Aleksandrijas sargs

67.NODAĻA

Karādamies trosēs, Seibrs izbaudīja lidojumu lejup. Rīta gaiss un modernais izpletnis palēnināja kritienu. Malone bija stāstījis par jauno kupolu, kas tik ļoti atšķīrās no vecajiem, ar kuriem cilvēks krita kā akmens, cerēdams, ka nesalauzis kāju.

Viņi abi sekoja Pemai ārā no lidmašīnas, kas tagad ātri attālinājās austrumpuses debesīs. Komandai vairs nerūpēja, vai viņi sveiki un veseli nokļūs zemē. Viņu uzdevums bija izpildīts.

Seibrs raudzījās uz skarbo apvidu.

Uz visām pusēm pletās smiltīm un akmeņiem klāts bez­galīgs līdzenums. Viņš bija dzirdējis Alfrēda Hermana stās­tus par Sīnajas dienviddaļu. It kā vissvētākais tuksnesis pa­saulē. Civilizācijas šūpulis. Tilts, kas savieno Āfriku un Āziju. Taču nemitīgi karu plosīts. Visvairāk uzbrukumus pārcietusi teritorija pasaulē. To iekarojuši sīrieši, bitīti, asīrieši, persie­ši, grieķi, romieši, krustneši, turki, franči, angļi, ēģiptieši un izraēlieši. Viņš bija daudzkārt klausījies Hermana spriedelē­šanu par šā reģiona lielo nozīmi. Tagad viņš to redzēs pats savām acīm.

Viņš bija kādas tūkstoš pēdas virs zemes. Pema planēja zem viņa, Malone virs. Klusums zvanīja ausīs dīvaina sa­jūta pēc nemitīgā lidmašīnas trokšņa. Viņš atcerējās šo klu­sumu ari no citiem lēcieniem. Motora rēkoņa pagaist, atslajot aiz sevis tukšumu. Bezgalīgu mieru, ko var iztraucēt tikai vējš, bet šodien pat tas nebija pamodies.

Ceturtdaļjūdzi uz austrumiem kailo līdzenumu nomainī­ja drūmas granīta klintis, kas neizteiksmīgi slējās juku jukām, virsotnēm mijoties ar nogāzēm. Vai Aleksandrijas bibliotē­ka bija tur? Visas zīmes nenoliedzami rādija uz to.

Viņš turpināja planēt lejup.

Kādas robainas klints pakājē apmēram ceturtdaļjūdzes at­tālumā viņš pamanīja nelielu ēku. Viņš pavilka stūrēšanas troses, virzīdamies tuvāk vietai, kur gatavojās nolaisties Pema Malone. Gluda tuksneša smilšu josla. Bez akmeņiem. Tas labi.

Pametis skatienu augšup, viņš redzēja, ka Malone seko viņa piemēram.

Šo novākt būs grūtāk, nekā viņš bija domājis sākumā. To­ties viņš bija apbruņots. Viņš tāpat kā Malone bija paturējisklosterī paņemto pistoli kopā ar rezerves patronām. Baznī­cā, pamostoties no bezsamaņas pēc sitiena pa galvu, ierocis vēl bija pie viņa. Tas viņam šķita savādi.

Kāda jēga bija tam uzbrukumam?

Vai nav vienalga?

Vismaz viņš bija gatavs uz visu.

Malone parāva virves, lai virzītu nolaišanos. Instruktors Lisabonas gaisa karabāzē teica, ka jaunie izpletņi ir citādi, un viņam bija taisnība. Lēna, līgana nolaišanās. Armijnieki nebija sajūsmā par Pemu iesācēja, kas līdz pat pēdējam brī­dim nemaz nezinās, ka būs jālec -, taču rīkojums sadarbo­ties bija saņemts no Pentagona, tāpēc viņi neiebilda.

Koton, tu maitasgabal! viņš izdzirdēja Pemas ķērcie­nu. Tu, nolādētais maita!

Viņš paraudzījās lejup.

Pema bija piecsimt pēdas virs zemes.

Piezemējoties saliec ceļus, viņš uzsauca. Tev labi sa­nāk. Viss būs kārtībā.

Ej dirst! viņa bļāva.

Tas nelīdzēs. Uzmanies! Gatavojies!

Viņš vēroja, kā Pema nokrīt un aizslīd pa smiltīm, un iz­pletnis saplok viņai aiz muguras. Viņš redzēja, kā Makolums atsprādzē somu, kas atritinājās viņa priekšā, un piezemējas, paliekot stāvus.

Malone pievilka stūrēšanas auklas un palēnināja nolaiša­nos, gandrīz apturot to. Viņš atlaida piesprādzēto somu un juta, kā zābaki pieskaras smiltīm.

Viņš arī palika uz kājām.

Krietns laiks bija pagājis kopš iepriekšējā lēciena, taču viņš ar prieku pārliecinājās, ka vēl spēj to paveikt. Atsprādzējis slēdžus, viņš atbrīvojās no izpletņa saitēm.

To pašu darīja arī Makolums.

Pema joprojām gulēja zemē. Viņš piegāja klāt, jau iepriekš zinādams, kas tagad sekos.

Viņa pielēca kājās. Tu, sūdabrāli! Tu izmeti mani no tās velna lidmašīnas. Viņa gribēja uzklupt Malonem, taču ne­bija atbrīvojusies no izpletņa, un tas tagad kā enkurs iero­bežoja viņas kustības.

Viņš turējās drošā attālumā.

Nojūdzies esi? viņa auroja. Tu neteici ne pušplēsta vārda, ka būs jālec.

Kā tad citādi mēs šeit nokļūtu? viņš mierīgi apjautājās.

Vai esi ko dzirdējis par nolaišanos?

Šī ir Ēģiptes teritorija. Pietiekami bīstami jau bija lēkt dienā. Taču naktī lēkt pat man šķita par traku.

Pemas zilajās acīs uzliesmoja tāds niknums, kādu viņš vēl nebija redzējis.

Mums bija jānokļūst šeit tā, lai izraēlieši neko neuzzi­nātu. Nolaisties nebūtu iespējams. Ceru, ka viņi vēl joprojām seko tam tavam pulkstenim, kas viņus neaizvedīs nekur.

Tu esi idiots, Koton. Pilnīgi nojūdzies kretīns. Tu izme­ti mani no lidmašīnas.

Izmetu gan, vai ne?

Viņa trīcošām rokām ķērās pie slēdžiem, pūlēdamās at­brīvoties no izpletņa.

Pema, vai tu nomierināsies?

Viņa turpināja meklēt īsto sprādzi, tad pārtrauca.

Mums bija jānokļūst šeit, viņš turpināja. Lidmašīna bija lieliski piemērota. Mēs tikai pa ceļam izlēcām, un neviens neko neuzzināja. Šis ir diezgan neapdzīvots apvidus, mazāk par trim cilvēkiem uz kvadrātjūdzi. Šaubos, vai mūs kāds redzēja. Un, kā jau teicu tu vienmēr gribēji zināt, ko es īsti daru. Lūdzu. Tagad tu redzi.

Vajadzēja atstāt mani Portugālē.

Tā nebūtu laba doma. Izraēliešiem tu būtu nevēlama lie­ciniece. Tev drošāk bija pazust kopā ar mums.

Ne. Tu man neuzticies. Tāpēc tev labāk paturēt mani sev tuvumā.

Jā, tas arī man ienāca prātā.

Kādu bridi viņa klusēja, it kā sākdama kaut ko apjaust. Nu labi, Koton, viņa ierunājās pārsteidzoši mierīgi. Tu pierādīji savu taisnību. Mēs esam šeit. Sveiki un veseli. Vai tagad tu varētu atbrīvot mani no tiem pinekļiem?

Viņš piegāja un atsprādzēja Pemas izpletņa siksnas.

Viņa pacēla rokas un ļāva izpletņa somai noslīdēt zemē. Tad ar labo ceļgalu iespēra viņam pa kājstarpi.

Apdullinošas sāpes izšāvās caur mugurkaulu un ietriecās smadzenēs. Kājas sagrīļojās, un viņš sabruka zemē.

Elpa aizžņaudzās.

Sen viņš nebija dabūjis tādu kāvienu.

Saliecies embrija pozā, viņš gaidīja, kad mokošās sāpes pierims.

Ceru, ka tas tev nāca par labu, aiziedama noteica Pema.