Aleksandrijas sargs

82. NODAĻA vīne

Torvaldsens ar Geriju stāvēja pie durvīm. Viņš tūlīt pēc iziešanas no tauriņu mājas bija piezvanījis Jesperam un licis atsūtīt auto ar šoferi. Kad viņš un zēns būs cejā uz Kopen­hāgenu, viņš dos rīkojumu savam palīgam atbrīvot Margareti. Torvaldsens nekavējās, lai paņemtu no istabas drēbes. Nebija laika. Toties viņam bija no bibliotēkas paņemtais at­lants, kurā bija paslēptas Sv. Hieronīma un Sv. Augustīna vēs­tules.

Pa ceļu caur parku uz galvenajiem vārtiem mašīnas brau­kāja šurpu turpu. Visi ordeņa biedri nebija apmetušies Hermana pili. Daudzi apciemoja draugus vai bija izvēlējušies sa­vas iecienītākās Vīnes viesnīcas. Pazinis dažus atbraucējus, viņš brīdi ar tiem patērzēja. Tas viņam Jāva arī labāk paslēp­ties apkārtējā rosībā. Taču viņiem bija jātiek projām ar vēs­tulēm, pirms Hermans atgūsies.

Vai mums draud briesmas? jautāja Gerijs.

īsti nezinu. Tā arī bija.

Jūs tiem abiem pamatīgi iegāzāt.

Torvaldsens saklausīja apbrīnu zēna balsī. Iegāzu gan, vai ne?

Es negribētu būt klāt, kad viņi atjēgsies.

Viņš tam varēja tikai piekrist. Mums jāpatur šis vēstu­les, bet baidos, ka īpašnieks to neparko nepieļaus.

Un kā tad viņa meita? Viņam laikam vienalga, kas ar to notiek.

Tā tas bijis vienmēr. Viņas nolaupišana vienkārši bija ne­gaidīts pavērsiens, kas viņu uz bridi apmulsināja, ļaujot mums rīkoties. Viņš atcerējās savu bojāgājušo dēlu. Tādiem cilvēkiem kā Hermans ģimene nerūp.

Cik gan tas ir briesmīgi. Viņš skuma pēc savas sievas un dēla. Redzot, kā Gerijs Malone metas viņam palīgā, viņš bija gan nobijies, gan iepriecināts. Viņš viegli uzsita zēnam pa plecu.

Kas ir? tas brīnījās.

Tavs tēvs ar tevi lepotos.

Ceru, ka viņam viss kārtībā.

Es arī.

Pa galvenajiem vārtiem iebrauca trīs automobiļi un iegrie­zās bruģētajā celiņā. Tie apstājās pie pils durvīm, un no pir­mās un trešās mašīnas izkāpa tumšos uzvalkos ģērbušies vīri. Viņi aši pārlaida skatienu apkārtnei, tad viens atvēra vidējā auto aizmugures durvis.

Pēcpusdienas saules apspidēts, izkāpa Savienoto Valstu viceprezidents, ģērbies vienkāršā tumšzilā vējjakā un svīterī.

Stāvēdami divdesmit jardu attālumā, Torvaldsens un Gerijs vēroja, kā drošības dienesta aģenti nostājas abās pu­sēs viceprezidentam un visi kopā dodas uz pils galveno ieeju. Pusceļā viceprezidents apstājās un pagriezās uz citu pusi.

Devās tieši pie viņiem.

Torvaldsens vēroja nācēju ar dusmām un riebumu. Šis godkārīgais muļķis laikam bija gatavs uz visu.

Klusē, puis, viņš piekodināja Gerijam. Atceries au­sis vaļā, muti ciet.

To jau es zinu.

jūs laikam esat Henriks Torvaldsens, sacīja viceprezi­dents, pienācis un nosaucis savu vārdu.

Jā. Priecājos iepazīties, ser.

Tikai nekādus serus, labi? Jūs esat viens no bagātāka­jiem cilvēkiem pasaulē, bet es esmu tikai politiķis.

Kā mēdz teikt tikai viena sirdspuksta attālumā no pre­zidenta goda?

Amerikānis iesmējās. Tā jau gan. Tomēr tas ir diezgan garlaicīgs darbs. Toties var daudz ceļot, un man ļoti patīk apmeklēt šādas vietas.

Un kas jūs šoreiz šurp atvedis?

Alfrēds Hermans ir mans draugs. Ierados apliecināt viņam savu cieņu.

Pa piebraucamo ceļu tuvojās vēl viens auto gaišs BMVJ ar šoferi formastērpā. Torvaldsens pamāja, un auto pieripo­ja pie viņa.

Vai jūs aizbraucat? jautāja viceprezidents.

Mums jādodas uz pilsētu.

Amerikānis norādīja uz Geriju. Un kas ir viņš?

Torvaldsens viņus iepazīstināja, nosaucot Gerija īsto vār­du, un abi sarokojās.

Vēl nekad nebiju saticis viceprezidentu, teica Gerijs.

BMW apstājās, šoferis izkāpa, apgāja apkārt mašīnai un

atvēra aizmugures durvis.

Bet es vēl nebiju saticis Kotona Malones dēlu, atbil­dēja viceprezidents.

Torvaldsens saprata, ka tagad viņi ir sprukās. To vēl vai­rāk apstiprināja Alfrēda Hermana parādīšanās kopā ar ap­sardzes priekšnieku.

Viceprezidents paziņoja:

Brents Grīns sūta jums sveicienus.

Un Torvaldsens viņa drūmajā skatienā ieraudzīja Grīna nodevību.

Baidos, ka nekur jūs nebrauksiet, viceprezidents klu­si noteica.

Pienāca Hermans un aizcirta auto aizmugures durvis. -Torvaldsena kungam nevajadzēs mašīnu. Varat braukt projām.

Torvaldsens gribēja iebilst, sacelt traci, taču pamanīja, ka apsardzes priekšnieks nostājies Gerijam aiz muguras. Zem žaketes paslēpta ieroča stobrs bija pavērsts tieši pret zēnu.

Viss bija skaidrs. Viņš uzrunāja šoferi:

Tieši tā. Paldies, ka atbraucāt.

Hermans paņēma no viņa atlantu. Tavas izredzes strauji sarūk, Henrik.

Tā gan, piekrita viceprezidents.

Hermans nesaprata. Kāpēc jūs esat šeit? Kas notiek?

Ievediet viņus abus iekšā, un es visu pastāstīšu.