Aleksandrijas sargs

30. NODAĻA LONDONA 21:00

Seibrs raudzījās pa logu tumsā. Viņa aģents bija sagaidī­jis Maloni Hītrovas lidostā un izsekojis viņu līdz šim dzī­voklim, kurš atradās cienīgā divslīpju jumtiem rotātu namu kvartālā, kur cilvēku dzīve rit rāmi, netraucēti un piedienīgi.

Kā jau īstiem britiem.

Aģents arī bija dzirdējis mājas iekšienē šāvienus un redzējis Malones un kāda svešinieka apšaudi, kurā lode aizķēra amerikāņa bijušo sievu. Uzbrucējs aizbēga, bet Malo­ne ar bijušo sievu uz brīdi atkal iegriezās mājā, tad aizgāja, nesdami ādas mugursomu.

Tas bija pirms vairākām stundām, un kopš tā brīža viņš no šā aģenta vairs nebija saņēmis nekādu ziņu. Tiesa gan, krietnu laiku viņš bija pavadījis lidojumā no Ķelnes uz Lon­donu, tomēr nu jau aģentam bija pēdējais laiks pieteikties.

Viņš bija noguris, taču, arvien vairāk tuvojoties mērķim, juta jaunu enerģijas pieplūdumu.

Džordža Hadāda dzīvoklī iekļūt nebija grūti. Seibrs iedomājās, vai Hadāds vēl būs tur, taču neviena nebija. Sienas bija izraibinātas ar kartēm. Gaismodams ar mazLi lukturīti, Seibrs izpētīja kartes un nebija pārsteigts, redzot, ka visās attēloti Vidējie Austrumi. Arī lielākā daļa grāma­tu un nekārtīgās kaudzēs sakrauto papīru bija veltīti šai tēmai.

Aleksandrijas bibliotēkai.

Jau veselu stundu viņš trūcīgajā lukturīša gaismā pētīja šos materiālus. Viņš iedomājās par Hadāda likteni. Vīrs, kuru Kotons Malone vajāja uz ielas, neapšaubāmi bija izraē­lietis. Jonass Rotenburgā bija skaidri pavēstījis, ka uz Lon­donu dodas likvidētāju vienība. Vai Malone tos iztraucēja? Vai viņi paguva izpildīt uzdevumu? Vai arī Hadāds ir aiz­bēdzis un atkal paslēpies? Tas nebija zināms, jo Seibra aģents rīkojās pareizi, palikdams kopā ar Maloni.

Seibrs nejuta uzvaras prieku, lai gan saskaņā ar plānu bija izdevies atrast Hadāda mājokli. Atlika tikai cerēt, ka arī aģents tikpat sekmīgi tiks galā ar savu uzdevumu.

Datora pārbaudīšanu Seibrs bija pataupījis saldajam ēdie­nam, taču tagad bija pienācis laiks ķerties pie tā. Tāpēc viņš ieslēdza datoru un pievērsa skatienu ekrānam.

Par spīti juceklim dzīvoklī, izrādījās, ka elektronisko in­formāciju Hadāds glabājis pedantiski.

Seibrs atvēra dažus failus un ieskatījās tajos.

Hadāds bija rūpīgi ievācis ziņas par Aleksandrijas biblio­tēku. Interesanti bija tas, ka viņš bija pievērsies ari Sargiem. Seibram par tiem bija pastāstījis Alfrēds Hermans. Dažas trūkstošās ziņas bija piegādājis Jonass. Taču kādā no Hadā­da failiem atklājās kaut kas vairāk.

…to izcelsme nav zināma, visas liecības zudušas jau senos laikos, kad ļaudis savā neprātā nesodīti iznīcināja cilvēces vēsturi.

l.īdz otrajam gadsimtam cilvēki bija labi apguvuši kara un spīdzināšanas mākslu. Daudzās pasaules malās bija iz­veidojušās impērijas, kurās bija iedibināti likumi un zi­nāma drošība. Taču tas neglāba pavalstniekus no pašu valdniekiem. Izveidojās reliģija, un priesteri labprāt kļu­va par despotu sabiedrotajiem. Taču ap otro gadsimtu Ēģiptē izveidojās kāds reliģisks ordenis, kura biedri pielū­dza nevis varu, bet zināšanu saglabāšanu.

Tika ierīkoti pavisam vienkārši klosteri, kuros pulcējās līdzīgi domājoši cilvēki ar līdzīgiem mērķiem. Tie atradās vientuļās, nepieejamās vietās, un ļaudis no tiem vairījās. Viena ordeņa grupa bija īpaši veiksmīga. Tās biedri strā­dāja Aleksandrijas bibliotēkā par rakstvežiem un kalpotā­jiem. Šādā amatā viņiem bija pieejamas visas zināšanu ba­gātības, un, kamēr cilvēce arvien vairāk uzkrāja mantību un apguva slepkavošanas mākslu, šis grupējums noslēdzās sevī.

Sākotnēji viņi tikai pārrakstīja tekstus, bet vēlāk sāka tos piesavināties. To darīt viņi bija spiesti bibliotēkas mil­zīgā apjoma dēļ (vairāki simti tūkstoši manuskriptu), tur­klāt nākamajos trīssimt gados, kad bibliotēka arvien vai­rāk grima nežēlastībā, tekstus zagt kļuva arvien vieglāk, jo nebija arī precīzas uzskaites. Kad septītajā gadsimtā sā­kās musulmaņu iebrukums, Sargiem jau piederēja liela daļa Aleksandrijas bibliotēkas. Un tad viņi arī pazuda un parādījās tikai laiku pa laikam, lai uzaicinātu izraudzī­tus cilvēkus nākt studēt viņu krājumus.

Seibrs turpināja lasīt, brīnīdamies, kur gan Džordžs Hadāds ieguvis tik sīkas ziņas. Šis palestīnietis tiešām prata sagādāt pārsteigumus.

Pēkšņi viņš ar acs kaktiņu uztvēra kustību. Ēnas bija sakustējušās. Kāds tumšs stāvs lavījās viņam tuvāk.

Viņš atrāva rokas no tastatūras. Diemžēl viņam nebija ieroča. Seibrs apsviedās apkārt, gatavs cīņai.

Datora ekrāna gaismā parādījās sieviete.

Viņa aģente.

Tik muļķīgi riskējot, vari nokļūt briesmās, viņš aizrā­dīja.

Man nav tāda noskaņojuma.

Viņš regulāri izmantoja šīs aģentes pakalpojumus visā Lielbritānijā. Viņa bija slaida, ar smalkiem sejas vaibstiem. Melnie mati šoreiz bija gludi sasukāti un sapīti biezā bizē.

Kur tu biji?

Sekoju Malonem. Viņi ir viesnīcā netālu no Haidparka.

Un kas ir ar Hadādu?

Sieviete papurināja galvu. Nezinu. Es paliku kopā ar Maloni. Viņš noriskēja un uznāca augšā vēlreiz policija jau bija ceļā. Un devās projām ar mugursomu.

Seibrs atzinīgi novērtēja aģentes intuīciju. Mums tomēr jāatrod palestīnietis.

Viņš atgriezīsies, ja vien nav jau novākts. Tu izskaties citādi.

Viņš bija šķīries no kuplajiem, melnajiem matiem un ne­vīžīgajām drēbēm. Tagad viņa mati bija īsi, gaiši brūni, atsukāti atpakaļ. Viņš bija kārtīgi ģērbies džinsos, audekla krek­lā un jakā. Pirms aizbraukšanas no Vācijas viņš vispirms bija ziņojis Zilā krēsla padomniekam visu, ko uzzinājis, bet pēc tam izmainījis savu izskatu. Tas viss piederēja pie rūpīgi izstrādāta plāna, par kuru Alfrēdam Hermanam nebija ne jausmas.

Ko teiksi? viņš apjautājās.

Man labāk patika iepriekšējais izskats.

Viņš paraustīja plecus. Varbūt nākamreiz. Kas notiek?

Viesnīcu novēro. Viņi zvanīs, ja Malone kaut kur do­sies.

Par izraēliešiem nav nekādu jaunumu?

Viņu aģents aizdrāzās projām no šejienes.

Seibrs paraudzījās apkārt. Varbūt viņš pagaidīs tepat, līdz Hadāds atgriezīsies. Tā šķita visvienkāršākā iespēja. Viņam noteikti bija vajadzīga visa Hadāda datorā esošā informā­cija, bet pašu datoru stiept līdzi viņš negribēja. Pārāk apgrū­tinoši. Labāk būtu failus nokopēt, un viņš jau bija pamanījis juceklī mētājamies flash atmiņas karti. Viņš to paņēma un ieslēdza brīvā USB portā, atvēra un pārbaudīja atmiņas karti. Tukša.

Tikai daži peles klikšķi, un visi cietā diska faili bija pār­kopēti.

Tad viņš aiz monitora pamanīja vēl kaut ko.

Mazu, sarkanu gaismiņu.

Ieskatījies ciešāk, viņš uz galda starp juceklīgajām papīru kaudzēm atrada mazu kabatas diktofonu. Pacēlis to, viņš atklāja, ka putekļu kārta zem tā bija tikpat bieza kā visur citur uz galda. Tātad diktofons tur nolikts nesen. Kasete bija pierakstīta pilna, bet pati ierīce palikusi ieslēgta.

Viņš nospieda attīšanas pogu.

Aģente klusēdama stāvēja līdzās.

Viņš nospieda atskaņošanas pogu.

Bija ierakstīta visa Malones un Hadāda saruna un vēlāk arī izraēliešu ierašanās. Seibrs pārsteigts noklausījās Hadāda slepkavības ierakstu. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Kotona Malones paziņojums, ka viņš novāks to maitasgabalu.

Seibrs izslēdza diktofonu.

Hadāds ir miris? brīnījās aģente. Nogalināts šeit? Kāpēc te neizskatās kā nozieguma vietā?

Acīmredzot izraēlieši pirms policijas ierašanās visu satī­rīja.

Ko tagad?

Mums ir Malone. Paskatīsimies, uz kurieni viņš mūs aizvedīs.