Aleksandrijas sargs

31. NODAĻA

Malone izgāja no numura un aizsoļoja pa gaiteni. Viņš jau ierodoties bija pamanījis ledus automātu un nobrīnījies. Arī Eiropas viesnīcās parādās arvien vairāk amerikānisku ērtību.

Viņš dusmojās uz sevi par to, ka pakļāvis Pemu briesmām. Taču kāda viņam tobrīd bija izvēle? Viņš nevarēja atstāt Pemu lidostā, kur viņai sekoja kāds vīrietis. Kas viņš bija? Varbūt saistīts ar Gerija nolaupītājiem? Tas šķita loģiski. Taču Malone joprojām zināja pārāk maz.

Izraēlieši bija ātri reaģējuši uz Hadāda ziņojumu, ka viņš ir dzīvs. Tomēr Pemai bija taisnība. Tagad, kad Hadāds bija miris, izraēliešu intereses bija aizsargātas, viņu problēma at­risināta. Un tomēr kāds sekoja Pemai. Nevis viņam.

Kāpēc?

Nonākot pie ledus automāta, izrādījās, ka tas nedarbo­jas. Kompresors dūca, bet ledus trauks palika tukšs. Tāpat kā Amerikā, viņš nodomāja.

Viņš atvēra kāpņutelpas durvis un nokāpa vienu stāvu ze­māk.

Šeit automāts bija pārpilns ar ledu. Iegājis mazā kabīnītē gaiteņa stūrī, viņš piepildīja spainīti.

Viņš dzirdēja, kā aizveras kāda numura durvis, tad at­skanēja balsis. Viņš vēl joprojām bēra spainītī ledu, kad ga­rām pagāja divi vīrieši, satraukti sarunādamies. Pagriezies, lai ietu projām, viņš ar acs kaktiņu pamanīja viena profilu, kalsno augumu un tumšo iedegumu.

Kārnais. No Hītrovas lidostas.

Šeit, viesnīcā, vienu stāvu zemāk par viņiem.

Viņš paslēpās dziļāk nišā un vēroja, kā abi svešinieki iekāpj liftā.

Un brauc uz augšu.

Viņš metās uz kāpnēm un joņoja augšup. Atverot durvis nākamajā stāvā, viņš dzirdēja nošķindam lifta zvaniņu un re­dzēja, kā abi vīrieši iznāk no kabīnes.

Malone izslīdēja pa durvīm un piesardzīgi ieskatījās gai­tenī. Viņš redzēja, kā viens no svešajiem paņēma no paklāja paplāti ar traukiem un pacēla to vienā rokā. Otrs izvilka revolveri ar īsu stobru. Viņi devās tieši uz numuru, kur gai­dīja Pema.

Malone nikni sevi nolamāja.

Hadāda pistole bija palikusi numurā uz galda. Viņš nebi­ja to paņēmis līdzi. Gudri gan. Tagad nāksies improvizēt.

Abi nepazīstamie apstājās pie durvīm. Vīrs ar ieroci rokā pieklauvēja un pakāpās sāņus. Otrs izlikās par viesmīli, aug­stu pacēlis paplāti vienā rokā.

Viņi pieklauvēja vēlreiz.

Varbūt Pema vēl runā pa telefonu ar Geriju? Tad Malone iegūtu mazliet laika.

Apkalpošana numurā, ierunājās viens no svešiniekiem.

Atšķirībā no Amerikas viesnīcām, kur actiņa durvīs ir

vienmēr, britiem tādas parasti nav, un ari šī viesnīca nebija izņēmums. Atlika tikai cerēt, ka Pemai pietiks prāta nepa­griezt durvju rokturi.

Es atnesu pasūtīto ēdienu, skaļā balsī paziņoja viens no svešiniekiem.

Klusums.

Kungs pasūtīja.

Sasodīts! Pema mierīgi var noticēt, ka viņš pasūtījis ēdie­nu, kamēr viņa gulēja. Bija jārīkojas. Pacēlis ledus spainīti, lai aizsegtu seju, viņš sāka iet pa gaiteni.

Ēdiens tika pasūtīts šim numuram, skaidroja vīrietis.

Malone dzirdēja noklikšķam durvju slēdzenes.

Palūkojies pāri spainīša malai, viņš redzēja, ka virs ar pis­toli ir viņu pamanījis. Ierocis uzreiz tika paslēpts. Izmanto­jot šo atelpas brīdi, Malone iesvieda bruņotajam sejā ledus spainīti, bet vīram ar paplāti iezvēla ar labo dūri pa žokli. Viņš dzirdēja, kā nokrakšķ kauli, un svešinieks nogāzās uz paklāja, izmētājot pa grīdu paplātes saturu.

Ar ledu apbērtais atguvās no šoka un atkal pacēla ieroci, bet Malone viņam divreiz iegāza pa galvu un iespēra ar celi pa krūtīm.

Uzbrucējs sakņupa un palika nekustīgi guļam.

Numura durvis atvērās.

Pema raudzījās viņam pretī.

Kāpēc tu atvēri durvis? Malone noprasīja.

Es domāju, ka tu pasūtīji ēdienu.

Viņš paķēra pistoli un aizbāza aiz jostas. Un es tev ne­būtu pateicis? Viņš ātri pārmeklēja abus svešiniekus, bet neatrada nekādus dokumentus.

Kas viņi ir? jautāja Pema.

Šis tev sekoja lidostā.

Satvēris Kārnā rokas, viņš ievilka to numurā. Pēc tam sa­grāba otru aiz kājām un arī ievilka iekšā pa durvīm. Tu esi spītīga. Viņš aizcirta durvis ar kājas spērienu.

Es biju izsalkusi.

Kā klājas Gerijam?

Labi. Bet es nepaspēju neko daudz parunāties.

Viens no svešiniekiem sāka vaidēt. Drīz viņi atgūs sama­ņu. Malone paņēma ādas somu un Hadāda pistoli. Ejam.

Mēs dodamies projām?

Ja vien tu nevēlies sagaidīt, kad šie atjēgsies.

Varēja redzēt, ka šādas izredzes Pemu nevilina.

Tev ir ierocis, viņa atgādināja.

Kuru es nevēlos izmantot. Šeit nav Mežonīgie Rietumi. Mēs esam viesnīcā, apkārt cilvēki. Tāpēc labāk rīkosimies gudri un pazudīsim. Šajā pilsētā viesnīcu netrūkst.

Pema paņēma šalli un uzmanīgi aplika ap pleciem. Viņi izgāja no numura un ātri iekāpa liftā. Nobraukuši lejā, viņi izgāja ārā, vēsajā naktī. Paraudzījies apkārt, Malone secinā­ja, ka būs grūti noteikt, vai viņiem kāds seko. Pārāk daudz kas būtu jāievēro. Tuvākā metro stacija bija divu kvartālu attālumā, un viņš devās uz turieni, cenzdamies saglabāt modrību.

Domas prātā mežonīgi joņoja.

Kā Hītrovas lidostas okšķeris viņus atrada? Un vēl ļau­nāk kā tas, kurš izlikās par viesmīli, zināja, ka Malones pašlaik nav numurā?

Kungs pasūtīja.

Viņš pievērsās Pemai. Vai tu pateici tiem tipiem aiz dur­vīm, ka neesi neko pasūtījusi?

Viņa pamāja ar galvu. Tad viņš atbildēja, ka pasūtīji tu.

Nav gluži pareizi. Viņš teica kungs pasūtīja.

Un tomēr? Veiksmīgs minējums?

Nevar būt.