Aleksandrijas sargs

63. NODAĻA

Hermans mēģināja novērtēt pretī sēdošo vīrieti. Tas tie­šām bija Savienoto Valstu viceprezidents, taču bija tāds pats kā neskaitāmie politiķi, kurus viņš bija pircis un pārdevis vi­sās pasaules malās, varaskāri vīrieši un sievietes bez ma­zākās sirdsapziņas. Amerikāņi parasti mēdza izlikties labā­ki, taču godkāre bija nepārvarama ikvienam, kurš nobaudījis varas saldumu. Arī šis vīrs, kas ziemas asamblejas vakarā sēdēja šeit, bibliotēkā, nebija nekāds izņēmums. Runāja par augstiem politiskiem mērķiem un ārpolitikas kursa maiņu, taču jau no paša sākuma bija gatavs nodot savu valsti, savu prezidentu un sevi pašu.

Paldies Dievam.

Zelta aunādas ordenis prata izmantot sev par labu citu morāles trūkumus.

Alfrēd, ierunājās viceprezidents. Paskaidrojiet man. Vai tiešām iespējams, ka ir pierādījumi tam, ka Izraēlai nav bībelisku tiesību uz Svēto zemi?

Protams. Vecā derība bija viena no galvenajām pētīju­mu tēmām Aleksandrijas bibliotēkā. Arī topošā Jaunā derī­ba tika sīki analizēta bibliotēkas pastāvēšanas beigu perio­dā. To mēs zinām no manuskriptiem, kas ir saglabājušies. Ir tikai saprātīgi pieņemt, ka vēl joprojām pastāv abi teksti un Bībeles analīzes darbi oriģinālajā senebreju valodā.

Viņš atcerējās, ko Seibrs bija ziņojis no Rotenburgas. Izra­ēlieši bija nogalinājuši vēl trīs cilvēkus. Pie katra no tiem bija ieradies Sargs. Viņi bija nodarbojušies ar Vecās derības pētī­jumiem. Arī Hadāds bija saņēmis uzaicinājumu. Kāpēc gan citādi viņam būtu izrādīts tāds gods? Un kāpēc izraēlieši mēģināja šo palestīnieti nogalināt?

Saikne noteikti bija.

Es nesen biju Anglijā, turpināja viceprezidents, un redzēju Sīnajas Bībeli. Man stāstīja, ka tā esot no ceturtā gadsimta, viens no senākajiem mūsdienās pieejamajiem Vecās derības izdevumiem. Sarakstīta grieķu valodā.

Tas ir lielisks piemērs, atbildēja Hermans. Vai zināt tās vēsturi?

Tikai aptuveni.

Hermans pastāstīja viesim par vācu zinātnieku Tišendorfu, kurš 1844. gadā apceļoja Austrumus, meklējot senus manuskriptus. Iegriezies svētās Katrīnas klosteri Sīnajā, viņš pamanīja grozu ar četrdesmit trim lappusēm ar tekstu sengrieķu valodā. Mūki paskaidroja, ka tās domātas krāsns kurināšanai tāpat kā citas pirms tam. Tišendorfs atklāja, ka lappuses ir no Bibeles, un mūki atļāva viiiam tās paturēt. Pēc piecpadsmit gadiem viņš vēlreiz devās uz svētās Katrī­nas klosteri, šoreiz Krievijas cara uzdevumā. Viņam izdevās atrast pārējās Bībeles lapas un aizvest tās uz Krieviju. Vēlāk, pēc revolūcijas, komunisti pārdeva manuskriptu britiem, kuri to izrāda līdz pat šai dienai.

Sīnajas Bībele, piebilda Hermans, ir viens no senāka­jiem manuskriptiem, kas ir saglabājies. Daži ir izteikuši pie­ņēmumus, ka tās sagatavošanu pasūtījis pats Konstantīns. Taču neaizmirstiet tā ir sarakstīta grieķu valodā, tātad to no senebreju valodas tulkojis kāds mums pilnīgi nezināms cilvēks no tikpat nezināma oriģinālā manuskripta. Ko tas mums vēsta?

To, ka svētās Katrīnas klostera mūki joprojām, pec vairāk nekā simts gadiem, ir nikni par to, ka Bībele vi­ņiem netika atdota. Gadu desmitiem viņi prasa, lai Savie­notās Valstis sauc britus pie kārtības. Tāpēc ari es devos apskatīt to grāmatu. Gribēju redzēt, kāpēc īsti ir sacelts tāds tracis.

Es esmu pateicīgs Tišendorfam par šo rīcību. Mūki būtu manuskriptu sadedzinājuši vai ļāvuši tam satrūdēt. Diemžēl šāds liktenis piemeklējis daudzas zināšanu liecības. Atliek tikai cerēt, ka Sargi bijuši rūpīgāki glabātāji.

Jūs tiešām ticat tam visam, vai ne?

Hermans brīdi apdomāja, vai teikt ko vairāk. Notikumi risinājās strauji, un šim cilvēkam, kurš drīz būs prezidents, bija jāizprot situācija.

Viņš piecēlās.

Vēlos jums kaut ko parādīt.

Torvaldsens pārbijās, kad Alfrēds Hermans piecēlās no krēsla un nolika glāzi uz galda. Vēlreiz uzmanīgi palūkojies lejā, viņš redzēja, ka nama saimnieks kopā ar vicepreziden­tu soļo pa cietkoksnes grīdu uz vītņu kāpņu pusi. Aši nopē­tījis augšējo galeriju, viņš redzēja, ka cita ceļa lejup nav. Pie pārējām trim sienām starp plauktiem bija tādas pašas logu nišas, taču tajās viņš ar Geriju nevarēja meklēt slēptuvi.

Viņus uzreiz pamanītu.

Taču Hermans un viceprezidents pagāja garām kāpnēm un apstājās pie stikla vitrīnas.

Hermans norādīja uz apgaismoto vitrīnu. Tajā atradās sens sējums robainos, it kā kukaiņu sagrauztos koka vākos.

Tas arī ir ceturtā gadsimta manuskripts. Traktāts par agrīnajām baznīcas mācībām, ko sarakstījis pats Augustīns. Mans tēvs to nopirka pirms daudziem gadu desmitiem. Tam nav nekādas vēsturiskas nozīmes tam ir arī kopijas -, taču tas izskatās iespaidīgi.

Pasniedzies aiz paaugstinājuma, viņš nospieda pogu, kas bija nomaskēta kā viena no nerūsējošā tērauda skrūvju gal­viņām. Vitrīnas augšējā trešdaļa pagriezās ap stūrī ierīkotu asi, atdaloties no pārējās daļas. Apakšējās daļas slēptuvē gla­bājās deviņas trausla papirusa loksnes.

Turpretī šie ir pat ļoti vērtīgi. Tos ari mans tēvs iegā­dājās pirms daudziem gadu desmitiem no tā paša cilvēka, kurš pārdeva Augustīna traktātu. Dažus no tiem sarakstījis Eisēbijs Hieronīms Sofronijs, kas dzīvoja ceturtajā un piek­tajā gadsimtā. Viens no baznīcas pamatlicējiem. Viņš iztul­koja Bībeli no senebreju valodas latiņu valodā, un šis darbs ar nosaukumu Vulgate vēlāk tika atzīts par noteicošo. Vēs­turē viņš pazīstams ari ar citu vārdu. Hieronīms.

Jūs esat savāds cilvēks, Alfrēd. Jūsmojat par visdīvai­nākajām lietām. Kā gan šīm vecajām, sačākstējušajām lok­snēm varētu būt kāda nozīme mūsdienās?

Varat man ticēt, tās ir pat ļoti svarīgas. Varbūt pat pie­tiekami, lai mainītu mūsu uzskatus. Daži ir arī Augustīna rokraksti. Tās ir vēstules, ko Hieronīms un Augustīns rak­stīja viens otram. Viņš redzēja, ka amerikānis joprojām ir tikpat vienaldzīgs.

Vai tajos laikos bija pasts?

Primitīvā veidā. Vēstules pārvadāja ceļotāji, kuri devās attiecīgajā virzienā. Dažas no to laiku labākajām vēstures lie­cībām ir iegūtas tieši no sarakstes.

Tas gan ir interesanti.

Hermans pievērsās galvenajam. Vai esat kādreiz aizdo­mājies, kā radusies Bībele?

Ne pārāk.

Bet ja nu tas viss bija meli?

Alfrēd, tas ir ticības jautājums. Kāda tam nozīme?

Pat ļoti liela. Bet ja nu senie baznīcas pamatlicēji tādi cilvēki kā Hieronīms un Augustīns, kuri ietekmēja reliģisko uzskatu attīstību, nolēma sagrozīt faktus? Atcerieties, kāds bija viņu laiks. Četrsimt gadu pēc Kristus, ilgi pēc tam, kad Konstantīns sankcionēja jauno kristīgo reliģiju, laiks, kad veidojās baznīca un tika apkaroti tās mācībai pretēji uzska­ti. Jaunā derība tikko sāka veidoties. Tika apkopoti dažādi evaņģēliji un sakārtoti vienotā vēstījumā. Galvenokārt par to, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Kristus ir atnācis. Taču bija arī

Vecā derība. To lasīja jūdi. Kristieši vēlējās arī to pievienot savai reliģijai. Par laimi šiem senajiem baznīcas tēviem, Ve­cās derības tekstu nebija daudz un tie visi bija senebreju va­lodā.

Bet jūs teicāt, ka šis Hieronīms pārtulkoja Bībeli latīņu valodā.

Tieši tā. Pasniedzies vitrīnā, viņš izcēla vienu brūno loksni. Tā ir sarakstīta grieķu valodā Hieronīma laika va­lodā. Zem pergamenta bija apdrukātas papīra lapas. Viņš tās izcēla. Es liku pārtulkot vēstules trim dažādiem speciā­listiem, lai varētu pārliecināties par pareizību. Vēlos jums kaut ko nolasīt, tad jūs noteikti sapratīsiet, ko es gribēju teikt.

Es zinu, cik grūti pārliecināt lepnos, cik liels ir paze­mības tikums, kas mūs ceļ godā nevis ar ļaužu augstprā­tību, bet ar Dieva žēlsirdību. Mūsu uzdevums ir gādāt, lai cilvēka gars tiek pacilāts un vēsts nodota skaidri ar Kristus vārdiem. Tavi gudrie padomi, ko devi man, kad es sāku šo darbu, izrādījās pareizi, šis darbs, kam es vel­tu savas pūles, būs pirmais seno rakstu atveidojums valo­dā, ko spēj saprast pat visneizglītotākie. Šķiet tikai saprā­tīgi, ka senajiem un jaunajiem rakstiem jābūt saistītiem, ļa šo rakstu starpā nebūs atbilstības, tas tikai kaitēs, jo jūdu filosofija nonāks izdevīgākā stāvoklī, jo tā pastāvēja daudz senāk par mūsu ticību. Kopš mūsu iepriekšējās sarakstes es esmu turpinājis cīņu ar seno tekstu. Manu darbu apgrūtina tas, ka pārāk daudziem vārdiem ir dažā­das nozīmes. Atkal lūdzu tavu padomu ļoti svarīgā jau­tājumā. Jeruzaleme ir senajā tekstā minētā svētā pilsēta. Vārds "yeruwshalayim" bieži tiek lietots, lai apzīmētu kādu vietu, taču esmu pamanījis, ka nekur senajos rak­stos nav lietoti vārdi "(yur yeruwshalayim", kas skaidri nozīmētu "Jeruzalemes pilsēta". Ļauj paskaidrot, kādi sarežģījumi radušies. Senebreju valodā Ķēniņu grāmatā jahve saka Zālamanam: "Jeruzaleme, pilsēta/galvaspilsē­ta, ko esmu izvēlējies tajā." Tālāk Jahve paziņo: "Tā, lai pilsēta Jeruzalemē, kas glabā atmiņas par Dāvidu pirms manis pilsēta, kur esmu nolēmis iedibināt savu vārdu tiek saglabāta." Mans brāli, vai redzi šo pretrunu? Sena­jā tekstā Jeruzaleme minēta nevis kā pilsēta, bet kā apga­bals. Vienmēr tiek pieminēta "pilsēta Jeruzalemē", nevis pati Jeruzaleme. Samuēls tiešām runā par to kā par apvi­du, kur senebreju valodā "ķēniņš ar saviem vīriem de­vās uz ļeruzālemi pret jebusiešiem, kas apdzīvoja šo apvi­du". Esmu nopūlējies ar tulkojumu cerībā, ka atklāsies kāda kļūda, taču itin visur senebreju valodā nosaukums lietots šādi. Vārds "yeruwshalaim" Jeruzaleme vien­mēr attiecas uz apvidu, kur ir daudzas pilsētas, nevis uz vienu pilsētu ar šādu nosaukumu.

Beidzis lasīt, Hermans paskatījās uz viceprezidentu. Hieronīms rakstīja to Augustīnam tajā laikā, kad tulkoja Veco derību no senebreju valodas latīņu valodā. Tagad no­lasīšu, ko Augustīns kādā brīdī rakstīja Hieronīmam.

Viņš sameklēja kādu citu tulkojuma lapu.

Mans skolotais brāli, tavs darbs šķiet gan smags, gan cēls. Cik apbrīnojami ir celt gaismā to, ko pierakstījuši sen aizsaulē aizgājuši ļAudis, un veikt to, pateicoties mūsu visaugstākā Dieva vadībai un gādībai. Tev noteikti ir zi­nāms, kādas grūtības mums visiem jāpārvar šajos bīsta­majos laikos. Pagānu dievi izzūd aizmirstībā. Kristus vēsts pieņemas spēkā. Viņa vārdi par mieru, žēlsirdību un mīlestību atrod dzirdīgas ausis. Daudzi atklāj mūsu jau­no vēsti tikai tāpēc, ka tā tagad ir pieejama. Un tas pie­šķir vēl lielāku svarīgumu taviem pūliņiem atdzīvināt se­nos vārdus. Savās vēstulēs tu skaidri esi apgaismojis sarežģīto jautājumu, ar ko esi saskāries. Taču no mums ir atkarīga šīs baznīcas un mūsu Dieva nākotne. Senlai­ku vēstījuma pielāgošana, pieskaņošana jaunajam nav ne­kāds grēks. Kā jau pats teici, daudziem vārdiem ir vairā­kas nozīmes, tāpēc kurš noteiks, kura ir pareizā? Ne jau nu tu vai es. Tu lūdzi padomu, un es to dodu. Pieskaņo senos vārdus jaunajiem. Jo, ja senie būs atšķirīgi no jau­najiem, tas noteikti izraisīs neizpratni un apjukumu ticī­go vidū un uzkurinās nesaskaņas, palīdzot mūsu daudza­jiem ienaidniekiem. Tev uzticēts dižs uzdevums. Ļoti svarīgi ir gādāt, lai visi varētu izlasīt seno rakstu vār­dus. Tad zinību vīri un rabīni nebūs vienīgie noteicēji pār tik svarīgiem tekstiem. Tāpēc, mans brāli, strādā cītīgi, un mēs zināsim, ka tu veic Dieva darbu.

Jūs gribat teikt, ka viņi apzināti izmainīja Veco derību? jautāja viceprezidents.

Tieši tā. Labs piemērs ir šī atsauce uz Jeruzālemi. Hie­ronīma tulkojumā, ko vēl šodien atzīst par pareizu, Jeruzāleme ir minēta kā pilsēta. Hieronīma tulkotajā Ķēniņu grā­matā ir teikts ļeruzāleme, pilsēta, ko esmu izvēlējies. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko pats Hieronīms rakstīja vēstulē ļe­ruzāleme, pilsēta/galvaspilsēta, ko esmu izvēlējies tajā. Milzīga atšķirība, vai piekrītat? Un šis Jeruzālemes raksturojums ir visā Hieronīma tulkojumā. Vecās derības Jeruzāleme pārvēr­tās par pilsētu Palestīnā, jo Hieronīms tā gribēja.

Tas ir neprāts, Alfrēd. Neviens tam nenoticēs.

Tas nemaz nav nepieciešams. Kad pierādījums tiks at­rasts, neko vairs nevarēs noliegt.

Kāds pierādījums?

Vecās derības manuskripts, kas sarakstīts pirms Kris­tus. Tad mēs varētu izlasīt īstos vārdus bez kristiešu sagro­zījumiem.

Vēlu veiksmi.

Vai zināt ko? Es atstāšu jūsu ziņā Amerikas pārvaldīša­nu, bet jūs atstājiet manā ziņā šo lietu.

Torvaldsens vēroja, kā Hermans ieliek loksnes vitrīnā un aizver slepeno nodalījumu. Abi vīri vēl brīdi uzkavējās, tad izgāja no bibliotēkas. Bija vēls, bet miegs viņam nebija ne prātā.

Viņi grib nogalināt prezidentu, satraukti čukstēja Gerijs.

Es zinu. Nāc, jātiek projām.

Viņi nokāpa pa metāla kāpnēm.

Bibliotēkā joprojām dega gaisma. Torvaldsens atcerējās, kā Hermanam patika lielīties ar to, ka viņam pieder ap div­desmit pieciem tūkstošiem grāmatu, lielākoties gadsimtiem seni pirmizdevumi.

Viņš Gerijam pa priekšu devās pie rokrakstu vitrīnas. Zēns nebija redzējis to, ko bija novērojis viņš. Pasniedzies aiz vitrīnas, viņš meklēja .slēdzi, bet neko nevarēja sataustīt. Noliekties būtu grūti. Tāda nelaime piemīt greizai mugurai.

Ko jūs meklējat? jautāja Gerijs.

Mēģinu atvērt vitrīnu. Paskaties, vai lejā nav kāda poga.

Gerijs nometās ceļos un sāka meklēt.

Droši vien būs paslēpta. Viņš tramīgi pameta skatie­nu uz durvīm, tad atkal uz vitrīnu. Atradi kaut ko?

Atskanēja klikšķis, un vitrīnas augšējā trešdaļa viegli no­virzījās sāņus.

Gerijs piecēlās. Viena no skrūvēm. Smalka viltība. Ka­mēr to neaiztiek, neko nevar pateikt.

Malacis!

Atvēris slepeno nodalījumu, viņš ieraudzīja stīvās papi­rusa loksnes, aprakstītas no vienas malas līdz otrai, un saskaitīja tās. Deviņas. Pametis skatienu uz plauktiem, viņš pamanīja dažus liela formāta atlantus un norādīja uz tiem. Atnes vienu no tām lielajām grāmatām.

Gerijs paklausīja. Torvaldsens uzmanīgi ieslidināja papi­rusus un tulkojumus starp lappusēm, lai tos paslēptu un pa­sargātu.

Tad viņš atkal aizvēra vitrīnu.

Kas tie ir? jautāja Gerijs.

Ceru, ka tieši tas, ko mēs meklējām.