Aleksandrijas sargs

72, nodaĻa sīnaja pussala

Malone piegāja pie koka vārtiem ar metāla apkalumiem. Saulē sakarsuši granīta mūri, kuru pamati balstījās uz milzī­giem kontrforsiem, pārgāja slīpās terasēs, kur auga cipreses, apelsīnu, citronu un olīvu kociņi. Pamati bija cieši apvīti ar vīnstīgām. Silts vējš dzenāja smiltis.

Nevienas dzīvas dvēseles.

Virs vārtiem Malone pamanīja vēl vienu latīņu uzrakstu, šoreiz no 118. psalma, un nolasīja šo vēstījumu.

ŠIE IR TAISNĪBAS VĀRTI, TAISNIE PA TIEM IEIES.

Ko darīsim? jautāja Pema. Malone bija pamanījis, ka naidīgās apkārtnes ietekmē arī viņas oma kļuva arvien drū­māka.

Tā droši vien domāta apmeklētājiem. Viņš norādīja uz zvana auklu.

Augstu virs vārtiem koka tornī karājās dzelzs zvans. Viņš piegāja un parāva auklu. Zvans nošķindēja vairākas reizes. Viņš jau gatavojās paraut vēlreiz, kad augstu vārtu tornī atvērās logs un parādījās bārdains jauns vīrietis ar salmu cepuri galvā.

Kā varu jums palīdzēt? viņš angļu valodā jautāja.

Mēs esam atnākuši uz bibliotēku, atbildēja Mako­lums.

-Šis ir tikai klosteris, vientuļš patvērums. Mums nav bib­liotēkas.

Malone jau bija iedomājies, kā Sargi nodrošinās pret viltvāržiem. Ceļojums varēja prasīt daudz laika, un nevienā pār­baudījuma posmā nebija noteikts ilguma ierobežojums. Tā­pēc droši vien bija vēl kāds pēdējais uzdevums, kas nebija minēts pārbaudījuma tekstā.

Mēs esam aicinātie un esam izturējuši pārbaudījumu, viņš paziņoja. Mēs meklējam ieeju bibliotēkā.

Torņa logs aizvērās.

Tas bija rupji, pukojās Pema.

Malone noslaucīja no pieres sviedrus. Viņi nesteidzas vērt vaļā vārtus katram, kas var te atklīst.

Logs atvērās atkal, un jaunais vīrietis jautāja:

Jūsu vārds?

Makolums jau gribēja atbildēt, bet Malone satvēra viņa roku. Ļauj man, viņš čukstēja. Pacēlis skatienu augšup, viņš paziņoja:

Džordžs Hadāds.

Un kas ir šie cilvēki?

Mani draugi.

Vīrietis stingri raudzījās viņā, it kā pūlēdamies noteikt, vai var viņam uzticēties.

Vai drīkstu jautāt?

Protams.

Jūsu ceļš uz šejieni. Izstāstiet to.

Vispirms uz Belemu un Sv. Hieronīma klosteri, pēc tam uz Bethlehem.org un beidzot uz šejieni.

Logs aizvērās.

Malone dzirdēja, kā no vārtiem tiek noņemti aizbīdņi, pēc tam smagās koka vērtnes mazliet pavērās un iznāca bārdai­nais jauneklis. Viņš bija ģērbies platās, apakšdaļā sašaurinā­tās biksēs, rūsganā apmetni, kas bija sabāzts aiz bikšu jostas un apsiets ar auklu. Kājās viņam bija sandales.

Nostājies Malones priekšā, viņš paklanījās. Esiet sveici­nāts, Džordž Hadād. Jūs esat izturējis pārbaudījumu. Vai vēlaties redzēt bibliotēku?

Jā gan.

Jauneklis pasmaidīja. Tad nāciet iekšā un atrodiet mek­lēto.

Viņi pa vienam sekoja iekšā pa vārtiem, tumšā koridorā ar augstām akmens sienām, kas aizsedza sauli. Trīsdesmit soļi, pēc tam pagrieziens taisnā leņķī, un viņi atkal bija no­kļuvuši dienas gaismā mūru iekšienē, zaļojošā dārzā, kur au­ga cipreses, palmas, vīnstīgas, ziedi un pat pastaigājās pāvs.

Skanēja maiga flautas melodija. Malone pamanīja ari pašu spēlētāju, kas sēdēja uz viena no balkoniem, kas bija uzcelti uz masīviem koka balstiem. Ēkas bija saspiedušās cieši kopā, visas dažāda lieluma un izskata. Viņš pamanīja pagalmus, kāpnes, dzelzs margas, velvētas arkas, smailus jumtus un šauras galerijas. Miniatūrā akveduktā no vienas laukuma puses uz otru plūda ūdens. Visas celtnes šķita nejauši sara­dušās cita citai līdzās. Tas atgādināja viduslaiku ciematu.

Viņi sekoja Salmcepurim.

Ja neskaita flautistu, nebija redzams neviens cilvēks, bet visapkārt valdīja tīrība un kārtība. Saules stari apspīdēja aiz­karus pie logiem, taču aiz rūtīm nebija manāma nekāda kus­tība. Terasveidīgās sakņu dobēs bagātīgi sārtojās tomāti. Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pie jumtiem bija nemanāmi pie­stiprināti saules paneļi un vairāki satelīta antenu šķīvji, paslēpti aiz koka vai akmens nojumēm, kas šķita pilnīgi pie­derīgas šīm ēkām. Kā Disnejlendā, viņš nodomāja, kur teh­niskas lietas nepamana, pat ja tās ir acu priekšā.

Salmcepuris apstājās pie koka durvīm un atslēdza tās ar lielu misiņa atslēgu. Viņi iegāja milzīgā ēdamzālē, ko rotāja Mozum veltīti sienu gleznojumi. Smaržoja pēc desām un skābiem kāpostiem. Griestu dēļi bija pamīšus šokolādes brū­ni un sviesta dzelteni, bet vidū tos rotāja blāvi zils dimanta formas panelis ar zeltainām zvaigznēm.

Jūsu ceļojums noteikti bija ilgs, teica Salmcepuris. Mums ir ēdiens un dzēriens.

Uz viena galda stāvēja paplāte ar brūniem maizes klai­piem un trauki ar tomātiem, sīpoliem un eļļu. Citā traukā bija dateles. Vēl vienā trīs lieli granātāboli. No tējkannas cēlās tvaiki un uzvirmoja tējas smarža.

Cik laipni no jūsu puses, pateicās Malone.

Ļoti laipni, piebilda Makolums. Bet mēs vēlētos re­dzēt bibliotēku.

Jaunekļa kalsnajā sejā pavīdēja īgnums, bet tikai uz mir­kli. Mēs ieteiktu vispirms paēst un atpūsties. Turklāt pirms ieiešanas jums vajadzētu nomazgāties.

Makolums paspēra soli. uz priekšu. Mēs esam izturējuši jūsu pārbaudījumu. Tagad vēlamies redzēt bibliotēku.

Vispār jau pārbaudījumu izturēja Hadāda kungs, un viņš arī ir pelnījis ieejas tiesības. Jums vai sievietei uzaicinājums netika izteikts. Salmcepuris pievērsās Malonem. Par šo cilvēku iesaistīšanu jūsu uzaicinājums būtu zaudējis spēku.

Kāpēc tad es esmu šeit?

Tika pieļauts izņēmums.

Kā jūs zinājāt, kas es esmu?

-Jūs pateicāt pārbaudījumā minēto ceļu uz šejieni.

Neteicis vairs ne vārda, Salmcepuris izgāja no ēdamzāles un aizvēra aiz sevis durvis.

Viņi stāvēja klusēdami.

Beidzot Pema ierunājās: Es esmu izsalkusi.

Malone piekrita. Viņš nolika mugursomu uz galda. Nu tad pieņemsim viņu viesmīlību.