Aleksandrijas sargs

59. NODAĻA MĒRILENDA 16:50

Stefānija sēdēja Suburban aizmugures sēdeklī, Kasiopeja viņai līdzās. Auto bez apstāšanās iejoņoja pa galvenajiem vārtiem, ga­rām bruņotajiem sargiem. Viņi bija izbraukuši no Vašingtonas ziemeļu virzienā, nokļūstot paugurainā Mērilendas lauku apvi­dū. Stefānija uzreiz uzminēja, kas ir viņu ceļamērķis.

Kempdeivida. Prezidenta brīvdienu rezidence.

Pabraucis garām vēl dažiem sargiem un vēl vienam kon­trolpunktam, apvidus auto apstājās pie glīta baļķu namiņa koku paēnā ar apjumtu lieveni visapkārt. Slepenā dienesta aģents, kas bija atvedis viņas no muzeja, pamāja ar roku, un mājas durvis atvērās.

No mājas iznāca prezidents Roberts Edvārds Danielss jau­nākais.

Stefānija zināja, ka prezidents nekad nelieto savu kristī­to vārdu. Viņš jau sen bija pieņēmis segvārdu Denijs. Bū­dams līksma un sabiedriska rakstura cilvēks ar skanīgu ba­ritona balsi, Denijs Danielss bija apveltīts ar talantu uzvarēt vēlēšanās. Pirms kandidēšanas prezidenta amatam viņš bija pavadījis trīs termiņus gubernatora amatā un vienu sena­tora krēslā. Pārvēlēšana uz otru termiņu pagājušajā gadā bija viegla uzvara.

Stefānij, cik labi, ka atbraucāt, iesaucās Danielss, no­lēkdams no lieveņa pakāpieniem. Viņš bija ģērbies džinsos, rievota auduma kreklā un zābakos.

Saņēmusi drosmi, viņa spēra soli uz priekšu. Vai man bija izvēle?

Diez vai. Tomēr labi, ka esat šeit. Dzirdēju, ka jums ir nepatikšanas.

Danielss māksloti iesmējās, taču Stefānijai nebija noska­ņojuma uz jokiem pat no brīvās pasaules līdera puses. Pateicoties jūsu ļaudīm.

Prezidents kā padodoties pacēla rokas. To mēs vēl redzēsim, jūs vēl neesat dzirdējusi, ko vēlos jums teikt. Kāds jums jauns tēls! Frizūra un tērps! Man patīk.

Neļaujot Stefānijai atbildēt, viņš pievērsās Kasiopejai.

Jūs laikam esat Vitas kundze. Esmu daudz par jums dzirdējis. Jums gan ir aizraujoša dzīve. Jūs atjaunojat pili Francijā? To gan es gribētu redzēt.

Atbrauciet ciemos, parādīšu.

Esmu dzirdējis, ka jūs liekat to būvēt tieši tāpat kā seš­padsmitajā gadsimtā. Apbrīnojami!

Stefānija saprata, ka Danielss šādi liek viņai kaut ko no­prast. Viņas ir šeit, viņš visu zina, tāpēc var nomierināties.

Lai tā būtu. Laiks noskaidrot, ko tas viss īsti nozīmē.

Pretēji jūsu domām, Stefānij, Danielss paziņoja, es neesmu idiots.

Viņi sēdēja uz lieveņa namiņa priekšā koka šūpuļkrēslos ar augstām atzveltnēm. Danielss šūpojās tik sparīgi, ka grīdas dēļi čīkstēja zem viņa spēcīgā, sešas pēdas un trīs collas garā auguma svara.

Nedomāju gan, ka būtu kādreiz nosaukusi jūs par idi­otu, viņa atbildēja.

Mans tēvs mēdza teikt mātei, ka viņš to nekad atklāti nav nosaucis par kuci. Viņš uzmeta Stefānijai bargu skatie­nu. Un tā bija taisnība.

Viņa neatbildēja.

Es sacēlu lielu troksni, lai izdabūtu jūs ārā no muzeja. Tā ir viena no manām iemīļotajām vietām. Man ļoti patīk lidmašinas un kosmoss. Jaunībā daudz par to lasīju. Un cik izdevīgi būt prezidentam! Varu noskatīties kosmosa kuģa palaišanu, kad vien vēlos. Danielss sakrustoja kājas un atlaidās šūpuļkrēslā. Man ir kāda problēma, Stefānij. Nopietna problēma.

Tad jau mēs esam līdzīgi. Es esmu palikusi bez darba un, kā apgalvo jūsu nacionālās drošības padomdevēja viet­nieks, man draud arests. Un vai tieši jūs neatlaidāt mani?

Jā. Lerijs mani palūdza, un es piekritu. Taču tas bija jā­dara, lai jūs tagad varētu atrasties šeit.

Kasiopeja paliecās uz priekšu. Man bija tādas aizdomas. Bet tagad es zinu. Jūs sadarbojaties ar izraēliešiem, vai ne? Es visu laiku pūlējos izgudrot. Tagad viss saskan. Viņi vēr­sās pie jums.

Esmu dzirdējis, ka jūsu tēvs bija viens no gudrākajiem vīriem Spānijā. No pašiem pamatiem izveidoja finanšu im­pēriju. Un tagad to vadāt jūs.

Tā nav mana stiprākā puse.

Bet, cik man zināms, jūs esat talantīga, neticami dros­mīga un ar ģēnija cienīgu IQ.

Bet pašlaik esmu iepinusies politiskā ķezā.

Danielsa acis uzjautrināti iezibējās. Ķezā. Tieši tur mēs visi esam iekūlusies. Un jums taisnība, Izraēlas pārstāvji sa­zinājās ar mani. Viņi ir noskaitušies uz Kotonu Maloni.

Stefānija zināja, ka Danielss ciena Maloni. Pirms diviem gadiem Malone bija iesaistīts slepkavības lietas izmeklēšanā Meksikā. Upuris narkotiku apkarošanas aģentūras vadī­tājs, Danielsa koledžas laika istabas biedrs bija aukstasinī­gi nošauts. Stefānija bija aizsūtījusi Maloni uzraudzīt vainī­gā notiesāšanu, taču pusdienas pārtraukumā izcēlās apšaude, kurā lika nogalināts meksikāņu prokurors un Henrika Tor­valdsena dēls. Malone nošāva uzbrucējus, atgriezās mājās ar lodi plecā, taču panāca slepkavas notiesāšanu. Kad viņš kā atlīdzību par paveikto vēlējās ātrāku atvaļināšanu no dienes­ta, Danielss personiski parūpējās, lai viņš saņemtu flotes virsnieka pensiju.

Un jūs, ser? viņa jautāja. Ari esat noskaities uz Ma­loni?

Ser? Tas ir kas jauns. Līdz šim retajās reizēs, kad esam sarunājušies, esmu pamanījis, ka jūs šo vārdu nelietojat.

Nebiju domājusi, ka jūs visam tik ļoti pievēršat uzma­nību.

Stefānij, es daudz kam pievēršu lielu uzmanību. Piemē­ram, pavisam nesen Kotons Malone zvanīja uz Magelāna no­daļu. Protams, jūs pēdējā laikā esat ļoti aizņemta, tāpēc zvans tika pāradresēts Brentam Grīnam pēc ģenerālprokurora per­soniska rīkojuma.

Es domāju, ka Deilijs tagad ir priekšnieks.

Es arī tā domāju. Kāpēc Grins tā darīja?

Kā jūs zināt, ka tā bija? jautāja Kasiopeja.

Vina telefonus noklausās.

Vai Stefānija nepārklausījās? Jūs noklausāties viņa tele­fonus?

Tieši tā. Viņu un vēl dažus citus. Un, starp citu, viens no tiem ir Lerijs Deilijs.

Stefānija apjuka un pūlējās sakopot domas. Laikam šo mo­zaīku veidoja daudz gabaliņu.

Stefānij, es visu mūžu smagi strādāju, lai nokļūtu šeit. Šajā amatā viens cilvēks tiešām var paveikt daudz. Un man ir, ar ko palepoties. Bezdarba līmenis ir zemākais trīsdes­mit gadu laikā. Inflācijas nav. Procentu likmes ir mērenas. Pirms diviem gadiem man pat izdevās panākt nodokļu sa­mazināšanu.

Nav jau grūti, ja Lerijs Deilijs dancina kongresu, kā tik vajag. Stefānija nevarēja novaldīties. Lai gan šis vīrs bija prezidents, viņa pašlaik nespēja mierīgi uzklausīt stulbu mul­dēšanu.

Danielss savā krēslā šūpojās klusēdams, raudzīdamies biezajos mežos. Vai atceraties filmu "Rokijs-3"?

Stefānija neatbildēja.

Man šīs filmas ļoti patika. Rokijs vienmēr cīnījās līdz spēku izsīkumam, bet tad atskanēja tā lieliskā mūzika trompetes un tā tālāk. Viņš uzreiz skaidri visu saskata, at­gūst otro elpu un sadauza pretinieku lupatās.

Stefānija uzjautrināta klausījās.

Filmā "Rokijs-3" viņš uzzina, ka viņa treneris Mikijs gādā, lai cīņas būtu vieglas. Drošas uzvaras. Lai Rokijs pa­turētu savu titulu un nedabūtu ciest. Stallone lieliski to no­spēlēja. Viņš grib cīnīties ar misteru T., bet Mikijs saka nē, viņš tevi nositīs. Rokijs kļūst nikns, kad apjēdz, ka varbūt nemaz nav tik lielisks, kā pats domā. Protams, vēlāk Mikijs mirst un Rokijs uzvar misteru T.

Prezidenta vārdos skanēja patiesa cieņa.

Deilijs ir mans Mikijs, viņš pavēstīja gandrīz čukstus. Viņš sarunāja manas cīņas. Es esmu līdzīgs Rokijam. Man tas nepatīk.

Un jūs to nezinājāt? jautāja Stefānija.

Viņš papurināja galvu reizē dusmīgi un ziņkāri. Es pats gribēju viņu piespiest pie sienas, bet tad uzzināju, ka jūs esat sākusi izmeklēšanu. Nolīgāt prostitūtu? Laba doma. Mani ļaudis nerīkojas tik radoši. Jāatzīst, kad es to uzzinā­ju, mans viedoklis par jums mainījās vienā mirklī.

Viņai tas bija jānoskaidro. Kā jūs uzzinājāt, ka es to daru?

Maniem puišiem patīk noklausīšanās un videokameras. Tā nu viņi klausījās un skatījās. Mēs zinām par flash atmiņas kartēm. Un arī par slēptuvi. Mēs tikai nogaidījām.

Tā izmeklēšana notika pirms vairākiem mēnešiem. Kā­pēc nevērsāties pret viņu?

Un jūs?

Atbilde bija pašsaprotama. Es nevaru viņu atlaist. Jūs varat.

Danielss uzcēla kājas uz margām un balansēja uz šūpuļkrēsla malas. Skandāls ir bīstams pasākums, Stefānij. Neviens visā valstī nenoticēs, ka es nezināju, ko Deilijs dara. Man viņš bija jāizmet no spēles, neatstājot pirkstu nospiedumus.

Tātad Deilijam tas bija jāizdara pašam, secināja Kasi­opeja.

Danielss ieskatījās viņai acīs. Tā būtu vislabāk. Taču Dei­lijs ir īsts izdzīvotājs. Jāatzīst, ka tas viņam tiešām izdodas.

Un kas viņam ir par jums? noprasīja Stefānija.

Viņas nekaunība prezidentu drīzāk iepriecināja nekā aiz­kaitināja. Ja neskaita kompromitējošas bildes ar kazu, tad nekā.

Viņa pasmaidīja. Man bija tas jāpajautā.

Jā, bija. Saprotu, kāpēc par jums tā runā. Jūs protat krist uz nerviem. Varbūt atgriezīsimies pie mana jautājuma, kas jums abām nešķiet svarīgs. Kāpēc Brents Grīns gribēja pats runāt ar Kotonu?

Stefānija atcerējās, ko Deilijs bija teicis muzejā. Deilijs teica, ka Brents grib kļūt par viceprezidentu.

Un te nu mēs nonākam pie šīs tikšanās mērķa. Da­nielss atlaidās krēslā un atkal sāka šūpoties. Man patīk būt vecā labā zēna lomā. Tas ir manī no Tenesī lauku audzinā­šanas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu iemīļojis Kempdeividu. Tā man atgādina mājas. Bet tagad laiks būt prezi­dentam. Kāds piekļuva mūsu slepenajiem failiem un redzēja Aleksandrijas saikni. Pēc tam šī informācija tika nopludinā­ta divām ārvalstu valdībām, kuras tagad sacēlušas traci. Izra­ēlieši ir nikni ne pa jokam. Jā, oficiāli izskatās, ka mēs esam uz nažiem. Bet personiski man šie ļaudis patīk. Neviens, pavisam nopietni neviens neaiztiks izraēliešus, kamēr es esmu amatā. Diemžēl kādam manā administrācijā ir citādi uzskati.

Stefānija gribēja jautāt, kurš tas ir, bet nolēma labāk nepārtraukt.

Ir kaut kāda sazvērestība, kas sākās ar Kotona Malo­nes dēla nolaupīšanu. Par laimi, šie ļaudis ir pārrēķinājušies ar Maloni un paši nezina, ar ko saķērušies. Viņš tiem parā­dīs velnu. Tas mums dod iespēju izvērst darbību. Viens no maniem tēvočiem mēdza teikt: "Gribi iznīcināt čūskas? Tas ir vienkārši. Aizdedzini krūmus un gaidi, kad šīs līdīs ārā. Tad varēsi visām nocirst galvas." Tā mēs darīsim arī tagad.

Kasiopeja papurināja galvu. Kā jau teicu, prezidenta kungs, tā ir ista ķeza. Es tajā esmu iesaistīta tikai pāris die­nu, bet vairs nespēju atšķirt patiesību no meliem.

Tas attiecas ari uz mani?

Kasiopejas smaragdzaļo acu skatiens kļuva nopietnāks. Arī uz jums.

Tas labi. Jums viss jāuztver ar aizdomām. Viņa balsī ieskanējās patiesa sirsnība. Bet man ir vajadzīga jūsu palī­dzība. Tāpēc es jūs atlaidu, Stefānij. Jums nepieciešama rīcī­bas brīvība. Tagad jums tā ir.

Un kas man jādara?

Jāatrod mans nodevējs.