Aleksandrijas sargs

7. NODAĻA VAŠINGTONA OTRDIENA. 4. OKTOBRIS, 4:00

Stefānija iegāja Savienoto Valstu ģenerālprokurora O. Brenta Grīna mājā. Šoferis tikko bija atvedis viņu no Džordžtaunas. Viņa bija zvanījusi Grīnam pirms pusnakts, īsi pastāstījusi par notikušo un lūgusi tikšanos aci pret aci. Prokurors lūdza mazliet laika informācijas ievākšanai, un Stefānija bija spiesta piekrist.

Grīns gaidīja viņu savā kabinetā.

Viņš bija kalpojis prezidentam visu pirmo termiņu un bija viens no nedaudzajiem kabineta locekļiem, kas bija ar mieru palikt arī uz otro. Viņš bija populārs kristīgo un konservatī­vo ideju aizstāvis Jaunanglijas vecpuisis, kura godīgo vār­du nebija aptraipījusi pat skandāla ēna. Pat šajā agrajā stun­dā viņš bija možs un enerģijas pilns. Viņa kazbārdiņa un mati bija rūpīgi frizēti, kalsnais augums ietērpts ierastajā sīksvītrotajā uzvalkā. Kad prezidents uzaicināja Grīnu darbā Ties­lietu departamentā, viņš sešus termiņus bija pavadījis Kon­gresā un ticis ievēlēts par Vermontas gubernatoru. Atklātība un tiešums nodrošināja viņam labas attiecības ar abām poli­tiķu nometnēm, bet spilgta rakstura trūkums, šķiet, neļāva virzīties vēl augstāk pa karjeras kāpnēm.

Stefānija nekad nebija bijusi Grīna mājā un bija iedomā­jusies, ka mājoklis būs padrūms un garlaicīgs, līdzīgs tā saimniekam. Taču izrādījās, ka telpas ir siltas un mājīgas iekārtotas dzeltenīgos, pelēkbrūnos un bāli zaļos toņos ar sarkanbrūniem un oranžiem akcentiem. Hemingveja stils tā līdzīgus interjerus reklamēja kāda mēbeļu firma Atlan­tā.

Šis ir ļoti neparasts jautājums pat jums, Stefānij, pēc sasveicināšanās paziņoja Grīns. Vai ir kādi jaunumi no Malones?

Viņš atpūtās pirms došanās uz Kronborgu. Ņemot vērā laika starpību, tagad viņš droši vien jau ir ceļā.

Grīns aicināja Stefāniju apsēsties. Šķiet, ka problēma kļūst arvien nopietnāka.

Brent, mēs jau esam par to runājuši. Kāds okšķeris, kurš ieņem augstu amatu, piekļuvis slepenajai datu bāzei. Mēs zi­nām, ka nokopēti Aleksandrijas saiknes faili.

FIB to izmeklē.

Jāsmejas! FIB direktors ir tik dziļi ielīdis prezidenta pa­kaļā, ka nav ko baidīties par Baltā nama darboņu atmasko­šanu.

Kolorīti, kā vienmēr, bet precīzi. Diemžēl tā ir vienīgā pieejamā izmeklēšanas procedūra.

Mēs varētu to papētīt.

Tā var izpelnīties tikai nepatikšanas.

Pie tām es esmu pieradusi.

Grīns pasmaidīja. Jā, esi gan. Viņš brīdi klusēja. In­teresanti, cik daudz jūs pati īsti zināt par šo saikni?

Kad pirms pieciem gadiem sūtīju Kotonu cīniņā, man lika saprast, ka man nekas nav jāzina. Tas nebija nekāds brī­nums. Šādas slepenas lietas gadās bieži, un es toreiz nerai­zējos. Bet tagad man ir jāzina.

Grīna sejai pārslīdēja raižu ēna. Es droši vien tūlīt pār­kāpšu veselu kaudzi federālo likumu, tomēr piekritu, ka pienācis laiks jums uzzināt.

Malone raudzījās pār klinšaino piekalni uz Kronborgas cietoksni. Kādreiz tā lielgabali bija pavērsti pret ārzemju kuģiem, kas šķērsoja jūras šaurumus ceļā uz Baltijas jūru un atpakaļ, un ievāktās nodevas pildīja Dānijas valsts kasi. Tagad bāli dzeltenīgie mūri cienigi slējās pret dzidri zilajām debesīm. Vairs nekalpojot par cietoksni, šī ēka bija ziemeļu renesanses arhitektūras piemineklis ar astoņstūrainiem tor­ņiem, asām torņu smailēm un zaļiem vara jumtiem, kas vai­rāk atgādināja Holandi nekā Dāniju. Tas gan nebija nekāds brīnums, nosprieda Malone, jo pils projektēšanā sešpadsmi­tajā gadsimtā bija aktīvi piedalījies kāds holandietis. Viņam patika šī vieta. Ļaužu pilnos tūrisma objektos ir viegli pa­likt neredzamiem. Aģentūras laikos viņš bieži bija rīkojis tik­šanās tieši šādās vielās.

Brauciens no Kristiangādes ilga tikai piecpadsmit minū­tes. Torvaldsena nams atradās pusceļā starp Kopenhāgenu un Helsingoru rosīgo ostas pilsētu līdzās cietoksnim. Ma­lone savulaik bija apmeklējis gan Kronborgu, gan Helsingo­ru, klaiņojis pa pludmalēm, meklēdams dzintaru jauka at­pūta svētdienas pēcpusdienā. Šodien viss bija citādi. Viņš bija sasprindzis un modrs. Gatavs cīņai.

Ko mēs gaidām? jautāja Pema. Viņas seja bija sastin­gusi kā maska.

Viņš bija spiests ņemt līdzi ari Pemu. Viņa izmisīgi uzstāja, draudot sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, ja nevarēs braukt. Malone gan saprata, kāpēc Pema negrib palikt un gaidīt viņu Torvaldsena mājā. Spriedze un gaidīšana neziņā ir mokoša.

Aģents teica vienpadsmitos, viņš atgādināja.

Mēs jau esam zaudējuši pietiekami daudz laika.

Tā nebija veltīga laika zaudēšana.

Pēc sarunas ar Stefāniju viņš dažas stundas bija pagulē­jis. Pārguris un bezmiega nomocīts, viņš nespēs glābt Geri­ju. Viņš bija ari pārģērbies, uzvelkot rezerves drēbes no mu­gursomas. Pemas apģērbu iztīrīja Jespers. Viņi bija paēduši vieglas brokastis.

Tagad viņš bija gatavs visam.

Viņš ieskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri desmitiem.

Stāvlaukumu sāka piepildīt mašīnas. Drīz parādīsies arī autobusi. Visi grib redzēt Hamleta pili.

Viņam tā bija tukša vieta.

Ejam.

Šī saikne ir cilvēks, iesāka Grīns. Viņa vārds ir Džordžs Hadāds. Bībeles pētnieks no Palestīnas.

Stefānija zināja šo vārdu. Hadāds bija personiski pazīs­tams ar Maloni un pirms pieciem gadiem bija īpaši lūdzis Ma­lones palīdzību.

Un kas ir šis noslēpums, kas ir Gerija Malones dzīvības vērts?

Pazudusī Aleksandrijas bibliotēka.

Jūs jokojat.

Grīns pašūpoja galvu. Hadāds domāja, ka ir to atradis.

Un kāda tam nozīme šodien?

Tam var būt visai liela nozīme. Ši bibliotēka bija vislie­lākais zināšanu krājums pasaulē. Tā darbojās sešsimt gadu, līdz septītā gadsimta vidum, kad musulmaņi beidzot ieka­roja Aleksandriju un iznīcināja visu, kas bija pretrunā ar islāmu. Pusmiljons pergamenta tīstokļu, rokraksti, kartes viss. Bibliotēkā glabājās viss. Bet mūsdienās nav atrasta ne mazākā papīra skranda.

Bet Hadāds atrada?

-Tā viņš lika noprast. Viņš strādāja pie kādas Bībeles teo­rijas. Nezinu, kāda tā bija, bet šīs teorijas pierādījums it kā atradās pazudušajā bibliotēkā.

Kā viņš to zināja?

To arī es nezinu, Stefānij. Bet pirms pieciem gadiem, kad mūsu cilvēki Rietumkrastā, Sīnajā un Jeruzālemē, pieprasīja dažas pavisam nekaitīgas atļaujas vīzas, piekļuvi arhīviem, arheoloģisko izrakumu veikšanai -, izraēlieši pēkšņi satra­kojās. Tad arī Hadāds lūdza Malones palīdzību.

Aklu misiju, kas man nepalika.

Akla misija nozīmēja, ka Malonem bija uzdots aizsargāt Hadādu, bet viņš nedrīkstēja uzdot tam jautājumus. Stefā­nija atcerējās, ka ari pašam Malonem nepatika šis notei­kums.

Hadāds, turpināja Grīns, uzticējās tikai Malonem. Tāpēc arī Kotons viņu paslēpa un šodien vienīgais zina Hadāda atrašanās vietu. Acīmredzot administrācijai nebija iebildumu pret Hadāda slēpšanos, ja vien viņi bija noteicēji par piekļuvi viņam.

Kāpēc?

Grīns pašūpoja galvu. Grūti saprast. Taču ir kāda no­rāde uz to, kas varētu būt uz spēles.

Stefānija uzmanīgi klausījās.

Kādā ziņojumā uz maliņas bija uzrakstīts: Pirmā Mozus grāmata 13:14-17. Vai zināt, kas tas ir?

Nepārzinu Bībeli tik labi.

Un tas Kungs teica Ābrahāmam: "Pacel savas acis un rau­gies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācē­jiem ."

To Stefānija zināja. Gadsimtiem ilgi jūdi ar šo derību pa­matoja savas tiesības uz Svēto zemi.

Ābrams pārvietoja savu telti un dzīvoja Mamres līdze­numā un uzbūvēja tur altāri Tam Kungam, turpināja Grīns. Mamre ir Hebrona mūsdienu Rietumkrasts, zeme, ko Dievs dāvāja jūdiem. Ābrams kļuva par Ābrahāmu. Un šis viens Bībeles fragments ir pamatā visiem Vidējo Austrumu konfliktiem.

To zināja arī Stefānija. Vidējo Austrumu konflikts starp ebrejiem un arābiem nebija politiska cīņa, kā daudziem šķita. Tā bija nebeidzama kauja par Dieva vārdu.

Un ir vēl viens interesants fakts, stāstīja Grīns. Drīz pēc tam, kad Malone bija paslēpis Hadādu, saūdi iesūtīja Rie­tumu Arābijā buldozerus un nolīdzināja līdz ar zemi vairā­kas pilsētas. Postīšana ilga trīs nedēļas. Cilvēki tika pārvie­toti, ēkas nojauktas. No tām pilsētām nekas nepalika pāri.

Tā, protams, ir slēgta teritorija, tāpēc par to neuzzināja ne prese, ne sabiedrība.

Kāpēc viņi tā darīja? Izklausās visai ekstrēmi pat saūdiem.

Neviens tā arī nespēja to pienācīgi izskaidrot. Bet viņi to darīja ļoti apzināti.

Mums jāzina vairāk, Brent. Kotonam jāzina. Viņam jā­pieņem lēmums.

Pirms stundas es sazinājos ar nacionālās drošības pa­domnieku. Dīvainā kārtā viņš par to visu zina vēl mazāk nekā es. Viņš ir kaut ko dzirdējis par šo saikni, bet ieteica man parunāt ar kādu citu.

Stefānija saprata. Ar Leriju Deiliju.

Lorenss Deilijs bija nacionālās drošības padomnieka viet­nieks, tuva persona prezidentam un viceprezidentam. Dei­lijs nemēdza piedalīties svētdienas ritu TV sarunu šovos, nebija redzēts ari CNN vai Fox Neios. Viņš bija ietekmīga per­sona, kas darbojas aizkulisēs. Starpnieks starp Baltā nama augstākajiem ešeloniem un visu pārējo politiķu pasauli.

Taču bija arī kāda problēma.

Es viņam neuzticos, paziņoja Stefānija.

Grīns, šķiet, saprata, ko viņa ar to gribēja teikt, taču neko neatbildēja, tikai raudzījās viņā ar vērīgām, pelēkām acīm.

Mēs nespējam kontrolēt Maloni, paskaidroja Stefāni­ja. Viņš rīkosies tā, kā pats atzīs par pareizu. Un pašlaik viņu vada dusmas.

Kotons ir īsts profesionālis.

Kad apdraudēta dēla dzīvība, viss ir citādi. To viņa zināja no savas pieredzes, jo pati vēl nesen bija cīnījusies ar pagātnes rēgiem.

Viņš vienīgais zina, kur atrodas Džordžs Hadāds, Grīns atgādināja. Visas kārtis ir viņa rokā.

Un tieši tāpēc uz viņu tagad izdara spiedienu.

Grīns cieši raudzījās viņai acīs.

Stefānija zināja, ka šaubas viņas skatienā nav noslēpjamas.

Sakiet, Stefānij, kāpēc jūs man neuzticaties?