Aleksandrijas sargs

22. Nodaļa ROTENBURGA. VĀCIJA 15:30

Seibrs soļoja pa bruģēto ieliņu. Rotenburga atradās simts kilometru uz dienvidiem no Vircburgas. Tā bija mūru ap­ņemta pilsēta, ko rotāja aizsargvaļņi un sargtorņi, kas bija saglabājušies no viduslaikiem. Mūru iekšienē šauras ieliņas vijās gar senlaicīgām ķieģeļu un mūra ēkām ar koka apdari. Tieši uz tādu māju devās Seibrs.

Baumeisterhaus atradās līdzās tirgus laukumam, netālu no torņa ar senu pulksteni. Metāla plāksne pie ša trīsstāvu na­ma vēstīja, ka ēka celta 1596. gadā, bet pēdējos simt gadus lajā atrodas viesnīciņa un restorāns.

Seibrs iegāja pa durvīm un uzreiz sajuta svaigi ceptas mai­zes, ābolu un kanēļa saldo aromātu. Pirmajā stāvā šaurās ēdamzāles otras durvis veda uz iekšējo pagalmu, baltās sie­nas bija rotātas ar briežu ragiem.

Pie ozolkoka galdiņa jau gaidīja viens no ordeņa ziņu pie­nesējiem kārns, slimīgs vīrelis, pazīstams ar segvārdu Jo­nass. Seibrs pienāca un apsēdās viņam pretī. Galds bija ap­klāts ar smalku, rožainu galdautu. Jonasa priekšā stāvēja porcelāna tase ar melnu kafiju un šķīvītis ar pusapēstu dāņu smalkmaizīti.

Notiek dīvainas lietas, Jonass angliski paziņoja.

Vidējos Austrumos tā ir vienmēr.

Šoreiz ir dīvaināk nekā parasti.

Jonass bija norīkots darbā Izraēlas Iekšlietu ministrijas Vācijas misijā.

Jūs likāt uzmanīt visus jaunumus par Džordžu Hadā­du. Šķiet, ka viņš ir piecēlies no miroņiem. Mūsējie ir īstā panikā.

Seibrs izlikās neko nezinām. Un no kurienes nāk šī at­klāsme?

Pirms dažām dienām viņš pats zvanīja uz Palestīnu. Vē­las tiem kaut ko pastāstīt.

Seibrs līdz šim Jonasu bija saticis trīs reizes. Tādi cilvēki kā viņš, kuriem nauda bija svarīgāka par uzticību, bija no­derīgi, tomēr ar viņiem bija jāuzmanās. Nodevēji krāpjas vienmēr. Varbūt pieliek runāt aplinkus. Sakiet skaidri, kas jums ir ziņojams?

Jonass ar baudu iedzēra malciņu kafijas. Pirms pazuša­nas toreiz, pirms pieciem gadiem, Hadādu apmeklēja kāds cilvēks, kurš nosauca sevi par Sargu.

Seibrs to jau zināja, taču neko neteica.

Viņam tika nodota kāda informācija. Tas vien jau ir mazliet dīvaini, bet vēlāk būs vēl dīvaināk.

Seibrs nevarēja ciest Jonasa teatrālo ziņošanas manieri.

Hadāds nav pirmais, pie kura ieradies šāds apmeklē­tājs. Es redzēju dokumentus. Kopš 1948. gada vēl trīs citas personas apciemojis cilvēks, kas nosaucis sevi par Sargu. Izraēlieši zina par visiem, bet šie trīs cilvēki dažas dienas vai nedēļas pēc šīs tikšanās gāja bojā. Jonass uz brīdi apklusa. Ja atceraties, arī Hadāds gandrīz gāja bojā.

Seibrs pamazām sāka saprast. Jūsu ļaudis cenšas kaut ko pasargāt?

Acīmredzot.

Cik bieži notika šie apmeklējumi?

Apmēram ik pēc divdesmit gadiem pēdējo sešdesmit gadu laikā. Visi bija zinātnieki viens izraēlietis un trīs arābi, ieskaitot Hadādu. Visas slepkavības izdarīja Mossad.

Seibram bija jānoskaidro. Un kā jums izdevās to uzzi­nāt?

Kā jau teicu, ieskatījos dokumentos. Jonass apklusa. Pirms dažām stundām pienāca ziņojums. Hadāds dzīvo Londonā.

Man vajag adresi.

Jonass to nosauca un piebilda: Aģenti jau ir aizsūtīti. No likvidēšanas vienības.

Kāpēc jānogalina Hadāds?

Es uzdevu vēstniekam to pašu jautājumu. Viņš kā biju­šais Mossad aģents pavēstīja man interesantu stāstu.

Droši vien tāpēc arī esmu izsaukts uz šejieni?

Jonass viņam uzsmaidīja. Es zināju, ka.jūs esat attapīgs.

Dāvids Ben-Gurions saprata, ka viņa politiķa karjera ir beigusies. Kopš bērnības Polijā, kad viņu nomocīja sli­mības, viņa mūža sapnis bija palīdzēt ebrejiem atgriezties Bībelē noteiktajā dzimtenē. Tāpēc viņš nodibināja Izraē­las valsti un vadīja to nemierīgajos laikos no 1948. līdz 1963. gadam, rīkojoties gan kā karavadonis, gan kā valsts­vīrs.

Grūts uzdevums cilvēkam, kurš vienmēr bija vēlējies būt intelektuālis.

Viņš kāri lasīja filosofijas grāmatas, studēja Bībeli, viegli koķetēja ar budismu, pat iemācījās sengrieķu valo­du, lai varētu lasīt Platonu oriģinālā. Viņš aizrautīgi in­teresējās par dabas zinātnēm un necieta daiļliteratūru. Viņa iecienītais saziņas veids bija vārdu cīņas, nevis iz­smalcināti dialogi.

Tomēr viņš nebija abstrakts domātājs.

Viņš bija sīksts un skarbs vīrs ar sudrabainu matu ore­olu, enerģisku žokļa līniju un strauju raksturu.

1948. gada maijā viņš proklamēja Izraēlas neatkarību, neklausīdamies pēdējā brīdī nākušos Vašingtonas brīdinā­jumus un neņemdams vērā savu tuvāko sabiedroto drū­mos pareģojumus. Viņš atcerējās, kā tikai dažas stundas pēc viņa paziņojuma Izraēlā iebruka piecu arābu valstu karaspēks, pievienojoties palestīniešu kaujiniekiem atklātā mēģinājumā iznīcināt ebrejus. Viņš pats vadīja armiju kaujā, un viens procents ebreju iedzīvotāju gāja bojā līdz ar tūkstošiem arābu. Vairāk nekā pusmiljons palestīniešu zaudēja mājas. Galu galā ebreji uzvarēja, un daudzi go­dināja savu glābēju kā Mozu, ķēniņu Dāvidu, Garibaldi un pašu Visuvareno Dievu vienā personā.

Viņš vadīja valsti vēl piecpadsmit gadus. Bet bija jau 1965. gads, un viņš bija gandrīz astoņdesmit gadus vecs un noguris.

Vēl ļaunāk viņš bija kļūdījies.

Viņš raudzījās uz iespaidīgo bibliotēku. Tik daudz zināšanu. Svešinieks, kurš bija nosaucis sevi par Sargu, bija brīdinājis, ka pārbaudījums būs grūts, bet, ja izdo­sies to izturēt, balva būs nenovērtējama.

Un šim vēstnesim bija taisnība.

Viņš kaut kur bija lasījis, ka idejas mēraukla ir tās sva­rīgums ne tikai savā laikā, bet arī plašākā mērogā.

Viņš savā laikā bija izveidojis mūsdienu Izraēlas val­sti, bet tās tapšanas gaitā tūkstošiem cilvēku bija gājuši bojā. Un viņš baidījās, ka vēl daudzi citi mirs turpmāka­jos gadu desmitos. Šķita, ka ebrejiem un arābiem liktenis lēmis mūžīgi karot. Viņš bija uzskatījis, ka mērķis ir cēls un cīņa taisnīga, bet tagad vairs ne.

Viņš bija kļūdījies.

Pašā galvenajā.

Viņš atkal uzmanīgi pāršķirstīja uz galda atvērto biezo grāmatu. Kad viņš ieradās, viņu gaidīja trīs šādi sējumi. Sargs, kurš pirms sešiem mēnešiem bija viņu apmeklējis, stāvēja pie ieejas durvīm ar platu smaidu vēja aprautajā sejā.

Ben-Gurions nebija pat sapņojis, ka Šāda zinību val­stība pastāv, un bija pateicīgs liktenim, ka paša zinātkāre

bija palīdzējusi viņam saņemt drosmi pārbaudījumam.

No kurienes tas viss ir nācis? viņš ieiedams jautāja.

No daudzu vīru un sievu sirdīm un prātiem.

Mīklaina atbilde, kas tomēr izteica patiesību, un, būdams filosofs, Ben-Curions to saprata.

Ben-Gurions to pastāstīja 1973. gadā, dažas dienas pirms nāves, piebilda Jonass. Daži apgalvo, ka viņš mur­goja. Citi ka viņa prāts bija aptumšojies. Taču viens ir skaidrs. Pēc 1965. gada Ben-Guriona politika un filosofija ra­dikāli mainījās. Viņš vairs nebija tik kareivīgs, kļuva piekā­pīgāks. Aicināja piešķirt arābiem tiesības. Vairākums to pie­dēvēja viņa lielajam vecumam, bet Mossad uzskatīja, ka tur slēpjas kas vairāk. Ben-Gurions pat tika turēts aizdomās. Tāpēc arī viņam neļāva atgriezties politikā. Vai varat iedo­māties? Pats Izraēlas tēvs tiek uzskatīts par nevēlamu per­sonu.

Kas ir tas Sargs?

Jonass paraustīja plecus. Par to dokumentos nekā nav. Toties ir ziņas par tiem, kurus tas apmeklējis. Mossad kaut kā uzzināja par katru no viņiem un rīkojās ātri. Lai ko arī tas viss nozīmētu, izraēlieši negrib ļaut tiem ne ar vienu runāt.

Tātad jūsu kolēģi gatavojas likvidēt Hadādu?

Jonass pamāja ar galvu. Tas notiek pašlaik.

Viņš jau bija dzirdējis pietiekami daudz, tāpēc piecēlās no galdiņa.

Un samaksa? Jonass steidzīgi iejautājās.

Seibrs izvilka no kabatas aploksni un nosvieda uz galda. Tagad būsim norēķinājušies. Dodiet ziņu, kad būs vēl kādi jaunumi.

Jonass ielika naudu kabatā. Jūs būsiet pirmie.

Seibrs vēroja, kā ziņu pienesējs pieceļas un dodas nevis uz izejas durvju pusi, bet uz nišu, kur atradās labierīcības.

Viņš nolēma, ka šis ir gluži piemērots brīdis, un sekoja Jona­sam.

Pie tualetes durvīm viņš uz mirkli apstājās.

Restorāns bija patukšs, pustumšs un trokšņains. Viesi bija aizņemti ar ēšanu un tērzēšanu dažādās valodās.

Seibrs iegāja tualetē, aizslēdza durvis un aši pārlaida ska­tienu telpai. Divas kabīnes, izlietne un spogulis, dzeltenīga kvēlspuldžu gaisma. Jonass atradās pirmajā kabīnē, otra bija tukša. Seibrs paņēma sauju papīra dvieļu, nogaidīja, kad ka­bīnē tiek nolaists ūdens, tad izņēma no kabatas nazi.

Jonass iznāca no kabīnes, vilkdams ciet bikšu rāvējslē­dzēju.

Seibrs pagriezās un ietrieca viņam krūtīs nazi, pagriežot to uz augšu, pēc tam ar otru roku piespieda pie brūces pa­pīra dvieļus. Viņš vēroja, kā izraēlieša acīs pavīd šausmas, bet tad dzīvība tajās apdzisa. Atstājot dvieļus piespiestus, viņš izvilka nazi.

Jonass saļima uz grīdas.

Seibrs izvilka no viņa kabatas aploksni, tad noslaucīja naža asmeni pie Jonasa biksēm, ātri satvēra nedzīvo, asinīm noplūdušo ķermeni aiz rokām, ievilka kabinē un apsēdināja uz poda.

Pēc tam aizvēra kabīnes durvis un devās projām.

Uz ielas Seibrs sekoja tūristu grupai, kas gides vadībā devās uz rātsnamu. Pavecā sieviete norādīja uz seno pilsē­tas domes namu un stāstīja par Rotenburgas bagāto vēsturi.

Viņš uzkavējās un klausījās. Zvani noskandināja ceturto pēcpusdienas stundu.

Skatieties uz pulksteni un vērojiet divus mazos, apaļos lodziņus abās pusēs ciparnīcai.

Kad lodziņi atvērās, visi pagriezās. Parādījās mehāniska vīriņa figūra, kas iztukšoja lielu vīna kausu, kamēr otra figūra to vēroja. Gide kaut ko klāstīja par šīs ainas vēsturis­ko nozīmi. Klikšķēja fotoaparātu slēdži. Dūca videokame­ras. Priekšnesums ilga apmēram divas minūtes. Soļodams projām, Seibrs pamanīja tūristu vidū kādu vīrieti, kurš veikli pavērsa fotoaparāta objektīvu no pulksteņa torņa pret viņu.

Seibrs pasmaidīja.

Ja nodevība kļuvusi par dzīvesveidu, tad vienmēr pastāv risks iekrist. Par laimi, viņš bija uzzinājis no Jonasa visu, kas bija nepieciešams, tāpēc viņu mierīgi varēja likvidēt. Taču iz­raēlieši tagad zināja, kas ir Jonasa kontaktpersona. Šķiet, ka Zilā krēsla padomnieks par to neraizējas, jo viņš bija īpaši piekodinājis sarīkot labu izrādi.

Tas arī tika izdarīts.

Gan izraēliešiem, gan Alfrēdam Hermanam.