Labirints

48. NODALA

Kad simeons atguva samaņu, viņš atradās ne vairs mežā, bet gan tādā kā kūtī. Viņš atcerējās, ka ilgi ir kaut kur vests. Ribas sāpēja, atspaidītas uz zirga muguras.

Drausmīgi smirdēja pēc sviedriem, kazām, mitriem salmiem un kaut kā tāda, kas nebija īsti nosakāms: šķebīgi saldena, kā trūdošas puķes. Pie sienām karājās zirglietas, kaktā pie durvīm, kas nesniedzās augstāk par vīrieša plecu, bija ieslietas dakšas. Sienā iepretim durvīm bija iestiprināti pieci seši metāla riņķi lopu piesiešanai.

Simeons paskatījās lejup. Blakus mētājās kapuce, kas iepriekš bija uzmaukta viņam galvā. Rokas un kājas joprojām bija sasietas.

Klepodams un pūlēdamies izspļaut rupjus auduma pavedienus, Simeons uzrausās sēdus. Visi kauli bija stīvi, miesa smeldza. Viņš lēnām šļūca atpakaļ, līdz sasniedza durvis. Tam vajadzēja labu laiku, toties kļuva daudz vieglāk, atbalstot plecus un muguru pret kaut ko cietu. Viņš lēni un pacietīgi slējās kājās, galva gandrīz atdūrās pret griestiem. Tad viņš ņēmās grūstīt durvis. Dēļi čīkstēja, taču durvis bija aizbultētas no ārpuses un nevērās vaļā.

Simeonam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas: Karkasonas tuvumā vai tālāk laukos. Viņš neskaidri atcerējās, ka zirga mugurā vests pa mežu, pēc tam pa līdzenumu. Vāji pazīdams šo apvidu, viņš tomēr secināja, ka acīmredzot atrodas kaut kur pie Trēbas.

Šaurajā spraugā zem durvīm vīdēja gaismas strēlīte, tumši zila, bet vēl ne nakts melnumā. Piespiedis ausi pie zemes, viņš pavisam netālu sadzirdēja savu sagūstītāju balsu murdoņu.

Tie kādu gaidīja. Šī doma uzdzina saltus šermuļus, jo pierādīja, ka nolaupīšana nav bijusi nejauša. Un Simeonam nemaz nevajadzēja pierādījumu.

Viņš aizšļūca atpakaļ pie kūts pretējās sienas. Lāgiem iesnaudās, saļima sānis, uztrūkās no snaudas, atkal iegrima miegā.

Viņu uzmodināja skaļas klaigas. Viņš tūdaļ kļuva modrs. Ārā atska­nēja steidzīgi soļi, tika atbīdīts smagais koka aizšaujamais pie durvīm.

Smalka ziemeļnieka valoda, auksts un valdonīgs tonis. Iestājās klu­sums. Lukturis tika pacelts augstāk, apgaismojot Simeonu, kas stāvēja tumsā, miegdams acis. - Atvediet viņu pie manis.

Simeons tik tikko paguva uzpazīt nolaupītāju vadoni, kad tika sagrābts aiz delmiem un nosviests ceļos francūža priekšā.

Viņš lēnām pacēla skatienu. Francūzim bija cietsirdīga, šaura seja un neizteiksmīgas acis krama krāsā. Kamzolis un bikses liecināja, ka viņš ir turīgs ziemeļnieks, bet neizpauda, cik augsts ir viņa stāvoklis.

- Kur tā ir? - viņš noprasīja.

Simeons pacēla galvu un jidišā atbildēja: - Nesaprotu.

Spēriens pārsteidza viņu nesagatavotu. Ceļi saļima, un, juzdams, ka pārlūst riba, viņš nogāzās augšpēdus. Rupjas rokas sagrāba viņu zem padusēm un piecēla stāvus.

- Es zinu, kas tu esi, jūds, - francūzis sacīja. - Vari neizlikties. Jau­tāšu vēlreiz. Kur ir grāmata?

Simeons atkal pacēla galvu un klusēja.

Šoreiz francūzis iesita viņam pa seju. Galvā uzsprāga sāpes, pārplīsa lūpas, nokrakšķēja zobi. Mutē un rīklē iedzēla asiņu garša.

- Jūds, es esmu dzinis tev pēdas kā zvēram, - svešais teica, - visu ceļu no Šartras uz Bezjē un tagad uz šejieni. Un esmu nomedījis tevi kā zvēru. Tevis dēļ esmu iztērējis daudz laika. Man sāk izsīkt pacie­tība. - Viņš paspēra soli tuvāk, un Simeons skaidri saredzēja naidu pelēkajās, nedzīvajās acīs. - Vēlreiz: kur ir grāmata? Vai tu atdevi to Peletjē? C'est qa?2

Simeonam prātā ienāca divas domas reizē. Pirmā - ka viņš nevar glābties. Otrā - ka jāpasargā draugi. To viņš vēl spēja. Acis viņam bija aiztūkušas, pār seju tecēja asinis.

- Man ir tiesības zināt sava apsūdzētāja vārdu, - viņš sāpošām lūpām izrunāja. - Lai varu lūgt par jums Dievu.

Vīrieša acis piemiedzās. - Neceri. Tu tāpat man pateiksi, kur esi paslēpis grāmatu.

Viņš pameta ar galvu.

Simeonu uzrāva kājās. Noplēsa viņam drēbes, uzsvieda uz ratiem, viens turēja viņam rokas, otrs - kājas. Gaisā asi nošvīkstēja ādas siksna, sprādze triecās pret viņa kailo muguru. Augums noraustījās sāpēs. - Kur tā ir? - Simeons aizvēra acis, siksna atkal nosvilpa gaisā. - Vai tā ir Karkasonā? Vai vēl pie tevis, jūds? - Francūzis izkliedza savus jau­tājumus reizē ar katru siksnas sitienu. - Tu man pateiksi. Tu. Vai viņi.

Saplosītā mugura bija asinīs. Simeons sāka skaitīt lūgšanas, kā skai­tījuši viņa tēvutēvi, svieda tumsā mūžsenus, svētus vārdus, lai nedo­mātu par sāpēm.

- Ow - est - le - livre.?1 - francūzis neatlaidās, vārdi skanēja vienā taktī ar sitieniem.

Tas bija pēdējais, ko Simeons dzirdēja, pirms viņu paņēma tumsa.