Aleksandrijas sargs

40. NODAĻA LONDONA 8:15

Malonem patika viesnīca Savoy. Viņš tur dažas reizes bija apmeties uz amerikāņu un britu valdības rēķina. Viena laba īpašība Magelāna nodaļai bija priekšrocības bija tikpat lie­las kā risks. Viņš nebija redzējis Savoy vairākus gadus un no­priecājās, ieraudzījis, ka vēlīnā Viktorijas stila viesnīcā jopro­jām valda tas pats greznības un nerātnības apvienojums. Viņš zināja, ka viena nakts numurā ar skatu uz Temzu mak­sā vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku pasaulē nopelna gadā. Tas nozīmēja, ka viņu glābējam laikam patīk ceļot ar vērienu.

Viņi veikli tika projām no Beinbridža nama, nozogot ap­kopēju busiņu un pēc tam atstājot to dažas jūdzes pirms dzelzceļa stacijas. Ar vilcienu 6:30 viņi atgriezās Londonā. Pedingtonas stacijā viss izskatījās mierīgi, un, neuzticoties taksometriem, viņi devās uz Savoy ar metro.

Pemas ievainojums lielas raizes nesagādāja. Asiņošana, kas sākās Beinbridža namā, bija pierimusi. Viesnīcā viņi at­rada vietējo telefonu un lūdza savienot ar 453. numuru.

Ātri gan esat klāt, atsaucās balss klausulē.

Ko jūs vēlaties?

Pašlaik esmu izsalcis, tāpēc svarīgākais ir brokastis.

Malone saprata viņa domu. Nāciet lejā.

Varbūt kafejnīcā pēc desmit minūtēm? Tur ir lieliska bu­fete.

Mēs gaidīsim.

Pie viņu galdiņa pienāca tas pats pirms divām stundām redzētais vīrietis, tikai tagad ģērbies olīvkrāsas brezenta biksēs un brūnā velveta kreklā. Glītajā, gludi skūtajā sejā staroja sirsnība un labvēlība.

Mans vārds ir Makolums. Džeimss Makolums. Visi mani sauc par Džimiju.

Malone bija pārāk noguris un aizdomīgs, lai izturētos draudzīgi, tomēr piecēlās un sasveicinājās. Svešinieka rokas­spiediens bija stingrs un noteikts, gaiši zaļo acu skatiens atklāts. Pema palika sēžot. Malone nosauca savu un viņas vārdu, tad uzreiz ķērās pie galvenā. Ko jūs darījāt Bein­bridža namā?

Varējāt vismaz pateikties par dzīvības glābšanu. Man tas nebija jādara.

Jūs tikai nejauši gadījāties tuvumā?

Makoluma lūpas savilkās smīnā. Jūs vienmēr tā darāt? Bez priekšspēles uzreiz ķeraties pie lietas?

Jūs izvairāties no jautājuma.

Makolums pievilka krēslu un apsēdās. Es mirstu badā. Varbūt uzēdīsim kaut ko, un es jums visu izstāstīšu?

Malone nekustējās. Varbūt tomēr atbildiet uz jautājumu.

Labi, labi, saprašanās vārdā. Es esmu bagātību mek­lētājs, kas nonācis uz pēdām Aleksandrijas bibliotēkai. Jau vairāk nekā desmit gadus meklēju to, kas varētu būt no tās palicis pāri. Beinbridža namā ierados, sekojot tiem diviem vīriem. Pirms četrām dienām viņi bija nogalinājuši kādu sie­vieti sasodīti labu ziņu avotu, tāpēc es gāju viņiem pa pē­dām cerībā uzzināt, kā labā viņi strādā. Taču viņi aizveda mani pie jums.

Beinbridža namā teicāt, ka jums esot kāda informācija, kuras man nav. Kāpēc jūs tā domājat?

Makolums atgrūda krēslu un piecēlās. Es teicu, ka man varētu būt kāda informācija, kuras jums nav. Vai zināt, man nav ne laika, ne pacietības tādai pratināšanai. Es jau iepriekš esmu bijis tajā namā. Jūs neesat pirmie, kas dodas uz turie­ni. Katrs no jums, amatieriem, vienmēr zina kripatiņu patie­sības, kas izpušķota ar visādām fantāzijām. Esmu ar mieru atklāt kaut ko no visa man zināmā apmaiņā pret to patiesī­bas drusku, kas varētu būt jūsu rīcībā. Tas arī viss, Malone. Nekā ļaunāka.

Tātad jūs ielaidāt diviem cilvēkiem lodi pakausī tikai tādēļ, lai pierādītu savu viedokli? noprasīja Pema, un Ma­lone uzreiz saklausīja skeptiskas juristes toni.

Makolums cieši ieskatījās Pemai acīs. Es nošāvu tos vī­rus, lai izglābtu jūsu dzīvību. Tad viņš paraudzījās apkārt.

Man patīk šī viesnīca. Vai zinājāt, ka pats pirmais martīni tika ieliets Savoy Amerikas bārā? Hemingvejs, Ficdžeralds, Gēršvins viņi visi šeit dzēra. Bagātīga vēsture.

Jums patīk vēsture? paprasīja Pema.

Profesionāla nepieciešamība.

Kaut kur iesiet? jautāja Malone.

Makolums nekustīgi stāvēja, saglabājot nesatricināmu mieru, lai gan Malone tīši centās izsist viņu no līdzsvara.

Jūs esat pārāk aizdomu mākti, lai ar jums runātu. Rīkojie­ties vien paši. Veiciet varoņa pārbaudījumu. Ceru, ka jums tas izdosies.

Kaut kāda nojausma viņam bija. Ko jūs par to zināt?

Kā jau teicu, es krietnu laiku eju pa pēdām šim noslē­pumam. Un cik ilgi jūs ar to nodarbojaties? Ļaujiet minēt. Jūs esat iesācēji. Vēl ļaunāk lepni un pašapzinīgi iesācēji. Esmu saticis milzumdaudz šādu cilvēku. Viņi domā, ka zina visu, bet patiesībā nezina nenieka. Ne velti bibliotēka pali­kusi apslēpta tūkstoš piecsimt gadu. Makolums apklusa.

Vai zināt, Malone, jūs esat kā ēzelis, kas līdz ceļiem iebri­dis leknā, zaļa zālē, bet, pastiepis galvu pāri sētai, grauž nezāles. Bija patīkami iepazīties. Tagad iešu pie tā galdiņa paēst brokastis.

Makolums aizsoļoja pa pustukšo kafejnīcas zāli.

Kā tev šķiet? Malone jautāja Pemai.

Augstprātīgs. Taču nedrīkst viņam to pārmest.

Malone pasmaidīja. Viņš kaut ko zina, un, ja mēs palik­sim tepat, tad gudrāki netiksim.

Pema piecēlās. Piekrītu. Nu tad paēdīsim brokastis kopā ar jauno draugu.

Seibrs sēdēja pie galdiņa un gaidīja. Ja viņš bija šos ļau­tiņus novērtējis pareizi, tad viņi tūlīt bus klāt. Malone nespēs pretoties kārdinājumam. Viņš noteikti zina tikai to, ko Džordžs Hadāds paguva pastāstīt, bet, spriežot pēc ierak­sta, tas nebija daudz. Varbūt kādu derīgu informāciju viņš bija guvis no materiāliem, ko paņēma no Hadāda dzīvokļa, taču Seibrs bija pārliecināms, ka paši svarīgākie jautājumi bija palikuši neatbildēti.

Tāpat kā viņam pašam.

Viņš piespieda sevi kontaktēties ar cilvēkiem. Diezgan ne­parasti. Viņš bija pieradis būt vienatnē ar savām domām tuvas attiecības ar līdzcilvēkiem bija retums, tās aizstāja īs­laicīgi sakari tikai seksa dēļ. Visbiežāk viņš sievietēm mak­sāja. Tās bija profesionāles tāpat kā viņš. Darīja savu dar­bu, naktī čukstot visu to, ko viņš vēlējās dzirdēt, bet no rīta laikus pazuda. Skarbā ikdiena, kur valdīja dzīvības briesmas un prāta spriedze, drīzāk apslāpēja nekā iekvēlināja dzimum­tieksmi vismaz viņam. Nevēlamas sekas traucēja skaidri domāt. Dažkārt viņš pārgulēja ar savām aģentēm. Taču, kā pieradīja gadījums ar britu aģenti, šādi varēja rasties netī­kamas blakusparādības. Romantikas vietā viņš alka pēc vien­tulības.

Pašreizējo lomu viņš bija spēlējis jau iepriekš ar citiem, kad bija nepieciešams iegūt cilvēku uzticību. Vārdus un rīcī­bu, gaitu un izturēšanos, bravūrīgo balsi to visu viņš bija aizguvis no mātes kārtējā mīļākā. Šis bija policists Čikāgā, kur viņi dzīvoja, kad Dominikāni bija divpadsmit gadi. Viņš atcerējās, kā šis vīrietis pūlējās iegūt mātes uzticību. Viņš at­cerējās VVIiite Sox spēli un izbraukumu uz ezermalu. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šis policists tāpat kā daudzi citi mātes mīļākie bija centies tikai paspīdēt viņas priekšā. Panākuši ce­rēto, kas parasti aprobežojās ar gultas priekiem, viņi drīz vien pārtrauca izrādīt uzmanību. Seibrs no sirds ienīda vi­sus mātes pielūdzējus. Viņas bērēs nebija ieradies neviens no tiem. Viņa nomira vientulībā un nabadzībā.

Bet viņš neatkārtos mātes kļūdas.

Viņš piecēlās un devās uz bufetes rindu.

Viņam tiešām patika Savoy ar tās dārgajām, senlaicīgajām mēbelēm un klasiski cienīgo apkalpošanu. Greznība, kas Al­frēdam Hermanam un citiem Zelta aunādas ordeņa biedriem bija ikdiena. Viņš arī vēlējās šādas privilēģijas. Ar saviem, nevis viņu noteikumiem. Taču, lai izmainītu dzīves īstenību, viņam bija vajadzīgs Kotons Malone, un viņš ilgojās uzzināt, vai vismaz daļēja noslēpumu atslēga nebija ādas somā, ko Malone nēsāja līdzi. Līdz šim Seibram bija izdevies turēties vienu soli priekšā pretiniekiem, un, raugoties ar acs kakti­ņu, viņš pārliecinājās, ka šī priekšrocība ir saglabāta.

Malone ar bijušo sievu tuvojās viņam, lavierējot caur ka­fejnīcu, kas strauji pildījās ar cilvēkiem.

Labi, Makolum, Malone pienācis paziņoja. Mēs esam klāt.

Vai izmaksāsiet?

Protams. Tas ir mazākais, ko varu darīt jūsu labā.

Seibrs piespieda sevi iesmieties. Atliek tikai cerēt, ka

tas nav viss, ko jūs spējat darīt.