Aleksandrijas sargs

32,NODAĻA VAŠINGTONA 21:00

Stefānija veda Kasiopeju pa kluso apkaimi. Vairākas stun­das viņas bija slēpušās priekšpilsētā. Viņa bija piezvanījusi uz Magelāna nodaļas galveno biroju no maksas tālruņa res­torānā Crackcr Barrel un uzzinājusi, ka Malone nav devis ne­kādu ziņu. Turpretī no Baltā nama Lerija Deilija biroja bija zvanījuši trīs reizes. Stefānija bija likusi saviem darbi­niekiem atbildēt, ka viņa piezvanīs, tiklīdz varēs. Nepatīka­mi, viņa saprata. Taču lai Deilijs pamokās neziņā, vai tūlīt neieraudzīs Stefānijas smaidošo seju CNN tiešraidē. Pagai­dām ar šīm bailēm vajadzētu pielikt, lai noturētu nacionālās drošības padomnieka vietnieku mierā. Turpretī Hetere Dik­sone un izraēlieši bija pavisam kas cits.

Uz kurieni mēs ejam? jautāja Kasiopeja.

Risināt problēmu.

Rajona apbūvē lepojās beaux arts stila nami, un Stefānija secināja, ka šāda arhitektūra īpaši patikusi deviņpadsmitā gadsimta rūpniekiem, kuri pirmie apmetās uz dzīvi šajās koku ieskautajās ielās. Koloniālā stila rindu mājas un bruģē­tās ietves lieliski papildināja miera un pārticības noskaņu naksnīgajās ielās.

Es neesmu tava aģente, iebilda Kasiopeja. Gribu zināt, kur iesaistos.

Vari iet projām, kad vien vēlies.

Labs mēģinājums. Tik viegli no manis vaļā netiksi.

Tad beidz uzdot jautājumus. Vai Torvaldscnu tu ari tā iztaujā?

Kāpēc tev viņš nepatīk? Francijā tu viņam neuzticējies.

Kasiopeja, paskaties, kur es esmu nonākusi. Kotons ir nelaimē. Mani darbinieki vēlas manu nāvi. Mani vajā izraē­lieši un šaudi. Kā tev šķiet, vai man var būt pret kādu siltas jūtas?

Tā nav atbilde uz manu jautājumu.

Tas tiesa, nav gan. Taču patiesību viņa nespēja izteikt skaļi. Tā kā Torvaldsens savulaik bija pazinis Stefānijas nelai­ķi vīru, viņš labi zināja viņas stiprās puses un vājības, tāpēc viņa Henrika tuvumā jutās neaizsargāta.

Teiksim tā mēs pārāk labi pazīstam viens otru.

Henriks raizējas par tevi. Tāpēc viņš lūdza mani atbraukt. Viņš nojauta, ka tev draud briesmas.

Par to es esmu pateicīga. Taču tas nenozīmē, ka tagad viņš man patiks labāk.

Viņa pamanīja meklēto māju vienu no daudziem simet­riskajiem ķieģeļu savrupnamiem ar bareljefiem, portiku un mansardu. Gaisma dega tikai pirmā stāva logos. Stefānija pārlaida skatienu ielai.

Joprojām viss mierīgi.

Seko man.

Alfrēds Hermans reti gulēja. Viņš sen jau bija iemācījies iztikt ar nepilnu trīs stundu atpūtu.

Viņš nebija tik vecs, lai pats būtu pieredzējis Otro pasau­les karu, taču viņam bija spilgtas bērnības atmiņas par nacis­tu armijas maršēšanu Vīnes ielās. Dažus gadu desmitus vēlāk viņš bija aktīvi cīnījies pret padomju režīmu un tā marione­tēm, kas bija pārņēmušas Austriju. Hermana nauda bija krā­jusies kopš Habsburgu dinastijas laikiem un veiksmīgi pārdzīvojusi divus gadsimtus ilgu politisku nestabilitāti. Pēdējos piecdesmit gados viņa ģimenes bagātības bija pie­augušas desmitkārt, un liela nozīme tur bija arī Zelta aun­ādas ordenim. Personiski pazīstot izmeklētu ietekmigu per­sonu grupu no visas pasaules, viņš bija ieguvis tādas priekš­rocības, par kādām viņa tēvs un vectēvs nevarēja pat sapņot. Bet būt galvenajam viņu vidū tā bija vēl lielāka priekšro­cība.

Taču viņa amata laiks tuvojās beigām.

Pēc viņa nāves visu mantos meita. Šī doma viesa viņā ne­mieru. Tiesa gan, viņa daudzējādā ziņā bija līdzīga tēvam. Droša un apņēmīga, viņa cienīja pagātni un tāpat kā viņš tie­cās pēc visvērtīgākajām cilvēces bagātībām zināšanām. Taču viņa vēl nebija guvusi īstu slīpējumu. Vēl daudz bija viņai jāiemāca. Un, iespējams, viņš visu vairs nepagūs.

Viņš raudzījās uz meitu, kura gulēja tikpat maz kā viņš. Vārdu viņš tai bija devis par godu mātei Margarete. Viņa apbrīnoja Aleksandrijas bibliotēkas modeli.

Vai mēs varam to atrast? viņa klusi jautāja.

Viņš pienāca tuvāk. Manuprāt, Dominiks ir tuvu mēr­ķim. /

Meita paraudzījās viņā ar savām zaļajām acīm. Seibram nevar uzticēties. Tāpat kā nevienam citam amerikānim.

Viņi jau iepriekš bija par to runājuši. Es neuzticos ne­vienam.

Pat man ne?

Viņš pasmaidīja. Arī par to viņi jau bija runājuši. Pat tev

ne.

Seibram ir dota pārāk liela brīvība.

Kāpēc viņam to pārmest? Mēs dodam grūtus uzdevu­mus. Nevar prasīt, lai viņš tos veic tā, kā mums šķiet pa­reizi.

Viņš ir bīstams ar savu amerikānisko atjautību un tā tālāk, tu tikai to nezini.

Viņš pēc dabas ir dumpinieks. Viņam nepieciešams mēr­ķis. Mēs viņam to sagādājam. Kā atlīdzību par to viņš īste­no mūsu nodomus.

Pēdējā laikā es nojaušu, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Viņš visiem spēkiem cenšas noslēpt savu godkāri, bet tā ir jūtama. Tev jābūt uzmanīgam.

Hermans nolēma meitu pakaitināt. Varbūt tev viņš patīk?

Viņa nicīgi saviebās, to dzirdot. Nekā tamlīdzīga. Patie­sībā esmu nolēmusi viņu atlaist, kad tevis vairs nebūs.

Hermans iedomājās par meitas pārliecību, ka viņa man­tos visu, kas pieder tēvam. Nevar garantēt, ka tu kļūsi par Zilā krēsla padomnieci. Šo izvēli izdara visi padomnieki.

Es būšu padomē. Par to vari nešaubīties. Un no turie­nes līdz tavam amatam ir tikai viens solis.

Taču viņš nebija tik pārliecināts. Viņš zināja par meitas da­rījumiem ar četriem pārējiem padomniekiem. Viņš pat bija veicinājis tos kā pārbaudi. Viņa bagātība vecuma, apjoma un ietekmes ziņā daudzkārt pārsniedza pārējo īpašumus. Viņa pārvaldītās finanšu iestādes bija cieši saistītas ar daudziem ordeņa biedriem, arī ar trim padomniekiem. Neviens no tiem nevēlējās, lai pārējie uzzinātu par šīm vājajām vietām, tāpēc lojalitāte bija maksa par klusēšanu. Gadu desmitiem viņš bija izmantojis šīs vājības, bet meitas mēģinājumi šajā jomā bija vārgi. Tāpēc brīdinājums bija īsti vietā. Kad ma­nis vairs nebūs, tev un Dominikam būs jānoskaidro attiecī­bas. Taču nepārsteidzies. Tādi cilvēki kā viņš bez liekām emocijām? Bez morāles? Ar drosmīgu sirdi? Tādi var būt ļoti vērtīgi.

Viņš cerēja, ka Margarete klausās, taču zināja, ka visbie­žāk viņa šādas pamācības laiž gar ausīm. Viņas māte nomi­ra, kad meitenei bija tikai astoņi gadi, un bērnībā viņa šķita īsta tēva meita kauls no viņa kaula, kā viņš mēdza teikt -, bet vēlāk šīs cerības neapstiprinājās. Margaretes skološanās bija sākusies Francijā, turpinājusies Anglijā un noslēgusies Austrijā, biznesa pieredze tika apgūta Hermana daudzo uz­ņēmumu valdēs.

Taču ziņojumi no tām nebija iepriecinoši.

Ko tu darītu, ja atrastu bibliotēku? viņa jautāja.

Flermans klusībā nosmējās. Acīmredzot viņa vairs negri­bēja runāt ne par Seibru, ne par sevi. Grūti pat iztēloties, kādas gudrības tajā slēpjas.

Es dzirdēju, kā tu vakar par tām runāji. Pastāsti kaut ko vairāk.

Ak tā, par 1513. gada Piri Reisa karti, kas atrasta Stam­bulā. Es to pieminēju. Nezināju, ka tu klausies.

Es vienmēr klausos.

To dzirdot, viņš pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka tā nav.

Es stāstīju kancleram, kā šo karti uz gazeles ādas uzzī­mēja admirālis, kādreizējais pirāts. Tā bija neticami detali­zēta. Tur ir Dienvidamerikas krasta līnija, lai gan Eiropas jū­rasbraucēji vēl nebija šo reģionu iezīmējuši kartēs. Ir parādīts arī Antarktidas kontinents, kad tas vēl nebija pārklāts ar ledu. Tikai pavisam nesen ar zemes radara palīdzību ir iz­devies noteiktais krasta līnijas kontūru. Un tomēr 1513. ga­da attēlojums ir tikpat precīzs kā mūsdienās. Kartogrāfs uz kartes izdarījis piezīmi, ka izmantojis shēmas, kuras zīmē­tas Aleksandra, Divu ragu pavēlnieka, laikos. Vai vari iedo­māties? Varbūt senie jūrasbraucēji pirms gadu tūkstošiem bi­ja aizceļojuši uz Antarktīdu, kad to vēl neklāja ledus, un atzīmējuši redzēto.

Hermana prātā šaudījās simtiem minējumu, kādi darbi vēl varēiu būt pazuduši matemātikas, astronomijas, ģeometri­jas, meteoroloģijas un medicīnas jomā.

Nepierakstītas zināšanas tiek pazaudētas vai sagrozī­tas līdz nepazīšanai. Vai zini, kas ir Dēmokrits? Viņš pirmais izteica domu, ka pasaulē visi ķermeņi sastāv no noteikta skai­ta atsevišķu daļiņu. Šodien mēs tās saucam par atomiem, bet viņš pirmais atzina to esamību un formulēja atomu teoriju. Viņš sarakstīja septiņdesmit grāmatas tas ir zināms no atsaucēm citos avotos -, taču neviena no tām nav saglabāju­sies. Un pagāja daudzi gadsimti, līdz citi zinātnieki citā laik­metā nonāca pie tā paša secinājuma.

Nav saglabājies gandrīz neviens no Pitagora darbiem. Maneto aprakstīja Ēģiptes vēsturi. Viss pazudis. Galens, dižais romiešu dziednieks? Viņš sarakstīja divsimt traktātu par me­dicīnu. Saglabājušies tikai fragmenti. Aristarhs uzskatīja, ka Vi­suma centrs ir Saule, nevis Zeme, taču vēsture šo atklājumu pie­dēvē Kopernikam, kas dzīvoja septiņpadsmit gadsimtus vēlāk.

Viņš iedomājās vēl daudz ko. Erastotens un Strabo ģeogrāfi. Arhimeds fiziķis un matemātiķis. Zenodots un viņa darbi gramatikā. Dzejnieks Kallimahs. Taless pirmais filosofs.

Visas viņu domas ir zudušas.

Tā ir bijis vienmēr, viņš piebilda. Iegūstot varu, pir­mām kārtām tiek iznicinātas zināšanas. Vēsture to pierādī­jusi atkal un atkal.

No kā baidās Izraēla? jautāja Margarete.

Hermans zināja, ka agrāk vai vēlāk viņa novirzīs sarunu

par šo jautājumu.

Varbūt viņu bailes ir pārspīlētas, viņa ieminējās. Pa­sauli izmainīt ir grūti.

Taču tas ir iespējams. Gadsimtu gaitā to darījuši dau­dzi viri… viņš apklusa. …un ari sievietes. Un visnozīmī­gākās izmaiņas ne vienmēr panāktas vardarbīgā ceļā. Bieži tas ir paveikts ar vārdiem. Bībele pārvērta cilvēces dzīvi pa­šos pamatos. Tāpat arī Korāns. Un Magnn Carla[2] . amerikas konstitūcija. Miljardiem cilvēku pakļauj savu dzīvi šiem vār­diem. Tie izmainījuši sabiedrību. Vēstures gaitu būtiski iz­maina nevis kari, bet gan nolīgumi, kas tiem seko. Maršala plāns izmainīja pasauli pat vairāk nekā Otrais pasaules karš. Vārdi tiešām ir visīstākais masu iznīcināšanas ierocis.

Tu izvairījies no mana jautājuma, meita pārmeta rota­ļīgā tonī, kas Hermanam atsauca atmiņā sen zaudēto sievu.

No kā baidās Izraēla? viņš atkārtoja.

Kāpēc tu negribi man to teikt?

Varbūt es to nezinu.

Šaubos.

Viņš apsvēra iespeju izstāstīt meitai visu. Taču ne jau muļ­ķība ļāvusi viņam nodzīvot tik ilgi. Lieka pļāpība izrādīju­sies liktenīga ne vienam vien ietekmīgam cilvēkam.

Teiksim, ka patiesību vienmēr ir grūti pieņemt. Cilvē­kiem, kultūrām, pat veselām valstīm.

Stefānija pirmā iegāja dārzā un bija pārsteigta, ieraugot, cik rūpīgi tas ir kopts. Krāšņi ziedēja puķes košas asteres, vaska zvaniņi, zeltgalvītes, atraitnītes un krizantēmas. Te­rase bija izveidota pussalas formā, uz akmens plākšņu grī­das dižojās kaltas dzelzs mēbeles, bet dekoratīvos podos kuploja ziedoši augi.

Viņas paslēpās aiz milzīgas kļavas resnā stumbra. Tas bija viens no trim staltajiem kokiem, kas slējās dārzā.

Stefānija ieskatījās pulkstenī 21:43.

Atnākt uz šejieni viņu bija mudinājušas dusmas un ziņ­kārība, taču nākamais solis jau būtu neatgriezeniska robe­žas pārkāpšana.

Sagatavo gaisa pistoli, viņa čukstēja.

Kasiopeja ieslidināja stobrā šautriņu. Ceru, ka esi ievē­rojusi manu aklo pakļaušanos šādai muļķībai.

Stefānija apsvēra nākamo soli.

Protams, varēja ielauzties mājā. Kasiopejai bija tam nepie­ciešamās iemaņas. Bet varbūt viss izdosies ari, ja viņa vien­kārši pieklauvēs pie durvīm. Tāda taktika viņai patika pat labāk. Taču rīcības plāns acumirklī mainījās, kad atvērās sē­tas puses durvis un starp slaidajām kolonām, kas balstīja ne­lielu kolonādi, parādījās melns stāvs. Tas bija gara auguma vīrietis, ģērbies ar jostu sajoztos rīlasvārkos; kājās uzauto čību zoles čirkstēja uz terases grīdas.

Stefānija norādīja uz pistoli, pēc tam uz vīrieti.

Kasiopeja nomērķēja un izšāva.

Atskanēja kluss paukšķis, tad šautriņa nošalcot aizlidoja.

Tās smaile sasniedza vīrieti, tas iekliedzās un pielika ro­ku pie pleca. Kādu mirkli viņš it kā pūlējās izvilkt šautriņu, bet tad ievaidējās un saļima.

Stefānija pieskrēja pie viņa. Iedarbojas ātri.

Tā tas ir domāts. Kas viņš ir?

Apsveicu. Tu tikko sašāvi Savienoto Valstu ģenerālpro­kuroru. Tagad palīdzi ievilkt viņu mājā.