, nīgri vīri zilos kombinezonos, ar vēja ārdētām sejām.

Alise palūdza kafiju un demonstratīvi nolika uz letes karti. Nepa­tika pret svešiniekiem, sevišķi sievietēm, darīja savu, un labu brīdi neviens viņai nepievērsās, tomēr pēdīgi izdevās uzsākt sarunu. Neviens nebija dzirdējis par Los Seresu, taču apvidu pazina visi un palīdzēja kā mācēdami.

Alise brauca augstāk pakalnos, pamazām noorientēdamās. Ceļš pārvērtās takā un beidzot izzuda pavisam. Viņa apturēja mašīnu un izkāpa. Tikai tagad, stāvēdama pazīstamajā ainavā, juzdama kalnu smaržas, viņa aptvēra, ka patiesībā ir mērojusi ceļu atpakaļ un atgrie­zusies Sularakas virsotnē, tikai no otras puses.

Alise uzkāpa pakalnā un aizēnoja acis ar plaukstu. Pēc savdabī­gajām aprisēm viņa pazina Detoras kalnu ezeru, ko vīri kafejnīcā bija piekodinājuši sameklēt. Turpat līdzās bija otrs, šajā apkaimē dēvēts par Velna ezeru.

Pēdīgi viņa orientējās uz Sv. Bartolomeja augstieni, kas atradās starp Sularakas virsotni un pašu Monsegūru.

Tieši priekšā starp zaļiem krūmiem un spilgti dzeltenām irbulenēm pa brūno zemi vijās taka. Rūgti smaržoja bukšu tumšzaļās lapas. Alise pieskārās tām un ieberzēja pirkstos rasu.

Desmit minūtes viņa kāpa augšup. Tad taka izbeidzās klajumā un viņa bija klāt.

Tur viena pati slējās vienstāva mājiņa ar drupām visapkārt, pelēko akmeņu sienas saplūda kopā ar kalnu, kas pacēlās fonā. Un durvīs stā' vēja vīrietis, ļoti kalsns un ļoti vecs, ar pilnīgi baltiem matiem, ģērbies tajā pašā gaišajā uzvalkā, ko viņa atcerējās no fotogrāfijas.

Alise juta, ka kājas kustas pašas. Zeme kļuva pavisam līdzena, kad viņa spēra dažus pēdējos soļus pretim sirmgalvim. Bajārs norau­dzījās viņā klusēdams, nepakustēdamies. Nesmaidīja, nepacēla roku sveicienā. Alise jau bija pienākusi klāt, bet viņš nebilda ne vārda un nekustējās. Un nenovērsa acu no viņas sejas. Šīs acis bija ārkārtīgi neparastā krāsā.

Dzintars, kam piejaukušās rudens lapas.

Alise apstājās viņa priekšā. Beidzot sirmgalvis pasmaidīja. Likās, it kā no mākoņiem būtu iznirusi saule, izlīdzinot grumbas viņa sejā.

- Madomaisela Tannere, - viņš sacīja. Balss bija dobja un sena kā tuksneša vējš. - Benvenguda. Es zināju, ka jūs atnāksiet. - Viņš pakāpās sāņus, dodams Alisei ceļu. - Lūdzu.

Nervoza, samulsusi, Alise pieliecās zemajās durvīs un iegāja istabā, joprojām juzdama viņa ciešo skatienu. Likās, vīrietis mēģina iekalt atmiņā katru viņas vaibstu.

- Mesjē Bajār, - viņa iesāka un apklusa.

Jo nezināja, ko lai saka. Viņa prieks un izbrīns par Alises ieraša­nos - un nelokāmā ticība tam, ka viņa ieradīsies, - padarīja neiespē­jamu ikdienišķu sarunu.

- Jūs esat līdzīga viņai, - Bajārs lēni ierunājās. - Jūsu sejā ir daudz no viņas.

- Esmu redzējusi tikai fotogrāfijas, taču tā liekas arī man.

Namatēvs pasmaidīja. - Es nedomāju Greisu, - viņš klusu noteica

un novērsās, it kā būtu izpaudis par daudz. - Lūdzu, apsēdieties.

Alise slepus pārlaida skatienu istabai, ievērodama, ka šeit nav nekādu modernu ierīču. Ne lampu, ne apkures, nekā elektroniska. Interesanti, vai virtuve te ir?

- Mesjē Bajār, - viņa iesāka vēlreiz. - Man ir liels prieks ar jums iepazīties. Gribēju vaicāt… kā jūs zinājāt, kur mani atrast?

Viņš atkal pasmaidīja. - Vai tas ir svarīgi?

Alise padomāja un saprata, ka nav.

- Madomaisela Tannere, es zinu, kas notika Sularakas virsotnē. Man jāuzdod jums viens jautājums, iekams turpinām. Vai jūs atradāt grāmatu?

Vairāk par visu Alisei gribējās atbildēt apstiprinoši. - Man ļoti žēl, - viņa teica, purinādama galvu. - Ari viņš man par to jautāja, taču es to neredzēju.

- Viņš?

Alise sarauca uzacis. - Vīrietis, vārdā Pols Otiē.

Bajārs palocīja galvu. - Ak jā, - viņš noteica tādā tonī, ka Alise saprata - visi paskaidrojumi ir lieki.

- Bet, man šķiet, jūs atradāt šo?

Bajārs nolika kreiso plaukstu uz galda gluži kā meitene, kura izrāda savu saderināšanās gredzenu, un Alise pārsteigta ieraudzīja viņam pirk­stā akmens gredzenu. Viņa pasmaidīja. Tas bija tik pazīstams, kaut gan bijis viņai rokā tikai dažas sekundes.

Viņa krampjaini norija siekalas. - Vai drīkstu?

Bajārs novilka gredzenu no īkšķa. Alise to paņēma un pagrozīja pirkstos, atkal neomulīgi juzdama viņa skatiena spēku.

- Vai tas pieder jums? - viņa dzirdēja sevi jautājam, baidīdamās no tā, ka viņš atbildēs apstiprinoši, un arī no tā, ko šāda atbilde no­zīmēs.

Bajārs mirkli klusēja. - Nē. Taču man reiz piederēja līdzīgs.

- Tad kam piederēja šis?

-Jūs to nezināt?

Mirkli Alisei šķita, ka viņa zina. Tad apjausmas dzirksts nodzisa un prāts aizmiglojās atkal.

- Neesmu pārliecināta, - viņa nedroši atteica, - bet, manuprāt, tam trūkst šī. - Viņa izņēma no kabatas disku ar labirinta zīmējumu. - Es to atradu savas tantes mājā, tas glabājās turpat, kur dzimtas koks. - Viņa sniedza disku Bajāram. - Vai to tantei nosūtījāt jūs?

Bajārs uz to neatbildēja. - Greisa bija burvīga sieviete, izglītota un gudra. Savā pirmajā sarunā mēs atklājām, ka mums ir daudz kopīgu interešu, daudz kopīgas pieredzes.

- Kam tas domāts? - Alise palika pie sava.

- To sauc par merelu. Reiz tādu bija daudz. Tagad palicis tikai šis.

Alise pārsteigta noskatījās, kā Bajārs ieliek disku spraugā, kas iegrebta gredzenā. - Aqul. Ta. - Viņš pasmaidīja un uzvilka gredzenu uz īkšķa.

- Vai tas ir tikai rotājums vai kalpo kādam mērķim?

Viņš pasmaidīja, it kā Alise būtu izturējusi kādu pārbaudījumu. - Ta ir atslēga, kas vajadzīga, - viņš klusu atteica.

- Kam vajadzīga?

Bajārs atkal neatbildēja uz jautājumu. - Reizēm, kad esat aizmi­gusi, pie jums atnāk Alaīsa, vai nav tiesa?

Alisi pārsteidza pēkšņais sarunas pavērsiens. Viņa nesaprata, kā reaģēt.

- Pagātni mēs nesam līdzi sevī, savos kaulos un asinīs, - viņš tur­pināja. - Alaīsa ir bijusi kopā ar jums visu mūžu un sargājusi jūs. Jums abām ir daudz kopīgu īpašību. Viņai piemita liela drosme, klusa apņē­mība, tāpat kā jums. Alaīsa bija uzticīga un nelokāma, kāda, nojaušu, esat arī jūs. - Viņš atkal uzsmaidīja Alisei. - Arī viņa redzēja sapņus. Par senajiem laikiem, par pirmsākumiem. Šie sapņi parādīja Alaī­sai viņas likteni, lai gan viņa vilcinājās to pieņemt, un sapņi tagad apgaismo jūsu ceļu.

Alisei šķita, ka šie vārdi skan no lielas tālienes, it kā tiem nebūtu nekāda sakara ne ar Bajāru, ne kādu citu un tie vienmēr būtu eksis­tējuši laikā un telpā.

- Sapņos es allaž redzu viņu, - Alise sacīja, nezinādama, kurp teiktais aizvedīs. - Redzu uguni, kalnu, grāmatu. So kalnu? - Bajārs pamāja. - Es jūtu, ka viņa grib man kaut ko sacīt. Pēdējā laikā viņas seja ir kļuvusi skaidrāka, taču balsi es nedzirdu vēl arvien. - Alise sastomījās. - Nesaprotu, ko viņa no manis vēlas.

- Vai varbūt jūs no viņas, - Bajārs piezīmēja. Ielēja vīnu un sniedza glāzi Alisei.

Par spīti agrajai stundai, viņa iedzēra vairākus malkus, juzdama, kā vīns silda.

- Mesjē Bajār, man jāzina, kas notika ar Alaīsu. Kamēr es to nezi­nāšu, nekam nebūs jēgas. Jūs taču zināt, vai ne?

Sirmgalvja acīs ielija bezgalīgas skumjas.

- Viņa taču palika dzīva, - Alise lēni ierunājās, baidīdamās no atbildes. - Pēc Karkasonas… viņus taču… viņu nesagūstīja?

Bajārs nolika plaukstas uz galda. Plānas un izraibinātas ar brūniem vecuma plankumiem, tās atgādināja putna nagus.

- Alaīsa nenomira pirms noliktā laika, - viņš piesardzīgi atbildēja.

- Tas man neizskaidro… - Alise iesāka.

Bajārs pacēla roku. - Sularakas virsotnē sākās notikumi, kuri dos jums - mums - atbildes, ko mēs meklējam. Tikai izprotot tagadni, atklāsies patiesība par pagātni. Jūs meklējat savu draudzeni, oc?

Alisi atkal pārsteidza tas, kā Bajārs pārlec no viena temata uz citu.

- Kā jūs zināt par Sīļu? - viņa jautāja.

- Es zinu par izrakumiem un par to, kas tur notika. Tagad jūsu draudzene ir pazudusi. Jūs cenšaties viņu atrast.

Nospriedusi, ka nav jēgas taujāt, kā un ko viņš zina, Alise atbil­dēja: - Viņa atstāja arheologu māju pirms dažām dienām. Kopš tā laika neviens viņu nav redzējis. Es zinu, ka Sīlas pazušana ir saistīta ar labirinta atrašanu. - Viņa sastomījās. - Patiesībā man pat šķiet, ka es zinu, kas aiz tā visa slēpjas. Sākumā nodomāju, ka gredzenu varbūt paņēmusi Sīļa.

Bajārs papurināja galvu. - To paņēma īvs Bio un nosūtīja savai vecaimātei Zannai Žiro.

Alise iepleta acis. Vēl viens mozaīkas gabaliņš bija nostājies savā vietā.

- īvs un jūsu draudzene pildīja uzdevumus, ko deva kāda sieviete - Madame de l'Oradora. Par laimi, īvs sāka šaubīties. Un, iespējams, jūsu draudzene tāpat.

Alise pamāja. - Bio iedeva man telefona numuru. Es atklāju, ka uz to pašu numuru ir zvanījusi Sīļa. Noskaidroju adresi un, kad uz tele­fona zvaniem neviens neatbildēja, nolēmu pati doties turp un paska­tīties, vai Sīļa ir tur. Izrādījās, ka māja pieder Madame de l'Oradorai.

šartra.

- Jūs aizbraucāt uz Sartru? - Bajārs iesaucās, acīm mirdzot. - Pastās­tiet! Pastāstiet! Ko jūs redzējāt?

Viņš klusēdams klausījās, līdz Alise bija izstāstījusi visu, ko redzē­jusi un dzirdējusi.

- Bet tas jauneklis, Vils, viņš neparādīja jums kambari?

Alise papurināja galvu. - Pēc kāda laika es sāku domāt, ka tas varbūt nemaz neeksistē.

- Tas eksistē, - Bajārs noteica.

- Tajā mājā es atstāju mugursomu. Tajā bija visas manas piezīmes par labirintu un fotogrāfija, kurā esat redzami jūs ar manu tanti. Ta atvedīs šo sievieti taisnā ceļā pie manis. Tāpēc Vils devās atpakaļ uz māju, lai atnestu somu.

- Un tagad jūs baidāties, ka arī ar viņu kaut kas ir noticis?

- Patiesību sakot, es īsti nezinu. Brīžiem baiļojos par viņu, brīžiem domāju, ka varbūt arī viņš ir iesaistīts tajā visā.

- Kāpēc jums sākumā šķita, ka viņam var uzticēties? - Alise pacēla acis, pārsteigta par toņa maiņu. Labsirdīgā, maigā sejas izteiksme bija nozudusi. - Vai jums liekas, ka esat viņam kaut ko parādā?

- Parādā? - Alise atkārtoja, brīnīdamās par vārda izvēli. - Nē. Es viņu tikpat kā nepazīstu. Bet viņš man patika. Kopā ar viņu es jutos ērti. Es jutos…

- Que? - Kā?

- Drīzāk bija otrādi. Izklausās traki, bet sajūta bija tāda, it kā viņš būtu kaut ko parādā man. Un censtos man par kaut ko atlīdzināt.

Bajārs bez brīdinājuma atgrūda krēslu atpakaļ un piegāja pie loga, acīm redzami apjucis.

Alise gaidīja, nesaprazdama, kas notiek. Beidzot viņš pagriezās.

- Es jums izstāstīšu par Alaīsu, - viņš sacīja. - Un, to zinot, mēs varbūt atradīsim sevī drosmi ieskatīties acīs tam, kas nāks. Bet atce­rieties vienu, Madomaisela Tannere. Kad jūs būsiet mani uzklausījusi, jums neatliks nekas cits kā vien iet šo ceļu līdz galam.

Alise sarauca pieri. - Tas skan kā brīdinājums.

- Nē, nebūt ne. Taču mēs nedrīkstam pazaudēt no acīm jūsu drau­dzeni. Pēc tā, ko jums izdevās noklausīties Šartrā, jāpieņem, ka viņas drošība ir garantēta vismaz līdz šim vakaram.

- Bet es nezinu, kur būs tā tikšanās. Fransuā Batists to nepateica. Sacīja tikai, ka rītvakar desmitos.

- Es to nojaušu, - Bajārs mierīgi teica. - Mijkrēslī mēs būsim tur un gaidīsim viņus. - Viņš paraudzījās pa atvērto logu uz lecošo sauli. - Tāpēc mums vēl atliek laiks, lai parunātos.

- Bet ja nu jūs maldāties?

Bajārs paraustīja plecus. - Mums jācer, ka nemaldos. Alise brīdi klusēja. - Es tikai gribu zināt patiesību, - viņa pēdīgi sacīja, brīnīdamās, cik rāmi skan balss. Viņš pasmaidīja. - Ieu tanben. - Es arī.