Aleksandrijas sargs

69. NODAĻA sīnaja pussala

Malonem vēl joprojām ļodzījās kājas un smeldza kājstar­pe. Pema pēc niknā strīda klusēja, bet Makolums tālredzīgi turējās nomaļus un neiejaucās. Taču Malone nedrīkstēja žē­loties. Viņš pats bija Pemu izaicinājis, un viņa tikai pienācīgi atbildēja.

Viņš paraudzījās uz visām pusēm vientulīgajos plašumos. Saule ātri cēlās augstāk un gaiss sakarsa kā cepeškrāsns. Iz­ņēmis no somas GPS ierīci, viņš pārliecinājās, ka mērķa pre­cīzā atrašanās vieta 28° 41.41Z, 33° 38° 38.44A ir nepil­nas jūdzes attālumā.

Labi, Makolum. Kas tālāk?

Tas izņēma no kabatas papīra lapiņu un nolasīja: "Tad tā­pat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi ap­mirdzēs iedvesmas gaisma. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sa­jūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu. Taču pievērs uzmanību burtiem. Briesmas draud tam, kurš ierodas lielā ātrumā, ja izraudzītais ceļš būs pareizs, ceļojums būs drošs."

Tas arī ir viss pārbaudījums, viņš paziņoja.

Malone domās atkārtoja mīklainos vārdus.

Pema apsēdās zemē un iedzēra malku ūdens. Anglijā lapenē bija Pusēna gleznas attēls. Kas tur bijn? Kapakmens ar uzrakstu? Acīmredzot arī Tomass Beinbridžs atstājis mums dažas norādes.

Arī Malone jau bija iedomājies to pašu.

Vai nolaižoties redzēji to ēku? viņš jautāja Makolu­mam. Kādu ceturtdaļjūdzi uz rietumiem. Koordinātas no­rāda uz turieni.

šķiet, ka virziens ir skaidrs.

Malone uzmeta plecā mugursomu. Pema piecēlās. Viņš pa­jautāja:

Vai esi pietiekami izgāzusi dusmas?

Viņa paraustīja plecus. Izmet vēlreiz mani no lidmašī­nas, tad redzēsi.

Jūs abi vienmēr tā plēšaties? brīnījās Makolums.

Malone sāka iet. Tikai tad, kad esam kopā.

Malone tuvojās ēkai, ko bija redzējis no gaisa. Nekāda iz­cilā tā nebija. Zema, strupa, ar izdrupušu dakstiņu jumtu, izļodzītiem pamatiem, kas it kā pamazām grima zemē. Ārējās sienas bija tikpat platas, cik augstas, un tās rotāja tikai divi logi bez stikliem apmēram desmit pēdu augstumā. Biezās, satrunējušās ciedru koka durvis greizi karājās melnās dzelzs eņģēs.

Viņš atvēra tās ar kājas spērienu.

Viņus sveica tikai ķirzaka, metoties bēgt pār zemes klo­na grīdu.

Koton!

Viņš pagriezās. Pema rādīja uz kādu klinti. Viņš piegāja tuvāk, sausajai zemei čirkstot zem kājām.

Izskatās līdzīga kapakmenim tajā iekaltajā attēlā Bein­bridža namā.

Labs novērojums. Viņš nopētīja augsto akmens taisnstūri ar noapaļoto augšmalu. Aplūkoja sānus, meklēdams kalu­mus, sevišķi uzrakstu Et in areadia ego. Nekā nebija. Tas nebija nekāds brīnums, jo tuksnesis sen būtu izdzēsis visas zīmes.

Mēs esam īstajā vietā, un šis bluķis tiešām izskatās pēc kapakmens lapenes attēlā.

Viņš atcerējās varoņa pārbaudījuma vārdus. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma.

Viņš atbalstījās pret izdrupušajiem akmeņiem.

Ko tagad, Malone? jautāja Makolums.

Ziemeļpusē slējās pakalni, pamazām pārejot akmeņainos

kalnos, kur šauras takas stiepās dziļi starp melnām klintīm. Saule cēlās augstāk, tuvojoties dienas vidum, un debesis kvē­loja kā uguns.

Viņš atkal pārcilāja atmiņā pārbaudījuma vārdus.

Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sar­kani kvēlojošu.

Belemā viss bija tik acīm redzams vēstures un tehnolo­ģijas maisījums, kas laikam bija Sargu raksturīgākais paņē­miens. Turklāt mērķis taču bija panākt, lai aicinātajam izdo­das izturēt pārbaudījumu. Šī daļa bija grūtāka.

Bet ne neiespējama.

Viņš pārlaida skatienu pussabrukušajai ēkai un primitīva­jam kapakmenim.

Tad viņš tos pamanīja un saskaitīja.

Četrpadsmit.

Seibrs gudroja, ka varbūt jau ir laiks tos abus novākt. Vai viņš bija pietiekami tuvu, lai pats izgudrotu pārējo? Malone bija atvedis viņu tik tālu un, kā jau viņš bija cerējis, izman­tojis savus līdzekļus, lai nokļūtu no Anglijas uz Portugāli un pēc tam uz šejieni.

Taču vēl nedrīkstēja steigties.

Viens viņš nekad nebūtu ticis galā ar šo uzdevumu, kur nu vēl tik ātri. Zilā krēsla padomnieks tagad droši vien jau viņu meklē. Pašlaik noritēja asambleja, un viņš cerēja, ka tā piesaistīs visu Hermana uzmanību. Taču viņš zināja, cik joti Hermans ilgojās uzzināt, vai viņš ir uz pareizā ceļa. Viņš zi­nāja arī, ko vēl vecais vīrs iecerējis un cik svarīga nākamne­dēļ būs viņa piedalīšanās. Sarunās ar bin Ladenu piedalījās trīs sūtņi. Viņš apciemos visus trīs, bet nogalinās divus, vie­nu atstājot dzīvu.

Šis cilvēks un bibliotēka būs viņa vērtīgākās kārtis.

Tiesa gan, pieņemot, ka šeit kaut kas ir atrodams.

Ja ne, tad viņš novāks Maloni un viņa bijušo sievu un ce­rēs, ka izdosies kaut ko samelot un paglābties no nepatik­šanām.

Malone raudzījās uz vienu no grausta sienām. Desmit pēdu augstumā rēgojās tukšā loga atvere. Apgājis apkārt, viņš atrada tādu arī otrā pusē tādā pašā augstumā.

Viņš atgriezās pie Pemas un Makoluma un paziņoja:

Laikam esmu izgudrojis. Ēka ir kvadrātveidīga, tāpat arī tie abi logi.

Liec lietā kvadrātu un kompasu, atkārtoja Pema.

Viņš teica:

Tās abas aklās logu ailes ir atslēga.

Kā tu to domā? jautāja Makolums. Tur būs diezgan grūti uzrāpties.

Ne pārāk. Paskaties apkārt. Smiltīs bija izmētāti ak­meņi un klints bluķi. Vai vari ievērot kaut ko īpašu?

Pema piegāja pie akmeņiem un notupās. Viņš vēroja, kā viņa aptausta to sānus. Kvadrātveidīgi. Apmēram pēdu ga­ras malas.

Es arī tā domāju. Atceries norādi. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Te mētājas tieši četrpadsmit akmeņi.

Pema pieceļas. Acīmredzot pārbaudījumā iekļauta ari fi­zisko spēju pārbaude. Kurš katrs nevarētu tos akmeņus pār­kārtot. Tie droši vien palīdzēs nokļūt līdz logiem?

Malone nometa mugursomu smiltīs.

Tāpat darīja arī Makolums, piebilzdams:

Ir tikai viena iespēja to uzzināt.

Pagāja divdesmit minūtes, kamēr viņi savāca četrpadsmit kvadrātveida akmeņus un sakrāva tos piramīdā ar plakanu virsotni seši apakšā, pēc tam četri, augšējā kārtā trīs. Ja vajadzēs augstāku, vienu no šiem trim varēs uzlikt uz abiem pārējiem, taču Malone nosprieda, ka krāvums jau ir pietie­kami augsts.

Viņš uzkāpa uz piramīdas un nostājās virsotnē.

Makolums un Pema raudzījās, lai tornis nesāktu jukt ārā.

Malone ieskatījās kvadrātveida loga ailē grausta sienā. Caur pretējo logu, kas atradās divdesmit pēdu attālumā, viņš pamanīja kalnus pusjūdzi no šejienes. Pusdienlaikā sajūti sar­kanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos savijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu.

Noplukuši ēka ar iegruvušo jumtu speciāli bija novietota pret austrumiem un rietumiem.

Tā nebija dzīvojamā māja. Nē. Tāpat kā rozes logs Bele­ma, kas arī bija pavērsts pret austrumiem un rietumiem, šī ēka bija kompass.

Liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku.

Viņš ieskatījās pulkstenī.

Pēc stundas viņš tieši tā arī darīs.