Aleksandrijas sargs

17, NODAĻA VĪNE TREŠDIENA, 5. OKTOBRIS, 13:30

Seibrs apturēja auto pie* vārtiem un atvēra vadītāja puses logu. Viņš nerādīja nekādu apliecību, tomēr sargs viņu tūlīt ielaida. Lepnā pils atradās trīsdesmit jūdžu attālumā no pil­sētas centra, apvidū, ko sauca par Vīnes mežiem. Pils bija trīs gadsimtus veca, aristokrātu būvēta, un tās greznās ba­roka fasādes sinepju krāsas sienas apņēma septiņdesmit pie­cas plašas telpas, ko droši sargāja ar Alpu šīferi klāts jumts ar stāvām korēm.

Aiz Audi tonētā vējstikla spoži spīdēja saule, un Seibrs pa­manīja, ka asfaltētais piebraucamais ceļš un stāvlaukumi tā malās ir tukši. Pils teritorijā valdīja klusums un miers, ko pār­trauca tikai sargi pie vārtiem un daži strādnieki, kas rosījās uz gājēju celiņiem.

Acīmredzot šī būs privāta saruna.

Viņš novietoja auto zem iebraucamo vārtu arkas un izkā­pa, ieelpojot rāmo pēcpusdienas gaisu. Salīgi aizpogājis Burberry jaku, viņš pa oļiem klātu celiņu devās uz Schmetterlinghaus metāla un stikla celtni simt jardu uz dienvidiem no galvenās pils. Šī iespaidīgā deviņpadsmitā gadsimta ēka ar neuzkrītoši zaļi krāsotām sienām, kas rotātas ar simtiem Un­gārijas stikla paneļu, labi iekļāvās mežainajā apkārtnē. Mā­jas iekšienē vietējā augsnē ar mēslojuma piedevu auga da­žādi eksotiski augi, bet nosaukums bija dots par godu tūkstošiem tauriņu, kuri tur brīvi lidinājās.

Viņš atrāva vaļā vecās koka durvis un iegāja priekšnamā ar zemes klona grīdu. Ēkas silto, mitro gaisu sargāja ādas aizkars.

Viņš pavēra to un gāja tālāk.

Gaisā klusas instrumentālās mūzikas pavadījumā lidinā­jās tauriņu bari. Laikam Bahs. Daudzi tropiskie augi ziedē­ja, un šī idilliskā aina krasi atšķīrās no pelēcīgi rudenīgās ār­pasaules aiz aizsvīdušajiem logiem.

Ēkas īpašnieks Zilā krēsla padomnieks sēdēja zaļumu valstības vidū. Viņa seja liecināja par to, ka viņš pārāk daudz strādā, pietiekami neizguļas un nemaz nerūpējas par veselī­gu uzturu. Vecais vīrs bija ģērbies tvīda uzvalkā, zem kura bija pavilcis vilnas svīteri. Tas droši vien nav diez ko ērti, nodomāja Seibrs. Tomēr, viņš secināja, aukstasiņu dzīvnie­kiem nepieciešams siltums.

Novilcis jaku, viņš tuvojās brīvam koka krēslam.

Cnten morgen, Herr Sabre.

Viņš apsēdās un atbildēja sveicienam. Acīmredzot šodien paredzēta saruna vācu valodā.

Augi, Dominik. Es nekad neesmu to jautājis, bet cik daudz, jūs par tiem zināt?

Tikai to, ka tie uzņem oglekļa dioksīdu un izdala skā­bekli.

Vecais vīrs pasmaidīja. Vai tas ir vienīgais, ko par tiem var teikt? Un kā ar to krāsu, siltumu, skaistumu?

Seibrs paraudzījās uz mākslīgi izveidoto tropisko mežu, pavēroja tauriņus un ieklausījās mierpilnajā mūzikā. Šādi no­mierinošie līdzekļi viņam bija dziļi vienaldzīgi, taču viņš zi­nāja, ka labāk paturēt savu viedokli pie sevis, tāpēc atbildē­ja īsi:

Tiem ir sava vieta.

Cik daudz jūs zināt par tauriņiem?

Vecā vīra klēpī bija porcelāna šķīvis ar izšķīdušiem, no­melnējušiem banāniem. Ar tiem kāri mielojās kukaiņi ar sa­fīra krāsas, purpursārtiem un ziloņkaula krāsas spārniem.

Tos piesaista smarža. Vecais vīrs maigi noglāstīja kāda tauriņa spārnus. Tie ir brīnumskaisti. Lidojoši dārgakme­ņi, kas parādās pasaulē kā daudzkrāsains salūts. Žēl tikai, ka to mūžs ir tik īss. Jau pēc pāris nedēļām tie atkal atgrie­žas barības ķēdē.

Pie mielasta galda ieradās četri zaļi zeltaini spārnaini.

Šī ir visai reta šķirne. Papilio dardanus. Bezdelīgastes. Es to kūniņas īpaši pasūtu no Āfrikas.

Seibrs nevarēja ciest kukaiņus, taču izlikās klausāmies ar interesi un gaidīja, kas sekos..

Beidzot vecais vīrs jautāja: Vai Kopenhāgenā viss nori­tēja veiksmīgi?

Malone devies ceļā meklēt saikni.

Kā jau jūs paredzējāt. Kā jūs to zinājāt?

Viņam nebija citas izvēles. Lai aizsargātu dēlu, viņam jāatklāj saikne cerībā, ka tad viņam liks mieru. Šādiem cil­vēkiem viegli var redzēt cauri.

Viņš var saprast, ka ar viņu manipulē.

Es nešaubos, ka Malone to saprot, taču viņš pats tie­šām tic, ka galu galā viņam izdevās gūt virsroku. Šaubos, vai viņš iedomājās, ka es vēlējos, lai tie vīri mirst.

Vecā vīra seja savilkās viegla smaida grimasē. Jums pa­tīk šī spēle, vai ne?

Brīžiem tā ir tīri aizraujoša. Mirkli klusējis, viņš pie­bilda: Ja spēlē pareizi.

Pie barības trauka pielidoja vēl daži tauriņi.

Līdzīgi kā ar šīm jaukajām radībiņām, ieminējās Zilā krēsla padomnieks. Tie kāri barojas, viegli iegūstamas ba­rības pievilināti. Ar mezglainajiem pirkstiem viņš satvēra kādu taureni aiz spārniem. Tas izmisīgi locījās un raustījās, pūlēdamies atbrīvoties. Es pavisam viegli varētu to nonā­vēt. Kā tas būtu?

Vecais vīrs atlaida taureni. Oranži dzeltenie spārni nodre­bēja, tad tas pacēlās gaisā.

Bet tikpat viegli varu to palaist brīvībā. Sirmgalvja acis iemirdzējās mednieka azarts. Izmantojiet Malones instink­tus mūsu labā.

Tāda ir mana iecere.

Ko jūs darīsiet, kad saikne būs atrasta?

Tas atkarīgs no apstākļiem.

Malone būs jānogalina.

To es varu izdarīt.

Vecais vīrs uzmeta viņam skatienu. Tas var izrādīties grūti.

Es esmu gatavs.

Ir kāds sarežģījums.

Seibrs jau bija sācis gudrot, kāpēc īsti izsaukts uz Vīni.

Izraēlieši ir brīdināti. Šķiet, ka Džordžs Hadāds atkal zvanījis uz Rietumkrastu, un ebreju spiegi palestīniešu teri­torijā ziņoja par to uz Telavivu. Viņi zina, ka Hadāds ir dzīvs, un droši vien zina arī to, kur viņš atrodas.

Tas tiešām bija sarežģījums.

Padomnieki zina par šo informācijas noplūdi un ir ap­stiprinājuši manis dotās pilnvaras jums atrisināt šo jautāju­mu pēc saviem ieskatiem.

Tieši tā arī viņš gatavojās rīkoties.

Kā jūs zināt, izraēliešu motivācija ir pilnīgi pretēja mū­sējai. Mēs vēlamies iegūt saikni. Viņi vēlas to iznīcināt.

Seibrs pamāja ar galvu. Viņi tajā kafejnīcā uzspridzināja savus tautiešus tikai tādēļ, lai nogalinātu Hadādu.

Ebreji ir liels traucēklis, klusi paziņoja Zilā krēsla pa­domnieks. Vienmēr sagādājuši sarežģījumus. Citādība un stūrgalvība rada pārmērīgu lepnību.

Seibrs izlēma paklusēt.

Mēs vēlamies darīt galu šai ebreju problēmai.

Es nemaz nezināju, ka ir tāda problēma.

Tā nav mums, bet mūsu arābu draugiem. Tāpēc jums jāapsteidz izraēlieši. Viņiem nedrīkst ļaut iejaukties.

Tad man jādodas ceļā.

Uz kurieni devās Malone?

Uz Londonu.

Zilā krēsla padomnieks apklusa un uzmanīgi vēroja spār­noto mūdžu baru sev klēpi. Beidzot viņš ar rokas vēzienu aizgaiņāja taureņus. Ceļā uz Londonu jums kādā vietā būs jāapstājas.

Vai tam ir laiks?

Nav citas izvēles. Kāds ziņu pienesējs no izraēliešu val­dības vēlas kaut ko paziņot, bet tikai jums personiski. Un viņš grib saņemt samaksu.

Vai tad to negrib viņi visi?

Viņš ir Vācijā. Tas neprasīs daudz laika. Lidojiet ar vie­nu no uzņēmuma lidmašīnām. Man ziņoja, ka šis aģents ir bijis nevīžīgs. Viņš ir atmaskots, bet pats vēl to nav pamanī­jis. Noslēdziet ar viņu rēķinus.

Seibrs saprata.

Un lieki būtu piebilst, ka to vēros arī citi. Lūdzu, sarī­kojiet iespaidīgu izrādi. Izraēliešiem jāsaprot, ka šī ir spēle ar augstām likmēm. Vecais virs sagrozījās koka krēslā, tad nolieca seju ar ērgļa degunu tuvāk šķīvim. Jūs taču zināt, kas notiks šajā nedēļas nogalē?

Protams.

Man vajadzīgs kādas personas finanšu dosjē. Līdz piektdienai. Vai varēsiet?

Seibrs zināja, kāda atbilde tiek gaidīta, lai gan laika šim uzdevumam viņam nebija. Protams.

Zilā krēsla padomnieks nosauca vajadzīgās personas vār­du un piebilda: Informācija jāpiegādā šeit. Bet līdz tam lai­kam dariet to, ko protat vislabāk.