Aleksandrijas sargs

48. NO daĻa VAŠINGTONA

Stefānija sastinga. Hetere Diksone bija bruņota un mod­ra. Kasiopejas skatiens drudžaini šaudījās pa guļamistabu, un viņa zināja, ka draudzene meklē kaut ko, kas varētu no­derēt kā ierocis.

Kas ir? Deilijs jautāja Diksonei.

Signalizācija izslēgta. Tas nozīmē, ka šeit kāds ir.

Spožs loģikas sasniegums, vai ne?

Vai tu pirms aiziešanas ieslēdzi signalizāciju?

Sekoja īss klusuma brīdis. Stefānija zināja, ka viņas ir iekritušas slazdā.

Nezinu, atbildēja Deilijs. Varbūt aizmirsu. Nebūtu jau pirmā reize.

Varbūt tomēr drošības pēc ļauj man paskatīties.

Man nav laika ļaut tev spēlēt kariņus, un tas šaujamais tavā rokā mani uzbudina. Tu esi tik seksīga.

Glaimotājs! Tā tu tālu tiksi.

Atkal klusums, tad apslāpēts vaids.

Uzmanīgi, neaiztiec galvu. Tas puns sāp.

Tagad labi? apjautājās Deilijs.

Nošvirkstēja rāvējslēdzējs.

Nomet ieroci, teica Deilijs.

Uz kāpnēm nodunēja soļi.

Stefānija paraudzījās uz Kasiopeju. Nespēju tam noticēt.

Tagad vismaz zinām, kur viņi abi ir.

Laba doma, bet vājš mierinājums. Jāpārbauda.

Kasiopeja satvēra viņas elkoni. Netraucē viņus.

Atšķirībā no iepriekšējām divpadsmit stundām, kad Ste­fānija pieņēma vismaz apšaubāmus lēmumus, tagad viņas prāts darbojās skaidri. Viņa zināja, kas jādara.

Izlavījusies no guļamistabas, viņa atkal iegāja darbistabā. Turpat līdzās kāpnes veda uz augšu, bet ārdurvis atradās pa labi. Viņa dzirdēja klusas balsis, smieklus un grīdas dēļu čīkstoņu.

Kas tur, ellē, notiek? brīnījās Stefānija.

Vai to tava aģente nenoskaidroja?

Viņa papurināja galvu. Neteica ne vārda. Laikam tas ir kas jauns.

Kasiopeja pazuda gaitenī. Stefānija vēl brīdi uzkavējās un pamanīja uz kāda krēsla to pašu revolveri, ar kuru Hetere Diksone vakar viņai draudēja.

Viņa paņēma ieroci un izgāja no darbistabas.

Malone raudzījās uz rozes logu un ieskatījās pulkstenī 16:40. Tagad, rudenī, saule sāks rietēt apmēram pēc pusot­ras stundas.

Šī ēka atrodas uz austrumu-rietumu ass, viņš teica Pe­mai. Tas logs paredzēts vakara saules gaismas uztverša­nai. Mums jāiet tur augšā.

Viņš pamanīja durvis, kur bulta norādīja uz augšējo kori. Piegājis pie tām, viņš ieraudzīja pie baznīcas ziemeļu sienas ierīkotas platas akmens kāpnes ar velvētiem griestiem, kas padarīja tās līdzīgas tunelim.

Viņš devās augšup, sekojot citiem apmeklētājiem.

Nonākuši augšā, viņi iegāja korī.

Tur viena otrai pretī atradās divas koka solu rindas ar augstām atzveltnēm, rotātas ar vītnēm un arabeskām. Virs tiem pie sienām karājās baroka stila gleznas, kurās bija attē­loti apustuļi. Eja starp soliem veda pie baznīcas rietumu sie­nas un apaļā loga trīsdesmit pēdu augstumā.

Viņš paraudzījās augšup.

Spožajos saules staros lidinājās putekļu plēksnites. Viņš pagriezās un aplūkoja krustu, kas slējās augšējās kora telpas tālākajā galā. Kopā ar Pemu piegājis pie balustrādes, viņš ap­brīnoja kokā grieztā Kristus tēla satriecošo reālismu. Uz plāksnes tā pakājē bija uzraksts divās valodās.

CRISTO NA CRUZ KRISTUS PIE KRUSTA C. 1550

ESCULTURA EM MADEIRA POLICROMA DAUDZKRĀSAINA KOKA SKULPTŪRA

Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu, teica Pema. Te tas ir.

Malone piekrita. Taču viņš domāja par nākamajiem vār­diem.

Un pārvērš sudrabu zeltā.

Viņš paraudzījās atpakaļ uz saulē mirdzošo rozes logu un sekoja putekļiem pilnajiem stariem garām krustam un lielajā baznīcas jomā. Lejā gaisma iezīmēja līniju uz grīdas plāksnēm pa centrālo eju starp solu rindām. Cilvēki, staigādami šurpu turpu, to nemaz neievēroja. Gaismas josla stiepās tālāk uz austrumiem, uz draudzes altāri, un iezīmēja tikko manāmu joslu uz tā sarkanā paklāja.

Makolums izgāja no zemākā kora un pa centrālo eju so­ļoja uz baznīcas fasādes pusi.

Viņš nesapratīs, kur mēs esam pazuduši, ieminējās Pema.

Nekur viņš bez mums nepaliks. Mēs viņam esam vaja­dzīgi.

Makolums apstājās starp divām pēdējām no sešām kolon­nām un paraudzījās apkārt, tad pagriezās un pamanīja vi­ņus. Malone pacēla roku, liekot viņam palikt turpat, tad ar rādītājpirkstu parādīja, ka viņi pēc minūtes nāks lejā.

Viņš Makolumam nebija melojis viņš tiešām labi prata minēt miklas. ŠI mīkla iesākumā šķita nesaprotama, bet ta­gad, raugoties lejup uz neskaitāmajiem kokgriezumiem, si­jām un arkām, līniju un saistītu akmeņu harmoniju, kam laiks, daba un nevērība nebija daudz kaitējuši, viņš bija atradis ri­sinājumu.

Viņa skatiens sekoja rietošās saules stariem, kas šķērsoja altārtelpu, pāršķēla uz pusēm augsto altāri un nonāca pie sudraba relikvārija.

Tas iemirdzējās kā zelts.

Pārvērš sudrabu zeltā.

Viņš redzēja, ka tagad arī Pema ir to pamanījusi.

Apbrīnojami, viņa ierunājās. Kā gaisma to panāk.

Apaļais logs neapšaubāmi bija ierīkots tieši tā, lai rietošā saule vismaz uz dažām minūtēm apgaismotu relikvāriju. Acīmredzot sudraba trauks bija novietots rūpīgi izvēlētā vie­tā, noņemot vienu no sešām gleznām, kas atradās tam ap­kārt, un izjaucot viduslaiku celtnieku izloloto simetriju.

Viņš atcerējās pārbaudījuma teksta pēdējo daļu.

Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta.

Un steidzās lejā pa kāpnēm.

Nokļuvis lejā, viņš tuvojās samta virvēm, kuras joprojām aizšķērsoja piekļuvi altārtelpai. Viņš ievēroja, kā melna, bal­ta un sarkana marmora krāsu saskaņa piešķir telpai dižciltī­bas noskaņu gluži atbilstoši, jo altārtelpā atradās karalis­kās ģimenes mauzolejs.

Relikvārijs atradās trīsdesmit pēdu attālumā.

Tūristiem nebija ļauts aplūkot to tuvumā. Priesteris pie draudzes altāra mikrofonā paziņoja, ka baznīca un klosteris pēc piecām minūtēm tiks slēgti. Daudzas ekskursantu gru­pas jau devās un izeju, un arī pārējie sekoja.

Malone jau iepriekš bija pamanījis iegravēto zīmējumu uz relikvārija durvīm, aiz kurām laikam kādreiz ticis glabāts svētais sakraments. Varbūt tur vēl tagad glabājās hostija. Lai gan baznīca bija pasaules kultūras mantojums un vairāk tū­risma objekts nekā dievnams, tomēr tajā noteikti vēl tika rī­kotas īpašas ceremonijas, līdzīgi kā Sv. Pāvila katedrālē un Vestminsteras abatijā. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc ap­meklētāji nedrīkstēja iet tuvāk pašam krāšņākajam mākslas darbam.

Pienāca Makolums. Es nopirku biļetes.

Malone norādīja uz relikvāriju. Man tas jāapskata tu­vāk un bez lieciniekiem.

Tas varētu būt grūti. Kā noprotu, jau pēc pāris minū­tēm visus dzīs ārā.

Tu neizskaties pēc cilvēka, kurš klausa visiem aizliegu­miem.

Tu arī ne.

Viņš atcerējās Avinjonu un to, ko viņš un Stefānija tur no­strādāja kādā lietainā jūnija naktī.

Tad atradīsim vietu, kur paslēpties, līdz visi būs pro­jām.

Stefānija atkal ielavījās nišā. Bija jāatrod Deilija slēptuve, kamēr mīlnieki augšstāvā nebija beiguši priecāties. Viņa ce­rēja, ka tiem nav pārāk jāsteidzas, lai gan Deilijs bija izklau­sījies nepacietīgs.

Kasiopeja klusi turpināja meklējumus.

Ziņojumā bija teikts, ka, pieceļoties no rakstāmgalda, atmiņas kartes pie viņa nebija. Viņš tajās kopēja failus no pie­zīmjdatora, bet neņēma tās līdzi. Tikai teica meičai, lai iet uz guļamistabu, un viņš arī tūlīt būs klāt, Stefānija čukstē­ja gandrīz bez skaņas.

Mēs pārāk riskējam, uzkavējoties šeit.

Viņa apklusa un ieklausījās. Šķiet, ka viņiem tur vēl iet jautri.

Kasiopeja atvēra rakstāmgalda atvilktnes, meklējot slepe­nus nodalījumus. Taču Stefānija neticēja, ka tur kaut kas atra­dīsies. Tas būtu pārāk acīm redzami. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu grāmatplauktam un pamanīja kādu politisku trak­tātu plānu, pelēkbrūnu sējumu ar ziliem burtiem.

Kriss Metjūss. "Skarbais".

Viņa atcerējās, ko Deilijs bija stāstījis Grīnam, lielīdamies ar tikko iegūto augsto amatu Magelāna nodaļā.

Ko viņš īsti teica?

Tas, kas ir mūsu rokās, dod mums varu.

Viņa pasniedzās pēc grāmatas, atšķīra to un atklāja, ka grāmatas beigās lappuses salīmētas kopā un izgriezts apmē­ram ceturtdaļcollu dziļš iedobums. Tajā bija paslēptas pie­cas flash atmiņas kartes, katra apzīmēta ar romiešu ciparu.

Kā tu uzminēji? čukstēja Kasiopeja.

Man pašai bail, ka tā izdevās. Es jau sāku domāt tāpat kā tas idiots.

Kasiopeja devās mājas dziļumā uz sētas durvju pusi, bet Stefānija satvēra viņas roku un norādīja uz parādes durvīm. Kasiopejas izbrīnītais skatiens pauda kāpēc izaicināt nepa­tikšanas?

Viņas iegāja darbistabā, pēc tam vestibilā.

Signalizācijas pults līdzās ārdurvīm liecināja, ka sistēma joprojām nedarbojas. Stefānijai rokā bija Diksones ierocis.

Lerij! viņa iesaucās.

Klusums.

Lerij! Varētu palūgt jūs uz mirkli?

Augšstāvā nodunēja soļi, un guļamistabas durvīs parādī­jās Deilijs ar biksēm kājās, bet bez krekla.

Skaista matu krāsa, Stefānij. Jauns stils? Un drēbes. Modīgi.

Tikai jūsu dēļ.

Ko jūs te meklējat?

Stefānija pavicināja grāmatu. Atnācu pēc jūsu krājumiem.

Deilija jauneklīgajā sejā pazibēja bailes.

Pareizi. Laiks pasvīst. Un Hetere? Viņa ierunājās ska­ļāk. Esmu vīlusies jūsu mīļāko izvēlē.

Diksone kaila lepni iznira no guļamistabas, it nemaz nekaunēdamās. Tu esi līķis.

Stefānija paraustīja plecus. To nevar zināt. Pašlaik tavs šaujamais ir pie manis. Viņa pacēla un parādīja ieroci.

Ko jūs domājat darīt? jautāja Deilijs.

Vēl neesmu izlēmusi. Taču vienu viņa gribēja zināt.

Jūs abi sen jau esat sadziedājušies?

Nav tava darīšana, atcirta Diksone.

Tikai ziņkāre. Es jūs iztraucēju tikai tādēļ, lai paziņotu, ka tagad uz spēles ir likts kaut kas vairāk nekā tikai mana āda.

Jūs laikam šo to zināt, secināja Deilijs. Kas ir jūsu draudzene?

Kasiopeja Vita, paziņoja Diksone.

Jūtos pagodināta, ka pazīstat mani.

Paldies par šautriņu kaklā.

Nav par ko.

Atpakaļ gultā, jūs abi! pavēlēja Stefānija.

Es gan tā nedomāju. Diksone sāka kāpt lejā pa kāp­nēm, bet Stefānija pacēla ieroci. Hetere, neizaicini mani. Es tikko esmu zaudējusi darbu, un ir izdots orderis manam arestam.

Izraēliete apstājās, laikam nojauzdama, ka nav īstais brī­dis izrādīt varonību.

Uz guļamistabu, izrīkoja Stefānija. Diksone vilcinājās.

Ātri!

Diksone atkāpās augšstāvā. Stefānija savāca visas izraē­lietes drēbes un arī kurpes. Jūs neuzdrošinātos riskēt ar publisku atmaskošanu, sekojot mums, viņa teica Deilijam.

Bet viņa gan varētu. Tā es viņu vismaz nedaudz aizkavēšu.

Un viņas devās projām.