Aleksandrijas sargs

PROLOGS PALESTINA 1948. GADA APRĪLIS

Zaudējis pacietību, Džordžs Hadāds nikni raudzījās uz vīrieti, kas bija piesiets pie krēsla. Gūsteknim tapat ka vi­ņam bija sīriešiem un libāniešiem raksturīgā melnīgsnējā ādas krāsa, ērgļa deguns un brūnas, iekritušas acis. Taču šim vīram piemita kaut kas tāds, kas Hadādam nepatika.

Pēdējo reizi jautāju kas tu esi?

Hadāda kareivji bija notvēruši svešinieku pirms trim stun­dām, neilgi pirms rītausmas. Viņš gāja viens un neapbruņots. Bet tas bija muļķīgi. Kopš briti pagājušā gada novembrī bija izdomājuši sadalīt Palestīnu divās valstis arābu un ebreju starp abām nometnēm plosījās sīva ciņa. Un tomēr šis nejē­ga bija iesoļojis tieši arābu pozīcijās, nepretojas aizturēšanai un kopš piesiešanas pie krēsla neteica ne vārda.

Vai dzirdi, plānprātiņ? Es jautāju, kas tu esi. Hadāds runāja arābu valodā, nešaubīdamies, ka svešinieks to saprot.

Es esmu Sargs.

Šī atbilde Hadādam neko neizteica. Ko tas nozīmē?

Mēs esam zinību glabātāji.

Hadādam nebija noskaņojuma minēt mīklas. Vēl tikai va­kar ebreju partizāni bija uzbrukuši tuvējam ciematam. Četrdesmit palestīniešu vīriešu un sieviešu tika sadzīti raktuvēs un nošauti. Tas nebija nekas neparasts. Arābus sistemātiski slepkavoja un izraidīja. Konfiscēja zemi, kas sešpadsmit gad­simtus bijusi šo ļaužu īpašumā. Tā bija īsta nakba katastro­fa. Hadāda pienākums bija cīnīties pret ienaidnieku, nevis tērēt laiku, uzklausot tādas blēņas.

Mēs visi esam zinību glabātāji, viņš atbildēja. Ma­nas zināšanas ir tādas, kā iznīdēt visus cionistus lidz pēdē­jam.

Tāpēc arī esmu ieradies. Karš nav nepieciešams.

Viņam tiešām visi nav mājās. Vai tu esi akls? Žīdi mūs

aplenkuši. Spiež no visām pusēm. Karš ir vienīgais, kas mums atlicis.

Jūs nepietiekami novērtējat ebreju neatlaidību. Viņi ir izturējuši gadsimtiem ilgi un izturēs arī turpmāk.

Šī ir mūsu zeme. Mēs uzvarēsim.

Ir arī spēcīgāki ieroči nekā lodes, un tie var jums palī­dzēt uzvarēt.

Pareizi. Spridzekļi. Tādu mums netrūkst. Mēs piebeig­sim jūs visus, zaglīgie cionisti.

Es neesmu cionists.

Viņš to pateica pavisam mierīgi un tūlīt pēc tam apklusa. Hadāds saprata, ka laiks pielikt pratināšanai punktu. Viņš nedrīkstēja nonākt strupceļā.

Esmu ieradies no bibliotēkas runāt ar Kamālu 1 ladādu, gūsteknis beidzot paziņoja.

Hadāda niknumu nomainīja apjukums. Tas ir mans tēvs.

Man teica, ka viņš dzīvojot šajā ciematā.

Tēvs bija zinātnieks, Palestīnas vēstures speciālists, pa­sniedzējs Jeruzalemes koledžā. Dūšīga auguma vīrs ar spē­cīgu balsi, skaļiem smiekliem un krietnu sirdi. Vēl nesen viņš darbojās kā arābu sūtnis sarunās ar britiem, cenšoties aptu­rēt ebreju pārmērīgo ieceļošanu un novērst nakba. Viņa pūli­ņi bija neveiksmīgi.

Mans tēvs ir miris.

Gūstekņa vienaldzīgajās acīs pirmoreiz pazibēja nemiers. Es nezināju.

Hadāds atkal atcerējās to, ko vēlējās aizmirst uz visiem laikiem. Pirms divām nedēļām viņš ielika mutē šautenes stobru un izšķaidīja sev smadzenes. Pirmsnāves vēstulē tēvs uzrakstīja, ka nespēj vairs noraudzīties savas dzimtenes bojāejā. Viņš jutās vainīgs, ka nespēja apturēt cionistus. Hadāds pielika gūsteknim pie sejas revolveri. Kāpēc tu gribēji satikt manu tēvu?

Man jānodod viņam informācija. Viņš ir aicinātais.

Niknums pieņēmās spēkā. Par ko tu runā?

Tavs tēvs bija ļoti cienījams vīrs. Viņš bija izglītots, tāpēc mūsu zināšanu cienīgs. Tāpēc es ierados uzaicināt viņu pie­dalīties.

Svešinieka mierīgā balss kā auksta ūdens šalts nāca pār Hadāda sakarsušo galvu. Kur piedalīties?

Sargs papurināja galvu. Tas bija domāts tikai viņam.

Viņš ir miris.

Tas nozīmē, ka tiks izraudzīts cits aicinātais.

Ko tas plānprātiņš murgo? Hadāds bija sagūstījis daudz ebreju un spīdzinājis viņus, lai izspiestu atbildes, bet pēc tam pusdzīvos mocekļus nošāvis. Pirms nnkba Hadāds nodarbo­jās ar olīvu audzēšanu, bet, tāpat kā tēvs, viņš vēlējās izglī­toties un kļūt par zinātnieku. Tagad tas nebija iespējams. Ielaužoties senajās arābu zemēs, tika dibināta Izraēlas valsts, jo laikam visa pasaule vēlējās atlīdzināt jūdiem par holokausta ciešanām. Taču tas notika uz palestīniešu rēķina.

Viņš pielika pistoles stobru gūsteknim starp acīm. Es tikko iecēlu sevi par aicināto. Stāsti nu, ko zini.

Šķita, ka svešinieka caururbjošais skatiens ietiecas viņam tieši sirdī, un Hadāds uz mirkli samulsa. Šis sūtnis nebija ne­kāds vārgulis. Hadāds apbrīnoja viņa drosmi.

Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir licis maldināts, paziņoja gūsteknis.

Ko tu te muldi?

To drīkst zināt tikai nākamais aicinātais.

Saule cēlās arvien augstāk. Hadādam nāca miegs. Viņš bija cerējis uzzināt no šā aizturētā dažu ebreju partizānu, varbūt pat vakardienas slaktiņā vainojamo neliešu vārdus. Nolādē­tie briti apgādāja cionistus ar šautenēm un tankiem. Gadiem ilgais britu aizliegums arābiem turēt ieročus bija nostādījis tos ļoti neizdevīgā pozīcijā. Tiesa gan, arābu bija vairak, bet ebreji bija labāk sagatavoti, un Hadāds baidījās, ka kara iz­nākums būs Izraēlas valsts likumīga apstiprināšana.

Viņš raudzījās gūstekņa apņēmīgajā sejā, viņa acīs, kas ne mirkli nevairījās no viņa skatiena, un saprata, ka šis vīrs ne­baidās mirt. Dažu pēdējo mēnešu laikā nogalināt bija kļuvis daudz vieglāk. Ebreju zvērības palīdzēja atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa sirds jau bija pārvērtusies akmeni.

Karš paliek karš.

Tāpēc viņš nospieda mēlīti.