Aleksandrijas sargs

6. NODAĻA VAŠINGTONA PIRMDIENA, 3. OKTOBRIS, 22:30

Stefānija Nelle priecājās, ka ir viena. Viņu nomāca rai­zes, bet to viņa nevēlējās nevienam izrādīt, sevišķi priekš­niecībai. Viņa reti atļāvās pārdzīvot par ārpasaules notiku­miem, taču Gerija Malones nolaupīšana Stefāniju tiešām satrieca. Viņa bija ieradusies galvaspilsētā darba darīšanās un tikko bija atgriezusies no vēlas vakariņu tikšanās ar pa• domnieku nacionālās drošības jautājumos. Arvien mērenāk noskaņotie kongresmeņi bija ierosinājuši izmaiņas vairākos pēc 11. septembra pieņemtos likumos. Pieauga atbalsts līdz noteiktam termiņam spēkā esošu likumu atcelšanai, tāpēc administrācija gatavojās cīņai. Vakar vairāki augsti valdī­bas ierēdņi TV sarunu šovos bija nosodījuši drošības kriti­ķus, un arī rīta laikrakstos bija publicēti administrācijas propagandas mašīnas sagatavotie raksti. Stefānija bija atai­cināta no Atlantas, lai palīdzētu svarīgāko senatoru lobešanā. Šāvakara tikšanās bija gatavošanās rītdienas pasāku­mam. Viņa zināja, ka visi grib iepriekš izdibināt, ko tieši viņa gatavojas teikt.

Stefānija necieta politiku.

Savas karjeras laikā Tieslietu departamentā viņa bija kal­pojusi trim prezidentiem. Tomēr nebija šaubu, ka pašreizē­jai administrācijai bija visgrūtāk izpalikt. Izteikti labēji noska­ņotais prezidents ar katru dienu kļuva kategoriskāks. Viņš atradās amatā jau otro termiņu, vēl bija atlikuši trīs gadi,

tāpēc viņš sāka domāt par to, kā ieiet vēsturē, un kāds tituls gan būtu labāks par Terorisma iznicinātāju!

Stefānijai tas viss bija vienaldzīgs.

Prezidenti nāca un gāja.

Un, tā kā konkrētie apdraudētie pretterorisma drošības pasākumi tiešām bija izrādījušies noderīgi, viņa bija nomie­rinājusi nacionālās drošības padomnieku, teikdama, ka rīt uzvedīsies labi un Kapitolijā teiks to, ko vajag.

Taču tad viņa vēl nezināja par Kotona Malones dēla no­laupīšanu.

Torvaldsena kabinetā griezīgi iezvanījās telefons, pārbie­dējot Maloni.

Henriks pacēla klausuli. Prieks tevi dzirdēt, Stefānij. Mīļi sveicieni tev arī. Dāņu uzņēmējs smaidīja pats par savu zobgalību. Jā. Kotons ir šeit.

Malone paķēra klausuli. Runā!

Ap Darba svētkiem mēs atklājām ielaušanos sistēmā, kas bija notikusi daudz agrāk. Kāds bija pamanījies izskatīt sle­penos failus, jo īpaši vienu.

Malone zināja, kas tas ir par failu. Vai saproti, ka, no­klusējot šo informāciju, jūs pakļāvāt briesmām manu dēlu?

Klausulē iestājās klusums.

Atbildi, sasodīts!

Koton, es nevaru. Un tu zini, kāpēc. Labāk pasaki, ko tu tagad domā darīt.

Viņš saprata šā jautājuma īsto nozīmi. Vai viņš atdos no­slēpumainajam zvanītājam Aleksandrijas saikni? Kāpēc lai es to nedarītu?

Tu esi vienīgais, kurš var atbildēt uz šo jautājumu.

Kas ir tā vērts, lai riskētu ar mana dēla dzīvību? Man jāsaprot viss kopumā. Ko man pirms pieciem gadiem nepa­teica?

Es ari to gribētu zināt, atbildēja Stefānija. Man ari neko neteica.

Šo dziesmiņu viņš jau bija dzirdējis. Nemēģini mani ap­vārdot. Man nav tāda noskaņojuma.

Es nemeloju. Man tiešām neko nepaskaidroja. Tu pats pieteicies, un man tika dota atļauja. Es jau sazinājos ar ģe­nerālprokuroru un drīz saņemšu atbildes.

Kā vispār kāds uzzināja par to saikni? Tas viss taču bija klasificēts kā slepens daudz augstākos līmeņos par tavējo. Tādi bija noteikumi.

Lielisks jautājums.

Tu vēl neesi pateikusi, kāpēc nepaziņoji man par ielau­šanos.

Nē, Koton, neesmu.

Vai tev neienāca prātā, ka es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas par to zina? Tik vienkāršs secinājums?

Kā es varēju paredzēt to visu?

Tāpēc, ka tev ir divdesmit gadu pieredze. Tāpēc, ka neesi muļķe. Tāpēc, ka mēs esam draugi. Tāpēc… Viņš vairs nespēja valdīties. Tava stulbuma cena var būt mana dēla dzīvība.

Viņš redzēja, ka šie vārdi ir atkal satraukuši Pemu, un cerēja, ka viņa neuzsprāgs.

Es to saprotu, Koton.

Viņš neļaus sevi iežēlināt. Nu gan es jūtos labāk.

Es palikšu un rīkošos tepat. Taču varu tev kaut ko pie­dāvāt. Man ir aģents Zviedrijā, kas rīt no rīta var ierasties Dānijā. Viņš tev visu pateiks.

Kur un kad?

Viņš ieteica Kronborgas pili. Vienpadsmitos.

Malone zināja šo vietu. Netālu, uz tuksnesīga zemes ple­ķīša, ar skatu uz Orezundu. Šekspīrs bija iemūžinājis šā drū­mā cietokšņa piemiņu, padarot to par "Hamleta" darbības vietu. Mūsdienās tas bija populārākais tūrisma objekts Skan­dināvijā.

Viņš ierosināja tikties balles zālē. Ceru, tu zini, kur tā atrodas?

Es būšu tur.

Koton, es darīšu visu, ko spēju, lai tev palīdzētu.

Ņemot vērā visu notikušo, tas ir mazākais, ko tu vari pasākt.

Un viņš nolika klausuli.