Aleksandrijas sargs

43. NODAĻA VAŠINGTONA 5:30

Stefānija bija pieredzējusi daudz ko,' bet apcietināšanu gan vēl ne. Lerijs Deilijs bija pārspējis visus.

Mums tagad jāuzbrūk Deilijam, viņa paziņoja.

Stefānija, Grīns un Kasiopeja stāvēja virtuvē un gaidīja,

kad uzvārīsies kafija. Sajūtot tās smaržu, Stefānija atcerējās, ka ir izsalkusi.

Kas tev padomā? jautāja Kasiopeja.

Ne reizi divpadsmit gadu laikā Stefānija nebija pārkāpu­si Magelāna nodaļas drošību. Zvērests viņai nebija tikai tukši vārdi. Taču tagad, šaubu bezdibeņa priekšā, viņa vairs ne­zināja, ko darīt. Beidzot secinājusi, ka ir tikai viena iespēja, viņa teica:

Mēs ievācām ziņas par Deiliju.

Grīna sejā atgriezās nopietnība. Paskaidrojiet.

Es gribēju zināt, kādi ir viņa rīcības motīvi, tāpēc norī­koju aģenti to izdibināt. Viņa pētīja šo tipu gandrīz veselu gadu. Es daudz ko uzzināju.

Jūs gan nebeidzat mani pārsteigt, Stefānij. Vai zināt, kas notiktu, ja viņš to uzzinātu?

Droši vien mani atlaistu, bet kāda tagad vairs tam no­zīme?

Viņš grib jūs nogalināt. Varbūt ir uzzinājis?

Šaubos. Aģente rīkojās uzmanīgi. Bet Deilijs ir mēslos līdz ausīm. Jūs teicāt, ka neatradāt nekādus likumu pārkāpurnus. Es gan atradu. Un daudz. Kampaņu finansēšana, ku­kuļošana, krāpšana. Deilijs ir starpnieks bagātu ļaužu darī­jumos ar Balto namu; tādu ļaužu darījumos, kuri negrib iz­paust savus vārdus atklātībā.

Kāpēc viņu neapsūdzējāt?

Es gatavojos to darīt, bet tad notika tā informācijas no­plūde. Bija jānogaida.

Un tagad, kļuvis par Magelāna nodaļas vadītāju, viņš uzzinās par šo izmeklēšanu? jautāja Kasiopeja.

Stefānija papurināja galvu. Visas iegūtās ziņas man ir droši noglabātas, un aģente, kas veica izmeklēšanu, jau pirms vairākiem mēnešiem pārcelta darbā citur. Mēs vienī­gās par to zinājām.

Grīns ielēja kafiju divās krūzēs. Ko jūs domājat darīt?

Tā kā man šeit ir tik izveicīgs draugs, tad, manuprāt, būtu labi pabeigt izmeklēšanu.

Tas mani biedē, atzinās Kasiopeja.

Grīns norādīja uz kafijas krūzēm. Dāmas, pienu vai cu­kuru pievienojiet pašas.

Un kā tad jūs? brīnījās Stefānija.

Es nedzeru kafiju.

Kāpēc tad jums ir kafijas automāts?

Pie manis nāk viesi. Viņš apklusa, tad piebilda: Pa­retam.

Jauneklīga sirsnība uz mirkli nomainīja Grīna cienīgumu un vīrišķīgo nopietnību, un Stefānijai tas patika.

Kāds, ko es pazīstu? viņa apjautājās.

Grīns pasmaidīja.

Jūs nebeidzat vien pārsteigt, viņa secināja.

Tāpat kā vēl kāds mūsu kopīgais paziņa, ieminējās Ka­siopeja, malkodama kafiju.

Grīns pamāja ar galvu, šķiet, pateicīgs par sarunas tēmas maiņu. Henriks ir apbrīnojams cilvēks. Vienmēr soli priek­šā. Bet ko teiksiet jūs, Stefānij? Kā gatavojaties pabeigt iz­meklēšanu?

Stefānija ar baudu iemalkoja aromātisko dzērienu, jūtot, kā siltums ieplūst kaklā. Mums jāiegriežas viņa mājā.

Kāpēc? nesaprata Kasiopeja. Pat ja mums izdotos tur iekļūt, viņa dators ir nodrošināts ar paroli.

Stefānija pasmaidīja. Tas nekas.

Grīns ziņkārīgi viņu nopētīja un vairs nespēja slēpt ap­brīnu. Jums nevajag paroli, vai ne?

Viņa papurināja galvu. Laiks piespiest pie sienas to maitasgabalu.

Malone iegāja Savoy biznesa centrā. Plašā telpa bija bagā­tīgi aprīkota ar datoriem, faksiem un kopētājiem. Viņš pa­skaidroja centra darbiniekam, ko viņam vajag, un tas uzreiz pavadīja Maloni pie datora, pieskaitot tā izmantošanas mak­su Makoluma rēķinam.

Malone jau gribēja apsēsties, bet Pema viņu apturēja.

Vai drīkstu? viņa jautāja.

Malone nolēma neliegt viņai to prieku. Ceļā no kafejnī­cas viņš bija pārliecinājies, ka Pema zina, ko viņš vēlas pasākt.

Kāpēc ne? Izmēģini veiksmi.

Viņš pasniedza Pemai papīra lapu ar pārbaudījuma tek­sta sākumu, tad pievērsās Makolumam. Jūs teicāt, ka iegu­vāt to nesen?

Nē, es nemaz nepieminēju laiku. Labs mēģinājums, Ma­lone.

Man tas jāzina. Tas ir svarīgi. Vai dažu pēdējo mēnešu laikā?

Viņu labdaris brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu.

Malone aizdomājās. Cik man zināms, Sargi jau gadsim­tiem ilgi aicina cilvēkus uz bibliotēku. Tātad norādes laika gaitā jāmaina. Jāpielāgo attiecīgajam laikam. Varu saderēt, ka viņi tās pielāgo pat katram aicinātajam. Kāpēc ne? Pada­ra to personisku. Visās citās sava darba jomās viņi pūles ne­žēlo. Kāpēc arī ne šeit?

Makolums pamāja ar galvu. Izklausās ticami.

Pirmā daļa, turpināja Malone. Cik savādi ir manu­skripti, dižais celotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā atrast šo vienu staru? Tas viss ir muļķības. Tikai izpušķotā veidā pateikts, ka viņiem ir bagātiga infor­mācija. Bet tālāk. Tas ir noslēpums, bet iegriezies kapelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbildnim. Ar to ari jāsāk.

Ir jau darīts, atsaucās Pema.

Malone pasmaidīja. Pema bija viņu apsteigusi, un tas vi­ņam patika.

Es meklēju ziņas par Težo un Betlēmi.

Vai tas nav pārāk vienkārši? šaubījās Makolums.

Sargi nav akli pret apkārtējo pasauli. Internets pastāv, un viņi taču zina, ka aicinātais to izmantos.

Viņš raudzījās ekrānā. Pema bija atradusi ceļojumiem un tūrismam veltītu Portugāles lapu, kurā bija parādīta Lisabo­nas un tās apkārtnes apskates objekti.

Belema, viņa paziņoja. Netālu no pilsētas centra. Kur Težo upe ietek jūrā. Belema ir Betlēme portugāļu valodā.

Malone lasīja aprakstu par šo apvidu uz dienvidrietumiem no Lisabonas centra. No turienes senos laikos portugāļu karavelas devās ceļā uz Rietumu pasauli. Da Gama uz Indiju, Magelāns apkārt pasaulei, Diass apkārt Labās Cerības ra­gam. Belemas pārticība uzplauka, pateicoties bagātībām, gal­venokārt garšvielām, kas ieplūda valsti no Jaunās pasaules. Portugāles karalis šeit uzbūvēja sev vasaras pili, un bagātie pavalstnieki steidzās apmesties tās tuvumā. Savulaik tā bija atsevišķa municipalitātes teritorija, bet tagad magnēts tū­ristiem, pievilinot tos ar veikaliņiem, kafejnīcām un muze­jiem.

Ar šo vietu ir saistīts Henrijs Jūrasbraucējs, ieminējās Pema.

Pameklēsim kaut ko par mūsu svētajam aizbildnim vel­tīto kapelu, ieteica Malone.

Daži peles klikšķi, un Pema norādīja uz ekrānu. Vien­mēr soli tev priekšā.

Ekrānu piepildīja milzīga raupju akmeņu ēka. Smalkas torņu smailes slējās mākoņainās debesīs. Ēkas izskatā bija apvienota gotikas un renesanses arhitektūra ar acīm redza­mu mauru ietekmi. Akmens fasāde bija rotāta ar izteiksmī­giem attēliem.

Belemas Svētās Marijas klosteris, Malone lasīja.

Pema paritināja lapu uz leju, un viņš izlasīja, ka šis ir viens

no slavenākajiem Portugāles senatnes pieminekļiem, bieži saukts arī par Hieronīma, klosteri. Tajā bija daudzu vēstu­risku personu, ari karaļu un karalieņu kapenes.

Kāpēc tas parādījās? viņš jautāja Pemai.

Viņa noklikšķināja uz kādas saites.

Es ierakstīju vairākus atslēgas vārdus, un meklētājs no­rādīja tieši uz šejieni. 1498. gadā, kad da Gama atgriezās no ceļojuma, kurā bija atklājis ceļu uz Indiju, Portugāles karalis piešķīra naudu klostera būvei. 1500. gadā šī vieta nonāca Sv. Hieronīma ordeņa rokās, un 1501. gada 6. janvāri tika ielikts pamatakmens.

Malone kopš bērnības zināja šā datuma nozīmīgumu. Viņa māte bija katoliete, un viņi regulāri apmeklēja baznīcu, se­višķi pēc tēva nāves. 6. janvāris. Zvaigznes diena.

Ko Hadāds rakstīja savā dienasgrāmatā?

Diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.

Klostera galvenā kapela, turpināja Pema, vēlāk tika veltīta Sv. Hieronīmam. Koton, vai atceries, ko Hadāds par viņu teica?

Viņš atcerējās. Viens no agrīnajiem baznīcas pamatlicējiem, kas ceturtajā gadsimtā iztulkoja latīņu valodā daudzus Svē­to rakstu tekstus, ari Veco derību.

Te ir vēl viena saite uz informāciju par Hieronīmu, teica Pema, un pēc peles klikšķa ekrāna saturs atkal mainījās.

Visi trīs sāka lasīt. Malone to pamanīja pirmais, Viņš ir bibliotēku svētais aizbildnis. Šķiet, ka meklējumi jāsāk Lisa­bonā.

Nav slikti, Malone.

Mēs pelnām savu daļu.

Kā jau teicu, neprotu minēt mīklas. Jūs gan laikam esat īsti meistari. Bet pārējais uzdevums ir grūtāks.

Viņš pasmaidīja. Varbūt ķeramies klāt visi kopā, lai re­dzētu, kur tas mūs aizvedīs?