Aleksandrijas sargs

28. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija nezināja, vai viņas glābējai ir kāds rīcības plāns. Kasiopeja Vita bija gudra, bagāta un drosmīga sieviete, kas neapjuka sarežģītās situācijās. Tas bija labs īpašību apvieno­jums. Tikai, ja viņa bija iepriekš apdomājusi savu rīcību…

Kā mēs tiksim ārā no šejienes? skrienot pa aleju, jau­tāja Stefānija.

Vari ko ieteikt?

Vispār Stefānija varēja gan, taču noklusējs. Tu taču esi tā, kura te uzradās kā no gaisa.

Kasiopeja pasmaidīja. Iztiksim bez tavām asprātībām.

Mēs esam aplenktas. Ceru, ka to tu saproti.

Priekšā, alejas rietumu galā, slējās Linkolna memoriāls. Atspulgu baseins aizšķērsoja ceļu uz dienvidiem. Uz zieme­ļiem aiz augstiem kokiem stiepās rosīgs bulvāris.

Pretēji tavām un Henrika bažām, turpināja Stefānija, es neesmu bezpalīdzīga. Konstitūcijas avēnijā man ir divi aģenti. Tieši pirms tavas ierašanās es nospiedu trauksmes pogu.

Sliktas ziņas. Tie abi vīri ir projām.

Kā to saprast?

Tūlīt pēc tam, kad tu apsēdies kopā ar Diksoni. Viņi aiz­brauca.

Aleja beidzās Linkolna memoriāla pakājē. Stefānija parau­dzījās atpakaļ. Abi sekotāji bija apstājušies.

Laikam esam nonākušas tur, kur viņi gribēja.

Viņām pretī no Neatkarības avēnijas puses joņoja takso­metrs.

Sen jau bija laiks, noteica Kasiopeja un pamāja ar mel­nu kabatlakatiņu.

Taksometrs apstājās, un abas sievietes steidzīgi iekāpa.

Es zvanīju pirms dažām minūtēm, paziņoja Kasiope­ja, aizcērtot aizmugures durvis. Pabraukājiet tāpat apkārt. Mēs pateiksim, kur mūs izlaist.

Taksometrs sāka braukt.

Stefānija izņēma no kabatas mobilo tālruni. Viņa piezva­nīja aģentiem, kurus bija norīkojusi dežurēt. Tūlīt divi vīri tiks patriekti no darba.

Vai varat pateikt, kāpēc jūs mani atstājāt? viņa mie­rīgi apjautājās, izdzirdējusi klausulē atbildi.

Mums pavēlēja braukt projām, atbildēja aģents.

Es esmu jūsu priekšniece. Kas var atcelt manas pavēles?

Jūsu priekšnieks.

Kaut kas neticams. Kurš?

Ģenerālprokurors. Brcnts Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām.

Malone nosvieda uz gultas Džordža Hadāda dzīvokli atrasto somu. Viņš un Pema atradās viesnīcā netālu no Haidparka, pazīstamā vietā, ko viņš bija izvēlējies pēc principa vislabāk var paslēpties pūlī. Viņam patika arī tas, ka blakus atradās aptieka. Tur viņš bija nopircis marli, antiseptiskos līdzekļus un pārsējus.

Man jāsakopj tavs plecs, viņš paziņoja.

Kā to saprast? Iesim uz kādu slimnīcu.

Kaut tas būtu tik vienkārši!

Viņš apsēdās uz gultas līdzās Pemai.

Tas būs tik vienkārši. Gribu pie ārsta!

Ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu, nekas nebūtu noticis.

Es domāju, ka tev vajadzīga palīdzība. Tu gribēji noga­lināt to vīru.

Pema, vai tev tiešām nepielec? Vai nepietika ar Džordža nāvi tavu acu priekšā? Tie maitas ir bīstami. Viņi tevi novāks, ne aci nepamirkšķinot.

Es gribēju tev palīdzēt, klusi atkārtoja Pema.

Un Malone ieraudzīja viņas acīs kaut ko tādu, ko nebija redzējis gadiem ilgi. Patiesas rūpes. Tas izraisīja veselu vir­kni jautājumu, ko viņš nevēlējās uzdot. Un bija pārliecināts, ka arī Pema nevēlas uz tiem atbildēt. Ārsti paziņotu poli­cijai, bet to mēs nevaram atļauties. Viņš dažas reizes dziļi ieelpoja. Viņš bija pārguris no piepūles un raizēm. Pema, šajā spēlē ir daudz dalībnieku. Geriju nenolaupīja izraēlieši…

Kā tu zini?

Sauc to par intuīciju. Iekšējā balss man vēsta, ka tie ne­bija viņi.

Toties Hadādu gan nogalināja viņi.

Tieši tāpēc es toreiz viņu paslēpu.

Koton, viņš tiem piezvanīja. Tu dzirdēji, ko viņš teica. Piezvanīja, zinādams, ka viņi ieradīsies.

Viņš izpirka savus grēkus. Slepkavošana nepaliek bez sekām. Džordžam bija jāsastopas ar tām šodien. Atcero­ties nogalināto draugu, sirdī atkal sāpīgi iedūrās nožēla. Jāapstrādā tavs ievainojums.

Noņēmis šalli no Pemas pleciem, viņš pamanīja, ka dvie­lis ir piemircis ar asinīm. Vai brūce atkal atvērās?

Viņa pamāja ar galvu. Pa ceļam uz šejieni.

Viņš uzmanīgi noņēma kompresi. Visi šie notikumi ir sarežģīti. Džordža nāvei bija iemesls…

Koton, viņa līķis bija pazudis. Un tās sievietes līķis ari.

Acimredzot izraēlieši ātri satīrīja aiz sevis. Viņš uz­manīgi aplūkoja Pemas roku un pārliecinājās, ka ievainojums tiešām ir sekls. Tas tikai pierāda manu domu. Spēlētāju ir daudz. Vismaz divi, varbūt trīs, iespējams, četri. Izraēliešiem nav tāda paraduma nogalināt amerikāņu aģentus. Taču tiem, kuri noslepkavoja Lī Durānu, šķiet, viss ir vienalga. Viņi it kā tīšām uzprasās pēc nepatikšanām. Bet izraēlieši tā nekad nerīkojas.

Viņš piecēlās un iegāja vannasistabā. Atgriezies viņš atvē­ra antiseptiskā līdzekļa pudeli un iedeva Pemai tīru dvieli. Iekodies tajā.

Viņas sejā parādījās neizpratne. Kāpēc?

Man jādezinficē brūce, un negribu, lai visa viesnīca dzir­dētu tavu kliegšanu.

Viņas acis iepletās. Vai sāpēs?

Vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

Stefānija izslēdza mob.ilo tālruni. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Šausmu drebuļi pārskrēja mugur­kaulam, bet gadu desmitiem ilgā pieredze izlūkdienestā ļā­va neizrādīt pārsteigumu.

Viņa paraudzījās uz blakus sēdošo Kasiopeju. Šķiet, ka pašlaik tu esi vienīgā, kam es varu uzticēties.

Izklausās, ka esi vīlusies.

Es tevi nepazīstu.

Pazīsti gan. Francijā tu mani pārbaudīji.

Kasiopejai bija taisnība viņa tika rūpīgi izpētīta, un Ste­fānija uzzināja, ka tumšādainā skaistule dzimusi pirms trīs­desmit septiņiem gadiem Barselonā. Pa pusei musulmaniete, bet par aktīvu ticīgo netiek uzskatīta, ieguvusi maģistra grādu inženierzinībās un viduslaiku vēsturē. Viņa bija vie­nīgā akcionāre un īpašniece daudznacionālam konglomerā­tam, kura galvenais birojs atradās Parīzē un darbība aptvē­ra plašu starptautisku uzņēmumu loku ar daudzmiljardu dolāru aktīviem. Šo uzņēmumu bija dibinājis viņas tēvs ma­rokānis, un viņa bija mantojusi tā vadību, taču pati visai maz piedalījās ikdienas darbos. Viņa bija ari priekšsēdētāja kā­dam holandiešu fondam, kas ciešā sadarbībā ar ANO cīnī­jās pret AIDS un badu visā pasaulē, sevišķi Āfrikā. Stefānija no savas pieredzes zināja, ka Vita nebaidās ne no kā un prot rīkoties ar šauteni ne sliktāk par īstu snaiperi. Dažkārt viņa mēdza būt pat pārāk nekaunīga. Viņa bija pazinusi arī Ste­fānijas nelaiķi vīru, tāpēc zināja par tās personisko dzīvi vai­rāk, nekā Stefānijai šķita pieņemami. Taču viņa uzticējās šai sievietei. Bez šaubām, Torvaldsens bija viņu izvēlējies pa­reizi.

Man ir nopietna problēma.

To mēs jau zinām.

Un Kotons iekļuvis nelaimē. Man noteikti ar viņu jāsa­zinās.

Henriks nav saņēmis no viņa nekādu ziņu. Malone tei­ca, ka piezvanīs, kad būs gatavs, un tu viņu pazīsti tik labi kā neviens.

Kā jūtas Gerijs?

Viņš ir līdzīgs tēvam. Brašs puisis. Viņš ir drošībā pie Henrika.

Kur ir Pema?

Atpakaļceļā uz Džordžiju. Viņa kopā ar Maloni aizlido­ja uz Londonu un no turienes devās tālāk.

Izraēlieši arī ir Londonā. Likvidēšanas vienība.

Kotons nav nekāds mazais bērns. Viņš tiks ar tiem ga­lā. Mums jāizlemj, ko darīt ar tavu problēmu.

Stefānija arī visu laiku lauzīja galvu par šo mīklu. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Tas varētu arī izskaidrot to, kāpēc nekur nebija manāmi Kapitolija policis­ti. Parasti viņi ir visās malās. Paraudzījusies pa taksometra logu, viņa redzēja, ka viņi tuvojas Dipona lokam. Jāpārlie­cinās, vai mums neseko.

Labāk būtu braukt ar metro.

Viņa piekrita.

Uz kurieni mēs dodamies? jautāja Kasiopeja.

Viņa pamanīja aiz Kasiopejas jakas aizbāzto gaisa pistoli. Vai tev vēl ir tās šautriņas, ar ko var ātri iemidzināt cilvēkus?

Pietiekami.

Tad es zinu, uz kurieni mums jādodas.